Birka: Ventspils

Livonijas ordeņa pils ir senākā saglabājusies būve Ventspilī. Tā celta 13. gadsimta otrajā pusē. Tiek izteikti minējumi, ka pirmie nocietinājumi Ventspilī, tostarp tagadējais pils tornis, celti ne vēlāk kā 1263. gadā, kad teritorija nonākusi ordeņa pakļautībā.
Rakstu avotos pils Ventas krastos pirmoreiz minēta 1290. gadā, kad nākamās Ventspils pilsētas teritorijā, kas tolaik, šķiet, nav apdzīvota, Livonijas ordenis ir jau uzbūvējis pirmās celtnes. 14. gadsimta vidū miests, kas izveidojies pie pils, iegūst pilsētas privilēģijas.
Livonijas Ordeņa pils senais nosaukums ir Schloß Windau, arhitektūras stils – gotika, kas pēc gadsimtiem pārbūvēta ampīra manierē. Pils būvēta kā konventa tipa celtne ar iekšējo pagalmu, un to var uzskatīt par vecāko viduslaiku cietoksni Latvijā, kas tikpat kā nemainītā veidā saglabājis savu pirmatnējo apjomu. Savukārt pils kapela ir vecākā saglabājusies baznīcas telpa Kurzemē.

No 13. līdz 16. gadsimtam pili izmantoja Livonijas ordeņbrāļi. Sākotnēji pilij bijuši tikai divi stāvi, ieroču galerija bēniņos un vienslīpnes jumts. Pils senākā daļa ir 13. gadsimta beigās būvētais, sākotnēji brīvstāvošais tornis. 14. gadsimtā pakāpeniski tika uzcelta regulāra kastela ar iekšējo pagalmu. Viena no pirmajām tās daļām ir pils kapela. Tā ir vienīgā kapela Latvijā ar izvirzītu altārdaļu. 15. gadsimtā uzbūvēja pils trešo stāvu. Līdz 16. gadsimtam pie pils atradās priekšpils ar mūra un koka apbūvi. Laikā no 15. gadsimta beigām līdz 16. gadsimta sākumam tika paaugstināts pils tornis, pirmā un otrā stāva telpās izbūvēts velvju pārsegumus. Šajā laikā lielākajās telpās un kapelā apgleznoja sienas un griestus.

Pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma pils nonāca Kurzemes hercogistes pārziņā, un šajā laikā pilī dzīvoja pilskungs.
1659. gadā to ieņēma un daļēji izpostīja zviedru karaspēks, bet pils drīz tika atjaunota, mūrēto velvju vietā daļēji izbūvējot koka siju pārsegumus.
No 17. gadsimta beigām līdz 18. gadsimta sākumam pilī tika izmantotas tikai pāris telpas. No 1706. līdz 1835. gadam pils kapelā darbojās evaņģēliski luteriskā baznīca. Vēlāk – no 1845. līdz 1901. gadam – pilī darbojās arī pareizticīgo baznīca.

1827. gadā pili pārbūvēja ampīra stilā un telpas pielāgoja valsts pārvaldes iestāžu vajadzībām, iekārtojot pilskunga dzīvokli un trešajā stāvā izveidojot cietumu, kas tika izmantots no 1832. līdz pat 1959. gadam. 19. gadsimta vidū pie pils cietuma vajadzībām uzbūvēja divas ēkas, kurās atradās kameras, cietuma virtuve un apkalpojošā personāla dzīvokļi.
Virs 1798. gadā izveidotās barokālās pils torņa smailes 1867. gadā uzbūvēja augstu koka konstrukcijas torni, kurā atradās loču novērošanas postenis. Torņa smaile pastāvēja līdz 1897. gadam.
1872. gadā pils iekšpagalmā uzcēla ķieģeļu mūra galeriju.
Pašās gadsimta beigās pils nonāca Krievijas kroņa īpašumā.
20. gadsimta sešdesmito gadu sākumā pili pārņēma padomju armija, kas to atstāja 1983. gadā. Pēc tam īsu brīdi pils stāvēja neapsaimniekota, notika pirmie tās izpētes un atjaunošanas mēģinājumi, kas diemžēl netika pabeigti.
Pašreizējie atjaunošanas darbi sākās 1996. gadā, un 2001. gadā tie tika pabeigti pils tornī, tāpat arī pirmajā un trešajā stāvā. 1997. gadā restaurēja pils fasādes un labiekārtoja teritoriju. Izpētes un restaurācijas gaitā zem vairākiem apmetuma slāņiem atklāti unikāli 15.–17. gadsimta sienu gleznojumu fragmenti, arheoloģiskajos izrakumos iegūtas daudzveidīgas liecības par pili un tās iedzīvotājiem. Patlaban pils izskatās tā, kāda tā bija 19. gadsimtā.

