***
Vislabāk es sajutos tukšajā kafejnīcā
Kad bija izskanējis pēdējais akords
Un gaismām dziestot sakritis zeltītās lauskās
Runā dzejniece Anna Dzintare
Runā dzejniece Dārta Sīka
–
plēs mani dzīvot
lauz maizi māti un tēvu pieminot
manu ādu sadedzini pirms esmu to apvilkusi
Runā dzejnieks Jānis Hvoinskis
…
Milzīga, tumša telpa, kurā vējš dzenā sniega vilktus zīmējumus, apsarga prožektora gaisma ir balta. Šajā telpā salauzts krēsls un tukšums. Šeit vienīgo skaņu rada durvju čīkstoņa, tās vējā veras vaļā ciet. Vaļā, ciet.
Kad es kļuvu vecs, es dzimu, kad es biju jauns, es miru.