Ināras Kolmanes klikšķi un filmas

Ināra Kolmane un operators Uldis Jancis / foto: Jānis Deinats

2014. gada pavasarī režisore Ināra Kolmane uz sarunu ierodas taisnā ceļā no montāžas, kur top pilnmetrāžas dokumentālā filma “Ručs un Norie”. Ja vēl konkrētāk – tiek montēta epizode, kurā japāņu meitene Norie Alsungā lasa gailenes un apgūst sēņotāja gudrības – sēnes jānogriež, nevis jāizlauž ar visām saknītēm. Saprotams, visupirms saruna raisās par to, kas tuvāks patlaban, proti, par dokumentālo filmu “Ručs un Norie”.

Ināra Kolmane. “Ručs un Norie” izvērtās gluži par tādu kā sirdsdarbu – gan man, gan varoņiem, gan visai uzņemšanas grupai. Stāsts ir par neparastu draudzību starp vienu no vecākajām suitu sievām Mariju Steimani, kas iesaukta par Ruču vai Ručiņu, un japāņu meiteni Norie, kas ieradās Alsungā, lai papildinātu savas antropoloģiskās studijas un veidotu maģistra darbu par suitu sievām un suitu kultūru. Viņas vēlēšanās strādāt pie mācību darba izrvērtās unikālā dzīves pieredzē – Norie cieši sadraudzējās ar Ruču, palika dzīvot pie viņas, kaut gan sākumā bija iecerējusi īsu brīdi padzīvot pie katras no suitu sievām. Bet tur notika tāds kā klikšķis, man liekas, bezmaz kaut kas karmisks, jo pagāja gads un Norie, kas visu gadu krāja naudu savam nākamajam ārzemju braucienam, devās nevis kaut kur, teiksim, uz Kanāriju salām, Londonu vai Ņujorku, bet ieradās Latvijā, pat nepakavējās Rīgā, taisnā ceļā no lidostas devās uz autoostu un Alsungu prom. Tas bija gluži vai kā tāds svētceļojums vai vismaz sapņa piepildījums – atgriezties. Viņa atkal dzīvoja lauku mājās pie Ruča, palīdzēja lauku darbos, viņas kopā marinēja gurķus, gāja sēnēs…

Ručs un Norie

Mums Patīk. Pag, un tu tā staigāji viņām pakaļ un filmēji?

Ināra Kolmane. Jā, mēs praktiski tur iedzīvojāmies. Īstenībā vēlme filmēt kaut ko par suitu sievām un suitu kultūru man radās jau ļoti sen. Viņās ir tāds spēks un vieglums reizē, tāds košums – droši vien neesmu vienīgais režisors, kas par to domājis. Taču mani visu laiku atturēja sajūta, ka nav tās īstās atslēgas, tā klikšķa, kā to darīt, lai nebūtu tā, ka es apmierināšu savu interesi, uzzināšu kaut ko jaunu, mēs uzfilmēsim, bet ir taču tik daudz etnogrāfisko filmu, ir arī pētījumi par suitu kultūru. Visu laiku tirdīja nemiers – kas jādara, lai filma nekļūtu par vēl vienu etnogrāfiski muzikālo filmu par tēmu, kas mums pašiem, latviešiem, jau labi pazīstama. Taču, kad uzzināju par šo draudzību un kā tā pamazām attīstās, man tas atgādināja kaut ko tādu, ar ko saskāros varbūt Markesa romānos. Iedomājies – Norie tikai mācās latviešu valodu, bet Ručs nerunā angliski; Ručs krieviski saprot, bet nerunā principā, un nebūtu arī jēgas, jo Norie nesaprot. Viss notiek tādā sajūtu līmenī. Lai saprastos, Norie lieto latviešu-angļu vārdnīcu un tālāk angļu-japāņu. Bet interesantākais, ka viņa pasauli apguva ne jau mūsdienu latviešu valodā, viņa pētīja vecās dziesmas, tad vēl visi Alsungas apvidvārdi un vecvārdi – un tas viss notiek skaisti, caur darbiem un dziesmām. Tajā visā ir daudz pārpratumu un kuriozu, kas arī redzami mūsu filmā. Nekāda diktora teksta, viss vienkārši – mēs parādām dzīvi, kā Norie ieiet pavisam citā esamībā. Bet visvairāk pārsteidza tas, cik ātri Norie iedzīvojās. Suiti un japāņi – tās taču ir tik dažādas pasaules, gan ģeogrāfiski, gan kultūras ziņā, nemaz nerunājot par Ruča un Norie vecuma atšķirībām. Par dažādajām pasaulēm nemaz nepārspīlēju – uzņemšanas grupa pabija arī Japānā, filmējām Norie viņas vidē, un tad es sapratu, ka tās patiešām ir divas absolūti atšķirīgas pasaules. 2013. gadā Norie realizējās vēl viens sapnis – viņa tika uz Dziesmu svētkiem. Arī man pašai likās svarīgi paraudzīties uz Dziesmu svētkiem ar pavisam citām acīm, caur japāņu meitenes skatu uz mums. Ceru, tieši tas mums būs izdevies – parādīt mūs pašus no pavisam sveša skatpunkta.