1. 1999. gadā Ugāles ērģeļbūves darbnīcā būvēts pozitīvs jeb mazās ērģeles (18. gadsimta atdarinājums)
2. Koktēlnieku Sēfrensu darinātais altāris Livonijas ordeņa pils kapelā. No 18. gadsimta sākumā darinātā altāra saglabājies tikai rentabls – augšējā daļa
3. Evaņģēlista Jāņa skulptūra no Landzes baznīcas (1701)
4. Mājas komtura dzīvojamā istaba ar ekspozīciju par Krievijas impērijas laiku
5. Ekspozīcija Ventspils novada muižas un muižnieku dzīvesveids 16.–19. gadsimtā. Pa kreisi – Dancigas tipa skapis, 18. gadsimta pirmā puse
6. Viena no senākajām pils istabām, kas, iespējams, pastāvējusi jau kopš 13. gadsimta otrās puses
7. Kapitula zāle – viena no svarīgākajām pils telpām
8. Virsvārtu telpa, 15.-16. gadsimts
9. Livonijas Ordeņa pils griestu gleznojuma paraugs
10. Pils ēdamtelpa jeb remteris
11. Dormitorijs jeb bruņinieku guļamtelpa
12. Ernsta (Ernesta) Glika tulkotā un 1689. gadā izdotā Bībele
13. Pavarda telpa
14. Ķieģeļu mūra galerija
15. Ekspozīcija Dzīvesveids pilī 19. gadsimtā

Kopš 2001. gada pili apsaimnieko Ventspils muzejs. Pēc restaurācijas darbu pirmās kārtas pabeigšanas ir atklāta muzeja pastāvīgā ekspozīcija, kas veltīta pils, pilsētas, ostas un Ventspils novada vēsturei, un digitālā ekspozīcija Dzīvā vēsture. Ekspozīcija izvietota pils tornī un pils pirmajā stāvā, kur skatāms grandiozs manteļskurstenis. Restaurācijas otrajā kārtā ir atjaunotas otrā stāva telpas – kapela, ordeņbrāļu guļamtelpa un ēdamtelpa, kapitula zāle, virsvārtu telpa -, kur atklāta ekspozīcija Ventspils pilsēta un novads vēstures ritumā zem dažādām varām.
Vizuāli efektīga ir tēlu galerija Spoku pagrabs. Pilī ir aplūkojama arī cietuma ekspozīcija Kroņa maizē, kas iekārtota pils pagalmā uzbūvētajā vieninieku kameru ēkā (1850). Ekspozīcija ļauj izjust nebrīvei raksturīgo novērošanas un nepārtrauktās uzraudzības sajūtu, kā arī liecina par Livonijas ordeņa pils daudzšķautņaino vēsturi.
Muzejā regulāri notiek mākslas un vēstures tēmām veltītas izstādes, koncerti un pilsētas kultūras dzīvi bagātinoši pasākumi.
Jaunākajai paaudzei muzeja darbinieki piedāvā izglītojošas nodarbības un radošās darbnīcas, kas atraktīvā veidā veicina interesi par Ventspils vēsturi un šodienu. Iepriekš piesakoties, var izmēģināt roku šaušanā ar loku vai arī izšaut no īsta lielgabala.
Livonijas ordeņa pilī darbojas arī mājīgs pils krogs viduslaiku stilā Melnais sivēns.
Livonijas ordeņa pils no citiem viduslaiku cietokšņiem atšķiras ar savu interjeru, kur modernais muzeja eksponātu stendu noformējums harmonizē ar vēsturisko vidi. Ventspils muzejs ir atzīts par vienu no modernākajiem Baltijā.

