JŪRMALAS STĀSTI: NO MĀCEKĻA LĪDZ SAVAM RESTORĀNAM “JŪRA-ORIENTS”

Paaudze, kas atminas garas rindas pie restorānu durvīm, iekšālaidējus un ārāsviedējus, ar kuriem vajadzēja mācēt iedraudzēties, nosaukumus vietām, kuras tolaik likās smalkas un skaitījās prestižas, atminas arī, ka Jūrmalā viena no tādām vietām bija restorāns “Orients”. Kopš tā laika Jūrmala stipri mainījusies – daudzi savulaik populāri restorāni un bāri ir nojaukti, nodeguši, pārbūvēti vai to vietā tagad darbojas citi, taču “Orients” ir kļuvis par vienu no Jūrmalas ilgdzīvotājiem un turpina veiksmīgi darboties vēl šobaltdien. Kā izdevies noturēties un kas pa šiem gadiem piedzīvots – par to Mums Patīk iztaujā restorāna “Jūra-Orients” īpašnieku Aleksandru Useinovu.

Mēs tiekamies restorānā “Jūra-Orients”, kas atrodas uz Turaidas ielas un Dzintaru prospekta stūra pavisam netālu no Dzintaru koncertzāles un iepretim savulaik iecienītākajam Jūrmalas restorānam “Lido”, kas tagad pārtapis par villu. Ir jūnija vidus, līņā jau kuro dienu, Jūrmala turpina posties lielākajiem vasaras pasākumiem, kas ātri atnāks un ātri paies, jo viskarstākā darba sezona, kad ielas pārpludina ļaužu bari, kas alktin alkst paēst, iepirkties un izklaidēties, te ilgst tikai divus mēnešus, bet pēc tam atkal iestājas klusums un miers, gaidot nākamo vasaru.

