Balkānos uz ceļa tikai ar to, kas mugurā

Iespējams, tieši šis prieks mani noveda pie pārlieku lielas uzticēšanās visiem satiktajiem un arī pie pirmās lielās vilšanās. Mans Balkānu piedzīvojums gada garumā tuvojās beigām, kad kopā ar draudzeni izlēmām doties pēdējā mazajā stopošanas braucienā uz Melnkalni, kuru viņa vēl nebija redzējusi. Apskatījām Podgoricu, gūstot apstiprinājumu iepriekš dzirdētajiem un lasītajiem viedokļiem, ka tur nekā īpaši interesanta nav, ja salīdzina ar citām Melnkalnes pilsētām, un pēc tam devāmies uz piekrasti. Dienvidu galā Kručes ciematā padzīvojāmies serbu hipiju komūnā, kas par ļoti lētām naudām īrēja mājas ar pasakainu skatu uz Adrijas jūru, pēcāk gar krastu virzījāmies uz ziemeļiem. Sutomorē iepazināmies ar meksikāni Aleksu un viņa ukraiņu sievu Aleksandru, kuri pašlaik tur bija apmetušies. Viņu līdzšinējā pieredze dažādo oficiālu institūciju birokrātijā vēlāk izrādījās ļoti noderīga.

Nākošais pieturas punkts bija paredzēts Kotoras līcī, kas atzīts par vienu no pasaules skaistākajiem līčiem. Īsti šim apgalvojumam nepiekrītu, bet tik un tā gribēju draudzenei to parādīt. Tomēr tik tālu nenokļuvām. Pa ceļam nostopojām divus jauniešus, kas brauca ar divdurvju sporta auto. Neskatoties uz daudzajām zīmēm, kas lika pārtraukt stopošanu (draudzene gribēja iedzert kafiju blakusesošajā kafejnīcā; pamanījām autobusu, kas devās uz Kotoru; neatlaidīgs taksists par mazu naudu vairākkārt piedāvāja mūs aizvest), es spītīgi paliku pie sava, un, kad beidzot karstajā dienas vidū apstājās sporta auto, mēs droši kāpām iekšā.

Jau pirmajos mirkļos mani pārņēma dīvaina sajūta. Nejutos apdraudēta, tomēr kaut kas man neļāva justies tik ērti kā parasti. Iespējams, tādēļ, ka abi jaunieši bija tipiski boys with their toys, t. i., puikas ar savām rotaļļietām – šikā vāģī, ar viedtālruņiem, turklāt serbu nacionālisti, kas necieš musulmaņus. Angliski viņi nerunāja, bet ar manām serbu valodas zināšanām pietika, lai noskaidrotu, kurp viņi dodas un ar ko nodarbojas. Pieklājīga, īsa saruna. Ik pa laikam viņi apstājās, lai nobildētos uz iespaidīgo Melnkalnes skatu fona. Reizēm viņi kadrā aicināja arī mūs, un par to joprojām saglabājusies diezgan netīra sajūta. Pēc kāda laiciņa sākās dīvaina sačukstēšanās viņu starpā. Tad viņi izdomāja doties pa citu ceļu (vēlāk policija paskaidroja, ka tas ceļš patiesībā neveda mums vajadzīgajā virzienā). Pēc kārtējās fotografēšanās, strīdiem par pārkarsušu motoru un diezgan nelaipnas izturēšanās pret mums, es teicu, ka mēs ņemsim somas un mēģināsim nostopot citu mašīnu, jo Kotorā mūs gaida draugs (tas gan bija izdomāts). Drīz pēc mana paziņojuma jaunietis ielēca mašīnā, pie stūres jau bija otrs, un tā viņi milzu ātrumā aiztraucās ar vaļēju bagāžnieku, kas mums neļāva saskatīt mašīnas numuru. Mēs palikām uz nomaļa ceļa tikai ar to, kas mugurā. Man draudzene laikam jau šoka stāvoklī izteicās, ka varbūt viņi vēl atgriezīsies. Es atbildēju, ka, liekas, neatbrauks gan. Sākām soļot galvenā ceļa virzienā. Par laimi izdevās apstādināt mašīnu, kuras šoferītis bija ievērojis zagļu numura zīmes pirmos ciparus (lai gan neliekas,ka policijai tas būtu lieti noderējis). Un – ātri vien spērām pirmo svarīgo soli, kas jādara, ja ārzemēs tiek nozagta pase – izsaucām policiju. Policijas ziņojums nepieciešams ne tikai tālab, lai tev izsniegtu pagaidu dokumentu, kas ļauj atgriezties mājās, bet arī, lai varētu uztaisīt jaunu pasi. Un, lai arī policisti nelikās pārāk ieinteresēti (piemēram, ļoti svarīgais drauga zvans, kurā tika atskaņota kaut kāda dziesma visam policijas busiņam, kas ieradās pie mums; tāpat policisti nesteidzās izkāpt no busiņa, kamēr es, stāvot ārpusē, stāstīju, kas noticis), ir jāiet un jācīnās par savu pazaudēto mantu.

