Veicot arhitektonisko izpēti un arheoloģiso uzraudzību, ēkā atklājās 17. gadsimta griestu gleznojumi, kas uzskatāmi par unikālu parādību, jo līdz mūsdienām tie saglabājas bezgala retos gadījumos. Savukārt kultūrslānī atrasts liels daudzums baltmāla pīpju lausku, apgleznoti ķīniešu porcelāna fragmenti, austeru vāki, kas bija iemūrēti skursteņu kaļķī, un pat divas greipfrūta izmēra lielgabala lodes. Ēkas koka daļas saglabājušas arī gleznota kuģa apveidus, un, iespējams, ka ēkas bijušajiem īpašniekiem – Lībekā dzimušajam Mihaelam Henkem (1665 – 1723) un viņa sievai Margarētai – ir veltīta epifānija, kas joprojām skatāma Landzes baznīcā. Epifānijas autors ir pēdējais no pazīstamās baroka koktēlnieku Sēfrensu dzimtas tēlniekiem – Johans Mertens (1690 – 1737). Ar šo ēku tiek saistīts arī hercoga pastmeistara Kuldīgā Mihaela Henkes vārds, kurš minēts kā ēkas īpašnieks ap 1756. gadu.
Ventspils Tirgus laukums senākos laikos
Pēc izpētes datiem divstāvu ēka būvēta no koka, domājams, 17. gadsimta otrajā pusē, un 18. gadsimtā tā apšūta ar ķieģeļiem. Sākotnējās guļbūves sienas, trinīša griesti un fasetētās sijas bijušas apgleznotas līmes un temperas tehnikās trīs periodos: 17. gadsimta beigās, 18. gadsimta vidū un beigās. Gleznojumiem pat izmantots tajā laikā reti sastopamais un dārgais cinobrs. Saglabājušās arī 18. gadsimta jumta konstrukcijas un apvalkdūmenis (manteļskurstenis). Ēka ir pakāpeniski paplašināta līdz pat 20. gadsimta vidum, vēlākās pārbūvēs iekļaujot sākotnējos elementus.
Nams Tirgus ielā 11 pirms un pēc ajaunošanas
Vairākus gadus ēka ir stāvējusi tukša un pamesta. Pēdējā rekonstrukcijā vecais koks ir saglabāts kā dekoratīvs elements, bet tam pa virsu ir uztaisīta jauna konstrukcija, kas to visu balsta. Ir atsegti un konservēti atsevišķi gleznojumu fragmenti (restaurators K. Burvis). Vērtīgs atradums ir apgleznoti dēlīši, kas gan nav no šīs mājas, bet ir vēl vecāki par to. Uz viena no tiem diezgan labi ir saskatāms burinieks.
Sienu gleznojumi
Namu mums izrāda, par tā vēsturi un nākotnes iecerēm izstāsta pārvaldnieks Andris Ārgalis. Ēkas projektēšana iesākta 2004. gadā un paralēli būvniecības darbiem ar pārtraukumiem turpinās joprojām. Ir atjaunots pirmais no sienas gleznojumiem un pārējās telpas sagatavotas tālākiem restaurācijas un apdares darbiem. Tagadējie nama saimnieki cenšas apvienot vēsturi ar biznesa vajadzībām. Mēbeles tiek gan piemeklētas antikvariātos, gan īpaši izgatavotas pēc seniem paraugiem. Jaunu podiņu krāsni taisa podnieks no tepat blakus esošās Amatu mājas. Pa visu tuvāko apkaimi tiek meklēti amatnieki, kuri prot uztaisīt lietas senatnīgā stilā vai tās atjaunot. Šis tomēr ir vēsturisks objekts, te nevar griezt un kalt uz savu galvu.
Tirgus ielas 11. nama pārvaldnieks Andris Ārgalis Ventspilī iesaka apmeklēt Amatu māju, kas atrodas kaimiņos, pavizināties ar ekskursiju kuģīti Hercogs Jēkabs, pasēdēt Ventmalā, pavērot garāmbraucošos prāmjus un kuterīšus, noteikti aiziet līdz jūrai.