Armands Vijups iesaka Ventspilī apskatīt:
Pirmā vieta, kur aiziet un sajust Ventspili kā 20. gadsimta sākuma mazpilsētu, ir Ostgals. Tur ir kaut kas tāds, kas nav citur Ventsspilī. Tā ir vieta ar savu fīlingu. Man patīk, ka viņš nav liels, bet tur kaut kas ir.
Nelaimīgā kārtā Ventspilī ļoti daudz kas ir pazudis. Tā ir laba ilustrācija tam, kas notiek daudzās Somijas pilsētās. Ļoti daudz kas aiziet bojā. Parasti jau mēs norakstām – karš. Un ir tā, ka visi šie procesi, tostarp arī idustrializācija un denacionalizācija, kas norisa visu 20. gadsimtu un turpinās joprojām, ir stipri izjaukuši veco pilsētu, ko vēl brīnišķīgi var saredzēt uz pastkartēm. Pateicoties pastkartēm, mēs ļoti daudz zinām par Latvijas pilsētām no 1900. līdz 1914. gadam, mums ir gandrīz pilna aina par to, kāda izskatījās pilsētvide tajā laikā. Turpretī krietni sliktāk mēs zinām, kādas izskatījās pilsētas no, teiksim, 1950. līdz 1970. gadam. Skatoties uz pastkartēm – cik interesanta bija Ventspils 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, un cik maz no tā visa ir saglabājies.

Otra vieta, tīri subjektīvi, ir Tirgus laukums ar tur esošo apbūvi, kur no 17. un 18. gadsimta kaut kas vēl ir saglabājies. Man tas ir interesants kā tāda savdabīga liecība par pilsētu, kura mainījusi savu centru. Jo – kādreiz Ventspils centrs ir bijis kaut kur uz dienvidiem, dienvidaustrumiem no pils. Un tad, 16. gadsimtā izcērtot apkārtnes kokus, sākās kāpu erozija un pilsētas aizputināšana. Tagad mēs zinām, cik tie procesi ir bijuši plaši. Vecā pilsēta tika pārklāta ar metru līdz pat divu metru kāpu smilšu slāni. Vēlāk, ap 1600. gadu pilsētas centrs pārvietojas tur, kur patlaban atrodas Tirgus laukums. Pilsēta it kā pamuka projām tālāk no jūras. Kad šie procesi beidzās, ir liecības, ka sāka stādīt mežus dienvidrietumu virzienā, jo valdošie vēji nāk no rietumiem. Notika apmežošana un acīmredzot arī kaut kādas klimatiskas izmaiņas, es tā domāju, nevaru droši pateikt, jo to ir jāpēta citiem speciālistiem. 18. gadsimtā šis process apstājas, un pilsēta sāka nākt atpakaļ. Bet Tirgus laukums ir liecība, ka pilsētas centrs vienubrīd bija tur. Tur ir baznīca, tur ir kapsēta, tur ir Tirgus laukums, kas interesants arī ar to, ka tagad viņš ir apmēram tāds pats, kāds 17. gadsimta sākumā ir izveidojies. Tur nekad nav bijusi cita apbūve.

