Maroka: No dienvidiem līdz ziemeļiem nedēļas laikā

Sekojot koši oranžas saules lodei, kas strauji slīd arvien tuvāk horizontam, mēs traucamies pa šoseju pilsētas virzienā. Pēc nepilnas pusstundas brauciena esam klāt. Agadira – viena no lielākajām un populārākajām Marokas kūrorta pilsētām, uz kurieni cilvēki brauc atpūsties, izklaidēties, baudīt okeāna viļņus, ķert kaifu sērfojot, uzkrāt kārtīgu C un D vitamīna devu, relaksējoties siltajos dienvidu saules staros un zvilnot baltajās pludmales smiltīs zem skaidri zilajām debesīm, remdinot slāpes ar tikko spiestu svaigu, sulīgu apelsīnu sulu, kā arī nodoties bagātīgās un daudzveidīgās marokāņu virtuves izzināšanai, kas liek garšas kārpiņām dziedāt slavas dziesmas pavāriem. Vārdu sakot – kārtīgi uzdzīvot.

Tomēr laiski zvilnēt pludmales smiltīs un mērcēties okeānā šoreiz mūsu plānā nav. Šī ir mana pirmā reize Āfrikas kontinentā un gribu redzēt maksimāli daudz. Ieceres ir lielas, vēlmju saraksts – garš, bet dienu skaits, kā allaž, ierobežots. Mums ir viena nedēļa, lai no Marokas dienvidiem nokļūtu līdz pašiem ziemeļiem un iekāptu kuģī, kas mūs pārcels pāri Gibraltāra šaurumam un nogādās atpakaļ Eiropā. Pa vidu vēl jāpagūst nokļūt arī valsts austrumu pusē, jo redzēt savām acīm pasaules lielāko smilšu tuksnesi Sahāru ir viena no galvenajām šī brauciena prioritātēm. Tobrīd vēl nezinām, kādi piedzīvojumi mūs ceļā gaida, bet viens ir skaidrs – šis nebūs parasts ceļojums.

Esam nonākuši zemē, kas vienaldzīgu nespēj atstāt nevienu. Maroka ir absolūtu kontrastu zeme, kas aizrauj ar savu savdabību, – krāšņa un krāsaina, bet vienlaikus arī pelēcīga un vienmuļa; daudzveidīga un bagātīga, tikpat arī dziļi nabadzīga; saullēktu, saulrietu košums un spožums, zilās debess dzidrums iepretim putekļainajām ielām, ikdienišķajai netīrībai un šķietamai nevīžībai; saglabātais autentiskums, spēcīgas tradīcijas, islāma vērtības un tām pretnostatītais ienākošais Rietumu modernisms; dabas krāšņums un mošeju varenība – piezemētība, vienkāršība un pieticība; nerimtīgā pilsētas tirgus laukumu burzma un kņada – absolūts tuksneša miers un klusums; pilsētu pārapdzīvotība – milzīgu platību tukšums un izmirums un tam klāt – īsta Karaliste.

Ir daudz dzirdēts, bet realitāte jau allaž katram ir sava. Tāpēc nolemjam sākotnējos priekšstatus atstāt lidmašīnā un savu ceļojumu sākt kā tukši un atvērti trauki, gatavi smelties visu, ko šīs zeme mums dos. Un ceram sajust Marokas īsto garšu visā tās pilnajā garšu buķetē pat tad, ja kāda no tām mums negaršos.
Esam atvērti un gatavi uzzināt, izzināt, piedzīvot un izdzīvot šīs zemes kultūras daudzveidību, kontrastus, piedzīvot visplašāko emociju gammu un pataustīt monētas abas puses, jo bez melnā nav baltā, bez Iņ nav Jaņ, savukārt bez abiem nav pilnības. Pie reizes mēs sev arī atgādinām, ka ne vienmēr viss var būt tā, kā no malas tas izskatās. Šis atgādinājums vēlāk noderēs un iedziļināšanās iespējams mainīs mūsu izpratni par daudzām lietām un liks pārvērtēt arī pašiem savas vērtības.

