Andras Konstes vēja pieradināšana

Nu jau vairāk kā desmit gadus Andras dzīve ir saaugusi ar namu senajā Ventspils Rātslaukumā, un izskatās, ka Kurzemes skarbos vējus un ne mazāk skarbos ļaudis viņai šajā laikā ir izdevies piejaucēt. Vismaz apliecināt savu iederību šajā vietā – noteikti. Jau sešus gadus Andra ir iesaistījusies tādu nozīmīgu literatūras notikumu kā “Prozas lasījumi” Kurzemē un Rīgā , “Latvijas Literatūras gada balva”, Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pašvaldības balvas “Zelta tintnīca” organizēšanā. Šobrīd līdzdarbojas arī kādreizējā “Latvijas Literatūras centra” funkcijas pārmantojušajā “Latvian Literature”, kas rūpējas par latviešu autoru darbu tulkošanu uz izvešanu pasaulē.

Andra savā kabinetā Rakstnieku mājā

Laikā, kad aizsākas mūsu saruna, modē ir pavēstīt draugiem par grāmatām, kuras atstājušas visdziļāko iespaidu un bijušas dzīvē svarīgas, tāpēc apjautājamies Andrai, kuras grāmatas viņu ir iespaidojušas.

Andra: “Annas Brigaderes “Dievs. Daba. Darbs.” – tā lielā pelēkā grāmata par Anneli bija viena no pirmajām, kuru es lasīju. Es negāju bērnudārzā, bet agri iemācījos lasīt. Augu es kopā ar vilku suni, tāpēc man arī tagad mūža otrā pusē ir vilku suns. Parasti visās grāmatās bija aprakstīti zēni. Man patika, ka tur ir meitene Annele. Es uzaugu ar to grāmatu. Kad biju maziņa, lasīju, kur viņa bija maza, tālāk man vairs tobrīd nebija interesanti. Kad paaugos, tad lasīju, kur Annele ir jau lielāka, kamēr tiku grāmatai līdz galam. Tā grāmata man likās kaut kas fundamentāls, tās latviskās idejas prātā palikušas. Ernesta Tompsona-Setona “Koijotito un citi stāsti” – tā bija tāda oranža grāmatiņa, ko es biju nolasījusi, noraudājusi, apkošļājusi stūrus. Tajā bija ārkārtīgi spēcīgi stāsti par dzīvniekiem. Alana Aleksandra Milna “Vinnijs Pūks” der jebkuram vecumam. To es lasīju pati, lasīju saviem bērniem, tur ir sava filozofija. Daži izteicieni ir vienkārši fantastiski, piemēram, “sniegaina sajūta aizausīs”. Starp citu, no Pūka ir viens teksts, ko es esmu citējusi saistībā ar Rakstnieku māju, jo sivēns Pūkam prasa, kas ir jādara, lai uzrakstītu dzejoli vai dziesmu. Pūks atbild, ka tas ir ļoti vienkārši, ir tikai jāapsēstas pareizajā vietā un jāgaida, lai atnāk pareizie vārdi. Es ceru, ka mums šeit ir pareizā vieta. Džeralda Darela “Mana ģimene un citi zvēri.” – tā ir grāmata, kad tev sāp zobs, ir gripa vai viss sagājis pilnīgā tūtē. Tādos brīžos es to pārlasu, jo dzīvnieki man ļoti patīk, un Darelu es varu lasīt kā zāles. Džeroma Deivida Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”. Katrs cilvēks jaunībā lasa Selindžeru. Ja viņu neizlasi savos 16 – 17 gados, tad kaut ko dzīvē esi ļoti palaidis garām. Imanta Ziedoņa “Taureņu uzbrukums” un Aleksandra Čaka “Iedomu spoguļi” – nu, tas jau pats par sevi saprotams. Pētera Hēga “Klusā meitene”. Hēgs man patīk kopš pirmās grāmatas “Smillas jaunkundzes sniega izjūta”. Es lasu visas viņa grāmatas. Viņš ļoti ilgi bija klusējis. Un tad iznāca “Klusā meitene”. Man tā likās kā tāds koncentrāts. Es reti pasvītroju kaut ko grāmatās, šī ir viena no retajām, tāpat kā Karenas Bliksenas “Septiņi romantiski stāsti”. Maikla Kaningema “Stundas” un arī filma man likās tāda absolūti Prusta garā. Smalkas jušanas, kam mēs dzīvē varbūt maz pievēršam uzmanību.”

Tobrīd mums par Andru kaut kas jau top mazliet skaidrāks.