Trešā vieta, kas pavisam nesen – piecdesmitajos gados – pievienota pilsētai ir Staldzene. Tas ir kādreizējais zvejniekciems, kur ir stāvkrasts, ko ir vērts apmeklēt pludmales dēļ vien. Tas atrodas Ventas otrā pusē. Aizbrauciet ar autobusu līdz Staldzenei, aizejiet līdz jūrai, un tur ir brīnišķīga pludmale. Paejot mazliet uz Ventspils pusi, var redzēt arī tādu vietu, kāda nekur citur Latvijā nav redzama. Visticamāk, tā ir senā Ventas gultne, kur Venta savulaik ietecēja jūrā. Kad viņa ir mainījusies – es nekad no ģeologiem konkrētu atbildi neesmu saņēmis, laikam tāpēc, ka viņi arī šajā lietā nav iedziļinājušies. Viņi saka – nu jā, tad tur ir jāskatās, varbūt lagūna. Bet, kad mēs paskatāmies uz satelītkartēm, var ļoti labi redzēt, kā tas viss aiziet un kā tas pievienojas tagadējai Ventai. Cik sen Venta mainīja gultni – nezinu, varbūt gluži nesen, no arheologu viedokļa raugoties. Bet tur blakus 2001. gadā mēs atradām Staldzenes depozītu, kas patlaban ir otrais lielākais skandināvu bronzas lietu atradums visā Austrumbaltijā. Pats lielākais atrasts Kaļiņingradas apgabalā Austrumprūsijā. Mums gribas to stāstu stāstīt tādu, ka ir braukuši ar šo metālu, kas tolaik bija zelta vērtībā, bet kaut kas atgadījās ar lielo laivu – īstu kuģu tolaik vēl nebija -, laiva ir strandējusi, un cilvēki ir izkāpuši krastā. Protams, lielākās vērtības viņi apraka kāpā, kas tajā laikā noteikti ir bijusi blakus senajai ietekai, paši cerējuši atgriezties un izrakt laukā, bet laikam vietējie nav bijuši īpaši viesmīlīgi, un viņiem nav izdevies atgriezties. Kā šo depozītu ieguva muzejs – arī tas ir vesels stāsts. Pēc vētras vienmēr uzrodas cilvēki, kuri staigā un pēta, kas ir izskalots. Un, lūk, divi tādi likteņa sisti cilvēciņi pēkšņi skatās – o, krāsainais metāls. Piekrauj mugursomu, aiznes uz krāsainā metāla savākšanas punktu, saņem tur savus pāris latiņus, daļa bija vēl atstāta mājās, un tā tas būtu arī aizgājis ar galiem, taču muzeja kalējs, kurš savākšanas punktā meklēja dažādus metālus saviem darbiem, pamanīja senlietas un saprata, ka tas ir kaut kas vērtīgs. Tā šī ziņa nonāca līdz muzejam, un tad mēs skrējām meklēt šos vīriņus, kurus uzpircējs negribēja atklāt, jo metāla vākšana ne vienmēr ir īsti legāla nodarbe. Kad mēs viņus noķērām, teicām – vai nu pieci lati un parādat vietu, vai pieci gadi, kas, protams, bija šantāža, jo nekādus piecus gadus citās vietās mēs viņiem nevarējām garantēt. Viens no vīreļiem trāpījās ļoti atsaucīgs, un tā mēs tikām pie īstās vietas un pie depozīta. Vesels stāsts, bet arī pati vieta ir ļoti skaista. Vecais Staldzenes zvejniekciems ir ļoti sens, kartēs tas parādās jau 17. gadsimtā un noteikti ir pastāvējis vēl senāk. Diemžēl tagad tur apbūve mainās un nav vairs jūtams vecais zvejniekciema raksturs. Tas strauji pazūd.

Ceturtā vieta – atkal tīri subjektīvi – iepretī slēpošanas kalnam Lemberga hūte un dažādu atrakciju vietai ir senie ebreju kapi, pilnīgi pamesti. Tur pastaigājot, var sajust 19.-20. gadsimta Kurzemes pilsētu raksturu. Uz kapakmeņiem var redzēt, ka cilvēki ir miruši jau 16. un 17. gadsimtā. Uz kapakmeņiem uzraksti ir gan ivritā, gan vāciski. Pilnīgi pamesta kapsēta. Vēl otra ļoti skaista sena ebreju kapsēta ir pie Piltenes. Tā ir tā zudusī Ventspils. Mums liekas, ka te bijuši tikai latvieši, krievi, vācieši, kuri aizbraukuši, bet pastāvēja krietns procents ebreju. Galu galā tieši ebreji te, Ventspilī, 1913. gadā pirmo reizi Latvijā uzņēma filmu. Viņiem piederēja kokzāģētavas, tirgotavas – tas viss, kas te ir bijis un pazudis 1941. un 1942. gadā.
Piltenes kapsēta nav tā postīta, bet šo izpostīja, ja pareizi atceros, astoņdesmitajos gados, kad tur tīri babariski mēģināja zeltu meklēt, zobus un kaut ko tādu. Bet tik un tā, kad tur ieiet iekšā, ir kā citā pasaulē.

