Foto: Guntis Berelis

Salvadora Dalī pēdas

Figerasa, Salvadora Dalī teātris-muzejs, “Vēju pils”. Milzīgs griestu gleznojums: kāds soļo pa debesīm, mums no apakšas redzamas vien viņa kailās kāju pēdas. Drīzāk nojaušamas nekā ar aci samanāmas atsauces uz renesanses mākslu; iespējams, Dalī aiz muguras stāvējis Mikelandželo un vietumis pakoriģējis viņa roku. Ja debesis, tad kas cits, ja ne Dievs? Protams, ka nē. Uzmanīgāk ielūkojoties, redzams pēdu īpašnieks, kura pakausis iesniedzas vēl augstāk padebešos, bet uz priekšu spurojas divas smailas ūsas. Kā tad, viņš pats – Dalī, kura ķermenī vairākas puspavērtas atvilktnes, pilnas ar ekstravagancēm, dullībām un noslēpumiem, bet viņam iepretī – un arī tas ir pats par sevi saprotams – Gala.

Dali_Figerasa_veeju_pils

Jau 1961. gadā Dalī izteicās, ka vēloties savā dzimtajā pilsētā Figerasā izveidot savu muzeju. Pilsēta šai iecerei atvēlēja 19. gadsimtā būvēto teātra ēku, kuru 1939. gadā Spānijas pilsoņu kara laikā nodedzināja Franko armijas karavīri. Teātris bija bez jumta, būtībā – drupas. „Šeit tika sarīkota mana pirmā izstāde. Katrs centimentrs šajās pussabrukušajās sienās ir kā abstrakta glezna,” rakstīja Dalī, atceroties, ka tieši šeit četrpadsmit gadu vecumā viņa gleznas pirmo reizi tapa pieejamas plašākai publikai – zālē, kas patlaban nodēvēta par “Vēju pili”, tāpēc, domājams, nav nejaušība, ka tieši tur viņš sevi iemūžinājis soļojam padebešos.

Ar ieceri nebūt neveicās tik vienkārši, jo pasākums bija pārāk vērienīgs un dārgs, turklāt Dalī gan bija kolorīta un ievērojama, taču kultūras birokrātiem un politiķiem pagalam neērta personība – varbūt ne tik daudz provokatīvo uzskatu dēļ (ko vērts bija jau Dalī demonstratīvais katolicisms, iejaukts pašdarināta misticisma mērcē), cik vienkārši tāpēc, ka no Dalī varēja sagaidīt vistrakākās lietas. Un štrunts, ka viņš slavenākais un bagātākais spāņu mākslinieks. Mazā Figerasa bija un palika bezcerīgi provinciāla ar visām provinciālisma slimībām, aizspriedumiem un kompleksiem. Pat Galai neko labi negāja pie sirds muzeja ideja, un viņa kategoriski atteicās uzticēt tam savu kolekciju. Jāpiebilst, Galas kults Dalī dzīvē un daiļradē gan turpinājās, taču tie vairs nebija vecie laiki, kad abi mita paradīzē ne gluži zaru, bet tīklu būdā. Nu jau Gala lielākoties dzīvoja atsevišķi savā Pubolas pilī, kuru viņai bija uzdāvinājis Dalī, citu pēc cita mainīja krietni jaunākus mīļākos, vairs nerūpējās par viņa finansēm, toties aizrautīgi šķērdēja naudu. Dalī viņu nomierināja – tas būšot nevis Dalī, bet vienkārši „dalinisma” muzejs.

Galatejas tornis

Galatejas tornis

Sākot ar sešdesmito gadu beigām, teātris-muzejs pilnībā pārņēma Dalī domas, gleznošanu atbīdot tālu dibenplānā. Muzejs auga un veidojās gluži kā dzīvs organisms – līdzīgi kā savulaik tapa Dalī un Galas māja Portligatā. 1970. gadā atklāja „Vēju pils” zāli ar griestu gleznojumu – to pašu, kur Dalī skatāms no pēdapakšas. Muzeju atklāja 1974. gada 28. septembrī. Septiņdesmitgadīgais Dalī bija ieradies uz atklāšanu ar savu jauno favorīti, kura drīzumā kļūs pazīstama kā dziedātāja Amanda Līra, bet Gala – ar teju pusgadsimtu jaunāko Džefriju Fenholtu, Jēzu no rokoperas Jesus Christ Superstar. Taču muzeja nepārstāja augt – 1981. gadā tam pievienojās Galatejas tornis, kas savulaik ietilpa Figerasas nocietinājumu sistēmā (tornī Dalī apmetās uz dzīvi no 1983. līdz 1989. gadam, turpinot darbu pie muzeja ekspozīcijas).