Filmas “Ručs un Norie” tapšanas laikā: uzņemšanas grupa un filmas varones

“Ruča un Norie” uzņemšanas grupa pie Norie Japānā

Mums Patīk. Vienā vasarā Mums Patīk sanāca pabūt Pļaviņu stacijas tualetē, kas nu galīgi nepatika un likās drusku pārspīlēti eksotiska – caurumi grīdā ar pēdām abās pusēs. Cik zinu, tev jau krietnu laiku kaut kas top šīs tik cilvēciskās tēmas sakarā.

Ināra Kolmane. Jā, krietnu laiku – vai tikai nebūs jau gadi divdesmit? Tas ir projekts “WC”, respektīvi, tualešu vēsture. Gan tualetes senās pilīs, gan padomju laika tualetes, gan lauku ķemertiņi, gan daudz kas cits. Es joprojām krāju šos objektus. Taču tajā brīdī, kad bijām jau diezgan daudz safilmējuši, saradās milzums citu ideju, turklāt sanāca tā, ka citiem projektiem uzmanības centrā allaž bija nevis objekts, lieta, priekšmets, bet cilvēks – un, protams, cilvēkam vienmēr tika dota priekšroka. Bet līdz ar to kaut kādā mērā mēs esam arī vinnējuši, jo esam sastrādājuši unikālu materiālu, būtībā – arhīvu. Tā jau ir vēsture, kas safilmēta, un, jo ilgāks laiks aizritēs līdz filmas pabeigšanai, jo tā kļūs vērtīgāka. Daudzi no šiem objektiem, kas ir vēsturiski vai vienkārši oriģināli, vairs nepastāv – nu tie atrodami tikai mūsu arhīvā. Teiksim, kad visās malās vēl rēgojās padomju laika tualetes, tas nelikās nekas sevišķš, nepatīkams gan, bet tagad – kaut kas vairāk par eksotiku. Īstenībā man nagi niez – vēl kāds gads vai divi, un jāķeras klāt. Parasti mēs strādājam ar svešiem vēsturiskiem arhīviem, bet tagad sanāks tā, ka veidošu filmu pati no sava arhīva, meklējot kādu jaunu izteiksmes veidu un jaunus redzējumus. Bet līdz tam brīdis vēl jāpagaida.

