Kā norīt mēli Vecgada vakarā un vēl Jaunā gada rītā

Stāsta, esot tik garšīgi, ka mēli varot norīt. Kas garšīgs? Tak mēle. Visprastākā cūkas mēle. Tirgū gaļas paviljonā maksā ap 5.50 līdz 6.00 (liela lopa – 8 eiro), bet var patrāpīties arī lielveikalos stipri lētāk, jo laikam skaitās nevis delikatese, bet subprodukts.

Vārdsakot, nopērkam mēli. Mums Patīk tas izmaksāja 3.70, četras mēles, ap kilogramu kopsvarā. Nomazgājam. Podā iekšā un uz uguns – neaizmirstam nosmelt putas, štrunts, ka nav zupa, bet šā vai tā putas maitā skatu, ja ne garšu. Uzvāram, nogriežam uguni mazāku. Un – vismaz divas stundas. Aizmirstam tās mēles, ko galertā pārdod bodēs un ko piedāvā krogos. Tās ir aplamas, nedataisītas – mēle jāvāra ilgi, līdzīgi kā buljons zupai, tik tad viņa ir īsti mīksta un tiešām kūst uz mēles. Pēc divām stundām citā podiņā ieliekam burkānus – sagrieztus pēc savas gaumes un īpatnībām. Mums Patīk liekas, ka mēlei piedien tādi lielāki burkānu gabali. Ja darbojas fantāzija, var pierīvēt selerijas vai pētersīļu saknes un tamlīdzīgas izvirtības.

Kad burkāni pa pusei gatavi, pielejam klāt mēles vārījumu, bet ne visu – tur briesmīgi daudz tauku, ja gala produktu taisīs mēles buljonā, sanāks pārmēru speķains. Izvelkam mēli laukā, pagaidam, lai drusku atdziest, sagriežam vēlamā izmēra gabaliņos. Sīpolus, ķiplokus uz pannas – un drusku apcepinam sviestā (varbūt tie nacionālie aizspriedumi, bet Mums Patīk uzskata, ka prātīgi ir sīpolus/ķiplokus cepināt ne olīveļļā un, pasargdies, ne margarīnā, bet kārtīgā sviestā, tik tad viņi zaudē sīvumu, bet saglabā garšu).

Tad – visu kopā vienā podiņā, dažas ēdamkarotes krējuma klāt, var piešaut kādu buljona kubiņu (zināms, ķīmija, bet tas ir jautājums par attieksmi pret civilizāciju vispār), ļaut uz mazas uguns pārdesmit minūtes pasutināties – tas ir svarīgi, jo mēle to mīlīgo konsistenci iegūst tikai pēc sutināšanas krējumā. Mums Patīk vasarā tālredzīgi diļļu un pētersīļu kātus, ko parasti izmet, sasālīja burciņā, jo ne visās bodēs vajadzīgajā brīdī var tikt pie zaļumiem, bet līdz tirgum tāls gājiens, tātad dilles un pētersīļi mirkli pirms uzmet beidzamos burbuļus, tāpat oregano, baziliks, pavisam drusciņ lauru lapas, pipari, kas nu kuram mājās atrodas, un viss.

Galdā – un vērts paskatīties, kā tam cilvēkam, kuru jūs cienājat izbožas acis, kad viņš saprot, ka mēle kūst uz mēles. Bet – nekādā gadījumā nekādus tupus kartupeļus! Mēlei piedien drusku burkāni, drusku – varbūt, tas tiešām pēc gaumes un garšas, – selerijas vai pētersīļi, tak ne jau kartupeļi. Taču svarīgākais – mēle jāvāra ilgi, ļoti ilgi, lai beigās viņa būtu ne tikai garšīga, bet tik garšīga, ka mēli var norīt.

Vecgada mele_0954

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!