Katalānija. I daļa – vēsture un tradīcijas

Somā ir Spānijas karte, no kuras var gūt visai aptuvenu priekšstatu par attālumiem, virzieniem un pilsētu nosaukumiem, un Lonely Planet ceļvedis. Tas arī viss. Kur doties, ko darīt – nekas nav skaidrs. Protams, vispirmām kārtām – Barselona, taču ir klusa vēlēšanās tikt augšā Pirenejos, bet uz kurieni tieši un kā – arī nav zināms. Gan jau redzēs – priekšā divas nedēļas.

Maza valodnieciska atkāpe. Vārdnīcas apgalvo un arī avīzēs bieži tiek rakstīts par Kataloniju, kas liekas diezgan aplami. Šis vārds, visticamāk, ieklīdis no vācu vai krievu valodas, kurā neizprotamu iemeslu dēļ “ā” vietā parādījies “o”. Latviešu valodā svešvalodu īpašvārdi tradicionāli tiek atveidoti atbilstoši to izrunai oriģinālvalodā (protams, ar neskaitāmiem izņēmumiem, kuros vainojama tā pati tradīcija), piekabinot kādu latvisku izskaņu, kas lāgiem rada pavisam īpatnējas konstrukcijas. Tradīcija, protams, absurda un derīga vien tam, lai pasaules haosu padarītu vēl haotiskāku, pie viena ļaujot kādu grasi nopelnīt arī valodniekiem. Taču būsim tradicionāli, tāpēc Katalāniju sauksim par Katalāniju, t. i., teritoriju, kurā mīt katalāņi (nevis katalonieši) – vēl jo vairāk tāpēc, ka jau 20. gadsimta divdesmitajos gados Sudrabkalns pasludināja: “Katalāņi – tie nav spāņi.” Ja nu mēs gribam būt pavisam konsekventi, tad īstenība atbilstoši izrunai būtu jāraksta – Katalunja vai Kataluņa (oriģinālā – Catalunya).

Problēma nebūt nav tik triviāla, kā tas varētu likties no pirmā acu uzmetiena. Lāgiem nekonsekvence var aizvedināt galīgos strupceļos. Piemēram, Katalānijas ziemeļdaļā ir maza, jauka pilsētiņa, katalāniski – Girona. Latviski tas būtu – Žirona, kaut gan avīzes, apcerot lēto lidsabiedrību reisus uz Katalāniju, stūrgalvīgā vienprātībā vēsta par Gironas lidostu. Savukārt tulkojumos no spāņu valodas (vai no jebkuras citas valodas, kurā katalāniskā Girona parasti tiek atvietota ar spānisko Gerona) Žirona pārtop par Heronu. Girona un Gerona – lielas atšķirība nav, turpretī, ieraugot latviešu tekstā Žironu un Heronu, pat labs ģeogrāfijas zinātājs diez vai nopratīs, ka runa ir par vienu un to pašu pilsētu.

Žirona (Girona)

Šajā ceļojuma pastāstiņā mēģināšu, cik nu tas iespējams, īpašvārdus atveidot atbilstoši katalāņu valodas izrunai, iekavās dodot to rakstību oriģinālā.
Valodniecisko ekskursiju vēl varētu turpināt un pastāstīt, piemēram, par pavisam sadzīviskām padarīšanām. It kā jau pierasts, ka angliski ēkas pirmo stāvu pieņemts dēvēt par ground floor, tādējādi reālais otrais stāvs pārtop par lingvistisko pirmo stāvu. Katalānijā šī stāvu būšana ir stipri sarežģītāka. Pirmo stāvu dēvē par baixos. Otrais ir entresol. Tad – principal (t. i., galvenais). Un tikai tad beidzot nāk pirmais stāvs. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka šī tradīcija mūslaikos jau tikpat kā atmirusi.

