Foto: Mums Patīk

JŪRMALAS STĀSTI: MAJORU PROMENĀDES LATVISKĀ DZĪVESZIŅA

Viss plūst, viss mainās, arī Jūrmala. Kāda tā bijusi, kā mainījusies, kāda ir šodien – zina tikai paši jūrmalnieki. Viesu nama “Majoru promenāde” un “Alus krodziņa” saimniece Sandra Balča ir jūrmalniece trešajā paaudzē un viņa par Jūrmalu var daudz ko izstāstīt gan no pašas pieredzētā, gan no vecāku un vecvecāku atmiņām.

Viesu nams  Majoru promenāde  un  Alus krodziņš ir viens no Jomas ielas ilgdzīvotājiem – 7. jūlijā apritēja 23 gadi, kopš šī mājīgā vieta priecē apmeklētājus ar Latvijā brūvētu alu un no dabīgiem produktiem gatavotu ēdienu. Krodziņa un viesu nama saimniecei Sandrai Balčai tāpat kā viņas vecākiem un vecvecākiem visa dzīve saistās ar Jūrmalu. Te viņa dzimusi, augusi, skolā gājusi, strādājusi un turpina to darīt. Karstajā darba sezonā Sandra atrod brītiņu laika, lai iepazīstinātu Mums Patīk ar “Alus krodziņu”, izstāstītu kā gadu gaitā mainījusies Jomas iela un Jūrmala un dalītos savās un savas dzimtas atmiņās par vietām, kuras šodien vairs nepastāv, bet agrāk bijušas izteiksmīgākie pilsētas vaibsti.

“Jomas ielas senākie iemītnieki un kodols, kas strādā gan vasarās, gan ziemās, esam mēs – “Alus krodziņš”, “Café 53”, “Veranda” un “Orients”, kas gan tagad neatrodas vairs tajā pašā vietā, kur bija sākumā. Vairums no pārējiem strādā tikai vasarās vai arī uzrodas un pēc laika atkal pazūd. 23 gadi uz Jomas ielas – tā nav joka lieta. Pārdzīvoti krīzes un citi svārstīgi laiki. Vienīgā ilgdzīvošanas recepte ir – vienkārši jāstrādā, jādzīvo līdzi laikam un jāskatās, kādus uzlabojumus un jauninājumus var veikt. Kādreiz šajā mājā, kur tagad mitinās “Majoru Promenāde” un “Alus Krodziņš”, bija vasarnīca, bet kopš uzņēmuma darbības paša sākuma te ir bijis alus krogs, kur visu laiku tirgots tikai un vienīgi Latvijā ražots alus.  Tieši šeit ir popularizētas jaunas alus šķirnes, vispirms tās ienākušas un izmēģinātas Jūrmalā un tikai pēc tam kļuvušas populāras visā Latvijā. Alus piedāvājums mums ir ļoti plašs – ir dažādas šķirnes no Aldara, Cēsu, Tērvetes, Brenguļu, Mežpils alus,” – stāsta Sandra Balča. Krodziņa saimniece izsaka nožēlu, ka Cēsu alus, kas agrāk bijis ļoti labs un garšīgs, tagad ir zaudējis savu seju un šarmantumu, uzņēmumam pārtapot no mazas alus darītavas lielā eiropeiskā ražotnē. “Alus krodziņā” virs bāra redzama iespaidīga diplomu kolekcija, kas iegūta piedaloties dažādos konkursos: sakoptākais īpašums, labais tirgotājs, Jūrmalas labākais ēdināšanas uzņēmums, skaistākais Ziemassvētku noformējums. Katru gadu kāds diploms pienākot klāt.

Krodziņā var ne tikai veldzēt slāpes pie laba alus kausa, bet arī sātīgi un garšīgi paēst. Te piedāvā tradicionālus latviešu virtuves ēdienus. Ēdienkartē ir gan zivju, gan gaļas ēdieni, bez ievērības nav atstāti arī veģetārieši. Apmeklētāji visvairāk iecienījuši līdakas kotletes, grilētu gaļiņu un šmorētas ribiņas. Sevišķi ir padomāts par bērniem, viņiem ir sava ēdienkarte, bērnu porcijas nav tik lielas un tās tiek īpašāk noformētas. Ja nu atpūtas reizē gribas sagrēkot ar kādu ēdienu, ko diendienā ēst nav ieteicams, tad “Alus krodziņā” uz vietas gatavotie kartupeļu frī no dabīgajiem Latvijā audzētiem kartupeļiem nemaz tik kaitīgs ēdiens nav. Vasarās krodziņa piedāvājumā parādas ēdieni no meža sēnēm – gailenēm un baravikām, karstās dienās apmeklētājiem labi garšo dažādi salāti, kas pagatavoti no vietējo audzētāju dārzu ražas, bet saldajā ēdienā – saldējums vai saldējuma kokteiļi. Ziemās ēdienkartē atgriežas kaltētu baraviku zupa, ko ir iecienījuši veģetārieši. Karstajā laikā āra kafejnīcā ir patīkami spirgts vēsums, jo no saules svelmes sargā ozoli, kas aug visriņķī. Vakaros pēc pludmales atpūtnieki labprāt nāk šeit pasēdēt un parunāties.