Pirmā sastapšanās ar islāma kultūru

Kad ierodamies Agadirā, ir jau melna nakts. Kā jau dienvidiem raksturīgi, saule šeit lec un riet ļoti ātri. Jau no pirmajām Marokā pavadītajām stundām ir skaidrs, ka šī ir kardināli atšķirīga pasaule no eiropeiskās un tā pārsteidz ik uz soļa. Izejot uz promenādes, paveras iespaidīgs skats – uz liela kalna tumšas nogāzes žilbinoši balts mirdz milzīgs uzraksts arābu burtiem “Allah, al-Watan, al-Malik”. Izprotot tā vēstījumu, mums daudz kas kļūst skaidrāks. Uzraksts ir oficiālais Marokas sauklis un skaidri iezīmē arābu-islāma ideoloģiju, ik dienas atgādina varas hierarhisko kārtību gan vietējiem, gan liek saprast lietu būtību tūristiem. Tas vēsta “Dievs, tēvzeme, karalis” jeb visu augstākā vara pieder Dievam – Allaham, nācijai un karalim. Tie ir trīs neaizskaramie temati jeb sarkanās līnijas, kuras, svarīgi atcerēties, šajā zemē nepārkāpt. Marokas Karalistē islāmam ir nedalīta prioritāra nozīme. Tas dziļi iesakņojies tautas apziņā, tradīcijās, pasaules uztverē un uzskatos, kalpo par pamatu valsts likumiem. Aptuveni 99% Marokas iedzīvotāju tiek uzskatīti par piederīgiem islāmam. Un to ir svarīgi atcerēties, lai labāk izprastu daudzas šeit notiekošās lietas.

Pirmais vakars, pirmās vakariņas un pirmās jaunās pieredzes. Restorāna otrajā stāvā esam vienīgie klienti. Drīz vien galds tiek servēts un mēs sākam maltīti, kad pēkšņi mūsu oficiants ienāk zālē un sāk pārbīdīt mēbeles. Mūsu sejās lasāma sākotnēja neizpratne par vīra motīvu, līdz, atbrīvojis stūri, tas noklāj uz zemes paklājiņu, notupstas uz ceļiem un nododas lūgšanām. Islāma lūgšana vienmēr notiek pret Meku. Acīmredzot šī ir visatbilstošākā vieta visā restorānā, vienīgi mēs tur esam lieki. Aiz cieņas pret šo vīru, ieturam vakariņās pauzi, lai netrinkšķ dakšas un naži. Lūgšanai noslēdzoties un pārvarot pirmreizējo, neviltoto pārsteigumu par eiropietim varbūt tik neierasto lūgšanai izvēlēto vietu un situāciju, turpinām maltīti. Vairākas reizes dienā noteiktos laikos notiekošais islāma lūgšanu rituāls ir ne tikai neatņemama ticīgo cilvēku ikdienas sastāvdaļa, bet vēl vairāk – lūgšanas nosaka visu viņu dienas ritmu, neatkarīgi no citiem pienākumiem. Kaut iekšējās izjūtas ir kontrastējošas, jūtamies pagodināti par doto iespēju būt lieciniekiem viņu svētajai tradīcijai, sajūtoties gandrīz vai kā šīs procesijas dalībniekiem, klātesot vien pāris metru attālumā.

