Katalānija. IV daļa – Žirona un Bezalū

Turpinot klejošanu pa Katalāniju, tālāk dodos uz ziemeļgalu. Pirmā apstāšanās un nakšņošana Žironā.

Puslīdz lētas viesnīcas meklējumos ieklīstu kādā iestādījumā, kas varētu būt tūrisma informācijas birojs. Vispār katalāņu vairums neatbilst mūsu priekšstatiem par karstasinīgajiem dienvidniekiem, gluži pretēji, viņi ir samērā lēnīgi, runas netiek akcentētas ar žestiem un arī sakāmo katalāņi neizkliedz pa puspagastu. Tāpēc saprotams, ka uzmanību piesaista kāds melnīgsnējs padzīvojis cilvēks, kurš, rokas vicinādams un skaļi bļaustīdamies “tā kā tāds itālis”, patlaban speras lejā pa kāpnēm. Pēc mirkļa, patiesi, katalāniskajam monologam pa vidu tiek saklausīti daži īpaši izteiksmīgi itāļu lamu vārdi. Pamanījis mani, vīrs steidz kratīt sirdi, un pāris minūšu laikā uzzinu, ka viņš patiesi ir itālis no Sicīlijas, Filipo, jau ilgi dzīvo Katalānijā, nelietīgie katalāņu birokrāti kaut kāda dokumentu jūkļa dēļ neizmaksājot viņam algu, ak es esot rakstnieks, jā, viņš, Filipo savulaik bijis iespiedējs – nevis prasts salicējs, bet nodarbojies ar litogrāfiju un estampu pavairošanu, viņš arī kaut ko rakstījis, bet neko nav publicējis, bet šie bla-bla-bla birokrāti atstājuši viņu bez centa kabatā, ak es meklējot viesnīcu, Žironā plēšot padsmit ādas, viņš ieteiks man lētu un labu viesnīca, utt., utt. – monologs reti aizrautīgs. No Filipo izdodas tikt vaļā tikai pēc tam, kad viņš ir izlūdzies pāris eiro kafijai – un laikam tak patiešām kafijai, nevis paģiru lāpīšanai. Filipo iedoto adresi neizmantoju, jo, kā izrādās, lētā un labā viesnīca atrodas pusstundas braucienā no Žironas. Arī tūrisma informācijas centra šajā mājā nav, taču itin pieņemamu viesnīcu izdodas sameklēt turpat Žironas centrā pārsimts metru tālāk.

Pilsētas katedrālē atrodu vecu paziņu – bruņinieku Berengē Ramonu, to pašu, kuru, iespējams, noslaktējis par Brāļkāvi iesauktais brāļuks un kuram piederējis uzticīgais, mūslaiku enciklopēdijās un vēstures grāmatās iemājojušais vanags. Saprotama lieta, pie Ramona Berengē kājām vēl viens uzticams radījums – suns; uz viņsauli suns pavada arī bīskapu Pere de Rocaberti (miris 1324. gadā). Atsevišķa telpa ierādīta milzīgam XI gadsimta gobelēnam ar pasaules radīšanas ainām. Pat XVIII gadsimta baroks Žironā itin pieņemams – provinciālie eņģeļi un svētie stūrgalvīgā askētismā cīnās ar ļumīgajiem miesas blāķiem, kas no Francijas tolaik gāzās pār visu Eiropu. Šķiet, pat izdodas cīņu vinnēt, tāpēc katedrāles gotiskā altārdaļa labi sadzīvo ar barokālo fasādi, kaut gan teorētiski šāda kopdzīve šķiet gluži vai nepieklājīga. Gandrīz uzjautrinājumu izraisa apmēram soli platā tērcīte, kas nez kāpēc nokrustīta par upi (Riu Onyar) un plūst plašā, ar akmens plāksnēm izliktā gultnē. Taču kādā krodziņā ieraugu vecas fotogrāfijas, kas liecina, ka Riu Onyar lāgiem spējīga arī appludināt pilsētu.

Taču Žirona ievērojama citā ziņā – ar to, ka tajā atrodas vecais ebreju kvartāls. Ebreji Pireneju pussalā iemājoja jau ap IX gadsimtu – un viduslaikos krietni iespaidoja vietējo ekonomiku, kamēr 1492. gadā viņus no Spānijas izdzina, bet tiem, kas palika, nācās rūpīgi slēpt savu piederību jūdaismam. Ebreji tolaik dzīvoja visās lielākajās Katalānijas pilsētās, kvartālos, ko dēvēja par El Call (apmēram tas pats, kas geto). Parasti El Call, lai meklētu oficiālās varas aizsardzību, tika celti cieši pie pilīm vai baznīcām – un arī Žironā sinagoga atrodas tieši blakus katedrālei. Žironas El Call neticami labi saglabājies – nekas tur nav mainījies kopš XIII – XIV gadsimta, bet sinagogā, kur tagad iekārtots ebreju muzejs, dažas telpas ir pat no IX gadsimta. Līkloču ieliņas pusotru vai pāris metrus šauras, pa vidu – notekrene (tajos laikos visus mēslus mēdza izgāzt vienkārši laukā uz ielas), lāgiem ielas pārtop par kāpnēm, lāgiem – atmetas galīgi neloģiskā strupceļā; daudzās arkas iezīmē kvartāla robežas, jo viduslaikos naktīs ar slēdzamiem vārtiem El Call mēdza nodalīt no pārējās pilsētas. Augstās ēkas, kuras turklāt virzienā uz augšdaļu nosliecas pāri ielai, met tādu ēnu, ka ielās pat dienas vidū ir krēsla. Katedrālē aplūkojamas arī freskas, uz kurām attēlota XIV gadsimta ebreju sadzīve – noprotams, ka tolaik starp kristiešiem un jūdaistiem nekādu īpašo konfliktu vēl nebija.