Mans ārkārtas ceļošanas dokuments

Policijas iecirknī ar tulka palīdzību sastādīja protokolu un iedeva kontaktnumuru, uz kuru mēs varam zvanīt, lai noskaidrotu izmeklēšanas gaitu. Un – viss. Varam doties. Kurp un kā? Policiju tas vairs neinteresēja. Lai cik slikta arī bija mūsu pašsajūta, saņēmāmies, gājām atpakaļ uz ceļa, lai dotos pie Aleksa un Aleksandras, jo viņu adrese bija vienīgā, kuru zinājām. Lēnām iestājās tumsa, piezagās vēsums, bet mums pat nebija džemperu (tāpat arī normālu apavu – man kājās bija iešļūcenes). Aleksa un Aleksandrs, sākumā domādami, ka mēs jokojam, jo Melnkalnē stopošana ir bieža parādība, tomēr par šādiem gadījumiem nav dzirdēts, mūs atkal pieņēma savā paspārnē, piešķirot zobu birstītes, kas tajā mirklī likās bezmaz vesela bagātība. Viņi ieteica sazvanīt vēstniecības, kas arī ir nākošais solis šādās situācijās. Manu gadījumu apgrūtināja tas, ka Melnkalnē Latvijas vēstniecības nemaz nav. Bet internetā teikts, ka man palīdzēs jebkurā citā Eiropas Savienības vēstniecībā. Realitātē tikai Slovēnijas vēstniecība bija tā, kur varēju griezties pēc palīdzības. Mans ārkārtas ceļošanas dokuments izmaksāja 19 eiro + mana fotogrāfija + iztērētais ceļā uz Podgoricu, kur atrodas visas vēstniecības. Vismaz atklājām, ka Podgoricā tomēr ir dažas foršas ieliņas. Process aizņēma divas dienas. Slovēnijas likumi nosaka, ka man nedēļas laikā jāatgriežas dzimtenē, bet Latvijas vēstniecība Budapeštā (tā bija tuvākā, tāpēc tieši tā nodarbojās ar manu lietu) man piešķīra mēnesi. Angļu draudzenei pasākums sālītāks – lai arī viņas dokuments tika izsniegts vienas dienas laikā, tas izmaksāja 124 eiro, un viņai vajadzēja paziņot precīzu atgriešanās datumu, respektīvi, uzrādīt biļeti. Viens ir skaidrs – kaut kādi telefona numuri ir jāpatur prātā un jācer, ka mājniekiem būs nauda, ko ar Western Union palīdzību tev nosūtīt. Tam visam pa vidu vēl bija dažādu pilsētu policijas iecirkņu apmeklējumi, lai noskaidrotu, kā norisinās izmeklēšana. Noskaidrojām arī to, ka Melkalnes policija vēl nav aplaimota ar tādu ekstru kā internets. Visa saziņa notiek telefoniski, tāpēc nekur neviens par mūsu gadījumu neko nezināja. Ja ne citādi, bija iespēja pārliecināties, ka mans serbu valodas līmenis ir labāks nekā cerēts.

Protams, pēc notikušā uzpeld visas jau zināmās gudrības – naudu un dokumentus vienmēr turi pie sevis; pirms kāp mašīnā, pārbaudi, vai jūties droši; uzmet aci mašīnas numuram; neatstāj savas mantas mašīnā utt. Bet līdzšinējā veiksme manī bija radījusi tik lielu uzticības sajūtu visiem pasaules iemītniekiem, ka vienu reizi vajadzēja aplauzties. Vēlāk es gan aizdomājos, ka, iespējams, šis atgadījums notika tādēļ, lai izglābtu mani no kaut kā briesmīgāka (Latvijā biju plānojusi atgriezties stopojot). Joprojām saglabāju ticību, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Mājās atlidoju, jo Bosnijā bija palikušas pārāk daudz mantas stopošanai, arī sajūta pēc notikušā nebija pārāk patīkama. Ātri vien sagādāju jaunus dokumentus un nākamajā dienā pēc pases saņemšanas pat paspēju piedalīties 12. Saeimas vēlēšanās.

Stopošana joprojām patīk. Pirms metos iekšā nākošajā piedzīvojumā, kas saucas darba meklējumi, stopojot apciemoju draugus un radus dažādos Latvijas nostūros, izbaudot rudeni un priecājoties par savu zemi. Vēl neesmu paspējusi atbrīvoties no visām nejaukajām sajūtām, kas saistītas ar notikušo, kaut gan par mantām neskumstu. Zinu, ka nekur tālu ar šādā ceļā nākušiem labumiem abi jaunieši netiks. Savu sodu, visviens, kādā formā, viņi saņems, un ne jau es tas soģis. Varu būt tikai mūžīgais māceklis, apzināties savas kļūdas un noskaņoties gaišākiem piedzīvojumiem.

Vēl par pieredzējumiem Balkānos:
Linda Skranda. Kalni mani ieelpoja