Līdzīgs jūklis gaida jebkuru, kurš mēģina iedziļināties Katalānijas vēsturē. Teiksim, šāda – cik noprotams, daļēji mitoloģizēta – epizode. XII gadsimtā reiz dzīvoja katalāņu grāfs Berengē Ramons (Berenguer Ramon). Viņam bija brālis, kura vārds bija Ramons Berengē (Ramon Berenguer). Un, lūk: nelietīgi noskaņotais Ramons Berengē medībās nogalēja brāli Berengē Ramonu (mitoloģizācijas elementu šim pastāstiņam piešķir Berengē Ramona uzticamais medību piekūns, kurš steidzies aiznest ziņu par smagi savainoto Berengē Ramonu viņa tuviniekiem, taču nav paspējis; nu piekūna cilnis aplūkojams Taragonas katedrāles portālā – tiesa, to nākas ilgi un cītīgi meklēt un arī, ja izdodas atrast, diez vai var būt pārliecināts, ka šis radījums patiesi ir piekūns, varbūt vienkārši kroplīgs eņģelis). Lai atšķirtu Ramonu Berengē no Berengē Ramona – bet atšķirt nepieciešams, jo abiem sava loma Katalānijas vēstures darināšanā, pirmajam parasti mēdz piemetināt apzīmējumu El Fraticidda – brāļa slepkava. Taču, runājot par Ramonu Berengē un Berengē Ramonu, jāatceras, ka brāļu tēva vārds arī bija Ramons Berengē – un šis Ramons Berengē (1035 – 1076) Katalānijas vēsturē ir ārkārtīgi svarīga persona – viņš radīja Katalānijas grāfistes Statūtus (Usatges), t. i., likumu kodeksu. Šie Statūti savu lomu nospēlēja vēlāk, kad Katalānijas grāfiste pārtapa par Katalānijas karalisti (arī mūslaikos Katalānijas Konstitūciju dēvē par Statūtiem). Katalānijas karalistes tapšanā liels svars bija vēl citam Ramonam Berengē, nu jau IV, kurš apprecēja Aragonas mantinieci Peruneļu (Peronella), apvienoja Aragonu ar Katalāniju un izveidoja karalisti, pats sev, protams, uzticēdams karaļa pienākumus. Tolaik katalāņiem jau bija ļoti spēcīga nacionālā apziņa – un bija svarīgi, lai grāfs kļūtu par pilntiesīgu un neatkarīgu karali. Saistībā ar Peruneļu – cits pastāstiņš, kas labi raksturo viduslaiku cilvēka pasaules uztveri. Proti, Aragonas karalis, Peruneļas tēvs, būdams dziļi ticīgs cilvēks, pārkvalificējās par mūku. Taču izrādījās, ka viņam piemirsusies padarīšana, kas ārkārtīgi svarīga jebkuram valdniekam. Proti, karalis nebija atstājis mantiniekus. Izeja vienkārša – karalis nometa mūka sutanu un pameta savu celli, no jauna pievērsās laicīgajai dzīvei, žigli apprecējās, dabūja gatavu Peruneļu – un pēc tam bez jebkādām problēmām atgriezās atpakaļ klosterī.

Par Katalānijas neatkarības centienu pirmsākumiem vēsta vēl kāda leģenda. IX gadsimtā grāfam Gifrē Spalvainajam (Guifré el Pilós; pilós nozīmē nevis, teiksim, “matainais”, bet gan tieši “spalvainais” – un, kā stāsta, vīrs patiesi bijis traki spalvains), sauktam arī par Gifrē I, Kārlis Lielais par nopelniem mauru padzīšanā atļāvis dibināt neatkarīgu grāfisti. Kādā kaujā Gifrē Spalvainais ticis nāvīgi ievainots, un Kārlis Lielais taujājis, kāda būtu viņa kvēlākā pirmsnāves vēlēšanās. Gifrē Spalvainais atteicis – grāfistes karogs, tad iemērcis pirkstus savās asinīs un pārvilcis asiņainu svītru pār zelta vairogu (apziņa šo stāstu gluži automātiski sasaista ar leģendu par Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, kas arī itin loģiski, – leģenda kārtējo reizi realizē vienu no universālajām vēstījuma struktūrām, šai gadījumā – par to, ka brīva dzīve vistiešākajā veidā saistīta ar asinsizliešanu). Mūslaikos neatkarīgās Katalānijas karogs joprojām ir tāds pats – sarkanas svītras uz dzeltena fona.