Aleksandrs Useinovs

Aleksandrs Useinovs

Aleksandrs Useinovs pēc tautības ir Krimas tatārs, dzimis un līdz 18 gadiem nodzīvojis Rīgā, bet tālākā dzīve cieši savijusies ar Jūrmalu. Kā no pavāra mācekļa izdevies izaugt līdz restorāna īpašniekam, kāds bijis Jūrmalā nodzīvotais un nostrādātais laiks – stāsta Aleksandrs:
“Sāku strādāt “Jūras Pērlē” 1968. gadā par pavāra mācekli, 1975. gadā jau biju brigadieris, 1979. gadā man uzticēja vadīt restorānu “Uzbekistan”, bet 1980. gadā es pieņēmu koka šašļičnuju uz Jomas ielas, precīzu adresi pat neatceros, tur tagad banka dzīvojamo māju uzcēla. Tajos laikos tā patiešām bija tāda koka mājele, kurā tirgoja šašliku. Iespējams, tāda pati tā bija arī pirmspadomju laikos, es nezinu. 1979. gadā māja tika atremontēta, un tā mēs tur sākām. Mums bija laba banketu zāle, kārtīga un tīra, no turienes aizsākās mūsu virtuve. Sākumā mums piedāvājumā bija tikai desmit ēdieni, bet pamazām mēs to papildinājām. Es tur visu no mājām ienesu. Mums mājās ir Krimas tatāru virtuve, tas bija pamats, pats vēl kaut ko izdomāju. Sākām ieviest restorānā ēdienus, ko mamma mājās gatavoja, piemēram, tādus mazus, ar rokām gatavotus pelmenīšus, dolmu, čeburekus, kūkas un saldos ēdienus. Mamma ļoti labi gatavoja, viņa bija strādājusi restorānā “Lido”, vēlāk strādāja “Jūras Pērlē” par šefpavāru.
Kad 1965. gadā atvēra “Jūras pērli”, labākie darbinieki no “Lido” aizgāja strādāt uz turieni. Varētu teikt, ka “Jūras pērle” izveidojās uz “Lido” darbinieku bāzes. Savukārt “Jūras pērles” darbinieki vēlāk aizgāja uz restorānu “Jūrmala”. Tagad daudzi no viņiem jau ir pensionāri.
Astoņpadsmit gados man vispār nebija tāda doma – kļūt par pavāru. Māte atveda uz restorānu, lai es neblandos pa ielām. “Jūras pērlē” strādāja ļoti labi kadri, pieredzējuši un profesionāli, man bija neērti tur slaistīties, tāpēc centos no viņiem mācīties, bet pēc tam man tas iepatikās, un viss aizgāja. Censties vajadzēja arī tāpēc, ka tur bija ļoti liela konkurence, daudzi gribēja tur strādāt. Pabeidzu tirdzniecības tehnikumu. Desmit gadus “Jūras pērlē” nostrādāju, no tiem pēdējos piecus biju brigadieris. Darba bija ļoti daudz, restorānā bija 300 vietas, uz turieni veda intūristu grupas, visādas augsta ranga personas nācās apkalpot, tā bija īsta dzīves skola. Žēl, protams, ka no “Jūras pērles” nekas nav palicis. Tajā laikā tas bija unikāls restorāns, viņš arī tagad būtu varējis pastāvēt, protams, būtu nepieciešams remonts un atjaunošana. Tajos laikos tāds haoss valdīja, daudzas vietas atdeva nezin kam caur pazīšanos, un gala iznākumā tās bija pagalam.
Mani padotie cienīja un uzticējās, bet pie manis varēja strādāt tikai tādi ar apgriezieniem, jo es pats tāds tolaik biju, sliņķi pie manis ilgi nenoturējās. Daudzi no tiem, kas kādreiz pie manis strādājuši, tagad Rīgā un arī ārzemēs ir restorānu šefpavāri. Patīkami, kad līdzās kāds izaug. Tagad man vecums tāds, kad jau gribas mierīgāk. Bet tajos laikos ļoti daudz darba mums bija, pārsvarā specapkalpošanas, kas notika tādā pašā līmenī kā “Jūras pērlē” un “Lido”, jo mēs sekojām labākajiem savā jomā. Ar laiku daudzveidīgāks kļuva gaļas ēdienu piedāvājums, ne tikai viens vienīgs šašliks mums tur bija, arī aitas gaļa ar kauliņu, teļa gaļa ar kauliņu, fileja. Daudzi tad vēl nezināja, kā to var pagatavot. Šašļičnaja to visu vairs nespēja pavilkt, un tad mēs sākām būvēties. Bet viss sākās ar to, ka reiz pie mums no sētas puses ienāca pirmais sekretārs un gandrīz nokrita. Iedomāsimies – tu pa parādes durvīm ienāc augstākā līmeņa restorānā, bet virtuvē aukstums, vannās ūdens sasalst. Viņš saka, ka vajag celt jaunu restorānu ar mūsu virtuvi. Cilvēks turēja vārdu, visu saskaņojām un sākām, bet pabeidzām kopā ar Andri Valdi Kalniņu, kurš tagad “Dukātā” strādā. Liels un labs restorāns mums sanāca – trīs zāles un bārs. Varējām piedāvāt plašu gaļas un zivju ēdienu izvēli. Man bija ļoti labi darbinieki. Cilvēki pie mums no Rīgas brauca, jo nekā jau nebija, tagad viss ir, visas pasaules virtuves pie mums ir ienākušas, toreiz mēs vienīgie tādi bijām. Ļoti labs laiks bija, mēs visi centāmies, mācījāmies cits no cita un daudz strādājām.

