Vārdsakot, nopērkam mēli. Mums Patīk tas izmaksāja 3.70, četras mēles, ap kilogramu kopsvarā. Nomazgājam. Podā iekšā un uz uguns – neaizmirstam nosmelt putas, štrunts, ka nav zupa, bet šā vai tā putas maitā skatu, ja ne garšu. Uzvāram, nogriežam uguni mazāku. Un – vismaz divas stundas. Aizmirstam tās mēles, ko galertā pārdod bodēs un ko piedāvā krogos. Tās ir aplamas, nedataisītas – mēle jāvāra ilgi, līdzīgi kā buljons zupai, tik tad viņa ir īsti mīksta un tiešām kūst uz mēles. Pēc divām stundām citā podiņā ieliekam burkānus – sagrieztus pēc savas gaumes un īpatnībām. Mums Patīk liekas, ka mēlei piedien tādi lielāki burkānu gabali. Ja darbojas fantāzija, var pierīvēt selerijas vai pētersīļu saknes un tamlīdzīgas izvirtības.
Kad burkāni pa pusei gatavi, pielejam klāt mēles vārījumu, bet ne visu – tur briesmīgi daudz tauku, ja gala produktu taisīs mēles buljonā, sanāks pārmēru speķains. Izvelkam mēli laukā, pagaidam, lai drusku atdziest, sagriežam vēlamā izmēra gabaliņos. Sīpolus, ķiplokus uz pannas – un drusku apcepinam sviestā (varbūt tie nacionālie aizspriedumi, bet Mums Patīk uzskata, ka prātīgi ir sīpolus/ķiplokus cepināt ne olīveļļā un, pasargdies, ne margarīnā, bet kārtīgā sviestā, tik tad viņi zaudē sīvumu, bet saglabā garšu).
Tad – visu kopā vienā podiņā, dažas ēdamkarotes krējuma klāt, var piešaut kādu buljona kubiņu (zināms, ķīmija, bet tas ir jautājums par attieksmi pret civilizāciju vispār), ļaut uz mazas uguns pārdesmit minūtes pasutināties – tas ir svarīgi, jo mēle to mīlīgo konsistenci iegūst tikai pēc sutināšanas krējumā. Mums Patīk vasarā tālredzīgi diļļu un pētersīļu kātus, ko parasti izmet, sasālīja burciņā, jo ne visās bodēs vajadzīgajā brīdī var tikt pie zaļumiem, bet līdz tirgum tāls gājiens, tātad dilles un pētersīļi mirkli pirms uzmet beidzamos burbuļus, tāpat oregano, baziliks, pavisam drusciņ lauru lapas, pipari, kas nu kuram mājās atrodas, un viss.
Galdā – un vērts paskatīties, kā tam cilvēkam, kuru jūs cienājat izbožas acis, kad viņš saprot, ka mēle kūst uz mēles. Bet – nekādā gadījumā nekādus tupus kartupeļus! Mēlei piedien drusku burkāni, drusku – varbūt, tas tiešām pēc gaumes un garšas, – selerijas vai pētersīļi, tak ne jau kartupeļi. Taču svarīgākais – mēle jāvāra ilgi, ļoti ilgi, lai beigās viņa būtu ne tikai garšīga, bet tik garšīga, ka mēli var norīt.
Ar picu viss labākajā kārtībā – ne par sausu, ne par mīkstu; var samanīt garneles, lasi, tunci, kaperus un, protams, pārējās ierastās picas sastāvdaļas. Snobi gan apgalvo, ka īstas picas spējot dabūt gatavas tikai Itālijā, bet pizza ai frutti di mare vispār esot apgrēcība ēst pasaules ziemeļgalā, jo to iespējams pagatavot tikai no svaigiem mūdžiem, kas iepriekšējā naktī vēl savā nodabā plunčājušies jūrā. Taču realitāte ir pavisam citāda. Jau kur tas laiks, kopš pica ar to pašu itāļu emigrantu palīdzību amerikanizējusies, un, visticamāk, jebkurā šejienes krodziņā pasūtot picu, mēs saņemsim tās amerikānisko versiju. Stila/garšas/tradīcijas tīrību te velti meklēt. Pica ir pilnībā internacionalizējusies. Mums Patīk Itālijā gadījies apēst daudzas picas, tostarp gan absolūti autentiskas – ceptas gadsimtus trīs senā picu krāsnī, gan arī tādas, kas atgādina plāceņu krustojumu ar belašiem, bet, visviens, lepni tiek krustītas par picām. Vēl trakāk – pat dziļā Itālijas provincē pilnā sparā tirgo pizza americana – picas, kurām virsū uzbērta milzu frī kartupeļu kaudze. Reiz Mums Patīk ar šausmām noskatījās, kā itāļu skolnieku bariņš visi kā viens pasūtīja amerikāņu picas ar visiem kartupeļiem. Nav jēgas spriest, deģenerācija, progress vai vēl kas cits – realitāti veido ne tikai tradīcija, bet arī pieprasījums. Starp citu, “Enhars” picas nogaršojamas ne tikai Rīgā, bet arī Ventspilī – kafejnīcā “Dolce vita”.
