Kategorijas: Grāmatplaukts

 

Turpināt lasīt “Izdota mūsdienu autores Gaļinas Rimbu dzejas izlase “Tu — nākotne””

Par dizaina daudznozīmību pateicības vārdi jāsaka māksliniekam Mārtiņam Ratnikam.

Krista Anna Belševica, dzejoļu krājuma “Medījot dzīvi” un stāstu krājuma “Pelēks suns sapņo par zelta ziviņām. Stāsti par atmiņām”, kā arī daudzu dzejas un prozas publikāciju autore, savā otrajā dzejprozas krājumā “manifestācijas” uzsāk ļoti atklātu un provokatīvu sarunu ar lasītāju par to, kas ir radīšana, kā notiek radīšanas process, kas ir māksla un kāpēc tā ir bijusi un vienmēr būs vajadzīga.

Savdabīgajos, spilgtajos tēlos atklātas Kristai Annai Belševicai tuvās mentālās veselības attiecības ar realitāti, kā arī radoši krāšņi jaunas sievietes sevis meklējumi pasaulē.

Manifestācijas – tie ir personiski, dažbrīd pašironiski un ironiski autores paziņojumi, pausti konceptuālās un grafiskās dzejas formās. Taču Kristas Annas Belševicas dzejai raksturīga arī emocionāla atkailinātība, intimitāte un jutekliskums, kas šajā krājumā visvairāk atklāts ciklā “Daugavas serenādes”.

rīt septiņos no rīta tev zem gultas

peldēs trīs sarkani sami

ar zilām samta lentītēm ap kaklu

kas grīdas dēļos būs samirkušas

Savukārt ciklā “Etnogāfiskas etīdes” saskatāma autores dzīves telpas karte, piemēram, Vācijas studiju laika iespaidu atspulgi.

Krājuma beigās rodams kvadrātkods ar saiti uz muzikālu dzejas meditāciju (mūzikas autors – Toms Lazdovskis). Krista Anna par šo savu ideju saka: “Dzejas meditācija ir manis izveidots koncepts, kuru dažādām auditorijām esmu performējusi gan Latvijā, gan ārpus tās. Man ir ļoti tuva mentālās veselības tēma, un bieži domāju par to, kā literatūra kalpo mums cilvēkiem, ne tikai, lai sniegtu estētisku baudījumu, bet arī, lai mūs mierinātu, piezemētu, palīdzētu un pat ļautu izdzīvot. Šī, protams, nav klasiska meditācija. Tas ir ne tikai iedomīgs mēģinājums pārvarēt rakstītā un pat runātā vārda robežas; tā ir arī savtīga, ļoti personiska vajadzība atrasties tuvāk šim vārdam brīdī, kad tas pārtop dzejā.”

Pieejama arī e-grāmata.

Lasītāji Valteru Benjaminu (1892–1940) pazīst galvenokārt kā kritiķi un filozofu, kurš jaunībā rakstījis par vācu romantismu, vēlāk teoretizējis par fotogrāfiju un kino, bet dzīves pēdējos gadus veltījis deviņpadsmitā gadsimta Parīzes apcerēšanai un protestam pret fašismu. Šajā izdevumā, kas Igora Šuvajeva tulkojumā ietver darbus “Vienvirziena iela” (1928) un “Bērnība Berlīnē gadsimtu mijā” (1938), mēs iepazīstam Benjaminu kā rakstnieku, kurš lieliski izpratis modernitātes raksturu un būs aktuāls tik ilgi, kamēr mēs turpināsim domāt par literatūru, mākslu un vēsturi.

“Benjamina darbu lasīšanas atslēga: tā ir spēle ar fragmentiem, tā ir spēle, kurā lasītājs ir arī autors un veido sakarības starp dažādiem novērojumiem un atziņām. Vienlaikus tā ir pavisam nopietna nodarbe, kas atklāj zudušu laiku ar savām problēmām un cerībām, kas var radīt melanholisku noskaņojumu uz vairākām dienām, ” vēsta krājuma priekšvārda autors Artis Ostups.

