Foto: Guntis Berelis

Kadakesa un Salvadors Dalī

Kadakesa ir maza pilsētiņa Katalānijas ziemeļdaļā netālu no Francijas robežas, kas it kā ne ar ko īpašu neizceļas. Tiesa, atšķirībā no daudzām citām Kostabravas kūrortpilsētām Kadakesa tikpat kā nav sacūkāta ar daudzstāvu viesnīcu monstriem, peldbaseiniem un tamlīdzīgām nejēdzībām. Pārsvarā pilsēta apbūvēta ar spoži balti krāsotām divstāvu vai trīsstāvu ēkām, kas sākas pie pašas ūdenslīnijas, šaurās līkloču ieliņas veido labirintus un vietumis, rāpjoties augšup pa Pireneju nogāzi, pārtop kāpnēs, kas, savukārt, pārvēršas takās, kuras apsīkst olīvu dārzos, kas iejož pilsētiņu. Ja uznāk vēlēšanās kārtīgi izstaigāties – dažu stundu gājienu attālumā atrodas Cap de Creus mežonīgie klinšu krāvumi, par kuriem jau agrā jaunībā savulaik jūsmoja Antonio Gaudi. Pakāpjoties kalnos, var atrast iespaidīgo 10. gadsimtā būvēto Rodas Svētā Pētera klosteri un viduslaiku pilsētas drupas.

dali_01_Kadakesa_07

Kadakesā nav nedz arhitektūras šedevru, nedz iespaidīgu fortifikācijas būvju, kādas saglabājušās daudzās Katalānijas ziemeļdaļas pilsētās. Par teju gadu tūkstoti ilgo pilsētas vēsturi vēsta vien 17. gadsimtā būvēta katedrāle, taču arī tā piedzīvojusi tik daudzas pārbūves, ka tās piederību kādam arhitektūras stilam pie labākās gribas nevar noteikt. Ir – daudz mazu krodziņu (saulrietā pašā Vidusjūras malā nogaršotās tīrģergarneles ķiploku mērcē iesēžas atmiņā uz laiku laikiem), vajadzīgu un nevajadzīgu krāmu bodītes, mākslas galerijas, pansijas, kādas atrodamas vai uz katra stūra jebkurai rocībai, līcī noenkurots milzumdaudz laivu un jahtu. Atliek paieties pārdesmit minūtes laukā no Kadakesas, lai rastos iespēja atrast kādu vientulīgu, no pasaules norobežotu līcīti, kurā līdz ūdenim var tikt vien pēc kāpiena pa krauju klinšu taku. Jūra gan var izrādīties drusku nemīlīga – viss dibens noaudzis ar moluskiem, kuru gliemežvāku asās malas vienā mirklī bezmaz šķēlēs sašķērē kāju pēdas vai plaukstas, ja peldoties uznāk vēlēšanās pieķerties pie kāda klintsbluķa, bet arī tas piederas pie lietas. Vārdsakot, viss kā pienākas kārtīgā provinciālā Vidusjūras kūrortā. Nesezonā pat vakaros Kadakesa ir mierīga un gluži vai miegaina pilsētiņa, kurā nudien patīkami kādu brīdi atvilkt elpu no pasaules ņudzoņas. Bezmaz ideāla vieta mizantropiem un cilvēknīdējiem, ja vientulības meklētājam tomēr negribas atteikties no civilizācijas labumiem.

Gadsimtiem ilgi Kadakesa bija zvejnieku un kontrabandistu pilsēta. No ārpasaules to norobežoja Pireneju grēda, un pilsētā bija iespējams nokļūt vien pa jūru, tāpēc laikmetā, kad Spānija valdīja pār pasauli, dažs Kadakesas zvejnieks aizklīda līdz Meksikai vai Peru, ne reizi nepabijis netālajā Figerasā. Mūslaikos zvejnieku palicis vien tik daudz, lai ar zivīm un visādiem jūras mūdžiem apgādātu tūristus un atpūtniekus – vasarā Kadakesas iedzīvotāju skaits desmitkāršojas.  Jau 19. gadsimtā pāri kalniem izbūvēja ceļu, tāpēc tagad Kadakesa no Figerasas sasniedzama stundas laikā – lai arī kalni tikai vietumis pārsniedz 600 metru augstumu, serpentīnveida ceļš pāri Pirenejiem nudien iespaidīgs.