Andra sagaida viesus Rakstnieku mājas jubilejā

Ir Līgo dienas rīts Ventspils Rakstnieku mājā. Virtuvē skan jautras čalas, Andra ar savu saimi gatavo speķa pīrādziņus svētku galdam. Aiz loga dārzā zied rozes, pagalma stūrī jasmīni pilnos ziedos. Turpat aristokrātiskā mierā pastaigājas runcis Rudis. Nediedelē, jo zina, ka visu to labāko, kas virtuvē top, dabūs nogaršot pirmais. Pīrāgu smaržas pievilināti viens pēc otra no savām istabām lien ārā mājas viesi, arī mēs. Pīrāgus dabū nogaršot visi. Garšo izcili!

Par savu saimi, kas ik dienu gādā par Rakstnieku mājas viesiem, Andra saka: „ Es domāju, ka tas patiešām ir no Dieva. Ja nebūtu šitāda kompānija, kāda tā ir, tas ir kā kosmosa kuģī… Ja šajā vietā mums nebūtu notrāpījušies šie cilvēki, katrs no viņiem, būtu traki. Ja būtu kaut vai viens neiederīgs elements, būtu vāks, jo te katram ir gan cilvēciska, gan profesionāla, bet absolūti sava vieta. Tā māja to bija pelnījusi.”

Vairāk par to, kā Ventspilī tika izveidota Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju mājā un kā aizvadītajos desmit gados te ir gājis lasiet šeit, bet ar radībiņām, kuras mājā ienesušas svētību un saimnieko tagad, tuvāk iepazīsties šeit.

Andra Rakstnieku mājas jubilejas pasākumā

Taujāta par puķēm, kas te zied visās malās, silto mājīguma sajūtu un kulinārijas šedevriem, kas ik pa laikam tiek celti galdā, Andra saka: “Tas man liekas ir katrai normālai sievietei. Skaidrs, ka tev ir dārziņš. Tas nāk ar gadiem. Jaunībā jau reti kuram patīk pa zemi rušināties, bet ar laiku tas kaut kā tā pats no sevis notiek. Tos augus mums arī dāvina. Tur, piemēram, ir Noras (Noras Ikstenas – red.) “saldā mīlestība”. Gundega (Gundega Repše – red.) uzdāvināja to kadiķīti, kas aug pie vārtiem. Tad viņa atbrauc un prasa – kur ir Tas. Un nedod Dievs, ja Tas ir nokaltis. Vienreiz viņa uzdāvināja mājas jasmīnu un skaidri pateica – ja atbraukšu nākošreiz un viņš būs nokaltis, jūs mani vienkārši nemīlat. No ventiņiem esmu iemācījusies sklandraušus cept. Neesmu tā viena pati no sākuma līdz galam to darījusi, bet es to procesu zinu. Bukstiņbiezputra man arī labi padodas. To es varētu. Un butes, vispār zivis. Un reņģītes šeit esmu iemācījusies tā kārtīgi ietaisīt.”

Esam dzirdējuši, ka Andra jau trešajā paaudzē ir rīdziniece, tāpēc jautājam – vai viņai ar Ventspili pirms tam ir bijis kāds sakars?

Andra: “Iespējams, ka jau ceturtajā. Nekāds. Bet dīvaini, ka man meitas uzvārds ir Grieze. Kamēr es Rīgā dzīvoju, nevienu citu Griezi nezināju, tikai savus radus. Te Ventspilī arī ir Griezes. Tā ir vienīgā vieta, kur es viņas esmu atradusi. Es domāju, ka diezvai viņi ir gluži mani radi. Vienīgi varbūt es te iepriekšējās dzīvēs esmu dzīvojusi, jo jūtos te tā, it kā jau būtu dzīvojusi pirms tam. Iejutos es te absolūti bez problēmām. Man patīk cilvēki, patīk vide, man viss te liekas kā savs un ir pieņemams. Kurzemnieki ar visu savu humoriņu un atturību manam raksturam ir absolūti atbilstoši. Man varbūt latgaļu temperamenti ir par vētrainu, bet šitas ir pilnīgi kā man radīts.”

Foto no personīgā arhīva

Mums Patīk: “Vai gribi palikt te uz visiem laikiem?”

Andra: “Nu, nedomāju, ka uz mūžu. Es nedomāju te palikt, kamēr mani iznesīs. Kaut kādus gadus vēl droši vien  jā. Mani bērni tomēr dzīvo Rīgā, pirms pusgada nāca pasaulē mazdēliņš Kristiāns, gan jau būs vēl kāds un gan jau ka es iešu atpakaļ.”