VIESU NAMS „KUPFERNAMS”
19. gadsimta sākumā klasicisma stilā būvētais Kupfernams atrodas Ventspils centrā Kārļa ielā, kas tolaik saucās Karlstrasse. Līdzīgi vairumam Ventspils iedzīvotāju arī Karlštrāsē, mita vācieši, tostarp – Kupferu ģimene. Ēkas pirmais zināmais īpašnieks bija Aleksandrs Kupfers Teodora dēls (dzimis 1856. gadā), tāpēc pastāv versija, ka tieši Kupferi bijuši šīs ēkas būvētāji.
Kupfers bijis turīgs vīrs, jo ne velti viņa nams atradās vienā no centrālajām pilsētas ielām, pa kuru varēja nokļūt uz baznīcu, tirgu un ostu. Viņs arīdzan bijis sabiedriski aktīvs, par ko liecina fakts, ka Kupfers darbojies pilsētas domē, bijis apdrošināšanas sabiedrības „Rossija“ generālaģents Ventspilī, amatnieku ģildes prezidents, tirgotāju ģildes vecākais un vāciešu kultūras savienības vadītājs.
Ap 1918. gadu Kupfernams tika pārdots un nonāca valsts īpašumā. Savukārt valsts deva iespēju ēku īrēt ar noteikumu, ka tajā jāatrodas restorānam un viesnīcai. Tāpēc līdz pat 1940. gadam, neraugoties uz vairāku īpašnieku maiņu, ēkā atradās restorāns un viesnīca „Gauja“. Pēc cilvēku nostāstiem restorānā tika spēlēta dzīvā mūzika, un tā bijusi jautra atpūtas vieta. No drošiem avotiem ir zināms, ka vienas vasaras laikā, strādājot par trauku mazgātāju, te tolaik varēja nopelnīt tieši tik daudz naudas, lai varētu nopirkt jaunu divriteni. Restorānā varēja nopirkt alkoholu, kaut gan oficiāli tas bijis aizliegts. Dzērienus slēpa pagrabā, uz kuru vedušas vien mazas durtiņas. Policijai tā arī neesot izdevies atrast šo slēptuvi, kas bijusi piesegta tik vien kā ar restorāna galdiņu.
1940. gadā pēc padomju okupācijas ēkā tika pārtraukta jebkāda uzņēmējdarbība, un tā kļuva par sabiedrisku ēku. Kara laikā Kupfernams kalpojis kā hospitālis vācu karavīriem, bet nedaudz vēlāk ēkā darbojies sabiedriskās ēdināšanas veikals Nr. 47.
1945. gadā ēkā atradies pretī esošās pienotavas kantoris, vēlāk te darbu sācis šaha klubs, bet otrajā stāvā bijuši daži dzīvokļi. Pēc tam vairākus gadu desmitus ēka bija pamesta novārtā, tā tika demolēta un pat pārcieta ugunsgrēku.
1997. gadā ēka no valsts īpašuma nonāca privāta uzņēmēja rokās, kurš turpmākos sešus gadus veltīja tās atjaunošanai. Tīrot ēku un pagalmu, tika aizgādātas prom 96 kravas mašīnas ar visādām drazām un pienotavas papīriem.
2003. gada 23. decembrī ēka atkal vēra durvis sabiedrībai. Tagad tajā darbojas skaistumkopšanas salons Jasmīne, kafejnīca un viesu nams Kupfernams. Savu seno nosaukumu par godu tās pirmajam īpašniekam Aleksandram Kupferam ēka atguva tikai 2004. gadā. Kupfernams ir iekļauts Eiropas kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā, bet restaurētās durvis ir izcils Latvijas mēroga kultūras piemineklis.
Krietna daļa no ēkas foajē iekārtota bijušajā mateļskurstenī, kas bijis milzīgs, prāvas istabas lielumā. Savulaik tur vārīts ēdiens, bet patlaban uz sienām, kas pirms gadsimtiem mūrētas no mūslaikiem nestandarta lieluma ķieģeļiem, lieliski iederas gleznas. Mums Patīk viesošanās laikā Kupfernamā bija izstādītas Ventspils gleznotāja un keramiķa Jāņa Kupča gleznas.
Nama tagadējam saimniekam bezmaz par katru baļķi ir savs stāsts. Nama otrajā stāvā ļoti eleganti izskatās senās sijas; tāpat arī dažos numuriņos sijas kalpo kā interjera elementi. Taču ne visi baļķi ir no Kupfernama – ir arī atgādāti no citām nojaucamām ēkām, taču visi – ar gana cienījamu vēsturi.