Tomēr Kadakesa ir ievērojama citā ziņā. Pilsētiņa bijusi Salvadora Dalī (1904 – 1989) iemīļotākā dzīvesvieta, kurā viņš ar pārtraukumiem uzturējās no agras bērnības līdz 1982. gadam, kad pēc savas sievas Galas nāves Dalī pārcēlās uz Galas pili Pubolā. Te tapušas viņa gleznas, manifesti un literārie darbi, te viņš pirmo reizi ieraudzīja Galu, un patlaban viņa mājā iekārtots Dalī muzejs (atvērts kopš 1997. gada).

Dalī un Federiko Garsija Lorka, tobrīd viens no viņa tuvākajiem draugiem

Kadakesa, 1927. gads: Dalī un Federiko Garsija Lorka , viens no viņa tuvākajiem draugiem

Pie Dalī viesojies Pikaso, Marsels Dišāns, Renē Magrits, Lorka, Luiss Bunjuels, Renē Šārs, Andrē Bretons un daudzi citi mākslas, kino un literatūras meistari, bet sešdesmitajos gados, kad Dalī atradās slavas augstumos, Kadakesa pārtapa par puķu bērnu un vienkārši Dalī mākslas cienītāju svētceļojuma vietu, kas te saradās baru bariem, lai uzmestu aci savam elkam. Turklāt dažam paveicās – un tādu nebija mazums, viņš ietika Dalī daudzgalvīgajā svītā un palika Kadakesā stipri ilgāku laikposmu.

20. gadsimta sākumā Kadakesa kļuva par dažu Figerasas ģimeņu iecienītu atpūtas vietu. Viņi pieticīgajā zvejnieku miestiņā iegādājās vai uzcēla mājas, iekopa dārzus un vasarās pārcēlās uz dzīvi.

Dalī ģimene Kadakesā 1909. gadā. Dalī - sēž pa vidam. Viņam pieci gadi.

Dalī ģimene Kadakesā 1909. gadā. Salvadors – sēž pa vidam. Viņam pieci gadi.

Savukārt Dalī ģimenei jau tur piederēja neliela mājiņa – Kadakesā bija dzimis mākslinieka tēvs, kurš, apguvis ienesīgo notāra amatu, bija ticis pie turības, tāpēc Dalī jau mazotnē krietnu laika daļu pavadīja Kadakesā un labi iepazina šo vietu.

Daudzās Dalī bērnībā tapušajās gleznās iemūžinātas Kadakesas vai Cap de Creus tuksnesīgās ainavas. Gan jāpiebilst, ka, lai arī viņa talanti izpaudās agri (jau 14 gadu vecumā Figerasas pilsētas teātrī tika sarīkota pirmā Dalī izstāde), tas vēl ne tuvu nebija „tas pats” Dalī – provinciālā tradicionālisma stilistikā tapušās dabas studijas un portreti neko daudz nevēstīja par nākamo sirreālistu, provocētāju un dzīves mākslinieku. Aizraušanās visupirms ar impresionismu, pēcāk jau ar kubismu bija vēl priekšā.

Lai kur dzīvotu Dalī – Madridē, Parīzē vai ASV – viņš allaž pēc īsāka vai garāka pārtraukuma atgriezās Kadakesā. Tāpēc ne mazums svarīgu dzīves faktu un darbu saistīti ar šo pilsētiņu. 1929. gadā pie Dalī viesojās franču dzejnieks Pols Eliārs ar savu sievu Galu. Pēcāk grāmatā „Salvadora Dalī slepenā dzīve” autors sīki un smalki aprakstīja, kā viņš, raugoties pa logu uz pludmali, ierauga Galu no mugurpuses, un viņu piemeklē atskārsme, ka šī sieviete ir no viņa sapņiem, redzējumiem, iedomām. Tobrīd Dalī interesējās par Freida teorijām, kuras visādos veidos mēģināja attiecināt uz sevi, tostarp bija lasījis arī Freida darbu „Murgi un sapņi V. Jensena „Gradivā”” Savukārt „Gradiva” bija vācu rakstnieka Vilhelma Jensena savulaik pazīstams romāns; meklējot vēl tālākā pagātnē – par Gradivu (tulkojumā no latīņu valodas – ejošā) nodēvēts seno romiešu bareljefs, uz kura attēlota ejoša sieviete, dziļi iegrimusi domās, eleganti pacēlusi tunikas apakšmalu, lai tā nepītos pa kājām. Vēlāk Dalī bieži sauca Galu gan par Gradivu, gan par Redivivu (spāņu valodā – augšāmcēlusies, iemiesojusies citā), tādējādi veidojot personisko sapņu mitoloģiju: Galā iemiesojušies viņa sapņi.