Ripoļa (Ripoll)

Viduslaiku Eiropas vēsture – tas ir negants haoss. Nemitīgi feodāļu cīniņi, karalistu un grāfistu robežu pārbīdīšana, savstarpējā karaļu precēšanās un naidošanās – tur visveselākais saprāts apjūk un mīstās uz vietas, nespēdams izveidot skaidru un precīzu stāstījuma struktūru. Tā arī ar Katalāniju. Lūk, Katalānijas karalis Pere II XIII gadsimtā pēkšņi izrādās arī Sicīlijas karalis, jo pamanījās iekarot gan Sicīliju, gan Neapoli, gan Sardīniju (Sardīnijā Algēro pilsētā vēl šodien runā katalāņu valodas izloksnē, jo gadsimtiem ilgi šajā pilsētā vietējiem sardiem nebija pat atļauts pārnakšņot, nemaz nerunājot par to, lai viņi varētu apmesties tur uz dzīvi). Robeža starp Spāniju un Franciju īstenībā sašķeļ katalāņu nāciju divās daļās, jo arī Francijas dienvidu galā Perpinjonā dzīvo daudz katalāņu, kaut gan turienes katalāņi daļēji savu identitāti ir aizmirsuši; vērts atcerēties, ka Andorā valsts valoda ir katalāņu. Pie tā vainīgs jau minētais Ramons Berengē IV, kurš, noprecējis Peruneļu, veikli sagrāba Francijas (kas tolaik, protams, nemaz vēl nebija Francija) dienviddaļu. Mazliet vēlāk cits karalis – Jaume I el Conquiedor, Žaums Iekarotājs – Katalānijas karalistes robežas pavirzīja krietni tālāk uz Pireneju pussalas dienvidiem. Līdz ar to Katalānija ieguva aptuveni tās aprises, kādas mūslaikos ir šai Spānija provincei. Katalānijas varenību iznīcināja Spānija. Uz šo vēsturisko notikumu fona ir skaidrs, kāpēc Katalānijā tik spilgti izteikti neatkarības centieni un tik alerģiska reakcija pret visu, kas saistīts ar Spāniju. Turklāt jāņem vērā, ka tieši Katalānija no sākta gala bijusi rūpnieciski visattīstītākā Spānijas daļa (starp citu, līdzīgi kā Basku zeme, kas arī brēc pēc neatkarības) – un būtībā uzturējusi Spāniju.

Apmetos mazā pilsētiņā Ulesā (Olesa di Montserrat) stundas braucienā no Barselonas, ēkā, uz kuras deklarēts, ka tā, lūk, ir Vēderiņa māja. Katalānijas mazpilsētās pie daudzām mājām saglabājušās elegantas plāksnītes ar kādreizējo vai tagadējo īpašnieku vārdiem – un savulaik šajā mājā mitis cilvēks ar uzvārdu Vēderiņš. Ulesā lielākoties visas vecās mājas, vietas taupīšanas nolūkos, būvētas šauras un dziļas, vienas istabas platumā un vairāku stāvu augstumā.

Ulesa (Olesa di Montserrat)

Atkal valodnieciska atkāpe. Katalāņiem ir divi uzvārdi: pirmais – tēva uzvārds, otrais – mātes pirmais uzvārds, t. i., tas uzvārds, kuru viņa mantojusi no sava tēva. Šo tradīciju katalāņi savulaik aizguva no spāņiem, taču mūsdienās kastīliešu valodā runājošajā Spānijas daļā tā ir aizmirsta. Tālāk vēl interesantāk. Sievai vīra pirmais uzvārds kļūst par viņas otro uzvārdu, kamēr kā pirmais saglabājas viņa tēva pirmais uzvārds. Taču bērni kā pirmo saņem tēva pirmo uzvārdu, savukārt par viņu otro uzvārdu kļūst mātes pirmais uzvārds. Tātad: bērniem pirmais uzvārds ir tēvatēva uzvārds, bet otrais – mātes tēva uzvārds. Dokumentos lasāmi abi uzvārdi, parakstoties parasti lieto tikai pirmo uzvārdu. Mūsdienās, ja uznāk indeve, abus uzvārdus iespējams samainīt vietām.