orients-sultans_9420Deviņdesmitajos gados es sāku īrēt “Sultānu”, kurš tajā laikā bija ļoti nolaists. Mēs viņu atremontējām un uztaisījām par vienu no labākajiem restorāniem Jūrmalā. Un atkal visa Rīga uz turieni brauca. Otrajā stāvā reizumis pat 60 līdz 70 cilvēku sabāzās iekšā, bet uz ielas bija 300 vietas, mēs strādājām līdz pašam rītam. Tur nāca banķieri, mākslinieki un visādas zvaigznes no Pugačovas līdz Kirkorovam. Visādi interesanti tusiņi tur notikās, kas tik viss nav redzēts un piedzīvots. Es cilvēks mazs, bet man bija interesanti no malas pavērot šos pazīstamos un slavenos cilvēkus, paklausīties viņu sarunas, anekdotes, jokus, tā bija tāda patīkama dzīve. Tagad mēs restorānu “Orients-Sultāns” aiztaisījām ciet. Viņš bija jau vecs. Tur vajadzētu taisīt kapitālremontu. Man viņa drusku žēl. Tur uz sienām bija visas tās fotogrāfijas, kurās redzami slaveni cilvēki, kuri pie mums viesojušies. Tāda nedaudz nostalģiska sajūta, kad aizgāju, paskatījos tās bildes un atcerējos, kā es 15 gadus atpakaļ sēdēju turpat blakus.

Restorānu “Jūra-Orients” mēs nopirkām un uzcēlām gandrīz no jauna, jo tā koka māja bija briesmīgā stāvoklī. Te kādreiz jau bija restorāns “Jūra”. Domājām arī citus nosaukumus, bet beigās atstājām to pašu veco. Nu ir pavisam citi laiki, citi apstākļi. Mēs mierīgi turpinām strādāt, ēdinām cilvēkus, kas ir mūsu galvenais uzdevums. Orientējamies uz ģimenēm, bērniem, gatavojam visu, ko klients pasūta. Apmierinām bērnu kaprīzes, ja viņiem sagribas ko īpašu. Mēs netiecamies būt izsmalcināti, drīzāk esam tāds ģimenes restorāns. Klienti ir kļuvuši draugi, nāk šeit jau vairākās paaudzēs.

Mūsu ēdienkartē ir daudz zivju ēdienu: forele turku gaumē, jūras delikateses, upes karpa ar ķiplokiem, zandarts, lasis, store, nēģi, zivju zupa un citi. No karstajiem gaļas ēdieniem piedāvājam: jēra gaļu ar dārzeņiem podiņā, cūku ribiņas sojas-medus mērcē, cūkgaļu ar garnelēm Āzijas gaumē, uz režģa ceptu cūkgaļas un teļa gaļas karbonādi, liellopa gaļas steiku, jēra gaļu ar kauliņu. Plašs ir arī auksto un karsto uzkodu piedāvājums: pelmeņi, manti, dolma, makaroni, pankūkas, salāti, pildīti dārzeņi, zivis, siera plates, sālījumi, sēnes un daudz kas cits. Oriets_kuuka markizsDesertā var nobaudīt saldējumu un pēc mājas receptēm ceptas tortes un kūkas. Mūsu firmas torte ir “Marķīzs”, tā tiek gatavota pēc mūsu ģimenes receptes un klientu vidū ir īpaši iemīļota.
Mūs ir iecienījuši somu un amerikāņu tūristi, mēs rīkojam banketus, kāzas, dzimšanas dienas no 40 līdz 100 cilvēkiem, mums ir otrais stāvs, kur varam apkalpot līdz pat 140 cilvēkiem, furšetus varam rīkot.

