Maroka: Gaismas spēles Sahāras tuksnesī

Kad vienošanās par samaksu panākta, varam makus noglabāt dziļi somas dibenā. Tie mums turpmākās divas dienas vairs nebūs vajadzīgi. Viss tālākais tuksneša braucienā ir iekļauts cenā – tā teikt “All inclusive”, kas ir bezgala laba sajūta. Un vietējie šajā ziņā ir godprātīgi – kas norunāts, tas norunāts. Ākstīties ar savu biznesu viņi nevar atļauties. Atsauksmēm, jo īpaši negatīvām, piemīt īpašība spēt lidot vēja spārniem un mūsdienu informācijas tehnoloģiju laikmetā tās sasniegtu dzirdīgas ausis visā pasaulē ātrāk, kā viņi spētu acis pamirkšķināt. Bet šī ir visa viņu dzīve, tas ir dzīvesveids un arī vienīgais maizes avots.

Maroka. Ceļā uz Sahāras tuksnesi

Līdz ar mums uz tuksnesi brauks vēl kādi pāris ceļotāji. Gaidot, iekārtojamies mūsu tuksneša karietes sēdekļos un esam gatavi gaidāmajam piedzīvojumam. Drīz vien jau traucamies sākumā pa šoseju un pēc tam pa grumbuļainu, mālainas krāsas smilšu un akmeņu pilnu tuksnešainu apvidu, kur nav ne ceļu, nedz redzam arī iebrauktas mašīnu sliedes. Vietām vien nelieli zaļi puduri un zaļpelēki krūmāji, kas zied maziem, dzelteniem ziediņiem. Mašīnai lēkājot pa pauguriem un klabot ik uz prāvāka akmens, brīžam sarunāšanās pārtop par jodelēšanu, mūsu balsīm lēkājot līdzi mašīnas vibrācijām. Knapi sadzirdu šofera jautājumu: “Kā jums tuksnesis?” Ainava pagaidām vēl nav gluži tāda, kā biju iztēlojusies, toties arvien skaidrāk sāku apjaust šīs vides skarbumu un nomadu (klejotāju) skaudro dzīvesveidu – karsta, svilinoša saule, bezgalīgi, neauglīgi klajumi, putekļu pilns gaiss un sajūta, kā atrastos nekurienē, kurai nav ne malas, ne gala. Izjūtas, kas rodas, grūti pat vārdos aprakstīt. Un nevilšus prātā ienāk domas par Latvijas zaļajiem mežiem, ūdeņiem bagātajām upēm un ezeriem. Šādi brīži tik ļoti ļauj novērtēt savas zemes dabas bagātību un to, cik mums patiesībā ir ļoti paveicies. Pa ceļam pabraucam garām oāzei. Oāzes šajā apvidū tik tiešam šķiet, kā īsteni paradīzes dārzi. No mazā zemes pleķīša staro tāda dzīvība kontrastējot ar bezgalīgo sausumu visapkārt, ka redzētā oāze liekas gluži kā ilūzija – pamirkšķināšu acis un tā jau būs izgaisusi, atstājot savā vietā vien smilšainu klajumu. Atveru acis – oāze aizvien ir savā vietā. Tās zaļums un spirgtums vilina apstāties, taču mūsu galamērķis ir dziļāk tuksnesī.

Sahāras tuksnesis

Pēc nepilnu divus stundu brauciena esam galā. Mūsu skatam paveras filmu cienīgs skats – lieli klejojošo smilšu lauki un baltas smilšu kāpas, kuru pakājē uzcelta berberu apmetne. Tiekam iekārtoti lielā teltī, kas izklāta krāsainiem paklājiem, segām, spilveniem. Mums tiek servēta tradicionālā, berberu iecienītā piparmētru tēja, svaigi apelsīni, tradicionāli marokāņu tomātu un gurķu salāti ar tādām kā marinētām vietējām reņģveidīgām zivtiņām. Jāteic, ka garšas ziņā tās varētu sacensties arī ar mūsu pašmāju šprotēm.

Sahāras tuksnesis

Esam labi iestiprinājušies un pēc maltītes, sēžot pavēnī, pārņem pilnības sajūta. Visapkārt valda mierpilna gaisotne, kāda sen nav izjusta. Nav ne trauksmes, ne steigas, ne kņadas. Prāts pats atbrīvojas no ikdienišķajām domām un pārņem spēcīga iekšēja sevis apzināšanās izjūta – šeit un tagad. Te ir pilnīgi cita realitāte. Absolūts kontrasts iepriekšējā naktī piedzīvotajam Marakešā, kas ir nemitīgas kustības un dzīvīguma piesātināta. Laiks, šķiet, te ir apstājies un mēs varam vienkārši būt, nedomājot ne par ko. Ārā svilina pusdienlaika saule, mēs savukārt apmetnes ēnā baudām nesteidzīgu atpūtu. Ieskanas pieklusināti afrikāņu bungu ritmi, kam pievienojas melodisks dziedājums. Mūsu tuksneša gids Ismails dzied kādu berberu dziesmu. Mēs klausāmies un iegrimstam izjūtas arvien dziļāk.