Krājums rosina pētīt pilsētas iekļautību dzīvē un domās, kā arī pārdomāt bērnības sabalsošanos ar turpmāko dzīvi. Darbs “Vienvirziena iela” iezīmē pagriezienu Benjamina meklējumos un veltīts latviešu režisorei Asjai Lācis (1891–1979): “Šo ielu dēvē par Asjas Lācis ielu, tās vārdā, kura to kā inženiere caurlauzusi autorā.” Tas ir modernistisks veltījums, jo akcentē emociju materialitāti un robežu nojaukšanu, un tāds ir arī Benjamina teksts, kas arvien vairāk attālinās no klusās bērnības pasaules. Saskaņā ar autoru tekstam vajag veidot ielu jeb prospektu, kam visapkārt ieraugāmi tēli, nodrošinot stereoskopisku skatījumu. Savukārt teksts “Berlīnes bērnība gadsimtu mijā” ir Benjamina pēdējais autorizētais darbs viņa projektā “Pasāžas”. Parasti Benjamina tekstā tiek izcelti šādi temati: autobiogrāfijas un vēsturiska pētījuma sasaiste, pilsētas iekļautība dzīvē, atmiņas telpiskošana un vizualizētība, mimētiskā pieredze, subjekta sairums u. tml. Vienlaikus abi teksti ir savdabīga atzīšanās mīlestībā latviešu režosorei Asjai Lācis, turklāt tekstā “Vienvirziena iela” iekļauta arī Benjamina pieredze, īslaicīgi uzturoties Rīgā – pilsētā, kam viņa dzīvē ir milzīga un joprojām nenovērtēta un neizpētīta nozīme.

Izdevums papildina apgāda “Neputns” Eseju sērijā iepriekš publicēto Benjamina darbu krājumu “Vardarbība un melanholija” (Neputns, 2020) Igora Šuvajeva tulkojumā. Benjamina saikni ar Rīgu Šuvajevs izsmeļoši aplūkojis eseju krājuma “Marginālijas” (Neputns, 2023) esejās “Benjamins un Asja” un “Benjamins Rīgā”.

Grāmatas “Vienvirziena iela” izdošanu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.

Tulkotājs un komentāru autors: Igors Šuvajevs

Priekšvārda autors: Artis Ostups

Literārais redaktors un korektors: Arturs Hansons

Sērijas dizainere: Anna Aizsilniece

Tipogrāfija: Jelgavas tipogrāfija

 

Grāmatu var iegādāties “Neputna” galerijā Tērbatas ielā 49/51, www.neputns.lv.

“Neputna” cena: € 12

Imants Lancmanis (1941) — viens no cienījamākajiem cilvēkiem Latvijā vismaz pusgadsimta garumā — milzīgo cieņu izpelnījies ar nenogurstošo un nesavtīgo darbu, izcilu pasaules līmeņa zinātnieka erudīciju un spēju savas zināšanas nodot sabiedrībai. Būdams vispāratzīta autoritāte daudzās jomās, galvenokārt viņš pazīstams kā ilggadējs Rundāles pils muzeja direktors. Taču reizē Imants Lancmanis ir latviešu gleznotājs, mākslas vēsturnieks un publisks intelektuālis.

Izdevums ir veltīts Imanta Lancmaņa mākslai — glezniecībai —, kas pilnībā savijusies ar viņa dzīvi. Gleznu tapšanu ir ietekmējusi visa redzeslokā un profesionālajā darbībā nonākusī māksla — vēsturiskie stili, vēsturiskā glezniecība un vēsturiskās ēkas —, taču reizē arī tas, kas personīgi saistījis Latvijas un pasaules mākslā gadu gaitā. Gleznu motīvus ietekmējuši arī aktuālie sabiedriskie notikumi un to vēsturiskie cēloņi. Kā fons grāmatas tapšanai kalpojis grāmatas autores Helēnas Demakovas ar Imantu Lancmani kopīgi pārrunātais un pieredzētais vairāku gadu desmitu garumā. Katras nodaļas virsraksts ir kāds citāts no Imanta Lancmaņa sacītā vai rakstītā.

“Mēs nevaram ieraudzīt un fiziski sajust cita cilvēka ticību, bet māksla ir viens no tiem īpašajiem līdzekļiem, kurš ļauj mums tai pietuvoties. Saglabājot pārliecību, ka māksla ir sociālās dzīves stingri noteikta profesionāla joma, jautājums par tās noslēpumaino brīnumu paliek atklāts. Pārāk daudz ir mazo, grūti atšķetināmo un vēl grūtāk aprakstāmo pavedienu, kas veido katru konkrēto mākslas darbu un atšķir viduvēju gleznu no izcilas. Cerams, dažus pavedienus lasītājs uztvers — ar acīm, prātu un sirdi,” grāmatā raksta tās autore Helēna Demakova.

