Maroka: starp čūsku un cilvēku dīdītājiem Marakešā un kaulēšanās Sahāras pievārtē

Laukums burtiski kūp tiešā un pārnestā nozīmē no spraigās aktivitātes un enerģijas intensitātes. Un no attāluma, starmešu izgaismots, tas šķietami deg pat baltām  liesmām. Dzīve šeit sit augstu vilni. Čūsku dīdītāji, triku mākslinieki, zobenu un uguns rijēji, stāstnieki, dzejnieki un jokdari, aktieri, dejotāji, Berberu muzikanti, kas ap sevi pulcina ļaužu masas, tādējādi pelnot savu dienišķo maizi. Skatītājiem par redzēto tiek prasīti daži dirhami. Viens Marokas dirhams ir aptuveni desmit eiro centi, bet tos pašus cits no kabatas velk ārā gariem zobiem, cits laižas ap stūri, toties atkārtojumu gaida visi. Bet cik daudzi aizdomājas, ka par pārdesmit centiem savām acīm redzējuši vienu no pasaules kultūras mantojuma šedevriem?

“Djemma-el-Fna” Marakešā

“Djemma-el-Fna” Marakešā

2001. gadā UNESCO “Djemma-el-Fna” laukumu atzina par vienu no cilvēces nemateriālā mantojuma meistardarbiem līdzīgi kā Dziesmu un deju svētku tradīcija Latvijā, tango dejas tradīcija Argentīnā, flamenko Spānijā, fado dziedājumi Portugālē, Kabuki teātris Japānā, šamaņu deja Indonēzijā un daudzas citas kultūras tradīcijas citviet pasaulē. Cik daudz mēs būtu gatavi maksāt par šiem šoviem? Kaut Marakešā cilvēki strādā uz ielas, arī šejieniešu ieguldītais darbs ir ļoti liels ilgstošos treniņos, lai sagatavotu priekšnesumus, aktivitātes, ar ko pēc tam izklaidēt apmeklētājus garās un smagās darba stundās no rīta līdz vēlai naktij. Un tas ir viņu vienīgais iztikas avots.

“Djemma-el-Fna” Marakešā

“Djemma-el-Fna” Marakešā

Turpat var apbrīnot arī marokāņu izdomu un oriģinalitāti, kā vienkāršas  lietas padarīt par aizraujošu aktivitāti tūristiem. Laukumā tiek rīkotas arī dažādas spēles un atrakcijas. Brīdi vērojam, kā ar jancīgām makšķerēm tiek zvejotas Coca-cola, Fanta vai Sprite pudelītes. Neatlaidīgi mēģinājumu tikt pie loma uzdzen azartu un liek iegailēties mednieka garam cilvēku acīs. Līdzi dzīvo visi klātesošie. Radošums un kultūras izpausmju daudzveidība šeit rada kolorītu esenci, ko vārdos grūti aprakstīt. Tas ir jāpiedzīvo un jāizmēģina pašam uz savas ādas!

“Djemma-el-Fna” Marakešā

“Djemma-el-Fna” Marakešā

Mūsdienās “Djemma-el-Fna” laukuma saglabāšanai piešķirta nozīmīga prioritāte arī politiskā līmenī. Ne velti jau kopš Marakešas pilsētas dibināšanas 11. gadsimtā “Djemma-el-Fna” laukums ir kļuvis par vienu no galvenajiem pilsētas simboliem, kultūras telpām, vienviet koncentrējot unikālu marokāņu kultūras tradīciju kopumu. Ar to saprotot ne tikai ielu mākslinieku izklaidējošos priekšnesumus, bet visu, kas notiek laukumā un sniedz savu pienesumu šīs īpašās kultūras telpas radīšanā. Diennakts gājumam ritot, te iespējams piedzīvot it visu, kas vien nāk prātā.  Te sastopami hennas zīmētāji, nākotnes zīlētāji, ūdens nesēji, sprediķotāji, zobārsti, zintnieki un tradicionālās medicīnas praktizētāji. Visdažādākie pakalpojumi tiek piedāvāti, kā dienā, tā naktī. Laukumu aptver dažādas sabiedriskās ēkas, restorāni vairākos stāvos, no kuriem paveras ložu cienīgi skati.