Maroka. Berberu teltī Sahāras tuksnesī

Salāti ar reņģveidīgām zivtiņām

Maroka. Berberu teltī Sahāras tuksnesī

Kad saule nogājusi nedaudz zemāk, pienāk laiks ilgi gaidītai pastaigai kamieļa mugurā. Grīļīgi, nedaudz klamzīgi tie sper soļus pa smilšaino apvidu, mūsu jauno marokāņu draugu skubināti. Tiem visvairāk netīk kāpt lejup no smilšu kāpām. Arī es labprāt kāptu tikai augšup. Esot kamieļa mugurā, no augšas paveras vēl iespaidīgāks skats un bezgalīgie smilšu klajumi šķiet vēl lielāki un tā malas – vēl nesasniedzamākas.

Sahāras tuksnesis

Nokāpjot atpakaļ uz zemes no kamieļu augstumiem, dodamies turpināt izbaudīt tuksneša burvību savām kājām. Drīz vien sasniedzam pirmo balto kāpu kori. Kur vien raugies – balti smilšu pakalni un bezgalīgs plašums visapkārt. Absolūts miers un klusums. Pārņem viegluma un brīvības izjūta. Atliek vien izplest rokas un lidot! Skatienu žilbina košā dienvidu saule, bet jau drīz tā sāk strauji rietēt. Nemaz neesam pamanījuši, kā strauji pienācis vakars. Vispirms debesis iemirdzas sudraboti baltā gaismā, tad kādu brīdi rotājas zeltā, līdz visbeidzot pieņem garšīgu, kārtīgi nogatavināta mandarīna krāsu. Steidzam izbaudīt šo kolorīto tuksneša saulrieta mirkli un skatus iemūžināt foto sesijā. Gaismas un ēnu spēles. Saule rotaļājas un mēs rotaļājamies tai līdzi. Tālumā redzam aizsoļojam vēl pēdējo kamieļu karavānu šovakar. Tā izzūd mūsu skatienam līdz ar sauli, kas ienirst kāpās. Caur pirkstiem plūst smiltis un vējš tās aiznes uz saviem spārniem tāpat kā laiku, kas šovakar steidzas jo īpaši ātri. Pēkšņi kļūst arvien tumšāks. Pēc īsa brīža jau liekas, ka vairs nevar saskatīt pat dažus metrus uz priekšu. Laimīgi tālumā ieraugām mazus gaismas punktiņus – tā ir mūsu apmetne, uz kuru steigšus arī dodamies, kamēr gaismiņas vēl deg.

Sahāras tuksnesis

Kad atgriežamies nometnē, ir jau melna nakts. Nelielā smilšu pakalnā izklāti krāsaini paklāji, cilvēki laiski atlaiduies spilvenos, dzer piparmētru tēju un našķojas ar vietējo saldumiem. Vispirms mēs tiekam pacienāti ar vakariņām. Šoreiz baudām kādu citu bagātīgās marokāņu virtuves tradicionālo ēdienu – kuskusu. Izsalkumu remdējuši, mēs pievienojamies pārējiem un iegrimstam tuksneša nakts romantikā. Blakus kāds, traukiem šķindot, no jauna piepilda tējas glāzes, cilvēki pļāpā vienā laidā, bet es vairs nedzirdu ne vārda. Elpa aizrāvusies, domas apstājušās un vienīgais, ko redzu ir tūkstošiem, miljoniem, miljardiem zvaigžņu man visapkārt. Šķiet, kāds aizmirsis aizsiet ciet zvaigžņu maisam galu un tās nosējušas visu debess jumu no viena apvāršņa malas līdz otrai. Ne centimetrs nav palicis tukšs. Vai maz iespējams tās visas saskaitīt? Zvaigžņu ir tik ļoti, ļoti daudz! Visums ir neaptverams. Un skatoties zvaigznēs, pārņem miera un drošības izjūta, it kā tās mūs sargātu no debesīm. Brīžam liekas, ka kāda ik pa brīdim piemiedz man ar aci un uzsmaida. Re, viena krīt! Un tai līdzi aiztrauc spoža gaismas aste. Pie sevis dungoju: “Vēlies, vēlies, vēlies, vēlies, vēlies, kaut ko vēlies, vēlies, vēlies..” Krīt vēl viena un vēl viena, un vēl.. un es saplūstu ar tām zvaigžņu lietū..

Sahāras tuksnesis. Naktsmājas

Sahāras tuksnesis. Vakariņas

Nakšņojam tūristiem sagatavotās berberu teltīs, satinušies vilnas segās. Naktis ir vēsas. Bet no rīta ceļamies svelmainu saules staru modināti, kas cepina pat cauri telts sienām. “Labrīt Sahāra!” to sveicinu, smiltīm čerkstot zobos. Kaut vakarā gāju gulēt uz tīra, balta palaga, tagad atskārstu, ka no tā palicis visai maz – atrodos tuksneša smilšu vannā. Acis un ausis aizputinātas baltām smiltīm, tās birst arī no matiem, uzacīm un skropstām , nemaz nerunājot par drēbēm, kas pa nakti kļuvušas krietni vien smagākas. Vēl izbaudām priekšpusdienu tuksneša saulē, līdz uzsākam garo ceļu atpakaļ uz valsts vidieni. Smilšaini, bet laimīgi!

Sahāras tuksnesis

Saistītie raksti:

Maroka: No dienvidiem līdz ziemeļiem nedēļas laikā

Maroka: starp čūsku un cilvēku dīdītājiem Marakešā un kaulēšanās Sahāras pievārtē

Sadarbības partneris Jēkaba Ceļojumi.

Foto: Alise Melngave un Daniel Cabello Llamas