Dalī sakars ar Galu, kura bija ne tikai precējusies, bet arī 11 gadus vecāka, nostrādāja kā pēdējais piliens. Viņa skandalozie izlēcieni, izslēgšana no Madrides mākslas skolas, provinciālajai sabiedrībai pārmēru ekstravagantās gleznas tik ļoti satracināja Dalī tēvu, ka viņam tika atņemts mantojums un slēgtas ģimenes mājas durvis. Dalī un Gala palika gan bez iztikas līdzekļiem, gan pajumtes. Lēmums – iegādāties pašiem māju – un, protams, nekur citur kā Kadakesā. Lēmums tika realizēts jau 1930. gadā, nelaime vien tā, ka par smiekla naudu pirktā māja jūras malā faktiski bija dēļu būda, kuru zvejnieki izmantoja tīklu žāvēšanai – divdesmit kvadrātmetri, četras sienas ar durvīm, protams, bez elektrības un ūdens. Turklāt būda atradās nevis Kadakesā, bet divdesmit minūšu gājiena attālumā – pāri kalnam, cauri kapsētai – Portligatā. „Portligata, dzīves, vientulības un askēzes simbols. Tur es iemācījos slīpēt un asināt savu prātu, lai tas taptu ass kā kara cirvis. Grūta dzīve bez greznības un alkohola, dzīve, ko apstaro mūžības gaisma,” – tā Dalī vēlāk raksturoja pirmo laiku, kas kopā ar Galu tika pavadīts Portligatas būdā. Prāts patiesi asinājās, bet sadzīviskā askēze komplektā ar Dalas klātbūtni nāca par labu Dalī gleznām – tieši tolaik izveidojās viņa provokatīvā paranoiski kritiskā metode, un no kubista un dadaista Dalī pamazām pārtapa sirreālistā. Tostarp Portligatā 1931. gadā tika pabeigta, iespējams, visslavenākā Dalī glezna – „Atmiņas pastāvība”, tā pati, kurā attēloti mīkstie, plūstošie pulksteņi. Pulksteņu fonā ar grūtībām atpazīstama ainava, kuru Dalī diendienā skatīja no Portligatas. Glezna vistiešākajā veidā iespaidoja sirreālisma rašanos un iezīmēja pavērsienu paša Dalī daiļradē, kas vēlāk ļāva viņam pasludināt: „Sirreālisms – tas esmu Es!” Jāpiebilst, lai cik sirreālas būšanas nebūtu attēlotas Dalī gleznās, ja fonā redzama jūra un klintis, gandrīz vienmēr tās ir vai nu Portligatas, vai Cap de Creus ainavas. Tā tas ir, piemēram, citā labi pazīstamā darbā – divdesmit gadus vēlāk tapušajā gleznā „Svētā Huana de la Krusa Kristus”, kurā zem lidojošā Kristus paveras ainava, kas joprojām skatāma pa Dalī darbnīcas logu.

Pasaule ar milzu entuziasmu pieņēma gan Dalī mīkstos pulksteņus, gan mītu, ko viņš visu dzīvi cītīgi darināja par sevi. Un – svarīga loma šajā procesā bija Galai, kura pagalam nepraktisko, kautrīgo un sevī iegrimušo Dalī bīdīja panākumu virzienā. Biogrāfi – dažs pavisam klaji, dažs slēptāk, bet visi vienprātīgi – atzīst, ka bez Galas nebūtu Dalī, un viņš, iespējams, tā arī būtu palicis viens no daudzajiem sirreālistiski orientētajiem māksliniekiem. Taču Gala būtībā kļuva par Dalī reklāmas aģentu un menedžeri, staigāja pa galerijām, piedāvādama viņa darbus, gādāja par naudas lietām, galu galā – bija gadījumi, kad vienkārši ieslēdza Dalī darbnīcā, lai viņš strādātu.