Man visi gadi ir bijuši labi, vienmēr esmu strādājis, nav tādas sajūtas, ka vilnis būtu aizgājis vai nebūtu atnācis. Pēc 45 darba gadiem nekur neesmu pakritis, mans restorāns joprojām atrodas apritē, tam ir savi pastāvīgie klienti. Citi saka, ka ik pēc trīs gadiem restorānā kaut kas kardināli jāmaina vai jāslēdz ciet un jātaisa jauns, daudzi tā arī dara – cik ātri atveras, tikpat ātri aizveras, bet ar mums ir citādi – te cilvēki kopā ar mums ir izauguši, viņi te nākuši, vēlāk ar bērniem, tagad jau ar mazbērniem. Te nekas nav jāmaina, viņi nāk jau uz zināmu vietu, tāpat kā nākuši gadiem. Ja grib izskrieties līdzi modei, tad, protams, modei mainoties, jāmaina arī restorāns, jo pēc dažiem gadiem tas vairs nebūs moderns un nespēs piesaistīt publiku. Arī Jūrmalā ir daudz tādu restorānu, kuri strādā tikai vasarās, uzrodas un pazūd, bet mēs strādājam visu gadu, nodrošinām cilvēkiem darbu, tas jau ir daudz, es jau varu justies kā varonis, jo aiz šiem cilvēkiem stāv ģimenes. Ziemā ir labi, ja izdodas rēķinus samaksāt, jo štats ir liels. Vēlēšanās kaut ko jaunu atvērt ir, bet laiki nav tādi. Nākotnes plāni – turpināt strādāt un noturēties. Varbūt kaut ko pamainīsim ēdienkartē, kādus jaunus zivju ēdienus izdomāsim.

Tagad mums vairs nav tādu restorānu, kur var aiziet vakaros atpūsties, tas agrāk bija, kad daudzos restorānos spēlēja orķestris, cilvēki gāja padejot. Nav tādu restorānu, kuri spētu uzturēt orķestri. Dažreiz mums spēlē viens mūziķis – cilvēks-orķestris. Nedēļas nogalēs atnāk kāda kompānija, kura arī padejo. Bet tas nav tā, kā kādreiz bija, kad mēs gājām uz “Lido” dejot un priecāties. Tur spēlēja labākie orķestri, Laima Vaikule tur dziedāja. Tagad cilvēki iet dejot uz klubiem, restorānos tas vairs nenotiek.
Daudzām vietām, kas aizgājušas bojā vai šobrīd vairs nedarbojas kā restorāni, ir bijuši objektīvi iemesli, piemēram, “Lido” bija grūti uzturēt tādā līmenī, kāds tas bija, jo tur bija varietē, savs ļoti labs orķestris, kurā spēlēja Raimonds Pauls. Šajos laikos tādu restorānu uzturēt nav reāli. Cilvēks to māju paņēma, atremontēja, varbūt pārdos tālāk. Nevar nevienam ar varu piespiest kaut ko darīt.
Jūrmala pa šiem gadiem ir ļoti mainījusies. Es nevaru par soģi būt – nezinu, uz labu vai uz sliktu. Pilsēta attīstās, ļoti spēcīga jaunā paaudze ir izaugusi, maniem kādreizējiem mācekļiem tagad ir pašiem savi restorāni. “Café 53” īpašnieks arī ir mans audzēknis, gadu pie manis mācījās, pēc tam es viņu aizvedu uz Kauguriem un teicu: Dima, načinaj svoju. Man daudz ir tādu audzēkņu. Ja man tagad būtu iespēja sākt, es droši vien vispirms ārzemēs pastrādātu trijās četrās vietās, pieredzi iegūtu. Tajos laikos man visu nācās apgūt pašam, nebija ne grāmatu par to visu, nekā. Aizbraucu kaut kur aiz robežas, atvedu dažus jaunus ēdienus, ieviesu šeit. Tagad internets ir pavēris plašas iespējas izglītoties, cik nu kuram ir vēlme. Es savu dzīvi esmu normāli nodzīvojis, kaut ko esmu arī Jūrmalas pilsētas labā izdarījis.
Kad sāku strādāt Jūrmalā, vispirms īrēju vasarnīcu, vēlāk dabūju dzīvokli. Tagad es varētu dzīvot arī šeit – Majoros vai Dzintaros, bet es negribu, ka darbs ir blakus mājām. Man darbā pietiek komunicēšanas ar cilvēkiem, te tāpat vienmēr ienāk draugi – apskaujamies, sabučojamies, aprunājamies. Gribas arī pabūt kopā ar ģimeni – ar sievu un bērnu. Asaros ir skaisti, man patīk, klusi un mierīgi, tikai putni no rītiem dzied. Vasarās no rītiem pamostos, durvis uz balkonu atvērtas, tik daudz putnu un visi dzied, saku sievai – paklau, cik te ir brīnišķīgi, nevajag putnu dziesmas no diskiem klausīties. Mājās ir daudz ko darīt – rozes vajag kopt, man patīk ar to noņemties. Te man darbā ir ļoti labs brigadieris, tikpat izdarīgs kā es savulaik, varu viņam uzticēties, “Sultānā” vidējais dēls strādāja. Tagad varu nedaudz atpūsties, es taču nevaru visu laiku nēsāties, 45 gadus esmu nostrādājis, saku viņiem – saudzējiet vectētiņu.