“Djemma-el-Fna” Marakešā

Mēs līkumojam starp tirgotāju stendiem, kas piekrauti sulīgiem, svaigiem dienvidu augļiem, riekstiem, žāvētām vīģēm, datelēm, garšvielām un citiem tradicionāliem marokāņu produktiem. Kā mazi vilciena vagoniņi rindās stāv svaigi spiesto sulu tirgotāju rati milzīgiem, košiem koka ratu riteņiem. Tie nokrauti svaigu apelsīnu, citronu un greipfrūtu kaudzēm. Garām ir grūti paiet un glāze tikko svaigi spiestas apelsīnu sulas maksā vien dažus dirhamus. Turpat var iegādāties arī arābu un berberu amatnieku izstrādājumus. Vakara stundā laukums piepildīts spoži izgaismotiem pārtikas stendiem,  kuros pavāri baltos uzsvārčos mūsu acu priekšā gatavo visdažādākos ēdienus, sākot no tradicionāliem salātiem, kuskusa, tadžinām, kebabiem, līdz gliemežiem, veselām ceptām vistām un pat aitu galvām. Laukums pārvērties par kolorītu brīvdabas restorānu. Virs galvas vien klaja nakts debess, kuras melnumu izbalina baltie dūmi, kas mutuļiem ceļas no pārvietojamajiem restorānu ratiem. Tie apreibina ar apetīti rosinošajām smaržām un itin viegli arī aizmiglo skatienu dzīves skaudrajai realitātei, kas patiesībā sastopama ik uz soļa. Nabadzība ir viens no lielākajiem Marokas izaicinājumiem. Bet par to nākamajā stāstā, kad Marakešā iegriezīsimies otro reizi.

“Djemma-el-Fna” Marakešā

Kaulēšanās Sahāras pievārtē

Pēc gara ceļa beidzot esam nonākuši pievārtē pasaules lielākajam smilšu tuksnesim – Sahārai. Mēs neesam iepriekš neko rezervējuši vai pasūtījuši, tāpēc plānojam doties uz vietas meklēt, kā nokļūt līdz baltajām smilšu kāpām. Bet kā izrādās, mums nekas nemaz nav jāmeklē. Jau izkāpjot no autobusa, te viss tiek pasniegts kā uz paplātes. Vietēji savu biznesu prot un arī mēs gala versijā esam ieguvēji. Kaulēšanās procesu gan gribētos apiet, bet sākotnēji piedāvātā cena par braucienu uz tuksnesi tomēr ir stipri lielāka, kā esam rēķinājušies pēc ceļvežos norādītās vidējās samaksas. Bet kas gan cits vietējiem atliek? Viņi ir pieraduši un zina, ka tūristi pēc pirmā cenas piedāvājuma vienmēr cenšas visu te nokaulēt tikai kaulēšanās pēc vien. Bet vai tad katrs negrib par savu darbu saņemt pienācīgu algu? Un bez vietējiem līdz tuksnesim, baltajām kāpām, kamieļiem, berberu apmetnēm tāpat nevienam netikt.

Ieceļotāju iedibinātā kaulēšanās tiek aktīvi kultivēta tik sen, ka tā jau kļuvusi par ierastu praksi un tiek uzskatīta par piederīgu šīs zemes kultūrai un neatņemamu tirgošanās sastāvdaļu. Dažs pat ņemas apgalvot, ka izvairīties no kaulēšanās būtu nepieklājīgi, tomēr prēmijas savā darbā gan patīk saņemt visiem. Diez vai marokāņi arī kādreiz nebūtu pelnījuši kādu prēmiju?

Lai nu kā, kam gribēti vai kam negribēti, bet kaulēšanās šajā zemē rit uz nebēdu. Un vietējie ar radošu piegājienu pratuši šo procesu padarīt par gana azartisku pasākumu. Ar attīstītām aktieriskajām dotībām, prāvu humora un entuziasma devu kaulēšanās process nereti tiek pārvērsts pat par veselu izrādi, kuras scenārijs tiek radīts turpat uz vietas. Un atkarībā no iesaistītajiem dalībniekiem un viņu raksturlomām, šī spēle var būt aizrautīga, koķeta, humoristiska amizierēšanās, kuras gala iznākumā uzvarētāji paliek abi – kā apmierināts pircējs, tā pārdevējs. Abpusēji veiksmīgs darījums, pozitīvas emocijas un krāsaina piedzīvojuma bagātināta diena. Bet tikpat labi šī izrāde var tikt piesātināta spēcīga dramatisma elementiem un dažkārt beigties emocionāli uz ne tik pozitīvas nots, kad tiek mēģināts pārkāpt robežas vai ieviest jaunus spēles noteikumus. Ieejot kaulēšanās azartā, var gadīties piemirst, ka katra lieta, pakalpojums, kam par visām varītēm tiek mēģināts nodiņģēt viszemāko cenu, patiesībā ir cilvēku ieguldītais darbs un no atlīdzības, ko saņems, būs atkarīgs, cik dienas varēs paēdināt savu ģimeni.

