Foto: Sandra Marta Grudule

JŪRMALAS PASTAIGAS

Nosauksim to par mazo Jūrmalas loku. Tā aprakstīšanai un parādīšanai bildēs gan būs vajadzīgi vairāki piegājieni. Visas Mums Patīk pastaigas aizsākas Dubultos. Pa ierasto taciņu aizejam līdz jūrai un tad gar krastu garām šobrīd neapdzīvotajai prezidenta rezidencei dodamies uz Majoru pusi.

Klusa un pamesta ar nedzīvu logu acīm mums pretī iznāk reiz greznā „Marienbāde”, kas savulaik bijusi izteiksmīgs vaibsts Jūrmalas sejā. Sanatorija „Marienbāde” kļuva populāra 19. gadsimta beigās, kad arvien vairāk aristokrāti iecienīja un novērtēja tādas ārstniecības metodes kā pastaigas gar jūru, peldes jūras ūdens un dūņu vannās, spirgtā priežu gaisa un dzelteno pludmales smilšu labvēlīgo ietekmi.

Pirmo privāto sanatoriju „Marienbad” 1870. gadā kāpās ierīkoja Pēterburgas Medicīnas un ķirurģijas akadēmijas anatomijas profesors Johans Kristiāns Nordštrēms, kurš pārcēlās uz dzīvi Dubultos. Pēc viņa nāves sanatorijai vairākas reizes mainījušies īpašnieki. Pirmā sanatorija nodega. 1905.gadā pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta tika uzcelta jauna mūra ēka. 1908. gadā to nopirka Teodors Oskars Betichers, kurš sanatoriju modernizēja, ierīkoja elektrisko apgaismošanu un iegādājās jaunu medicīnisko aparatūru. 1913. gadā sanatoriju pārbūvēja, uzceļot otro stāvu. Otrā pasaules kara laikā sanatorijas ēka tika stipri nopostīta. Līdz mūsdienām nemainīgi saglabājušies tikai sanatorijas ieejas vārti, kas atrodas blakus Jūrmalas Domei, un pludmales pusē torņa un galerijas piebūve, kura 1926. gadā tika veikta pēc arhitekta Heinriha Pīranga projekta. Pēc padomju armijas ienākšanas 1944. gadā sanatoriju pārņēma Baltijas jūras kara flote, kas šeit saimniekoja līdz 20. gs. 80. gadu beigām.

Jūras iela atrodas vistuvāk kāpām un ir viena no visskaistākajām Jūrmalas ielām, kurā joprojām skatāmas daudzas arhitektūras pērles, dažas gan tikai caur pamatīgu žogu spraugām. Vēl 19. gadsimta vidū Jūras un Jomas ielas apvidū bija jomains, slapjā laikā grūti izbrienams mežs. Kad 19. gadsimta otrajā pusē to sāka apbūvēt, te drīkstēja celt tikai dzīvojamās mājas vai pansijas, tāpēc uz plašiem gruntsgabaliem ēkas te būvēja ļoti bagāti cilvēki. Tagad šeit vērojami gandrīz visi Jūrmalai raksturīgie arhitektūras stili, kurus reprezentē 23 valsts un vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi.

 

Jūras ielā 2 atrodas dzīvojamā māja, kura celta ap 1909. gadu, un ir ar detaļām bagātākā un konstrukcijā monumentālākā neoklasicisma koka būve Jūrmalā.1997. gadā tai tika atjaunotas vēsturiskā fasāde un interjers. Jumta stāvā atrodas belveders, savukārt glezniecisko ēkas asimetriju papildina terases un pamatstāvu kolonu pergolas. Galvenajā fasādē redzams medaljons ar sievietes portreta bareljefu. Mākslinieks E. Krūmiņš savulaik zudušo bareljefu izgatavoja, par modeli izmantojot mājas jaunās īpašnieces portretu. Ēkas interjerā atrodas kamīns un durvju vērtnes.