Andrai ir divi pieauguši bērni. Meita Anete Konste ir aizrāvusies ar rakstu darbiem, kuri lasāmi dažādos medijos, un veiksmīgi raksta arī prozu. Viņa piedalījās 2016. gada “Prozas lasījumos” un saņēma veicināšanas balvu. Dēls Ingvars Konsts ļoti prasmīgi tirgo automašīnas, nodarbojas ar jogu un, kā jau ūdensvīrs pēc horoskopa, ir ideju nesējs.

Mums Patīk: “Vai nepietrūkst Rīgas?”

Andra. “Nē. Rīgā esmu diezgan bieži. Vismaz reizi mēnesī aizbraucu. Man patīk. Es ar prieku tur atgriežos. Mēs ar kolēģi Ievu (Ievu Balodi – red.) smejamies, jo viņa arī ir rīdziniece nezin kurā paaudzē, – kad tur aizbrauc, tad sāk likties, ka tramvaji brauc virsū, cilvēki skrien virsū. Bet es arī ļoti izbaudu Rīgu. Piemēram, rītos ejot cauri centram vai Vecrīgai. Joprojām man tas ļoti, ļoti patīk. Kad es būšu pensionāre, uzmaukšu galvā tādu riktīgu rozā cepuri un sēdēšu kafenēs. Tad es atkal kārtīgi izbaudīšu to Rīgas dzīvi.”

Foto no personīgā arhīva

Par lūzuma vai pagrieziena punktiem dzīvē Andra stāsta: “Trīs tādi bija. Pats pirmais, kas man iedeva tādu riktīgu pašapziņu, bija Ziedoņa raksti. Pirms Čaka. Tas ir garš atsevišķs stāsts, Dievs ar to. Bet tur bija tā – pirmkārt, es tos uztaisīju. Daudzi zina, kāds viņš bija, it īpaši ar muzejiem, tas nebija vienkārši. Es atceros to pirmo reizi, kad viņš vispār piekrita atnākt apskatīties materiālus. Tad viņš apskatījās un teica – nu, taisi to izstādi, nu, labi, bet nekā jau te nav no kā taisīt, ko tad jūs te rādīsiet. Tad viņš saka, ko mēs te skatīsimies, ejam labāk pasēdēt kafejnīcā. Tad es tā gāju un domāju, tas notiek ar mani. Ziedonis tajā laikā tam, kas ar literatūru saistīts, bija augstākā virsotne.”

Mums Patīk: “Atgādini, kas tas bija par laiku?”

Andra: “Viņam nāca 60. jubileja. Tātad 1992. gada beigas. Tā mēs to izstādi uztaisījām. Viss tur beidzās daudzmaz laimīgi. Bet aizķērās tie raksti. Tas tāds garāks stāsts. Kad viss sākās, es nedomāju, ka tieši es pati to taisīšu. Man bija svarīgi, ka tas notiek. Tas ir unikāls gadījums, jo ļoti reti literatūrā tā notiek, kad raksti tiek sastādīti piedaloties pašam autoram. Tā bija pati pirmā reize. Tur gāja tik interesanti. Man bija divi ģēniji visu laiku blakus – finanšu ģēnijs Bruno Rubess un Ziedonis. Un es pa starpu. Ne jau tādēļ es to darīju, ka būtu gudrākā, absolūti ne tāpēc. Bija vajadzīgs cilvēks, kas var kā smērējot ar viņiem kaut kā saprasties un tikt galā. Un, kā esmu teikusi, kopš tiem laikiem es varu strādāt arī diplomātiskajā dienestā. Tas bija pirmais lūzuma punkts. Ziedoņa jubilejā rakstīju vienā atmiņu grāmatā – šitais iedeva pašapziņu, un tādu riktīgu, ka pēc tam var daudz kas gadīties, bet tā pavisam tevi notriekt pie zemes vairs nevar. Ja tu to esi izdarījis, tad zini, ka tu vari izdarīt. Var neveikties, var kaut kas nenākt, tas ir normāli, kā jebkuram, bet tā tas ir, jā.