Majoru promenāde un Alus krodziņš Jomas ielā Jūrmalā

Majoru promenādes un Alus krodziņa saimnieks

Sandra uzskata, ka labs un atbalstāms ir jebkurš pasākums, kas spēj atvilināt uz Jūrmalu vairāk cilvēku.  Visu vasaru Dzintaru koncertzālē notiek dažādi koncerti un pasākumi, bet koncertzāle spēj uzņem tik daudz cilvēku, cik liela tā ir. Tāpēc viņa neesot novērojusi, ka “Jaunā Viļņa” esamība vai neesamība kaut ko īpaši mainītu. Sandra saka: “Es nesaprotu tos uzņēmējus, kuri tagad čīkst, ka jāceļ cenas, jo nevar vairs izdzīvot. Vai tad viņi ir strādājuši kā padomju laikos kampaņveidīgi, orientējoties uz vienu pasākumu vai vienu publiku, tajā laikā mākslīgi uzskrūvējuši cenas un nodarbojušies ar sirošanu? Es strādāju 23 gadus uz Jomas ielas, visu gadu man ir vienas un tās pašas cenas. Vienīgais, no kā mēs esam atkarīgi, ir labs laiks. Ja spīd saulīte, un laiks ir silts, cilvēki brauc un meklē jūru, Jūrmala ir ļaužu pilna, tirgotājiem un krodziniekiem darba netrūkst. Mēs strādājam arī uz saviem iedzīvotājiem, jo uz Jūrmalu brauc cilvēki no visas Latvijas. Es to sapratu jau pirms 23 gadiem, ka latviskās vērtības ir nozīmīgas, tāpēc vienmēr esam pie tām turējušies, piedāvājot Latvijā ražotu alu,  latviešu virtuves ēdienus, latvisku interjeru un latviešu mūziku.”
Sandra Bolča Jūrmalu pazīst un atceras no bērna kājas. Ļoti daudz kas pa šiem gadiem ir mainījies. Sandra saka, ka pēc aizgājušajiem laikiem nostalģijas nav, bet viņa gribētu, lai saglabā ēkas, kas bijušas pirms padomju varas, jo ļoti daudzas jau ir nojauktas un gājušas zudībā. “Jūrmala ir ļoti cietusi no padomju laiku darbības un tagad arī ļoti cieš. Pēdējā laikā pilsēta katastrofāli mainās, ja tā turpināsim arī uz priekšu, tad pie mums vairs nebrauks tik daudz cilvēku, kā mēs gribētu. Jūrmalai raksturīga koka apbūve, bet tagad to sāk nomākt metāls un stikls. Es pat nesaprotu, kas tā tāda par gaumi jaunajām villām un viesnīcām, kas tagad ceļas, tās nav pat eiropeiskas, es nezinu, kas tas tāds ir. Pabraucot pa Eiropu un Amerikas Savienotajām Valstīm, es nekur neko tādu neesmu redzējusi. Mēs absolūti nerespektējam pagātni, neredzam to pērli, kas mums ir acu priekšā. Pat šeit atbraukušie ārzemnieki man ir izteikuši savu sāpi, ka Jūrmalas vienreizīgums zūd. Skumji, ka to neredz cilvēki, kas atrodas amatos un varētu visu vērst par labu. Šobrīd tiek izjaukta pilsētas apbūves sistēma un privātmāju rajonā tiek iecelti pa vidu kaut kādi kluči, kaut kādi briesmoņi, kas pilnīgi izjauc pilsētas vidi. Ļoti daudzas mājas stāv kā grausti, bet patiesībā tās ir ārkārtīgi skaistas ēkas, par kurām daudzus gadus neviens nav rūpējies. Tā jebkura arhitektūras pērle var pārvēsties par graustu. Ja tai pieliktu roku un saskatītu to vienreizējo, kas tur ir apakšā, un tas tur arī ir, vēl daudz ko varētu saglābt. Kaut ko tādu no jauna uzcelt vairāk nevarēs, jo ļoti daudzi no senāk izmantotajiem materiāliem tagad vairs nav pieejami. Visi tie kokgriezumi, tur bija cits koks, tas ir unikāls. Bieži vien tai mājai ir tikai jānotīra krāsa nost un elementārs uzlabojums vajadzīgs. Jebkuru māju var uztaisīt mūsdienīgu, ar visām ērtībām un atbilstošu sanitārajām normām. Gandrīz 95% no Jūrmalā esošajām koka mājām ir pārbūvētas. Tādas, kā mēs tās redzam tagad, tās nav radušās uzreiz. Var tikai apbrīnot tos meistarus, kuri ir pārbūvējuši šīs mājas, jo gan apjoms, gan proporcijas pēc pārbūves ir ļoti tuvu sākotnējam. Viņi ir gan piebūvējuši verandas un tornīšus, gan pacēluši griestus, gan uzbūvējuši otro stāvu, jo daudzas sākotnēji ir bijušas vienstāvu mājiņas, kuras bijis nepieciešams paplašināt, bet pārbūve ir bijusi tik veiksmīga, ka no ārpuses to nevar pateikt. Ir ļoti pārdomāti un gudri strādāts un tas viss paveikts. Mēs neko negribam atjaunot, gribam tikai jaukt un celt no jauna.”