Izdevums tapis kā turpinājums vērienīgajai izstādei “Imanta Lancmaņa māksla”, kas no 2022. gada 12. novembra līdz 2023. gada 26. februārim norisinājās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā un pulcēja vairāk nekā 67 tūkstošus skatītāju. Imants Lancmanis stāsta: “Izstāde bija ļoti svarīgs pagrieziena punkts manā kā mākslinieka dzīvē, kas ar pārtraukumiem un šķēršļiem bija ritējusi paralēli citiem man lemtajiem uzdevumiem un citām dzīvēm. Kopā saliktais un ieraudzītais man deva milzu gandarījumu, galvenokārt tāpēc, ka redzēju tik dzīvu skatītāju atsaucību un gatavību iedziļināties manās domās, vērojumos, atziņās un aizrautībās. LNMM pienākas bezgala liels paldies par lielisko darbu izstādes sagatavošanā un ideālā noformēšanā. Kā skaists, dzīvesprieku apliecinošs simbols bija Rīgas Baleta skolas jauno balerīnu burvīgā deja izstādes slēgšanas brīdī. Tā meta tiltu no pēdējās, drūmās darbu grupas “Nāves deja” uz līksmē un grācijā lidojošu “Dzīves deju””.

Grāmatas autore: Helēna Demakova

Redaktore: Laima Slava

Literārā redaktore: Māra Ņikitina

Bibliogrāfijas sastādītāja: Aivija Everte-Pole

Tulkotāja angļu valodā:  Iveta Boiko

Dizains, makets un attēlu apstrāde: Katrīna Vasiļevska

Tipogrāfija: Jelgavas tipogrāfija

 

Grāmatu var iegādāties Muzeja veikalā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Jaņa Rozentāla laukumā 1, un “Neputna” galerijā Tērbatas ielā 49/51, www.neputns.lv.

Grāmatas cena: € 55

Izdevuma izdošanu atbalsta Latvijas Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonds un Jānis Zuzāns personīgi.

“Mēs bijām sprinteri, kas izgāja uz īso distanci, un sapratām, ka jākļūst par gargabalniekiem, ka tas ir maratons. Bezgalīgs maratons. Ukraiņu voluntieri saka — ja tu nespēj skriet uzvaras virzienā, tad ej uzvaras virzienā, kad jau nevari iet uzvaras virzienā, tad rāpo uzvaras virzienā, bet, kad jau pat rāpot nespēj, tad guli uzvaras virzienā. Tas par mums!”

Diāna Makarova, voluntiere kopš 2014. gada

 

“Mēs nezinām datumu, mēnesi vai gadu, kad uzvarēsim un varēsim atgriezties pie savām ģimenēm. Taču mēs esam pārliecināti par to, ka, lai cik ilgs būs karš, mums blakus būs uzticami biedri, mūsu sirdīs — Dzimtenes mīlestība, bet rokās — ieroči. Un tas viss mums neļaus atkāpties: ne šodien, ne pēc gada vai desmit.”

Deniss Prokopenko, apakšpulkvedis

 

“Es gaidu brīdi, kad atkal došos turp. Ko šajā reizē aizvedīšu, vēl nezinu — tas ne vienmēr ir pats svarīgākais. Mums tava klātbūtne apliecina Latvijas cilvēku atbalstu, tā ne reizi vien teikuši ukraiņu karavīri. Tas viņiem ir ļoti svarīgi.”

Atis Klimovičs

 

ATIS KLIMOVIČS (1962) ir reportieris un voluntieris. Žurnālistikā darbojas kopš 1991. gada, vairāk nekā trīsdesmit gadus bijis kara reportieris un rakstījis par notikumiem Afganistānā, Azerbaidžānā, Čečenijā, Gruzijā, Irākā, Ukrainā un citu valstu militāro konfliktu zonās. Ata Klimoviča grāmata “Personiskā Latvija. Divdesmitā gadsimta stāsti” (2011) saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu. Karsto punktu reportiera pieredze apkopota grāmatā “Kara reportieris ceļā” (2022; abas izdevusi “Dienas Grāmata”).

 

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Cieto vāku sējums, 168 lpp., izdota 2024. gada 23. septembrī