Foto no personīgā arhīva

Tad es aizgāju no Rakstniecības muzeja, ko tolaik vadīja Ivars Zukulis, kaut kā mums galīgi neklapēja. Un tur bija tāda situācija, ka kaut ko vajadzēja darīt ar Čaka muzeju, jo tuvojās Čaka jubileja. Nāca jaunie laiki un jaunās īres maksas, bet Andrīts (Andris Reinis Brežģis – red.) – Čaka radinieces Emīlijas Briežkalnes audžudēls – viens pats bija palicis tajā četristabu dzīvoklī. Viņš jau nevarēja vairs pat īri samaksāt. Tad Rakstnieku savienības priekšsēdis Viktors Avotiņš sāka par to runāt, ka vajadzētu kaut ko darīt. Es aizgāju arī tāpēc, ka, kā jau muzejā tas ir, bija katram sadalīti autori, un Čaks bija manējais. Kādam vajadzēja iet ar Avotiņu runāties, un es arī gāju. Tobrīd es vēl strādāju Rakstniecības muzejā, biju literatūras nodaļas vadītāja. Mums bija ļoti forša nodaļa izveidojusies. Tur strādāja Ieva Zole, Henrieta Verhoustinska, Evita Sniedze, Evija Veide, arī Rimants Ceplis vienā brīdī. Bija tāda nodaļa, ka būtu varējuši strādāt, bet es jau sapratu, ka tās meitenes nesēdēs te muzejā, viņām vajag no kaut kurienes izlidot. Bet kādu brīdi tā bija. Tad es sāku štukot, ka es varētu iet uz Čaka muzeju, lai gan jau tajā brīdī bija skaidrs, ka Kultūras ministrija nepaņems to muzeju zem sevis, jo nebūs naudas, lai to izdarītu. Un es sāku domāt, kāpec gan Rīgas Dome nevarētu. Tas tomēr ir Čaks. Kas tad vēl cits, ja ne Rīgas Dome. Es absolūti naivi uzrakstīju koncepciju un ar visām bildēm iedevu to uz komisiju. Viņi mani izsauca, un tas viss kaut kā aizgāja kā pa sviestu. Es saprotu, ka tā parasti tas nenotiek. Pēc tam man jautāja – kas tevi tur lobēja. Absolūti neviens. Acīmredzot, tā tam bija jānotiek.”

Aleksandra Čaka muzejs tika nodibināts 1997. gadā, bet oficiāli durvis apmeklētājiem vēra 2000. gada maijā. 2001. gadā ar plašu pasākumu programmu tika nosvinēta Čaka 100. dzimšanas diena un iedibināta Aleksandra Čaka balva, kas tiek pasniegta reizi divos gados personībām, kuras pētījušas un popularizējušas Aleksandra Čaka individualitāti un viņa radošos darbus. Šo balvu ir saņēmusi arī Andra.

Andra Ventspilī. Foto no personīgā arhīva

Mums Patīk: “Taču arī šis dzīves posms beidzās”

Andra: “Es tur nostrādāju gandrīz desmit gadus. Pirmkārt, atklājām muzeju. Otrkārt, nosvinējām simtgadi, kur muzejs bija centrālā figūra un vadīja visus šos pasākumus, izdodot grāmatas, kopā ar Rīgas Domi uztaisot Čaka balvu un pirmo reizi to pasniedzot. Pēc tam mēs uztaisījām mājaslapu, uztaisījām multimediju disku, izdevām vēl dziesmu diskus, nodibinājām memoriālo muzeju nometni. Tieši tajā brīdī, kad man sāka likties, ka esmu izdarījusi visu, ko var izdarīt vienā mazā muzejā, ar vārdiem “tikai nesaki uzreiz nē” mani uzrunāja Nora (Nora Ikstena – red.) un izstāstīja ideju par Rakstnieku mājas veidošanu Ventspilī. Ilgi nedomājusi, es piekritu. Un tas bija trešais lūzuma punkts, kas pavērsa dzīvi jaunā virzienā.”

Mums Patīk: “Strādājot par vadītāju, dažreiz kādam jāpasaka arī kāds biezāks vārds. Kā tev tas izdodas?”

Andra: “Es varu pateikt, es varu. Tās ir tādas principiālas lietas vai arī, ja cilvēks patiešām ir ļoti nejauks. Jo redziet, es esmu sportiste. Kad tu spēlē, un treneris tur no malas kliedz – tu resnā vai stulbā govs, kur tu skrien. Tā jau ir tāda diezgan raupja vide. Un tad tu dabū tādu rūdījumu. Es varu pateikt arī diezgan skarbi, bet tad līdz tam mani ir jānoved. Jo lielākoties man šķiet, ka tā kasīšanās ir vienkārši neauglīga, ka nav jēgas. Ir ļoti maz lietu, par kurām tev ir princiāli jāiestājas, Bet, ja man būs lieta, kur es skaidri zināšu, ka tie ir mani principi, zem manas pašapziņas vai zem kaut kādas manas goda izjūtas, tad man ir vienalga. Es varu pacelt cepuri, es varu iziet jebkurā brīdī pa jebkurām durvīm, man ir pilnīgi vienalga. Pat ja tas būs prezidents. Es nebūšu rupja, bet iziet es varu. Man nav arī kaut kādas bijības pret visādiem posteņiem un amatiem. Es ievēroju subordināciju un tamlīdzīgi, bet tas, ka kādam ir šis amats, uz mani neatstāj iespaidu.”