Foto: Alise Melngave

Arī nākamajā dienā turpinām būt liecinieki islāma tradīcijas praksei. No rīta nesteidzīgi malkojam tikko svaigi spiestu apelsīnu sulu uz ielas kādā kafejnīcā un baudām Marokas sauli, kad pēkšņi izdzirdam skaļu balsi caur skaļruņiem, bez pārtraukuma saucot mums nezināmu tekstu arābu valodā. Tas ir kāds muedzins – cilvēks, kas veic ticīgo sasaukšanu uz islāma lūgšanu. Vārdu un skaņu virknējums saplūst tādā kā dziedājumā un izmantotie skaļruņi tam piešķir īpaši svešādu skanējumu. Klausoties, sākotnēji rodas izjūtas, it kā es atrastos uz kādas citas planētas, ne vairs uz Zemes. Šī ir pirmā reize, kad dzīvē dzirdu azanu – tā sauc šo muedzinu veikto sasaukšanu. Pamazām pie tās pierodu. Dziļāk ieklausoties var sajust, ka azana izstaro mieru, pārpasaulīgu pamatīgumu un iedveš drošības sajūtu apkārtējos cilvēkos. Tā noteikti dzirdama tālu, jo no visām pilsētas pusēm vienlaicīgi uz mošeju sāk plūst cilvēku masas. Pie mošejas centrālajām durvīm tiek atstāti neskaitāmi kurpju pāri un vīri piepilda lūgšanu namu. Sievietēm ir izbūvēta atsevišķa ieeja, pa kuru tās ieiet tik neuzkrītoši, ka cieši jāieskatās, lai pamanītu. Uzzinām, ka arī iekšpusē mošejā izbūvēti atsevišķi lūgšanu nodalījumi tikai sievietēm, vīrietim ieeja tur ir liegta.

Meditatīvajai sasaukšanai uz lūgšanu turpinot skanēt, var sajust, kā tā burtiski maģiski pievelk pie sevis. Taču šajā mošejā tāpat kā lielākajā daļā citu Marokas mošeju, ar atsevišķiem izņēmumiem, tūristiem ieeja ir liegta. Tā ir islāma ticīgo privātā telpa un ziņkārīgām acīm tur nav ko meklēt. Vēl brīdi vērojam, kā vīri turpina plūst un plūst mošejas virzienā. Ielas pamazām kļūst arvien tukšākas. Tajās paliek vien daži tirgotāji, mēs un bariņš citu tūristu, kas turpina savu ekskursiju gaitas.

Foto: Alise Melngave

Kultūru sadursme

Šodien saule spēlē paspēles mākoņos, bet tas netraucē cilvēkus baudīt pludmales priekus. Nosauļoties varot arī caur mākoņiem. Kaut atpūtnieku rindas ir retas, mūsu skatam pēkšņi paveras jo spilgts vēl viens šīs valsts kontrasts, kas droši vien ir pierasta Agadiras ikdiena siltākās dienās. Puskailas tūristes, izmetušās bikini, laiski sauļojas baltajās smiltīs, bet gabaliņu tālāk atsēdusies arābu ģimenīte. Marokāņu sievietes tērpušās drānās, kas klāj visu augumu, atstājot brīvu vien seju, plaukstas un pēdas. Rietumnieciski modernā pretnostatījums vietējo senajām tradīcijām šādā salikumā nedaudz šokē. Arī bērnus arābu sievietes peldina, ūdenī iebrienot pilnā apģērbā. Līdzīgā ietērpā ģērbta marokāņu sieviete, kas satinusies zīda lakatos un no plaukstu locītavām līdz pat zemei ietērpta tradicionālā kleitai līdzīgā apģērbā garām piedurknēm, mums nāca pretim pa ielu, turoties cieši pie vīra sāniem. Vīrs savukārt bija ģērbies pavisam parastās, eiropeiskās drēbēs – džinsos un jakā.