Kupfernama kāpnes
Tāpat savs stāsts ir arī par koka vītņu kāpnēm, kas no foajē ved uz otro stāvu, kur atrodas viesu nama numuriņi. Izrādās, kāpnes – tas nebūt nav vienkārši. Ir tādas kāpnes, kurās neizskaidrojamu iemeslu dēļ – it kā pakāpieni pareizajā augstumā, arī ar margām viss kārtībā – ļaudis klūp un krīt vai varbūt vienkārši jūtas neomulīgi. Un – ir kāpnes, kuras “nes augšā”. Kupfernama kāpnes piederīgas tām, kuras “nes augšā”, tās būvējis tiešām labs meistars, par ko uzskatāmi liecina fakts, ka nama pastāvēšanas laikā vien kāds pārmēru ieķēris brits uz tām nav spējis noturēt līdzsvaru.
Taujāts, kas Ventspilī aplūkošanas vērts, Kupfernama saimnieks Raitis Dauburs iesaka:
1. Mums ir ļoti skaisti vecie meža kapi, ar tādu savu fīlingu. Kapi jau nav tikai atdusas vieta, kapi ir arī kultūras pazīme. Kad aizbrauc uz Parīzi un aiziet uz Perlašēzas kapsētu, var redzēt, ka ļaudis tur mierīgi pastaigājas un ar labu piemin.
2. Vasarā noteikti ir jāiet uz jūru un jāpadzīvojas pa pludmali.
3. Ārzemju tūristiem noteikti vajadzētu apskatīties mūsu mežonīgo pludmali, kas atrodas Pārventas ziemeļu daļā. Viņiem tādas sen vairs nav, bet šeit joprojām to visu var redzēt. Tur var ļoti labi piebraukt, viegli var aizkļūt līdz Lošupītei, ceļš tur ir labs, un tā ir jauka pastaigu vieta. Domāju, ka perspektīvā šis rajons attīstīsies.
4. Varētu ieteikt apskatīt tos visiem zināmos apskates objektus, ko piedāvā pilsēta. Un sākt noteikti vajadzētu ar Piejūras brīvdabas muzeju. Tur ir mazbānītis, kuram arī ir vēsturiska nozīme. Oktobrī Ventspilī notika pasaules šaursliežu dzelzceļa entuziastu salidojums. Tas ir interesanti, jo nav vairs daudz vietu, kur kaut kas tāds saglabājies.
Ir dzirdētas runas, ka bānīša maršrutu taisās pagarināt. Tas vispār būtu lieliski. Es droši vien tam bānītim pierīkotu gumijas riepas, lai viņš var braukt arī pa pilsētu. Lai var aizbraukt pāri tiltam – uz Pārventu, piemēram, izvizināt tūristus un atvest atpakaļ.
Vēl nepieminēju no tādiem objektiem, kur daudz ir ieguldīts, tā ir Livonijas ordeņa pils. Pilij ir ļoti paveicies ar cilvēkiem, kas tur strādā. Tur ir ieinteresēts, zinošs un strādātgribošs personāls.
5. Novēlu ieklīst Ventspils rajonā, ko sauc par Ostgalu. Tur ir tā senā gaisotne. Daudzviet pagalmos joprojām redzami enkuri, tīkli un citi zvejas rīki. Izsenis Ostgalā dzīvoja daudz zvejnieku. Vai viņu dēli iet jūrā, to grūti pateikt, jo mūslaikos daudz kuģu sagriezts lūžņos. Tomēr, ja iepriekšējās paaudzēs ir bijuši jūrā gājēji, nākošās paaudzes saglabā relikvijas. Es vēl atceros no savas bērnības, varbūt man bija kādi gadi četri pieci, kad, ejot pa Līvu ielu, Kapteiņu ielas labajā pusē, kur tagad var redzēt tādu sētu ar lielu divstāvu mūra ēku, bet pagalmā milzīgu enkuru, tajā mājā kādreiz tirgoja zivis. Nācās gaidīt, kad zvejnieki atgriezīsies no jūras. Tur vienmēr stāvēja rindā kādi padsmit cilvēki.