Man ir četri bērni. Meita vēl maza, pamatskolā mācās. Viņa ir mana mīlule un lutekle. Šajā vecumā pret bērniem jau citādāk izturos. Skatos uz katru viņas kustību, ķeru katru vārdu un priecājos, tas ir tāds kaifs. 60 gados pavisam citādi bērnu uztver. Kad auga lielākie bērni, es septiņos no rīta cēlos, trijos naktī gulēt gāju, reti viņus redzēju, tik daudz bija jāstrādā. Tagad gribas vairāk laika pavadīt ar ģimeni, ar bērnu, kaut kur aizbraukt un pabūt ilgāk kopā, bet tāpat vienmēr jābūt klāt restorānā, pašam daudz kas jādara. Tomēr tādu pavisam dīku dzīvi bez darba dzīvot negribētu. Tā es nemaz neprotu. Visa jaunība pagāja tādā tempā un darbu trakumā, ka vairs neatceros, cik viegli vai grūti toreiz bija. Pats biju priekšnieks, pats visu darīju, pats pie plīts stāvēju un gatavoju. Tā bija šašļičnaja, pie uguns visu laiku bija jāstāv, nebija nekāda franču virtuve. Ne katrs varētu atkārtot to, ko esmu izdarījis es. Vairākus savus restorānus esmu uztaisījis un atvēris, citus pacēlis un nostādījis uz kājām.
Deviņdesmitajos gados pat rekets mūs neķēra, varbūt tāpēc, ka mēs daudz un labi strādājām, reketieri arī gribēja nākt te ēst. Toreiz nebija daudz labu vietu, nebija tādas konkurences. Tagad ir parādījušies spēcīgi restorāni, jaunas tehnoloģijas, nacionālās virtuves, kurās pavāri ir no tām valstīm, kuru virtuvi restorāns pārstāv. Mums nav jācenšas visiem skriet līdzi vai līdzināties, mums ir pašiem sava seja, sava klientūra. Ir ēdieni, kas mūsu ēdienkartē ir bijuši un būs. Mēs vairāk esam mājas virtuve, turamies pie savām pārbaudītām vērtībām, visu mēs gatavojam no dabīgiem, svaigiem produktiem. Mums nav jāmēģina kopēt citus. Mēs esam mēs.
Man pašam patīk garšīgi paēst, patīk japāņu virtuve, mans bērns arī to prot novērtēt. Kad ceļojam, mēģinām katrā valstī nogaršot nacionālo virtuvi. Vasarās ceļot nesanāk, jo tad ir daudz jāstrādā, ceļošanai paliek ziemas. Agrāk es staigāju arī uz citiem restorāniem, tagad reti sanāk, dažreiz aizeju uz draugu restorāniem. Es visu uztveru normāli, nenervozēju. Savu stafetes posmu esmu noskrējis normāli, tālāk lai turpina nākošā paaudze. Man ir bērni, lai viņi domā un strādā tālāk.”

jurmalas stasti_7702

Saistītie raksti:

Visi ceļi ved uz jūru
Jūrmalas pastaigas
Jūrmalas pastaigas II

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!