— Vai tu vispār esi mans dēls? Tik liels jau!
— Es esmu monstrs!
— Kas varētu būt tas, kas reizē pievelk un atgrūž?
— Kā tas ir?
Viņš dzer pienu no krūzes — uz virslūpas ūsa.
Ar pirkstu uzlasu cukura drupačas no galda. Viņš ēd
tikko ceptas smalkmaizītes. Nez kā ir būt lielākam par māti?
Zinu, kā ir būt vecākai par savu tēvu.
Drīz būsi viņa vecumā.
— Kaut kas tāds, kas tev vienlīdz patīk un biedē?
— Tu.
© Lāsma Olte