Turaidas lapene Jūrmalā

Turaidas lapene Jūrmalā

Sandra Balča zina stāstīt arī par tādām vietām, par kurām tūrisma ceļvežos informāciju atrast nav iespējams, jo tās ir zudušas vai laika gaitā mainījušās. Turaidas ielas galā augšā kalnā tagad krūmos un zālē ieaugusi stāv Turaidas lapene, uz kuru var mēģināt nokļūt pa pieķēzītām stigām, tikai vietām vēl ir saglabājušies ar ornamentiem rotāti fragmenti no kādreizējiem celiņiem.
“Tur kādreiz bija tāda laubīte, kurai apkārt viss bija labiekārtots, lai cilvēki varētu uzkāpt augšā, pasēdēt un atpūsties. Uz turieni veda šūnakmens celiņi ar ornamentiem un kāpnītes. Kādreiz visi gruntsgabali negāja līdz pašām kāpām. Kāds bija arī kāpās, piemēram, Emīlijas Rācenes peldu iestāde, bet starp privāto zemi un kāpu bija josla, kur cilvēki varēja pastaigāties. Tagad tur daudzās vietās valda nesakoptība un netīrība, citās privātīpašumi iestiejas gandrīz kāpās iekšā. Man vajadzētu būt patriotam, bet tā sāpe ir liela.

“Marienbādē” kādreiz bija ļoti skaisti, tur bija kafejnīca ar logu tikai no vienas puses, kas aiztur vēju, pa to varēja skatīties uz jūru. Es biju tur iekšā, to visu vēl varēja ar prātu atjaunot, bet šie gadi ir darījuši savu, arī cilvēki ir demolējuši, un griestos jau izveidojušies caurumi, bet ļoti, ļoti žēl, jo tā māja ir interesanta, tagad tikai vārti saglabājušies. 1967. un 1969. gadā bija spēcīgas vētras, kas noskaloja daudzus paviljonus jūras krastā, arī tualetes aizskaloja.
Nekas vairs nav palicis pāri arī no padomju laika celtnes kādreiz prestižā restorāna “Jūras pērle”, kas nodega 1990. gada sākumā, bet vēlāk to nojauca pavisam. Arī tā bija interesanta arhitektūra. “Jūras Pērle” atradās Bulduros, Vienības prospekta pašā galā. Pirmajā stāvā tur bija virtuve, otrajā stāvā –  stiklotais restorāns, bet no jūras puses – terase, kur varēja uziet augšā tāpat peldkostīmos un paņemt kādu kokteili vai sulu.