Foto: Alise Melngave

Kaut modernie marokāņu vīrieši postulē, ka sievietei tomēr vajadzētu ļaut ģērbties, kā viņa pati vēlas, tomēr vienlaikus viņi pastāv uz to, ka ir arī publiskā morāle un bikini ir lieta, ko nedrīkstētu atļaut. Bet ko tu tūristam aizliegsi? Kamēr vien tūrists maksā naudu, vietējie piecieš arī bikini. Tā jau saka – nekod rokā, kas tevi baro. Tūrisms ir galvenais marokāņu ienākumu un izdzīvošanas avots. Un tas liek vietējiem būt tolerantiem un iecietīgiem arī pret citām tūristu izdarībām, neskatoties uz savu iekšējo pārliecību, kad varbūt daudz labprātāk tie cerētu uz viņu pieņemto uzvedības normu respektēšanu un vietējo tradīciju ievērošanu. Tāda gan ir lielākoties vecākās paaudzes pārliecība, kas uzskata, ka tūrisma attīstība un Rietumu kultūras ienākšana grauj marokāņu tradicionālo vērtību izpratni un atstāj negatīvas sekas uz jaunāko paaudzi. Liela daļa jauniešu ir atšķirīgos uzskatos no saviem vecākiem un aizvien vairāk sāk sekot Rietumu pasaules modernajām tendencēm, pārkāpjot gadsimtiem ilgi iedibinātos un praktizētos noteikumus. Arī sievietes maz pamazām sāk iegūt arvien lielākas tiesības, tomēr vēl aizvien ir stingri nodalītas vīrieša un sievietes lomas ģimenē, sabiedrībā un valstī. To var manīt ik uz soļa.

Foto: Alise Melngave

Staigājot pa Agadiras ielām, mēs vietējās sievietes praktiski neredzam. Tās nedaudzās, ko satiekam, atrodas vīram cieši pie sāniem, ieturētas, neuzkrītošas. Dažas redzamas ar bariņu bērnu pie rokas, bet arī tad vīrs ir turpat blakus. Tas, protams, atšķiras no reģiona uz reģionu un vēlākā brauciena laikā redzēsim vairāk marokāņu sieviešu. Bet arī tad ļoti bieži tas būs tikai tirgū iepērkoties un kopā ar bērniem, kas tiek vesti pie rokas vai zīdaiņiem, kas uzsieti uz muguras lakatos. Tas saistīts ar šeit dziļi iesakņojušos patriarhātu. No tā arī izriet, ka ielas un publiskas vietas ir domātas vīriešiem, sievietes vieta ir mājās pie bērniem. Un daudzi mūsdienās vēl aizvien pieturas pie šiem uzskatiem. Jaunatne, protams, ir cits stāsts.

Tomēr visas šīs kultūru sadursmes rezultātā baltajām sievietēm ir jārēķinās ar attiecīgu attieksmi un uzmanības devām no vietējo vīriešu puses. Provokatīvā komunikācija ir ļoti efektīva un pavisam noteikti liek aizdomāties par tās zemes kultūru, tradīcijām un vērtībām, kurā atrodos, kā arī liek maksimāli ātri pielāgoties šai videi un atbilstoši reaģēt.
Kaut svārki man līdz zemei, tumsnēju marokāņu vīriešu izrādītās uzmanības aizvien ir stipri par daudz. Drīz vien dabiski iedzimtā atvērtība un draudzīgums komunikācijā tiek pietaupīts citai reizi. Amerikāniski smaidi tiek atmesti un lakats kļūst par manu labāko draugu, sabiedroto un sargu visā turpmākajā ceļojumā, zem kura paslēpju gaišās matu šķipsnas, tām piesolot saules peldes pēc nedēļas, kad būšu atpakaļ Eiropā. Mana ceļabiedra ieteikums: “Stop being so friendly! We are not in Europe.” (Beidz būt tik draudzīga! Mēs neesam Eiropā.) – dziļi iegulst manā apziņā uz visu brauciena laiku, kā arī nākotnes braucieniem. Tas noteikti ir bijis viens no vērtīgākajiem padomiem, ko kāds man reiz ir devis.
Ieturēta attieksme, atturība komunikācijā, neitrāla sejas izteiksme, neuzkrītošs apģērbs un aizklāti mati – elementāra cieņa pret valsti un kultūru, kurā atrodamies. Esmu ieguvusi ļoti vērtīgu pieredzi, kas nelīdzinās nekam citam iepriekš piedzīvotajam un liek daudz ko pārdomāt manos līdzšinējos priekšstatos un uzskatos par šiem jautājumiem.