Dzīvojamā māja Jūras iela 6 ir celta 1913. gadā. Tā ir tipiska jūgendstila celtne ar ļoti izteiksmīgu, 20. gadsimta sākumam raksturīgu asimetrisku apjomu kompozīciju un graciozu tornīti, kas līdzsvaro ēkas apjomu. Logu ailās un jumtgalu noformējumos izmantots bagātīgs kokgriezuma dekors, verandas logos – spraišļoti stikli, kas viss ir ļoti raksturīga iezīme Jūrmalas koka arhitektūrai.

Benjamiņu māja Jūras ielā 13 celta 1939. gadā, arhitekts – Ļ. Vitlins. Latvijas pirmās brīvvalsts laika pazīstamās preses izdevējas un sabiedriskās darbinieces Emīlijas Benjamiņas vasarnīca ir viena no iespaidīgākajām ēkām Jūrmalā. Ēkas eleganci akcentē dabiskais akmens plātņu apšuvums, kurā savu liecību ir atstājis Otrais pasaules karš: neizdzēšami tumšāku toņu laukumi tika izveidoti, pakļaujoties pretgaisa aizsardzības noteikumu prasībām. Pēc kara gandrīz 50 gadus Benjamiņu rezidence kalpoja par Padomju Savienības varasvīru vasaras viesu māju, tāpēc ir saglabājies arī ēkas interjers. Žogs gar Jūras ielu ir greznākais metāla žogs Jūrmalā.

Pastaigājot pa Jūras ielu uzmanību piesaista vairākas mājas, dažas sakoptas un restaurētas, citas pamestas un jaunus saimniekus vai atjaunošanu gaidošas, bet iegriežoties ieliņās, kas ved uz jūras pusi, nākas sastapties ar baisiem graustiem, kurus nekāro neviens.

Starp Jūras ielu un kāpu līdzās kāpnēm, kuras ved uz jūru, arī tādas, kuras neved vairs nekur vai arī vedina pa taciņu doties aizaugušā mežā. Kas tur bijis kādreiz, varam tikai minēt.

Pavisam tukša stāv arī viena no kādreizējās „Edinburgas” mājām, kuras pirmajā stāvā atradās viena no briesmīgākajām ēdnīcām, kādā padomju laikos gadījies pabūt. Vēl atmiņā palicis, ka bez viesiem tur dzīvoja arī tarakāni. Lēnām aizaug taciņa, kas ved uz jūru.

Atpakaļceļā iegriežamies Pliekšāna ielā, lai palūkotos kā klājas Raiņa un Aspazijas memoriālajai vasarnīcai, ko Rainis iegādājās 1926. gada rudenī. Dzejnieki tur pavadīja vasaras no 1927. līdz 1929. gadam. 1929. gada 12. septembrī šajā mājā Rainis nomira.
Muzeju veido ēku komplekss, kas ir tipisks Jūrmalas koka arhitektūras paraugs un valsts nozīmes vēstures piemineklis. Dzejnieku vasarnīca un dārza namiņš celti 19. gadsimta beigās. Blakusēka būvēta 20. gadsimta sākumā, tās arhitektūrā jūtama jūgendstila ietekme. Muzejs atvērts kopš 1949. gada, bet paplašinātais muzeja komplekss – 1969. gadā. Patlaban līdz 2016. gadam muzejs slēgts uz rekonstrukciju.

 

Saistītie raksti:

Visi ceļi ved uz jūru

Jūrmalas pastaigas II

Jūrmalas stāsti: Majoru Promenādes latviskā dzīvesziņa

Jūrmalas stāsti: Grilbāra “Lighthouse” pievilkšanas spēks

Jūrmalas stāsti: no mācekļa līdz savam restorānam “Jūra-Orients”

Jūrmalas stāstu sadarbības partneri:

viesu nams Majoru Promenāde un Alus Krodziņš, restorāns Jūra-Orients,  Bailar – kafejnīca un dejasrestorāns Lighthouse grilbārs.

 

 

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!