Jūrmalas "Lido"

Jūrmalas “Lido”

Nebūtībā aizgājis arī kādreiz ļoti iecienītais Jūrmalas restorāns „Lido”, kas tika atvērts 1930. gadā, bet pastāvēja arī padomju laikos. Tam nav nekāda sakara ar Ķirsona “Lido”, viņš ir paņēmis šo nosaukumu. Veci jūrmalnieki zin, kas bija “Lido”. Ļoti žēl, ka viņš ir neatgriezeniski zudis. Tagad tur ierīkoti dzīvojamie apartamenti, ēka ir saglabājusies un sakopta, bet zudis tas, kas bija agrāk. Kādreiz tā māja bija attālināta no Turaidas ielas, tur bija skaista terase. Padomju savienībā tas bija restorāns ar vislabāko akustiku. Restorānā dejas placis bija kā amfiteātrī ar galdiņiem visriņķī divos līmeņos. Kaut kas līdzīgs tika uzcelts padomju laikā – vasaras restorāns “Kabūra” Mellužos, aptuveni tur, kur tagad Šleseram īpašums. Viņi gribēja kopēt “Lido”, tur arī bija iekārtojums amfiteātra veidā, bet “Kabūra” bija daudz mazāks nekā “Lido”. Arī tas restorāns tagad vairāk nav, kādu laiku stāvēja izdemolēts, vēlāk nojauca.
Mums vispār Jūrmalā vairs nav restorānu, ir tikai augstāka vai zemāka līmeņa kafejnīcas. Vienīgi “Jūrmalas SPA” tagad atjaunojās, tas varētu būt restorāns, tur ir dzīvā mūzika un kabarē. Restorāns atveras tikai uz vakaru, tur jābūt dzīvajai mūzikai. Nav jau pētīts, bet 30-tajos  gados gandrīz katram restorānam bija savs orķestrītis. Rakstniecības un mūzikas muzejā ir vecas fotogrāfijas, kur to var redzēt. Man vecāki ir stāstījuši, kā tas kādreiz bijis. Padomju laiks atnesa savas korekcijas, te bija daudz cilvēku, viss tika izīrēts. Bet arī padomju laikos katram restorānam bija sava seja, bija padomāts gan par interjeru, gan ēdieniem. Blakus namam Jomas ielā 43 bija ārkārtīgi skaista klasicisma stila māja, kas, vairākas reizes dedzinot, tika ļaunprātīgi nodedzināta. Turpat 30-tajos gados bijis prestižs restorāns ar dārzu iekšā. Atceros, ka bērnībā es gāju virtuļus pirkt uz lielu māju ar terasi priekšā, kas atradās tur, kur tagad Ķirsona “Lido” vasaras terase. Ieejot iekšā, tur bija plaša zāle no kuras varēja iziet ābeļdārzā. Tikai vēlāk uzzināju, runājot ar papa draugu, ka Latvijas laikā tur esot bijis restorāns ar dzīvo mūziku un tajā dārzā uzstājušies ārkārtīgi labi mūziķi. Padomju laikos tur bija parasta ēdnīca, kur varēja nopirkt ļoti garšīgus virtulīšus ar pūdercukuru.
Tagad tas liekas neticami, bet kādreiz pa Jomas ielu kursēja autobusi un brauca mašīnas, šķērsielā aiz “Sultāna”  atradās bendzīntanks.

Mums patik_Jurmalas pastaigas_maksligas pilsdrupasVēl kādreiz ļoti iecienīts bija “Balzambārs”, kas atradās uz Dzintaru prospekta, tagad tur ir Latvijas Universitātes īpašums, restaurēta mecenāta dāvātā māja – Morberga vasarnīca, kuras teritorijā atrodas mākslīgās pilsdrupas. Tajās bija tas balzambārs, pavisam neliels, tikai daži galdiņi, tas vairāk bija tāds bāriņš, jo virtuves viņiem nebija. Kāpās bija “Leduspuķe”, kur tikai kokteiļus pārdeva, pie Dzintaru stacijas – “Ķimelītis”, tur varēja dabūt tikai “skrūves” un vēl kādus riekstiņus klāt. Bija tādi alus krogi kā vigvami, viens bija Teātra ielas galā. Uz Konkordijas ielas bija divstāvīgs alus restorāns “Miezītis”, kura pirmajā stāvā atradās restorāns, bet otrajā – bārs. Tagad no “Miezīša” ir saglabājušās tikai trīs vitrāžas. Ja gribēja dabūt žāvētas vistas, tad vajadzēja braukt uz “Laivām”. Daudz kas ir zudis, arī tādas vietas, kas bija interesantas un iecienītas padomju laikos.”
Sandras Balčas ģimenes albūmi glabā unikālas fotogrāfijas, kurās redzamas vasaras terases Slokas ezera krastā, Ķemeru sanatorijas telpas, Ķemeru zirgu tramvajs pirms pirmā pasaules kara un citas aizgājušā laika liecības. Tikmēr Jūrmala turpina mainīties un iegūst jaunus vaibstus.

Jurmala_6199

Saistītie raksti:

Visi ceļi ved uz jūru
Jūrmalas pastaigas
Jūrmalas pastaigas II

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!