Mums Patīk. Kā pie tevis nonāk dokumentālo filmu sižeti, kur meklējams tas lūzumpunkts – tu redzi, kas notiek realitātē, un piepeši saproti, jā, te ir viela filmai? Jautājuma pamatā ir mazā filmiņa “Poco a poco”, kurā stāstīts par jaunu cilvēku, kas ir arfists. Ja tu man pateiktu – es taisīšu filmu par čali arfistu, manī uzreiz parādās liela jautājumzīme. Ja viņš grib spēlēt to arfu, lai tak spēlē, priekš kam vēl filmēt? Kur tur filma? Ar sižetu, metaforām un vēl sazin ko? Bet tev sanāca – ar sižetu, metaforām un vēl smukām bildēm. Kā tu saproti, ka šis ir materiāls, no kura saveidosies filma?

Ināra Kolmane. Pirmkārt, tie ir tādi kā intuitīvie klikšķi. Vienkārši redzu – jā, te ir, te būs, te sanāks, tik jāķeras klāt. Otrkārt, man laikam ir tāds nosacīts piedzīvojumu gēns, ka man patīk radīt sev izaicinājumus. Īstenībā katru filmu esmu sākusi it kā no nulles – es, protams, aptuveni apjaušu, kā viss varētu veidoties, bet tas izzināšanas un atklāsmes moments man ir svarīgs. Savukārt, ja man viss skaidrs, ir ļoti grūti un varbūt pat neinteresanti. Ja es jūtu – jā tur var būt, man tas šobrīd ir svarīgi, es gribu to izzināt, saprast un pēc tam pastāstīt citiem. Un varbūt vēl nedaudz tāda kā misijas sajūta arī. Reizēm pati dzīve piespēlē šos dokumentālos sižetus. Tā tas bija ar tevis pieminēto arfistu, kuru pirmo reizi gluži nejauši ieraudzīju Gundegas Repšes grāmatas prezentācijā, tāpat bija ar Ruču un Norie un arī ar citām filmām. Savukārt vēsturiskās filmas, “Latviešu leģions” un “Pretrunīgā vēsture” – tā jau ir mazliet cita tēma, bet arī tas ir izaicinājums, veidot šādas filmas.

Mums Patīk. Jā, nupat tu pati uzsvēri – „cita tēma”. Uzmetot aci tavai filmogrāfijai, nudien rodas iespaids, ka tu mēģini noturēties pat ne uz diviem, bet vismaz četriem zirgiem vienlaikus. Pirmkārt, nosacīti poētiski dokumentālais kino – tas pats “Poco a poco” vai “Akts”. Otrkārt, tikpat nosacīti racionāli dokumentālās filmas – “Mans vīrs Andrejs Saharovs” vai “Pasaules nepasaule”. Tālāk – vēsturiskās filmas. Un vēl spēlfilmas. Saprotams, nedomāju, ka te var vilkt kaut kādas stingras robežas, tomēr rodas iespaids, ka tu nemitīgi tiecies atšķirties pati no sevis.

Ināra Kolmane. Tas ir jau no paša sākuma. Kad savulaik tika nodibināta filmu studija “Deviņi”, es ar milzīgu kaifu taisīju reklāmas. Tur varēja visu ko izmēģināt – gan traģēdiju, gan komēdiju, gan dokumentālo filmu, gan spēles momentu. Un tad pēkšņi recenzijās raksta – cik negaidīti, reklāmfilmu režisore ķērusies pie dokumentālā kino. Kāpēc negaidīti? Tā ir mana profesija. Uztaisīju savu pirmo spēles īsfilmu “Sarmītes”. Un atkal: cik negaidīti, ka dokumentālā kino režisore ķeras pie spēlfilmām. Bet tas ir kā dzīvē – mums taču interesē tik ļoti daudz. Tu taču katru dienu nevari ēst tikai vienvienīgas garneles, vajag taču arī ko citu, dažādību, vai ne? Tāpat man ir arī ar literatūru – es nevaru visu laiku lasīt romānu no sākuma līdz beigām, man nepieciešams varbūt arī cits romāns, nepieciešama dzeja, publicistika. Bet saistībā ar spēlfilmām – vēlme veidot kino un strādāt ar aktieri man bijusi vienmēr. Es negribētu teikt, ka dokumentālais kino man ir kāds mazāksvarīgs blakusceļš, bet paralēlais gan. Caur to es kaut ko iegūstu, lai veidotu spēles kino. Var jau būt, ka es nejūtos realizējusies tā, kā man gribētos, turklāt no manis neatkarīgu apstākļu dēļ. Spēlfilmu idejas… kaut kā rodas pašas. Es vienkārši jūtu – te būs, un tas ir jādara. Vārdsakot, klikšķis. Tāds gadās arī dokumentālajās filmās – teiksim, tajā pašā “Ručā un Norie”, “Aktā”, “Manā vīrā Andrejā Saharovā”, bet ir arī tādas filmas, kad cilvēki mani uzrunājuši un piedāvājuši tās veidot. Protams, pēc tam materiāls lēnām pārtop par manu, arī tā gadās.