Pilsētu tāpat kā ēdienu vislabāk var izgaršot lēnām un iepazīst pamazām, nevis caurskrienot.
Kad Mums Patīk dalās savos vētras piedzīvojumos un apjautājas, cik bieži te tās plosās, Raitis Dauburs saka: „Tas arī pie Ventspils piederas, te uz pasūtījumu tikai restorānā var kaut ko dabūt.”
KAFEJNĪCA-PICĒRIJA „DOLCE VITA”
Kafejnīca-picērija Dolce Vita atvērās 2012. gada jūnijā un jau tajā pašā gadā ieguva pirmo vietu konkursā „Labākais ēdināšanas uzņēmums Venspilī” grupā “Ātrās ēdināšanas uzņēmumi”, jo sākumā uzsvars tika likts uz gatavajiem kulinārijas izstrādājumiem – atnāci, ātri paēdi, aizgāji. Nākošajā gadā „Dolce Vita” jau bija iemantojusi pilsētnieku simpātijas un ieguva pirmo vietu kategorijā „Kafejnīca” pēc apmeklētāju novērtējuma.
Tagad salīdzinājumā ar darbības sākumu „Dolce Vita” ir paplašinājusi piedāvājumu un kļuvusi jau par kafejnīcu-picēriju, kurai izveidojies savs pastāvīgo apmeklētāju loks. Cilvēki labprāt šeit iegriežas kopā ar bērniem, jo par viņiem ir īpaši padomāts. Bērniem ierīkots savs rotaļu stūrītis, kurā ir gan slidkalniņi, gan šūpoles, gan dažādas spēles. „Dolce Vita” pilnībā attaisno savu nosaukumu (tulkojumā no itāļu valodas – ‘saldā dzīve’), jo kafejnīcā ir ļoti plašs un daudzveidīgs konditorejas izstrādājumu piedāvājums, kas ir raksturīgs visām uzņēmuma „Enhars” kafejnīcām. „Dolce Vita” ir viena no tām. Te var nobaudīt kūkas, tortes, interesantus desertus un pašu gatavotu saldējumu. Tomēr īpašu ievērību izpelnās 40 veidu picas, kas tiek pagatavotas pēc senām itāļu receptēm. Piedāvājumā ir gan tradicionālās picas ar dažādām gaļām, sieriem un jūras veltēm, gan veģetārās, gan īpaši bērniem paredzētās picas – Bambino ar vistas fileju un Barmalejs ar cīsiņiem. Kafejnīcā tiek veiksmīgi apvienota pašmāju virtuve (salāti, otrie ēdieni, zupas, konditorejas un gaļas izstrādājumi) ar izsmalcināto itāļu virtuvi (picas, pastas, lazanja, deserti). Ventspilnieki pirms svētkiem šeit labprāt iegādājas arī kulinārijas izstrādājumus. No dzērieniem kafejnīca piedāvā Līvu kvasu, Brenguļu un Užavas izlejamo alu, ir dabūjami arī stiprāki dzērieni. Katrs te var atrast kaut ko savai gaumei, arī cenas ir ļoti demokrātiskas. Kuri vēlas ātri papusdienot, pasūta gatavus kulinārijas izstrādājumus, kam ir vairāk laika, pasūta ēdienus no ēdienkartes. Mums Patīk arī te paviesojās un nobaudīja gan „Dolce Vita” picas, gan desertus. Kā mums garšoja lasiet – Nogaršojam: „Dolce Vita” Ventspilī.
Arī kafejnīcas interjerā tiek turpināta Itālijas tēma. Plašajā zālē, kas saucas „Saulainā Roma”, pie sienām izvietotas gleznas ar Itālijas ainavām, bet atpūtas zālē, kas nodēvēta par „Vakars Venēcijā”, ventspilnieki labprāt svin svētkus, nelielus banketus, bērnu ballītes vai pavada vakarus romantiskā gaisotnē.
Rakstniece Anna Brigadere
Ēkai, kurā patlaban atrodas „Dolce Vita”, ir ievērības cienīga vēsture. Līdz Otrajam pasaules karam tā bijusi dzīvojamā māja. 19. gadsimta septiņdesmito gadu beigās te kādu laiku mitusi rakstniece Anna Brigadere kopā ar savas māsas Līziņas ģimeni. Pirms tam viņi dzīvojuši Pils ielā. Krietni vēlāk, jau 1933. gadā Ventspils pieredzējumus Brigadere aprakstījusi stāstā “Lūcija Dunker”.