Salvadora Dalī muzeja-teātra fasāde. Priekšplānā - piemineklis Frančesku Pužolam

Salvadora Dalī muzeja-teātra fasāde. Priekšplānā – piemineklis Frančesku Pužolam

„Tā nav vieta, kur gar sienām izkārtas gleznas kā daudzos citos muzejos. Tā ir vieta, kas pārpilna ar mīklām. Jebkuras reliģijas panākumi sakņojas noslēpumā, kas to ietver. Atliek vien ar didaktisku centību visu izskaidrot, lai noslēpums pazustu, bet līdz ar to – arī vēlēšanās atgriezties pie tā. Mans muzejs ir piebāzts ar informāciju, taču tā netiek skaidrota,” apgalvoja Dalī. Un vēl: „Ja cilvēks, kas ienāk šajā muzejā, ir bez jebkādām iztēles spējām, viņš nekā nesapratīs, jo visam, ko es šeit rādu, var būt desmitiem dažādu skaidrojumu. Katram jāierauga šajā muzejā patstāvīgs mākslas darbs.” Īstenībā šajos pāris teikumos precīzi formulēta Dalī teātra-muzeja būtība. Eksponāti nav tikai atsevišķi eksponāti, kas ilustrē, teiksim, kāda Dalī daiļrades posma īpatnības, – tie kontaktējas cits ar citu, sarunājas, konfliktē, vārdsakot, dzīvo savu dzīvi, kas kopumā varētu būt līdzīga tai haotiskajai domu ņudzoņai, kas norisa Dalī smadzenēs, protams, ar obligāto korekciju: visam jābūt izaicinošam, ekstravagantam, šokējošam. Dalī visu mūžu publikā spēlēja rūpīgi iestudētu lomu, un tas viņam izdevās tik veiksmīgi, ka loma cieši saauga ar viņu. Dalī bez sava esamības teātra tikpat grūti iedomājams kā bez ūsām. Tāpēc arī muzejs veidojas kā teātris. Dziļdomīgi eksistenciāliem prātojumiem līdzās ir Dalī un citu mākslinieku muļķošanās, blakus bezmaz fotoreālisma manierē darinātiem darbiem – instalācijas, kādas nerādās pat slima suņa murgos, viss savā starpā sasaucas, sasienas laiki, sabrūk robežas, bet visam pāri debesīs ir Dalī plikās kāju pēdas. Šķiet, Dalī nepūlējās radīt sev piemiņas monumentu, viņš lāgiem vienkārši izklaidējās gluži tāpat kā, lieliski izklaidēdamies, radīja mītu par sevi.

Muzejs sākas jau Galas-Salvadora Dalī laukumā, kur zinātni reprezentē skulptūra „Ņūtona piemiņai”, akadēmisko mākslu – trīs Žana Luija Meisonjē atveidi (Dalī pārspīlētā jūsma par akadēmiski garlaicīgo Meisonjē laikam gan bija viena no viņa provokācijām), laikmetīgo mākslu – Volfa Fostela „Televīzijas obelisks”, katalāņu filozofiju – piemineklis rakstniekam un filozofam Frančesku Pužolam, kurš ideāli olveidīgo galvu atbalstījis plaukstā Rodēna “Domātāja” pozā; pieminekļa pretējā pusē – zeltīts ūdeņraža atoma modelis un 13. gadsimta filozofs un katalāņu literatūras pamatlicējs Ramons Ļuļs. Meisonjē skulptūras 1895. gadā darinājis tēlnieks Antonens Mersjē, savukārt Dalī tās krietni uzlabojis – uzstutējis uz automašīnu riepu kaudzēm, klāt pieliekot parakstu: “Bez Galas un Dalī manis vēl šeit nebūtu.” Dalī ironizē? Par Meisonjē un akadēmisko mākslu vispār par sevi? Vienkārši izklaidējas vai blēņojas? To zina tikai pats Dalī, bet riepu krāvumi droši vien tikpat mūžīgi kā marmors.

Fasādē iemituši apzeltīti manekeni art deco stilā, no kuriem divi tur rokās ūdeņraža atomu, tādējādi simbolizējot vēlīnā Dalī interesi par zinātni, bet varbūt vienkārši tāpēc, ka atoma modelis ir gana simetrisks un sirreāls. Zemāk – četri jokaini sievišķīgi personāži, kuriem īsti neizprotamu iemeslu dēļ virs galvas pa maizes klaipiņam, bet rokā – kruķi; visdažādāko modifikāciju kruķi bieži manāmi arī Dalī gleznās. Pa vidu – ūdenslīdējs skafandrā, kurš, kā stāsta, simbolizējot gremdēšanos zemapziņā. 1936. gadā sirreālistu izstādē Londonā Dalī uzstājās, ieģērbies skafandrā, un laimīgā kārtā viņam paveicās nenosmakt.