Agadiras krāsu un garšu pasaulē

Nonākam Agadiras ostā. Nelielas zvejnieku laiviņas cita pie citas rūpīgi pietauvotas piestātnē. Krāsotas tradicionāli zilajā un baltajā krāsā, tās saplūst ar Agadiras baltajām māju sienām un zilo okeānu. Turpat līdzās lielāki un mazāki zvejas kuģi, kas pacietīgi gaida savu kārtu, lai dotos tālākos ūdeņos un atgrieztos ar pienācīgu lomu sardīņu vai tunzivīm. Vērojam kā pārītis zvejnieku laivu atgriežas krastā, tiek izkrauts loms. Un arī mēs dodamies zvejot sev pusdienas. Nu jau būs pagaisis brīnišķīgā rīta gastronomiskais piepildījums, kuru sākām ar tikko spiestām svaigu apelsīnu sulām, mielojoties ar svaigiem augļiem un māj-gatavotu šokolādīgu kūku marokāņu gaumē. Pretstatā ierastajam Eiropas pilsētu lielveikalu standartizētajam piedāvājumam, šeit ļoti novērēju iespēju maksimāli daudz baudīt vietējo produkciju, iedzīvotāju mājražojumus, ielu ēdienu, ko no svaigiem produktiem pagatavo turpat acu priekšā. Maz saskaramies ar rūpnieciski ražotu, fasētu produkciju. Un tā ir viena no šī ceļojuma burvībām. Maroka ir tik ļoti daudzveidīga ēdienu ziņā. Tās piedāvāto prāvo krāsu, smaržu, garšu buķeti varēsim vēl kārtīgi izbaudīt turpmākajā nedēļā.

Līkumojam pa vecās ostas ieliņām, pirms vēl tiekam pusdienām pa pēdām, mēs tiekam nozvejoti paši. Kaut satinusies lakatā, faktu, ka esam tūristi tik un tā nenoslēpt. Un kā jau tūristi –baudām atbilstošu vietējo uzmanību. Dažs to varbūt sauktu par pārspīlētu viesmīlību, cits – par klaju nekaunību vai nepārspējamu uzbāzību, bet realitātē tā daudziem no vietējiem ir vienīgā iespēja izdzīvot un nopelnīt kādu dirhamu, lai pabarotu sevi un savu ģimeni.

Jau krietnu laiku klejojot pa ostas teritoriju, piefiksējam, ka šodien šeit tūristus redz visai maz – esam tikai mēs, vietējie zvejnieki un pāris jauniešu. Pēkšņi no nekurienes uzrodas pagarš, kalsns, saulē stipri iededzis vīrs, iesirmiem matiem, kas spraucas ārā no debeszila kepona. Gaiši zilā krāsa īpaši kontrastē ar tumšo ādu, tāpat kā sniegbaltais polo krekls, ko nosedz tumšzila sporta jaka. Viņš tūdaļ mūs uzrunā un laipni piedāvā savu palīdzību mūs aizvest uz labāko pusdienošanas vietu pilsētā tā, it kā būtu no acīm nolasījis mūsu izsalkumu. Sākotnēji vēl vilcināmies. Uz mūsu – “Nē, paldies! Mēs tiksim galā paši!” – vīrs pieklājīgi, bet reizē neatlaidīgi turpina savu iesākto stāstu. Tālākos ceļa soļus turpina mīt mums blakus teju plecu pie pleca, vienlaikus it kā atturīgi un tomēr gana uzstājīgi. No skata novērtējam – vīrs izskatās pietiekami uzticams un drīz vien nolemjam ļauties viņa vadībai.