Ap 1940. gadu divi brāļi nopirka šo māju un pārbūvēja tādu, kāda tā ir šodien. No tiem laikiem griestos joprojām saglabājušies ornamentu fragmenti. Padomju laikā ēkā atradās dažādi veikali. „Saulainās Romas” zālē aplūkojamas fotogrāfijas, kurās redzams, kā šis nams izskatījies divdesmitajos, četrdesmitajos gados un padomju laikā.
Kafejnīcas „Dolce Vita” vadītāja Svetlana ir dzimusi rīdziniece, bet kopš 1988. gada viņa dzīvo Ventspilī. „Tā ir kā diena pret nakti, kāda Ventspils bija, kad te atbraucu, un kāda ir tagad, – stāsta Svetlana. – Pilsēta, pateicoties mūsu pilsētas mēram, ir ļoti mainījusies, kļuvusi skaista un sakopta. Man šeit ļoti patīk. Pa šiem gadiem esmu pieradusi arī pie lielā vēja un biežajām vētrām. Sākumā tas likās liels pārbaudījums.”
Kafejnīcas „Dolce Vita” vadītāja iesaka Ventspilī apmeklēt:
1. „Lemberga Hūte”, atrakciju parks un slēpošanas kalns.Tur tiek piedāvāti daudzi un dažādi varianti interesantai un aktīvai laika pavadīšanai gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tā ir ļoti skaista vieta gan vasarās, gan ziemās. Kalnu ar katru gadu cenšas uzbērt vēl augstāku.
2. Piejūras Dabas muzejs. Tur ir patīkami pastaigāties un ir ko redzēt. Piemēram, dzelzceļš ar bānīti, kas gan kursē tikai vasarās.
3. Jaukas ir mūsu govis, kas sastopamas visā pilsētā Grūti pateikt, kura patīk labāk, visas ir interesantas.
4. Livonijas ordeņa pils. Tur katru gadu notiek bruņinieku turnīri.
5. Vienkārši pastaigāties pa pilsētu. It īpaši vasarā. Pilsēta ir ideāla ģimenēm ar bērniem. Pārventā ir interesanta bērnu pilsētiņa un ļoti skaista jaunā bibliotēka.
Ziemā pilsēta ir skaisti uzposta un izgaismota, vasarās visur ir ziedi un ziedu skulptūras. Sagaidot Jauno gadu, Ventspilī vienmēr ir krāšņš salūts, bet Ziemassvētku laikā notiek dažādi pasākumi bērniem.
Pati Svetlana brīvo laiku vasarās pavada pie jūras, bet ziemās bieži uz kalna. Viņa uzskata, ka Ventspilī vienmēr var atrast, ko darīt un kā izklaidēties.
Piektdienas pēcpusdienā kafejnīcā Dolce Vita, kas veiksmīgi savā ēdienu piedāvājumā apvienojusi tradicionālo pašmāju un izsmalcināto itāļu virtuvi, ir grūti atrast brīvu galdiņu – te iegriežas jaunieši iestiprināties pirms došanās ballēties, saimnieces, lai no plašā kulinārijas izstrādājumu klāsta nopirktu kaut ko vakariņu galdam, pilsētā iebraukušie laucinieki, autobusu gaidot, ienāk iedzert kafiju vai tēju un panašķēties ar kādu kūku, bet bērnu bariņš draiskojas un spēlējas īpaši viņiem iekārtotajā rotaļu stūrītī, kamēr vecāki pavada piektdienas vakaru sarunās un gastronomiskās baudās. Bērni te tiek īpaši lutināti, viņiem ir sava ēdienkarte, no kuras izvēlēties noskaņojumam un kaprīzēm atbilstošāko ēdienu: vistas fileju mandeļu mērcē, kotletes, kartupeļu bumbiņas, makaronus ar sieru, saldējuma asorti, picas Bambino ar vistas fileju vai Barmaleju ar cīsiņiem.