Andra ar Edvīnu Raupu Noras Ikstenas grāmatas atvēršanas svētkos

Taujāta, kur meklējama sievietes laime, Andra atbild: “Esot saskaņā ar sevi. Katrā vecumā tas var būt ļoti dažādi – vienā brīdī tevi velk tās vētrainās izjūtas, vienā brīdī tu esi mamma, citā ir vēl kaut kas cits. Es domāju, ka tas ļoti mainās. Ja tu vari būt saskaņā ar to, kas tev tajā brīdī ir svarīgs, tā jau ir tā laime. Man dzīvē ir bijis viss no nosauktā. Pat ja tev ir bijis dzīvē visādi un ne viss ir noticis tā, kā tu esi vēlējies, svarīgi ir tas, ka ar tevi ir kaut kas noticis. Mēs kādreiz ar Edvīnu Raupu par šito runājām, viņam arī tur kaut kā kaut kas bija sarežģījies. Iedomājies, mēs sēdēsim vecumā pie kamīna un mums nebūs ko atcerēties. Tas man liekas visšausmīgākais. Nav svarīgi, vai ar tevi viss noticis laimīgi vai nelaimīgi, svarīgi ir, ka ir noticis. Un vēl es domāju, ka laime ir bērni. Man vismaz noteikti. Tas man vienmēr ir bijis ļoti būtiski – nepazaudēt viņus nekādos variantos. Un, paldies Dievam, tas man arī ir izdevies. Neesmu bijusi pārāk stingra mamma, bet mēs esam arī strīdējušies. Viņi mani ir pieņēmuši tādu, kāda es esmu. Jo nekad jau nav tā, ka var visu nolīdzsvarot. Ir bijuši brīži, kad vairāk uzmanības veltīts bērniem, un ir brīži, kad vairāk – darbam. Gan jau ka ir viņiem nodarīts pāri, kad vakaros strādāju un nebiju mājās. Bet tagad ir tā, ka mums ir par ko parunāt. Viņi runājas ar mani ne tikai kā ar mammu, bet arī kā ar cilvēku. Man liekas, ka tas ir pats labākais.

Jautājam: “Ja zinātu, ka rītdien pasaule aizies postā, kas būtu vissvarīgākais, ko mēģinātu vēl paspēt?”

Andra: “Tikai pateikt visiem cilvēkiem mīļajiem, ka es viņus mīlu.”

Ir saulaina septembra diena. Vēja nav. Mēs esam salasījušies kopā, lai dotos uz Limbažiem atvadīties no Mairas Asares. Lai atgaiņātu skumjas, autobusā Andra uzsāk atmiņu stāstus par dažādiem jautriem gadījumiem, un stāstīt viņa prot, tas iekustina arī citus vēlreiz atcerēties un izstāstīt. Ceļā pavadītās stundas paskrien nemanot. Tad atvadas, bēru gājiens un kopīga pasēdēšana pie galda. Un atkal atmiņas, atmiņas. Visu laiku braši turējusies un citus uzmundrinājusi, stāstot par pēdējo ar Mairu kopā pavadīto laiku Ventspilī, Andra visbeidzot ļauj vaļu aizturētām asarām. Cilvēki aiziet. Paliek tikai stāsti. Tie stāsti, ko viņi stāstījuši un kas stāstīti par viņiem. Noglabājam, lai neaizmirstu.

Mums priekšā ir tikšanās un kopā būšanas. Uz Andras organizētajiem pasākumiem esam nākuši kā ciemiņi uz godiem, zinot, ka viss būs pārdomāts un izdarīts tik labi, cik vien iespējams. Ir tāda droša sajūta, ka svētki būs. Un vienmēr ir arī. Andra pati nāk pretī, sagaida un aprunājas, mēs jūtamies gaidīti, patīkami pārsteigti un iepriecināti. Un ir tik silti un labi pabūt Andras aizvējā.

Andra 2016. gada LaLiGaBa dzejas lasījumos