Nesmukus kalnus es neesmu redzējusi

Sandra: Man ir radies iespaids, ka esi aizrautīga ceļotāja.

Lauma: Ceļoju, cik nu spēju. Tā ir pilnīgi tāda nepieciešamība. Pagājušajā gadā netiku un jūtu, ka sāku jau paniski domāt, куда податсья, ka tikai uz kaut kurieni aizbraukt. Tā ir bijis vienmēr. Vecāki man bija tādi forši, žigulītis mums bija, mēs bijām trīs bērni, un jau tad mēs braucām ar teltīm uz Igauniju, Lietuvu, Kaļiņingradu, Pleskavu, kur nu tajā laikā varēja aizbraukt. Protams, ierobežoja naudas līdzekļi, tāpat degviela un ēšana pa ceļam kaut ko maksāja, bet mēs daudz kur pabijām.

S: Uz cik ilgu laiku vari atrauties no biznesa, lai kaut kur aizbrauktu?

L: Divas nedēļas ir tā robeža. Tas ir tas, ko es varu sastrādāt uz priekšu. Vienreiz biju 20 dienas projām. Īstenībā, tajās pēdējās piecās dienās jau sāku satraukties – neviens vairs nezvana. Pieraduši. Izrādās, var iemācīties. Var paši tikt galā un iztikt bez manis.

Kristiānija

S: Kādi ir tavi sirdij tuvākie ceļojumu galamērķi?

L: Man patīk vietas, kur maz cilvēku un ir kalni. Esmu pilnīgi apsēsta ar kalniem, visi mani ceļojumi ved uz kalniem. Man patīk visi kalni un tieši kāpšana, slēpošana mani vispār nesatrauc. Nekur jau daudz es neesmu uzkāpusi. Es biju jau diezgan augstu līmeni sasniegusi kalnos kāpšanā, bet tad piedzima Aleksandrs un, protams, vairs nevarēju diži kāpt, varēju tikai palūrēt uz kalniem. Tas ir tāds pašsaglabāšanās instinkts, aizbraucam mēs uz tiem kalniem, bet, pirmkārt, ar sīci nekur augstu neuzkāpsi, otrkārt, visu laiku ir arī jāuzmanās un jābaidās. Un vēl man likās nodevīgi, kā es tā viena kāpšu un viņu atstāšu. Viņam taču arī būtu labi kāpt. Tāpēc sanāca gaidīt, kamēr Aleksandrs bišķīt pieaugs. Patlaban viņam jau seši gadi, un es domāju, ka viņš jau būs nopietns kāpējs.

Mēs parasti braucam ar mašīnu, sametam iekšā Spilvas zupas, Rīgas gaļas kombināta tušonku, rīsus, makaronus un tamlīdzīgas lietas un braucam. Mums ir laba telts, prīmusi un viskautkas tāds, braucam un kempojam – iepērkam vietējos našķus, vīnu, augļus un ērti iekārtojamies savā teltī, sīci pievienojam multenei datorā, pasauļojamies… kāpjam kalnā… gatavojam ēst… guļam – parasti apstājamies kaut kur uz vienu dienu. Un tad atkal kāpjam kalnos. Visskaistākie ir kalni un tad tie ūdeņi, kas tur ir pa vidu, – upes, ūdenskritumi, ezeri. Un, jāatzīst, man patīk ceļi, man patīk visa tā padarīšana ar braukšanu. Pie stūres pārsvarā braucu es. Autoceļi, maģistrāles, bet pēc tam ir jābrauc pa ceļu parasto un jāizbauda arī dabasskati

Kad Agatei bija septiņi gadi, mēs aizdauzījāmies līdz Šamonī (Chamonix-Mont-Blanc vai Chamonix), apmetāmies kempingā un uzrāpāmies traki augstu uz viena ledāja. Tā situācija tāda, ka man kalnu zābaki, Kristaforam kalnu zābaki, bet Agatei – kedas. Tu tādam sīcim nepirksi par lielām naudām kalnu zābakus vienai sezonai. Tad mēs kaut kā uzstiepām viņu augšā, bet izrādījās, ka lejā kāpt ir daudz grūtāk nekā augšā. Ar zābakiem, šipiem un sasaisti jau ir diezgan droši, bet tas bērns ar tām kedām vienkārši slīd. Tad no miglas izlīda rūdītu alpīnistu sasaiste – seši vīri ar mugursomām, šipiem un visām lietām – un ieraudzīja, ka mēs ar to slīdošo bērnu esam. Viņi iesēja mūs sev pa vidu un nonesa no tā ledāja, kas ir viens no lielākajiem pie Monblāna. Tad gan mēs nobijāmies un nākamajā gadā jau nopirkām Agatei īstos kalnu zābakus, jo sapratām, ka tā nevar. Viņa, protams, bija sajūsmā, un mums pašiem arī ļoti patikās, bet tie alpīnisti mūs briesmīgi nostrostēja un teica, ka tā darīt nedrīkst. Tāda pieredze mums bija.