Kafejnīca “Dolce Vita” mums nav sveša vieta, piestaigājām te jau pērnā gada vasarā pēc salātiņiem, jau pagatavotajiem un vēlāk tikai uzsildāmajiem gaļas un dārzeņu ēdieniem un, protams, pēc kūkām, bet it īpaši toreiz bijām iecienījuši mazsālītos gurķīšus, kas te bija izcili garšīgi. Varētu teikt, ka līdz šim vairāk izmantojām “Dolce Vita” kā kulināriju un konditoreju, kur var nopirkt kaut ko garšīgu līdzi nešanai.
Kamēr mums gatavo picas, izstudējam ēdienkarti, kurā ir daudzveidīgs uzkodu piedāvājums: žuljēni, gaļas un siera plates, omletes, visdažādāko veidu pankūkas, kalmāru gredzeni un panēts siers. Otrajā ēdienā var izvēlēties butes fileju olu mērcē, Kijevas kotletes vai jēra gaļas steiku ar meža sēnēm, padomāts ir arī par veģetāriešiem, bet kārumniekiem – visdažādākie deserti, saldējums, kūkas un pīrāgi. Īpaši bagātīgs ir picu piedāvājums – ar dažādiem sieriem, visādu veidu gaļām un jūras veltēm. Kopumā ēdienkartē saskaitījām 39 dažādas picas, no kurām mēs nogaršojām divas – picu Jazz un firmas picu Dolce Vita.
Picas Jazz plānajai pamatnei pa virsu bagātīgā kārtā gozējas siers, bekons, kūpināta vista, šampinjoni, garneles, tomāti, mārrutku, sinepju un tomātu mērce. Jau ar pirmajiem kumosiem top skaidrs, ka “Dolce Vita” pavāri ir īsti picu pagatavošanas meistari. Garšo lieliski! Un šī garša neapnīk līdz pat pēdējam picas gabalam, kad vēders jau pilns, un mielošanās turpināšana sāk prasīt zināmu piepūli.
Pica Dolce Vita ir veidota kā mozaīka no četru veidu dažādām picām, pa diviem gabaliņiem no katras. Picas virskārtu veido siers, jūras velšu kokteilis, desa, tostarp peperoni, asais pipars, kūpināta vista, konservēti ananāsi, cukini, tomāti, paprika, tomātu un karija mērce. Kāds no picas gabaliņiem var garšot vairāk, cits mazāk, tā ir gaumes lieta, bet kopumā šis garšu koteilis sniedz patiesu baudu garšas kārpiņām un, ja gadās negaidīti uzkosties asajam piparam, arī neaizmirstamu pārdzīvojumu bezmaz līdz asarām acīs.
Bet ar to mūsu gastronomiskās dzīres vēl nav galā, jo pāri zālei mūsu galdiņam tuvojas pavedinoši dekorēti deserta šķīvji ar Burano un siera pīrāgu.
Deserts Burano ir pagatavots no grūbām un žāvētiem augļiem, bet tam virsū saldējums ar putukrējuma cepuri un klāt vēl augļi un vaniļas mērce. Burano ir tik sātīgs, ka pietiktu tikai ar to, lai izsalkums būtu remdēts. Un klāt vēl jauna pieredze, jo no grūbām pagatavotu desertu līdz šim vēl nebija gadījies nogaršot.
Siera pīrāgs tiek pasniegts ar augļiem, saldējumu un vaniļas mērci. Iespējams, tas ir pats gardākais siera pīrāgs, kādu jebkad ir gadījies baudīt. Tas pats izkūst uz mēles, bet garša atmiņā iegulst uz ilgu laiku.
No kafejnīcas-picērijas “Dolce Vita” projām dodamies lēnā un gurdenā gaitā. Šo izēšanos mēs atminēsimies vēl ilgi.
Par kafejnīcas “Dolce Vita” un mājas vēsturi vairāk lasiet šeit
Rudens kamermūzikas festivālā dzirdēsim arī vienu no pasaulē vadošajiem stīgu kvartetiem – Cuarteto Casals, kā arī lieliskus latviešu mūziķus – ērģelnieci Ivetu Apkalnu, čellisti Kristīni Blaumani, vijolnieci Evu Binderi, pianistus Juri Žvikovu un Reini Zariņu u.c.