Muzeja fasāde

Muzeja fasāde

Iekšējā pagalmā, kas izveidots vietā, kur atradās teātra parteris, sienu nišās gaida tie paši art deco manekeni, rokas līksmi saslējuši pretī apmeklētājiem. Taču centrālā vieta ierādīta “Lietainajam taksometram”. Tas ir melns kadiljaks, uz kura motora pārsega uzstādīta divarpus metrus augstā austriešu mākslinieka Ernsta Fuksa skulptūra „Lielā Estere” (tā pati, kurai Vecajā derībā veltīta Esteres grāmata). Taksometrs ir lietains tāpēc, ka, iemetot monētiņu šim nolūkam paredzētā spraugā, kadiljakā sāk līt lietus, aprasinot tajā sēdošo manekenus. Kadiljakam ir cienījama vēsture – pirmā “Lietainā taksometra” versija tika radīta 1938. gadā Parīzē Starptautiskajā sirreālisma izstādē. Muzejā aplūkojama ceturtā versija, bet ar šo konkrēto kadiljaku četrdesmitajos gados Dalī un Gala sķērsoja ASV no austrumiem līdz rietumiem, no Ņujorkas līdz Holivudai. Virs kadiljaka – Galas laiva, no kuras nokarājas stilizētas ūdens piles; turpat blakus kolonna no automobiļu riepām, kuru vainago Mikelandželo „Verga” kopija, atšķirība vien tā, ka dalinizētais „Vergs” ir nēģeris.

Tālāk – bijusī Figerasas teātra skatuve, kuru pārsedz caurspīdīgs kupols (tā arhitekts Emilio Peress Pineiro nesagaidīja muzeja atklāšanu – viņš gāja bojā 1972. gadā satiksmes negadījumā). Dalī ne reizi vien atkārtojis, ka viņam kupols simbolizē gan visa esošā vienotību, gan monarhiju. Zālē – milzīgs dekorācijas gleznojums baletam “Labirints”, kas veidots pēc mīta par Tēseju un Ariadni motīviem un kuru iestudēja Metropolitēna opera Ņujorkā 1941. gadā. Fonā – tipiska Portligatas ainava. Pie citas sienas – Dalī spēles ar optiskajiem efektiem, glezna “Kailā Gala, kas skatās uz jūru, kura no 18 metru atstatuma transformējas Ābrama Linkolna portretā”. Pie griestiem – klajas atsauces uz Mikelandželo Siksta kapelas gleznojumiem. Lai nu kas, bet mazvērtības kompleksi Dalī nekad nav piemituši.

Galas laiva, aiz tās - kupols

Galas laiva, aiz tās – kupols

Kupola zālei seko krēslainā “Dārgumu zāle”, kas izoderēta ar sarkanu samtu līdzīgi kā dārgumu lādīte. Dārgumu te patiesi atliku likām, proti, paša Dalī gleznas, tostarp labi pazīstamā “Atomiskā Leda” (1949) un “Galarina” (1945). Ja par Dalī nav ne mazākās nojausmas, pilnīgi pietiek ar “Dārgumu zāli”, kurā reprezentēti visi Dalī raksturīgie stili dažādos laikposmos, pārstāvētas viņa intereses, uzmācīgās idejas un nosliece uz haotiskās personīgās mitoloģijas darināšanu. Līdzīgi – zālē, kas nodēvēta par “Zivju bodītēm” (nekādu metaforu – kad teātris bija drupās, šai vietā atradās Figerasas zivju tirgus), kur pārsvarā izvietotas Dalī jaunības un beidzamā laikposma darbi. Ir iespēja salīdzināt – nu kurienes Dalī cēlies un pie kā nonācis. Starp citu, ceļā uz “Zivju bodītēm” apskatāms amizants akvarelis “Bēthovena galva” (1973), kurš tapis, triecot dzīvus astoņkājus pret papīru, kas noklāts uz grīdas. Zāle “Dali d’Or” (“Dalī zelts” vai, ja patīk, arī “Zelta Dalī”) atvēlēta juvelierizstrādājumiem, kas radīti pēc Dalī skicēm, citā zālē aplūkojamas Dalī ilustrācijas Servantesa “Donam Kihotam”, Benvenuto Čellīni “Dzīvei” un Mišela Monteņa “Esejām”.

“Mejas Vestas zālē” atrodas, šķiet, vispopulārākā Dalī instalācīja, kas neskaitāmas reizes reproducēta (Meja Vesta – savulaik pazīstama Holivudas aktrise, trīsdesmitajos gados viņu uzskatīja par Amerikas sekssimbolu). Instalācija ar dizainera palīdzību tapusi pēc Dalī guaša zīmējuma “Mejas Vestas seja, kuru var izmantot kā istabu” ap 1934. – 1935. gadu. “Tā vietā, lai radītu sirreālu sapni, kurš izgaist ceturtdaļstundu pēc pamošanās, es nolēmu radīt tādu, kas varētu kalpot par viesistabu. Tajā ir kamīns, mute, uz kuras ērti var apsēsties,” izteicās Dalī. Kamīns – tas ir deguns, mute – dīvāns, acis – divas puantilistu Parīzes un Sēnas ainavas. Savukārt pie Mejas Vestas zāles griestiem – ačgārni apgāzta vannas istaba.

Dali_Figerasa_meja_vesta

Mejas Vestas zāle

Viens no Dalī teātra-muzeja eksponātiem – pats Dalī. Turpat viņš arī apglabāts – muzeja kriptā. Bet vispār – 11. maijā Salvadoram Dalī 110 gadi.

Dali_Figerasa_kapa_plaaksne

Vēl par Dalī – Kadakesa un Salvadors Dalī

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!