Piektā vieta, kur es Ventspilī aizietu, ir vecā dzelzceļa stacija. Tā ir vienīgā koka ēka, kas ir saglabājusies tajā veidolā, kāda tā bija ap 1901. gadu. Pasažieru līnija vairs diemžēl neeksistē, ēka stāv bez kādas lielas funkcionalitātes, bet viņa ir skaista kā tāda. Tagad viņa ir atjaunota, bet neviens nezina, ko tur ielikt iekšā. Tur ir jābrauc tikai viena objekta dēļ, jo apkārt nekā cita īpaša nav.

Mums Patīk īpaši ieinteresējušas Ventspils daudzās Nikolaja baznīcas un Nabagu iela.
Armands stāsta: Pirmā zināmā baznīca Ventspilī ir bijusi svētā Nikolaja baznīca, kas atradās aptuveni tajā kvartālā starp Nabagu, Kuģinieku, Pils un Jāņa ielām, precīzi mēs nezinām. Viss kvartāls uzbūvēts uz kapsētas. Mani Nabagu iela fascinē arī ar to, ka tai blakus ir Ventspils naftas biznesa centrs, kura adresei reāli vajadzētu būt Nabagu ielā. Tagad es saprotu, kāpēc tur ir visādas problēmas. Šis rajons ir arheloģiski izpētīts, tur ir atsegti pāris apbedījumi, bet atraktais laukums bija neliels, tāpēc nevarēja konstatēt – vai šie apbedījumi tiešām saistīti ar svētā Nikolaja baznīcu. Ventspilī ir arī pareizticīgo svētā Nikolaja baznīca, viņi it kā šobrīd atzīst svēto Nikolaju, bet katoļi uz to raugās diezgan kritiski. Un mums ir arī Nikolaja baznīca, kas nosaukta cara vārdā, par ko mēs ar muzeja vadošo vēsturnieci Ingrīdu Štrumfu vienmēr strīdamies. Es saku, ka cara vārdā, viņa saka, ka tas ir arī svētā vārds. Un, galu galā, cara Nikolaja patrons bijis svētais Nikolajs. Taču baznīcu 1835. gadā varēja uzbūvēt tāpēc, ka cars Nikolajs iedeva 90% no finansējuma. Luterāņu baznīca – cara vārdā.

Apjautājamies arī par namu Tirgus ielā 11, kur iepriekšējā dienā viesojāmies.
Armands stāsta: Ēku ir cēlis tirgotājs Henke, bet neko vairāk mēs nevaram pateikt. 2000. gadu sākumā, kad to visu atjaunoja, tur bija arheoloģiskā uzraudzība. Kas tur no mana viedokļa bija interesanti – varēja redzēt, ka savā laikā tirgotājs izmantojis stipri lepnus traukus, 18. gadsimta Ķīnas vai varbūt pat Japānas porcelānu, kas mazos kvantumos ienāca Eiropā caur Holandi. Atradās ļoti eleganti trauki. Tas arī bija galvenais, ko tur varēja konstatēt. Kaut kāda senāka apbūve, nē – te ir tā lieta, ka Tirgus laukums līdz 1600. gadiem bija salīdzinoši tukša vieta, tur, visticamāk, ir bijuši pilsētnieku lauki un pļavas, jo pilsētiņa tolaik bija maza, un tikai tad, kad sākās smilšu uzbrukums, tur sāka veidoties apbūve, Tirgus laukums un arī lepnās mājas. Stāvoklis Henkes mājā bija diezgan bēdīgs, jo blakusmājā bija ugunsgrēks. Tirgus ielas 11. nama sienu apgleznojumi droši vien gaidīs laiku, kad tos atjaunos, pārāk dārgs pasākums. Bet māja, protams, ir ļoti jauka un skaista. Tai pretī, kur patlaban ir neapbūvēts laukums un vasarās dažkārt atrodas alus kiosks, ir 17. – 18. gadsimta ventspilnieku kapsēta. Tur viņi visi guļ – ne dziļāk par 50 centimetriem. Sēžot un alu dzerot, ir par ko padomāt. Savā laikā novada dome tur gribēja ierīkot kanalizāciju. Kad viņi ierakās divu metru dziļumā, atklājās, ka tur pilns ar kauliem, un visi darbi apstājās. Cilvēki mirst, viņus kaut kur ir jāapglabā, un tā viņi tur ir apglabāti. Tepat blakus jau viņi mums ir.

Saistītie raksti:

Ventspils pastaigas
Ventspils pastaigas bildēs