Salvadora Dalī māja

Salvadora Dalī māja

Aplami būtu iedomāties, ka māja Portligatā – tāda, kāda tā ir patlaban, – tiktu uzcelta tradicionālā manierē kā vispār pieņemts būvēt ēkas. Nē, Dalī māja auga līdzīgi kā aug dzīvs organisms, šūnu pēc šūnas, nemitīgi mainīdamās. 1932. gadā viņi piepirka blakusesošo būdu un abas savienoja ar kopēju jumtu. Krietni vēlāk, kad Dalī un Gala 1948. gadā atgriezās no ilgās prombūtnes ASV, pievienojās trešā zvejnieku būda, kurā iekārtoja bibliotēku un Dalī darbnīcu. Vienuviet klāt pieauga virtuve, cituviet – Ovālā istaba, vēl cituviet – vasaras ēdamistaba. Ēka auga un pārtapa veselus četrdesmit gadus, nedomādama par arhitekta klātbūtnes nepieciešamību, pakļaudamās tikai Dalī fantāzijām. Process neaprāvās vēl sešdesmitajos gados, kad ēkai pievienojās miniatūrs falliskas formas peldbaseins ar strūklakām un tika pabeigta dārza ierīkošana, vienīgi apsīka, jo Dalī savā varā jau bija pārņēmis grandiozāks pasākums – Dalī muzejs-teātris Figerasā.

dali_01_Kadakesa_09

Pirmais, ko ierauga, ejot pāri kalnam no Kadakesas uz Portligatu, ir balts mūra žogs un divas olveida galvas, kas rēgojas starp koku galotnēm un vainago ēkas jumtu. Tie ir mitoloģiskie dvīņi Kastors un Pollukss (tie paši, kas mīt Dvīņu zvaigznājā), tēma, kas ne reizi vien iznirst Dalī gleznās. Tai pašā laikā, iespējams, dvīņi ir Dalī un viņa jaunākais agrā bērnībā mirušais brālis, par kuru vecāki, Dalī vēl mazam esot, izteicās, ka Salvadors esot brāļa iemiesojums. Kastors un Pollukss izšķīlās no olas, kuru izdēja Leda, kad viņu bija pavedinājis gulbja paskatu pieņēmušais Zevs. Arī olas nekur tālu nav jāmeklē – tās ieraugāmas mājas pagalma sienā, bet vairumā tās rotā Figerasas muzeja-teātra jumta dzegu.

Salvadora Dalī laiva. Viņas vārds, protams, ir "Gala"

Salvadora Dalī laiva. Viņas vārds, protams, ir “Gala”

Dalī māja atgādina labirintu – telpas izvietotas dažādos līmeņos, tās savieno kāpnes un gaitenīši, bet dažādu izmēru logi vairāk atgādina ierāmētas gleznas, sevišķi, ja atceras, ka caur tiem skatāmās ainavas patiesi iemūžinātas Dalī gleznās. Telpas nav no plašajām, tāpēc apmeklētājus laiž iekšā nelielās grupās. Priekšnamā apmeklētājus sagaida milzu lāča izbāzenis, vienā ķepā turēdams lampu; aiz viņa – pūces izbāzenis un ierāmēti taureņi. Dalī: „Šajā mājā visi ir izbāzeņi.” Darbnīcā joprojām uz molberta nepabeigta glezna, otas, krāsas, šķīdinātāji; drusku lejāk mazā palīgtelpā – krāsu noliktava. Blakus – Maketu istaba ar visādām optiskām ietaisēm, kas te savākušās sešdesmitajos gados, kad Dalī aizrāvās ar optiskām ilūzijām un paradoksiem. Šī iemesla dēļ spoguļi mājā nebūt nav izkārtoti nejauši – daži konfigurēti tā, lai pirmos rīta saules starus aizvadītu līdz Dalī gultai, citi atspoguļo noteiktus priekšmetus, vēl citi iekļaujas sirreālu kompozīciju sastāvā. Arī degunradža galva vasaras ēdamistabā nav nejauša – degunradža ragus Dalī ir apspēlējis vairākās gleznās, tāpat arī savos tekstos mēģinājis tos iekļaut savā ekstravagantajā mitoloģijā. Galai bija atvēlēta Ovālā zāle, kurā viņa mēdza pieņemt apmeklētājus – apaļa telpa ar izcilu akustiku. Dzeltenā istaba ieturēta viscaur dzeltenbrūnos un baltos toņos. Bibliotēkā atkal klātesoša Kastora un Polluksa tēma, šoreiz – divu baltu gulbju skatā, kas plivina spārnus virs grāmatplaukta. Dalī mājā gleznu ir maz – tās jāmeklē muzejos un Dalī teātrī-muzejā Figerasā, taču mākslas darbs ir pati māja – tikpat ekstravaganta kā Dalī personība.

Par Figerasu un Dalī teātri-muzeju – Salvadora Dalī pēdas

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!