Ināra Kolmane, operators Uldis Jancis un galvenās lomas tēlotāji Kristīne Belicka un Sauļus Balandis filmas “Mona” uzņemšanas laikā / foto: Jānis Deinats

Mums Patīk. Tu piesauci sāpīgu tēmu – filmu “Mona”, kas tapa pārāk ilgus gadus, vienlaikus arī kinematogrāfista pagalam drūmo situāciju mūslaiku Latvijā. Vai ir kādas ieceres par spēlfilmām?

Ināra Kolmane. Jā, ar “Monu” tas nebija viegli – mūs skāra dubultkrīze, vispirms šeit Latvijā, kad filmēšanas procesa vidū piemēram benzīna cenas cēlās vairāk kā divtik, bet finansējums, protams, nemainījās, tieši pretēji – sāka samazināties. Nu un pēc tam Īslandes krīze – mūsu kopproducentu finansējums, kas provizoriski sedza daļu montāžas un visu skaņas apstrādi ieskaitot mūziku, kronai krītot saruka līdz summai, kas atbilda tikai minimālam komponista honorāram… Vienu brīdi bija bezizejas sajūta. Tikai pateicoties sponsoriem un privātām investīcijām izdevās filmu pabeigt. Paldies visiem! Šobrīd prieks, ka filma nonāca pie skatītājiem atkārtoti – nu jau DVD formātā.Tai pat laikā, protams, man ir sajūta, ka šobrīd jau vajadzēja būt arī otrajai vai trešajai spēlfilmai. Bet nobijusies neesmu. Īstenībā šī profesija ir dzīvesveids. Kam citam spēks to darīt pašreizējā situācijā, ja ne fanātiķiem.
Pašlaik top scenārijs nākamajai spēlfilmai, kuru raksta mans vīrs Arvis Kolmanis kopā ar Evitu Sniedzi. Projekts iesākts ļoti sen un veiksmīgi, iecere radās reizē ar “Monu”, un ir rūpīgi pārdomāta. Tā ir Vizmas Belševicas “Billes” ekranizācija. Īstenībā tas ir laimīgs gadījums – kad to iecerējām, Vizma vēl bija dzīva, un viņa mums uzticēja ekranizāciju, kas nebija nemaz tik vienkārši, jo, cik zinu, viņu bija uzrunājuši arī zviedru kinematogrāfisti. Nudien jutos pagodināta, ka viņa tomēr apstājās pie manis. Tāpat gandarījums, ka mēs ar Belševicu noslēdzām autortiesību līgumu un varējām samaksāt. Ceru, “Billei” pienācis laiks realizēties, man ir šī sajūta – arī tāpēc, ka redzu un jūtu, kas varētu būt “Billes” komanda, un ļoti patīk, kā patlaban veidojas scenārijs.

Ināra ar vīru rakstnieku Arvi Kolmani, kurš ir gan “Monas”, gan topošās “Billes” scenārija autors / foto – Jānis Deinats

Mums Patīk. Jau vairāk nekā desmit gadus tu veido dokumentālo materiālu ciklu “Rakstnieks tuvplānā”, kas vēsta par latviešu rakstniekiem. 2013. gadā beidzot tie sāka iznākt DVD formātā. Vai šis process turpināsies?