Vēl daži fakti. Mašīna ar Madrides numuriem Katalānijā naktī var palikt bez stikliem. Tas gan maz ticams, tomēr tā var gadīties. Par T-kreklu ar neatkarīgās Katalānijas karogu Spānijā itin viegli var dabūt pa purnu.

Franko laikā katalāņu valoda bija aizliegta, līdz pat 1962. gadam grāmatas katalāniski netika izdotas, ja nu vienīgi kāds režīmu īpaši slavinošs darbs (Katalānija nekad nav bijusi Franko pusē, izņemot nelielu daļu turīgās buržuāzijas un muižniecības). Patlaban Katalānijā pastāv reāla divvalodība. Dīvainā kārtā izrādās, ka Katalānijā nav nekādas Madrides „piektās kolonas”, jo arī Katalānijā dzīvojošie spāņi ir par Katalānijas neatkarību, kaut gan viņu bērniem skolā jāmācās katalāniski, jo spāniski vienkārši nav iespējams to izdarīt. Kā citādi – galu galā Katalānija taču ir attīstītākā un bagātākā Spānijas daļa, no kurienes nevienam negribas braukt prom. Uz ielām dzird tikai katalāņu valodu; muzejos paraksti zem eksponātiem tikai katalāniski, veikalos cenu zīmes arī katalāniski (disonēja vienīgi kāda picērija Barselonā netālu no Gveļa parka, kurā ēdienkarte nez kāpēc bija spāniski – visticamāk tāpēc, ka Gveļa parks ir populāra tūristu spietošanas vieta). Ļauži, uz ielām uzrunāti, gan atbild arī spāniski, taču ne vienmēr.

Katalāņu kultūrā pastāv tāds jēdziens – ekskursionisms. Nosaukums bezgala banāls, taču tas nebūt nenozīmē tūristu bariņu, kas izbirst no autobusa, lai garlaikoti aplūkotu kārtējo klosteri, pili, muzeju, virsotni, parku vai vēl sazin kādu objektu, kuru tūrisma ekonomisti iestrādājuši valsts biznesa plānā, un pēc tam veicīgi speras uz tuvāko krogu. Jēdzienam ir vairāk nekā gadsimtu ilga vēsture, tas parādījās pirmajā Katalānijas atmodas laikmetā un nozīmē vienkārši to, ka ļauži kājām dodas izzināt dzimto zemi – vēl jo vairāk tāpēc, ka pētīt ir ko..

Maza piebilde par transportu. Katalānija pārklāta ar dzelzceļu tīklu – un transports organizēts tik ērti, ka dažu stundu laikā iespējams nokļūt jebkur. Vienīgā nelaime – transportu nodrošina vairākas dzelzceļa firmas, kopēja saraksta gluži vienkārši nav, bet internetu, cik noprotams, Katalānijas dzelzceļnieki vēl īsti nav iepazinuši. Tāpēc iepriekš saplānot braucienu nav nemaz tik viegli, bet stacijās, kurās krustojas vairākas līnijas, puslīdz pie skaidrības, cikos un uz kurieni aties nākamais vilciens, var tikt tikai ar uzstājīgu taujāšanu, un arī tad var gadīties, ka kāds aizsūta galīgi greizi.

Turpinājumā par Barselonu un tās tuvējo apkaimi, par Nurijas ieleju Pirenejos, par Munseratas klosteri un Melno Dievmāti, par mazajām Katalānijas pilsētiņām – Taragonu, Monblanku, Žironu, Ulotu, Manresu, Bezalū, Viku.