Un vienmēr, kad mēs braucam, svarīgākais ir nokļūt līdz kalniem. Nesmukus kalnus es neesmu redzējusi. Man patīk Tatri, it īpaši tā Polijas daļa ir ļoti skaista, Norvēģijā ir fantastiski kalni. Tur ir vietas, kur ir ļoti apledojis, un ir vietas, kur nav. Viņiem patiesībā tur Norvēģijā ir ļoti labs klimats. Siltās Golfa straumes ietekmē tur ziemās dažkārt ir siltāks nekā pie mums, bet vasarās nekad nav karsti. Tur ir tāds patīkams siltums, kas turās rudeņos ilgi, bet gadās arī negaidīti pārsteigumi – vienreiz mēs augustā trāpījām sniegu. Izkāpām no mašīnas, šortos, un bļāvām – sniegs snieg. Toreiz noslēdza slaveno Troļļu ceļu (Trollstingen). Ļoti skaisti, protams, ir Alpi, it īpaši otra puse, kur Slovēnija. Tur, kur Bosnija un Hercogovina un Horvātija, ir vecie Balkānu kalni. Viņi tur ir ļoti, ļoti, ļoti skaisti. Uz Gruziju taisījāmies aizbraukt, bet nu nesanāca, tas man ir vēl plānos, bet nav vēl realizēts. Kad gadās ar karadarbībām saistīti notikumi, tad ar bērniem liekas neprāts uz turieni doties. Es nebraucu tikai bērnu dēļ, bet tas ir manā prātā obligāti. Es vispār nekad nevienam neesmu bērnus atstājusi. Es viņus visur ņemu līdzi, lai nebūtu pēc tam jāsaka – ak, Dievs, kā man tāds bērns izauga. Skaidri zinu, kā viņi man tādi izauga.

S: Kurš ir augstākais kalns, kurā esi uzkāpusi?

L: Es jau baigā kāpēja. Protams, maksimāli izmantoju visādus pacēlājus un kā tik var atvieglot dzīvi. Bet viena tāda vieta, kur mēs ar Kristaforu un Agati, mazu, kāpām, ir Ronas Alpi. Tur ir tādas maziņas pilsētiņas, maz tūristu un ļoti skaistas vietas. Tur mēs tikām līdz 3500 ar astīti, kas arī ir tas pašu kāpjamais augstums. Tagad Kristaforam veselība ir samaitājusies, viņš vairs nevar kāpt. Pēdējo reizi mēs ar Agati pēdējo kāpām, Kristaforu ar Ali (dēls Aleksandrs) atstājām kempingā. Tad mēs no citas puses kāpām un vēl augstāk uzkāpām divatā – kādus 3700 metrus.

Es pat apsvēru iespēju nopirkt to kempingu, kur mēs vairākkārtīgi bijām palikuši, kad braucām kāpt, jo viņš bija izlikts pārdošanā. Un tad man pirmo reizi ienāca galvā – johaidī, patiesībā taču nekā neiespējama nav, es taču varu to nopirkt. Kristafors paskatījās uz mani kā uz jukušu, lielā meita arī teica, ka tas izklausās murgaini. Man bildes arī ir, ja tu redzētu to vietu – vienā pusē ir nogāze, gar kalnu augšā iet ceļš, un vienā līkumā tur tāda pļaviņa izveidojusies ar strautiņiem, kuri no tā kalna tek lejā. Tajā pļaviņā ir izveidots kempings, un vēl tur atrodas veca zemnieku māja. Viņam tāds francisks sarežģīts nosaukums, ko es nemaz nemāku pareizi izrunāt. Tas atrodas pie Bofortainas (le Beaufortain), kur tie Ronas Alpi. Tas nav tālu no visaugstākajiem Alpiem, apmēram kādus 70 kilometrus, bet ceļu attālumi tur ir citādi. Tas, ka tur ir tikai 70 kilometri, vēl nenozīmē, ka tu nebrauksi trīs stundas.

S: Vai vīram arī ir tikpat liela apsēstība ar kalniem kā tev?

L: Man liekas, ka viņam nav, bet viņš to dara manis dēļ. Visi cilvēki jau nav vienādi, visiem nav iekšā tas pirdiens.

Visu sarunu lasiet šeit.