18. septembrī Rudens kamermūzikas festivāla atklāšanas koncertā Dzintaru Mazajā zālē uzstāsies Spānijas mūzikas lepnums – Cuarteto Casals, kas ieguvis pasaulē plašu atpazīstamību. Kvartets atskaņos Jozefa Haidna, Volfganga Amadeja Mocarta un Franča Šūberta mūziku.
26. septembrī Rīgas Domā Latvijas Radio koris, Sinfonietta Rīga, Igaunijas filharmonijas kamerkoris, Tallinas kamerorķestris, Vox Clamantis un solisti diriģenta Tenu Kaljustes vadībā atskaņos programmu, kas iekļauta Arvo Perta mūzikas albumā Adam’s Lament. Par šo ierakstu 2014. gada 26. janvārī mūziķi saņēma Grammy balvu, kas tika pasniegta ikgadējā balvas pasniegšanas ceremonijā Losandželosā. Koncerts Rīgas Domā notiek sadarbībā ar Nargen festivālu Igaunijā un ir iekļauts Borisa un Ināras Teterevu mākslas programmā TÊTE-À-TÊTE 2015.
1. oktobrī Antoņinas Suhanovas solokoncertā skanēs franču un krievu klaviermūzika Dzintaru Mazajā zālē. Jaunā pianiste plūkusi laurus starptautiski atzītos pianistu konkursos Francijā, Spānijā, Itālijā, Krievijā un Igaunijā.
3. oktobrī Spīķeru koncertzālē igauņu mūziķi Mihkels un Mari Pollas piedāvā Mocarta un Brāmsa sonāšu vakaru. Viņus dzirdēsim arī Daugavpils Vienības namā 4. oktobrī.
Pianists Juris Žvikovs, pētīdams un atskaņodams amerikāņu brīvdomātāja un konceptuālista Džona Keidža mūziku, kļuvis par šī komponista skaņuraksta ekspertu. 7. oktobrī Mākslas muzeja “Rīgas Birža” ātrijā viņš atskaņos Keidža neparasti veidoto sonāšu un interlūdiju ciklu. Īpašu atmosfēru radīs Roberta Rubīna veidotie gaismas objekti. 12. oktobrī koncerts notiks Staņislava Broka Daugavpils mūzikas vidusskolā, savukārt 14. oktobrī Ventspils kultūras centrā. 8. oktobrī Rīgas Sv. Jāņa baznīcā koncertēs ērģelniece Iveta Apkalna. Saspēlē ar Sinfonietta Rīga skanēs vācu baroka un neobaroka mūzika, kā arī viena no Baha neordinārajām agrīnajām fantāzijām.
9. oktobrī klausītājus gaida tikšanās ar Vācijā rezidējošo klavieru kvartetu Et Arsis, kuru uz Latviju atvedusi radošā draudzība ar komponistu Pēteri Vasku. Mūziķi atskaņos Gustava Mālera, Johannesa Brāmsa un Pētera Vaska Klavieru kvartetus.
15. oktobrī Dzintaru Mazajā zālē un 14. oktobrī Latgales vēstniecībā GORS uzstāsies izcili latviešu solisti, kas jau ilgāku laiku ir saistīti ar Apvienoto Karalisti: pianists Reinis Zariņš pēc studijām Londonā darbojas kā brīvmākslinieks; vijolniece Eva Bindere kopš 2012. gada spēlē britu orķestrī Oxford PhiloMusica; savukārt čelliste Kristīne Blaumane ir čellu grupas koncertmeistare Londonas filharmoniskajā orķestrī.
Koncerta programma būs stilistiski daudzveidīga – skanēs Toru Takemicu, Pētera Vaska, Ludviga van Bēthovena un Roberta Šūmaņa mūzika.
Rudens kamermūzikas festivāls noslēgsies 16. oktobrī Rīgas Sv. Jāņa baznīcā ar vairākiem pasaules pirmatskaņojumiem. Diriģents Kaspars Putniņš rosinājis trīs latviešu komponistus radīt mūziku ar 16. gadsimta Venēcijas skolai raksturīgo izpratni, kad par kori dēvēja jauktu dziedātāju un instrumentu grupu. Jaundarbus uzrakstījuši Ruta Paidere, Jānis Petraškevičs un Mārtiņš Viļums. Tos atskaņos Latvijas Radio kora grupa un Sinfonietta Rīga.