Šepat netālu no Žironas laukos savulaik mitis katalāņu literatūras klasiķis Josep Pla, kurš gan krietnu dzīves daļu pavadījis, apceļojot pasauli, un ieguvis popularitāti tieši ar saviem ceļojumu aprakstiem. Kādu vakaru manās rokās nonāk viņa Kopoto rakstu sējums ar nosaukumu El Nord, apakšvirsrakstā – Vēstules no tālienes: no Berlīnes, Varšavas, Helsinkiem, cita starpā – arī no Rīgas (precīzāk – 1925. gadā Josep Pla devās uz Krieviju, bet pa vidam īsu brīdi uzturējās arī Rīgā). Vēstule gan ir īsiņa, četras mazformāta lappuses – un nekā īpaša tajā nav: Baltijas jūra banālā manierē krustīta par blāvo ziemeļu rozi, plašs fragments atvēlēts spāņu rakstniekam un diplomātam Anhelo Ganivetam (Pārdaugavā saglabājusies viņa māja), kurš Daugavu savulaik izmantoja kā pašnāvības instrumentu, vēl daži tīri subjektīvi garāmgājēja iespaidi, tomēr pats fakts interesants ar to, ka tas, iespējams, iezīmē tajā laikā vienīgo katalāņu kultūras saskari ar Latviju.

No Žironas nav tālu Figerasa (Figuera), kur atrodas Salvadora Dalī māja, taču tā tiek atstāta citai reizei. Ar autobusu dodos uz Bezalū (Besalú). Tik viduslaicīgi autentisku vidi vēl nav gadījies redzēt – pat Monblanka salīdzinājumā ar Bezalū šķiet krietni safrizēta. Savulaik te mituši romieši, gan paliekošas pēdas neatstādami, bet viduslaikos Bezalū bijusi kādas puslīdz neatkarīgas grāfistes galvaspilsēta, tostarp X gadsimtā te dzīvojis arī grāfs Gifrē Spalvainais – tas pats, kurš ar savām asinīm uzzīmējis Katalānijas karogu. Tolaik Bezalū, kas atradās vairāku ceļu krustpunktā, bija viens no ievērojamākajiem Katalānijas centriem – Monblanka stafeti pārķēra drusku vēlāk. Laimīgā kārtā pēc viduslaiku uzplaukuma pilsētiņu (viduslaikos ap 800, patlaban 2000 iedzīvotāju) nav postījuši kari un nav arī skārusi XIX gadsimta beigu industrializācija. Katalānijas ziemeļgals salīdzinājumā ar Barselonas apkaimi un dienvidiem vispār liekas krietni trūcīgāks. Tieši tāpēc Bezalū senlaiku godība ir izcili labi saglabājusies – maz kas nojaukts vai pārbūvēts, un mūsdienās pilsēta var pārtikt no tūristu atstātās naudas. Jo sevišķi iespaidīgs ir tilts ar sargtorni vidū pār Fluvia upi. Daudzām ēkām zem jumta čukura vinčas – tādas pašas, kādas Vecrīgā redzamas pie vecām noliktavām. Izrādās, vinčas paredzētas, lai uzvilktu augšā smagas mēbeles, jo ieejas durvis parasti tik šauras, ka mēbeles pa tām nelien cauri, tāpēc tās stīvēja iekšā caur augšstāvu logiem. Citās Katalānijas pilsētās laikmeti krājās un noslāņojās, veidodami visneiedomājamākās kombinācijas, taču Bezalū šķiet krietni viendabīgāka – skarba un askētiska romānika, vien retumis kāds gotisks akcents. Arī El Call te ir, tostarp no 1264. gada ir saglabājusies ebreju rituālā mazgātuve mikvah, senākā Eiropā. Diemžēl Bezalū tiek atvēlētas tikai divas stundas, autobusu gaidot. Neapskatīts paliek klosteris, kas redzams tepat netālu vairāk nekā kilometru augsta kalna virsotnē, toties tiek aplūkoti dārzi, kuros audzē visādas zālītes, no kurām gatavo ratafiju, – katalāņu šņabi, kas garšo un ož pēc tīras indes.