Ceļš pa mazajām ieliņām ir mazliet piņķerīgs, bet ar mūsu pavadoņa palīdzību drīz vien jau stāvam milzīgā kņadas pilnā brīvdabas ēdamzālē, kas izkārtota gariem galdiem un soliem kā pie svinībām. Gar malu cits pie cita cieši saspiedušies mazi zivju restorāni. Tie ir tik mazi, ka atgādina kioskus un vieta, kurā tajos apgrozīties arī ir tikai vienam cilvēkam. Bet vairāk jau nemaz nav vajadzīgs, ja darbinieks ir viens – pats saimnieks, pats pavārs, pats oficiants. Katrs no restorāniem izkrāsots savā krāsā, bet visi kopā tie veido kolorītu krāsu gammu – tik ļoti atbilstoši šai vietai. Virs apkalpošanas logiem košiem burtiem lasāmi uzraksti: “Nr.18 Pie Hassana”, “Nr.19 Pie Ali”, “Nr.20 Pie Karima”. Letes nokrautas svaigām zivīm un visdažādākajiem jūras produktiem – garneles, kalmāri, sardīnes, tunzivis, zobenzivis, karūsas, butēm līdzīgās “Saint Pierre” zivis, pat rajas un vēl daudzas citas. Atliek vien izvēlēties! Mūsu acu priekšā tiek cepts un grilēts, pēc tam servēts zaļām olīvēm, aso čili mērci, tradicionālajiem gurķu un tomātu salātiem. Bon appétit! (Labu apetīti!)

Foto: Alise Melngave

Nudien nenožēlojam, ka šodien kļuvām par mūsu pavadoņa lomu. Pret nelielu naudisku atlīdzību esam ieguvuši neaizmirstamus iespaidus un pasakainu kulinārijas baudījumu. Arī vīrs tiek pacienāts no restorāna saimnieka puses ar uzkodām un smaržojošu piparmētru tēju, kas mūsos rosina vēl lielāku apetīti, doties tālākos Marokas garšas un iespaidu piedzīvojumos.

Foto: Alise Melngave

Jā, Marokā nudien ir ko baudīt! Agadira ir lielisks sākuma punkts visas Karalistes iepazīšanai – smilšainas pludmales Atlantijas okeāna krastā un Atlasa kalnu aizvējš; koši ziedoši koki un krūmi, no kuriem krāsainu ziedu mākoņu gubas slīgst pāri pilsētas māju baltajiem mūriem; svaigi spiesta apelsīnu sula ik rītu brokastīs un marokāņu specifisko garšvielu smaržu vilinājums pusdienās, rimts ikdienas ritms, kur, slēpjoties no saules svelmainajiem stariem, dienas kavēt sulīgi zaļojošu koku pavēnī ielu malās vai laiski pastaigāties pašā pilsētas sirdī – Olhao dārzos; vakaros pasakaini saulrieti. Pretēji sākotnējiem priekšstatiem par to, kā šeit būtu jāizskatās, Agadira ir pārsteigusi ar zaļumu, krāšņumu un krāsu daudzveidību. Tik daudz zaļu koku un tik daudz ziedošu puķu visās iespējamās papagaiļa krāsās.

Zaļie dārzi atgādina miera ostu, bet šalcošie okeāna viļņi vilināt vilina meklēt piedzīvojumus uz sērfa dēļa vai rimti baudīt rāmu dzīvīgumu, veldzējoties vēsajos Atlantijas okeāna ūdeņos. Te vēl ir daudz, ko iepazīt, bet laiks doties tālāk. Valsts otrā pusē mūs gaida Sahāras tuksnesis. Ceļš ir tāls, tāpēc pirms tam vēl īsa pietura vienā no Marokas lielākajām, dzīvīgākajām un slavenākajām pilsētām, tās vecajā galvaspilsētā un mūsdienu kultūras centrā – Marakešā.

Foto: Alise Melngave

Turpinājums sekos.

Sadarbības partneris Jēkaba Ceļojumi.