Kategorijas: Galerijas

Bija svētdienas diena. Caur mākoņiem spīdēja saule. Izlasījuši internetā, ka brīvdienās apskatei atvērts Daugavgrīvas cietoksnis, nolēmām doties uz Bolderāju.

Ar 3. autobusu izlīkumojuši cauri Pārdaugavas ieliņām, garām Dzegužkalnam un cauri Spilves pļavām, ieripojām kolorītajā Bolderājā un, kā jau iepriekš izpētīts, izkāpām pieturā „Daugavgrīvas cietoksnis”. Aiz sētas un brikšņiem cietoksnis bija redzams, bet, ilgi metuši lokus, lai saprastu, kā tajā nokļūt, atmetām ar roku šim plānam un devāmies pa Flotes ielu uz jūru. Aizspērāmies līdz pašam galam un sapratām, ka priekšā žogs. Bijām palaiduši garām to sētu, uz kuras ar baltiem un ziliem burtiem labdari skaidri un salasāmi (tādiem kā mēs) uzrakstījuši norādi „uz jūru”. Atnākuši atpakaļ, uzņēmām pareizo virzienu – no centra pa kreisi gar sētu līdz auto stāvlaukumam, tad pa celiņu līdz jūrai. Atpakaļ nācām pa citu ceļu, kas ir drusku īsāks un ved pāri nosvilinātam laukam. Pie jūras, palūkojoties pa labi, abi moli bija jau iztālēm redzami – gan Bolderājas mols, gan Mangaļsalas mols (uz to dosimies kādā citā reizē). Un tad sākās pats interesantākais. Lai gar jūras malu nokļūtu līdz Bolderājas molam, ir jābūt drosmīgam, izveicīgam un labā fiziskajā formā, jo jārāpjas uz betona plāksnēm, kas vietām stāvas un slīpas, vietām šauras, bet citviet vispār iebrukušas. Neskatoties uz smagajiem pārbaudījumiem, pēc kāda laika mēs sasniedzām mola sauszemes galu, lai tālāk dotos uz bāku jūrā. Mola celiņs arī nekāds gludais nebija. Pašā mola galā satikām kādu pazīstamu režisoru ar ģimeni. Kamēr mēs ar režisoru runājāmies par latviešu literatūru, viņa sieva ar darba cimdiem rokās savāca izmētātās drazas, jo nevarot ciest sacūkotas vietas. Mēs gan teicām, ka tā ir kā Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām, jo jau pēc brīža te atkal viss būs piemētāts, bet viņu skarbā dzīves realitāte neatturēja paveikt labu darbu. Būs melots, ja teiksim, ka iedraudzējāmies ar skaisto vēja suni, kuru satikām uz mola, jo šie suņi ir pārāk pašpietiekami, lai izrādītu savu pieķeršanos pat savam saimniekam, kur nu vēl katram garāmgājējam. Noskatījāmies kā locis starp abiem moliem izved jūrā lielo kuģi, tad atgriežas ostā, kamēr lielais kuģis attālinoties kļūst arvien mazāks un mazāks, līdz pārvēršas par knapi saskatāmu punktiņu pie horizonta. Brīdi pasēdējuši uz mola un pavērojuši rosību Mangaļsalas pusē, devāmies mājupceļā, kas varbūt ar saviem pārbaudījumiem vairs nelikās pārsteidzošs, bet vieglāks arī nebija kļuvis. Bet ir taču cilvēki, kuri šo gājienu atkārto neskaitāmas reizes. Iespējams, tas viņiem neliekas ne grūts, ne kaut kas nepieredzēts. Tas vienkārši ir daļa no viņu ikdienas gaitām. Bolderājā ceram vēl atgriezties. Tajā Daugavgrīvas cietoksnī mums tomēr jātiek iekšā!