Ināra Kolmane. Jā, sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC” jau iznākuši Imanta Ziedoņa, Regīnas Ezeras, Zigmunda Skujiņa, Māras Zālītes un citu nozīmīgu autoru portreti. Pavisam drīz iznāks DVD par Broņislavu Martuževu, gaidāms arī Knuts Skujenieks un Māris Čaklais, ir ārkārtīgi interesanti materiāli par Vladimiru Kaijaku un Māru Svīri, Roaldu Dobrovenski un Veltu Kaltiņu – kā tas ir, ja abi dzīvesbiedri ir radošas personības. Plānots darbu pie cikla turpināt, bet patlaban kopumā jau safilmēts ap 40 rakstniekiem. Tāds varētu teikt, īsts mūsu kultūrainas un personību arhīvs.

Mums Patīk. Kurai no iecerēm ķersies klāt pēc “Ručs un Norie” nonākšanas līdz skatītājiem?

Ināra Kolmane. Ļoti nopietns un tai pašā laikā drusku nenopietns projekts. Kopražojumā ar Franciju top pilnmetrāžas filma ar žurnālistisku un pētniecisku ievirzi “Sekss un PSRS. Dubultā dzīve”. Uzstādījums – kas notiek ar cilvēku, gadu desmitiem dzīvojot totalitārā režīmā. Ko tas izdara ar cilvēku pašu un viņa attieksmi pret intīmo dzīvi. Protams, gribētos šo stāstu izstāstīt ironiski, bet tai pašā laikā gudri, jo ir skaidrs, ka tas viss slēpj sevī lielu traģiku, jo šī padomju ēra ietver cilvēka mūžu, un katram no mums sava dzīve ir tikai viena. Man likās ļoti svarīga šī ideja – dubultā dzīve, jo tāda bija katram personiski, bet dzīve bija dubulta arī visas valsts mērogā. Kas bija atļauts vienam, nebija atļauts citam un pretēji. Tie, kas sludināja puritānismu un absurdas morāles normas, paši reizēm bija lielākie neģēļi un slepkavas. Bet pagaidām es daudz par to negribētu stāstīt, jo vēl ir daudz darba.

Mums Patīk. Beigu galā – mazliet netaktisks jautājums. Kuras filmas tev pašai vairāk pie sirds?

Ināra Kolmane. Zini, tas ir tāpat kā bērni – arī filmām jāpieaug. “Mona” jau tuvu pilngadībai, katrā ziņā es varu viņu vēsu prātu noskatīties. Parasti saka, ka filmai īss mūžs – gan festivālu, gan skatītāju ziņā –, bet “Mona” to tagad pēkšņi apgāž, jo iznāca “Monas” DVD, interese un pieprasījums ir liels, būs atkārtota “Monas” pirmizrāde Lietuvā kopā ar galvenās lomas izpildītāju Sauļu Balandi, filma tiks izrādīta visos Lietuvas lielākajos kinoteātros. Patīkami pēc tik ilga laika vēlreiz piedzīvot pirmizrādi. Filmu ir nopirkusi Ķīna, Dienvidkoreja, tā tiks ieskaņota angliski Amerikas un Kanādas tirgum, “Monu” vēlas rādīt Krievijas TV21, skaņosim arī krieviski – prieks palaist savu bērnu pasaulē. Man ļoti tuva ir arī dokumentālā filma “Mans vīrs Andrejs Saharovs”, kura pēc uzbūves gan ir ļoti vienkārša, tomēr nenāca nemaz tik viegli, un arī bija patīkami, kad filma aizgāja pasaulē, grūti nosaukt valsti, kur tā nebūtu rādīta. Un mazā spēlfilma “Sarmītes” – ļoti mīļa. Arī “Pretrunīgā vēsture”. Bet, zini, taisnību sakot, pagrūti pašai runāt par savām filmām.