Par tirgū pārdoto preču vērtību un par tām pieprasīto tādu vai citādu samaksu daudz domāju, uzzinot stāstu par kādu amatnieka ģimeni. Tēvs ir podnieks, kas visu mūžu to vien darījis, kā caurām dienām no māliem gatavojis traukus, kas pēc tam tiek vesti uz pilsētu pārdot. Darbs ir grūts un viņš strādā ļoti garas darba stundas no agra rīta līdz vēlai nakti. Par tik īsu darba dienu kā astoņas stundas viņš pat neuzdrošinātos sapņot. Tomēr vīrs uzskata, ka viņam ir ļoti veicies, ka vispār bijusi iespēja apgūt arodu agrā jaunībā, jo bez amata prasmēm viņš neredz citu veidu, kur varētu strādāt un nopelnīt. Ģimene dzīvo krietni pieticīgos apstākļos, laukos, tālu no pilsētas. Eiropietis droši vien tos pat nesauktu par dzīves apstākļiem un liela daļa pat dienu nespētu izturēt, kur nu vēl mūžu nodzīvot. Bet tas ir tas, ko šī ģimene var atļauties ar nopelnīto par savu darbu un viņi ir pateicīgi par to, kas viņiem ir. Kopā ar tēvu diendienā no agra rīta līdz pat vakaram strādā arī viņa dēls. Dēlam ir 14 gadu, taču viņš skolā neiet. Puika gribētu gan, bet ģimene nevar to atļauties. Ir jāstrādā, lai nopelnītu iztiku. Samaksa par izstrādājumiem ir tāda, ka viens pats tēvs nevar izgatavot tik daudz trauku, lai varētu nodrošināt visu ģimeni.

Atgriežoties pie stāsta par mēģinājumu sarunāt izbraucienu uz tuksnesi, mums izgāja visai interesanti. Vēloties maksimāli izvairīties no kaulēšanās procesa, tomēr kaut kā dabiski sanāk pieņemt savas lomas šajā tirgošanās izrādē. Šejienieši ir pieredzējuši un, šķiet, viss rit pēc paredzētā scenārija. Mēs nepiekrītam viņu pirmajai piedāvātajai cenai par dienas braucienu uz tuksnesi, savukārt viņi piedāvā jaunu cenu. Tālāk mums esot visai pasīviem aktieriem šajā pasākumā, sanāk neliels kuriozs – īsti nekaulējoties, tomēr iegūt visai izdevīgu darījumu. Kamēr savā starpā apspriežamies, mums tiek piedāvāts jau jauns piedāvājums – nedaudz piemaksājot, vienas dienas izbrauciena vietā doties divu dienu piedzīvojumā tuksnesī ar nakšņošanu berberu teltīs. Šādu variantu nebijām apsvēruši. Brīdi domājam, ko izvēlēties, kā labāk darīt. Bet pa to laiku mums jau tiek tam piedāvāta atlaide. Kaut mūsu sākotnējais plāns ir baltās smiltis tikai pačamdīt, izbraukt ar kamieļiem un jau vēlu vakarā traukties tālāk Marokas grandiozo pilsētu iekarojumos, tomēr vilinājums pavadīt nakti Sahāras tuksnesī ir pārāk liels. Un skaidrs, ka šādu izdevību garām laist nevar! Vēl mirkli apspriežamies, kā saplānot tālāko ceļojumu, kuru apskates vietu būtu gatavi svītrot no nākamo dienu maršruta. Nespējot sagaidīt atbildi no mūsu puses, tiek piedāvāta nākamā atlaide. Gala rezultātā iegūstam pietiekami labu cenu divu dienu avantūrai tuksnesī un jaunu marokāņu draugu Ismailu, kurš būs mūsu tuksneša pavadonis nākamās divas dienas. Nu ko, braucam!

Uz Sahāras tuksnesi

Turpinājums sekos.
Saistītie raksti: Maroka: No dienvidiem līdz ziemeļiem nedēļas laikā

Sadarbības partneris Jēkaba Ceļojumi.