Ventspils stāsti: „Kupernams un Dolce Vita”

Pirms kāda laika portālā publicējām Ventspils pastaigās redzēto un piedzīvoto, turpinājumā pašu ventspilnieku stāsti. Iepazīsimies tuvāk ar viesu namu „Kupfernams”, kura saimnieks Raitis Dauburs iesaka Ventspili tāpat kā ēdienu izbaudīt lēnām un nesteidzoties, un kafejnīcu-picēriju „Dolce Vita”, kuras vadītāja Svetlana apgalvo, ka Ventspilī vienmēr var atrast, ar ko nodarboties.

VIESU NAMS „KUPFERNAMS”
19. gadsimta sākumā klasicisma stilā būvētais Kupfernams atrodas Ventspils centrā Kārļa ielā, kas tolaik saucās Karlstrasse. Līdzīgi vairumam Ventspils iedzīvotāju arī Karlštrāsē, mita vācieši, tostarp – Kupferu ģimene. Ēkas pirmais zināmais īpašnieks bija Aleksandrs Kupfers Teodora dēls (dzimis 1856. gadā), tāpēc pastāv versija, ka tieši Kupferi bijuši šīs ēkas būvētāji.
Kupfers bijis turīgs vīrs, jo ne velti viņa nams atradās vienā no centrālajām pilsētas ielām, pa kuru varēja nokļūt uz baznīcu, tirgu un ostu. Viņs arīdzan bijis sabiedriski aktīvs, par ko liecina fakts, ka Kupfers darbojies pilsētas domē, bijis apdrošināšanas sabiedrības „Rossija“ generālaģents Ventspilī, amatnieku ģildes prezidents, tirgotāju ģildes vecākais un vāciešu kultūras savienības vadītājs.
Ap 1918. gadu Kupfernams tika pārdots un nonāca valsts īpašumā. Savukārt valsts deva iespēju ēku īrēt ar noteikumu, ka tajā jāatrodas restorānam un viesnīcai. Tāpēc līdz pat 1940. gadam, neraugoties uz vairāku īpašnieku maiņu, ēkā atradās restorāns un viesnīca „Gauja“. Pēc cilvēku nostāstiem restorānā tika spēlēta dzīvā mūzika, un tā bijusi jautra atpūtas vieta. No drošiem avotiem ir zināms, ka vienas vasaras laikā, strādājot par trauku mazgātāju, te tolaik varēja nopelnīt tieši tik daudz naudas, lai varētu nopirkt jaunu divriteni. Restorānā varēja nopirkt alkoholu, kaut gan oficiāli tas bijis aizliegts. Dzērienus slēpa pagrabā, uz kuru vedušas vien mazas durtiņas. Policijai tā arī neesot izdevies atrast šo slēptuvi, kas bijusi piesegta tik vien kā ar restorāna galdiņu.
1940. gadā pēc padomju okupācijas ēkā tika pārtraukta jebkāda uzņēmējdarbība, un tā kļuva par sabiedrisku ēku. Kara laikā Kupfernams kalpojis kā hospitālis vācu karavīriem, bet nedaudz vēlāk ēkā darbojies sabiedriskās ēdināšanas veikals Nr. 47.
1945. gadā ēkā atradies pretī esošās pienotavas kantoris, vēlāk te darbu sācis šaha klubs, bet otrajā stāvā bijuši daži dzīvokļi. Pēc tam vairākus gadu desmitus ēka bija pamesta novārtā, tā tika demolēta un pat pārcieta ugunsgrēku.
1997. gadā ēka no valsts īpašuma nonāca privāta uzņēmēja rokās, kurš turpmākos sešus gadus veltīja tās atjaunošanai. Tīrot ēku un pagalmu, tika aizgādātas prom 96 kravas mašīnas ar visādām drazām un pienotavas papīriem.

2003. gada 23. decembrī ēka atkal vēra durvis sabiedrībai. Tagad tajā darbojas skaistumkopšanas salons Jasmīne, kafejnīca un viesu nams Kupfernams. Savu seno nosaukumu par godu tās pirmajam īpašniekam Aleksandram Kupferam ēka atguva tikai 2004. gadā. Kupfernams ir iekļauts Eiropas kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā, bet restaurētās durvis ir izcils Latvijas mēroga kultūras piemineklis.

Krietna daļa no ēkas foajē iekārtota bijušajā mateļskurstenī, kas bijis milzīgs, prāvas istabas lielumā. Savulaik tur vārīts ēdiens, bet patlaban uz sienām, kas pirms gadsimtiem mūrētas no mūslaikiem nestandarta lieluma ķieģeļiem, lieliski iederas gleznas. Mums Patīk viesošanās laikā Kupfernamā bija izstādītas Ventspils gleznotāja un keramiķa Jāņa Kupča gleznas.
Nama tagadējam saimniekam bezmaz par katru baļķi ir savs stāsts. Nama otrajā stāvā ļoti eleganti izskatās senās sijas; tāpat arī dažos numuriņos sijas kalpo kā interjera elementi. Taču ne visi baļķi ir no Kupfernama – ir arī atgādāti no citām nojaucamām ēkām, taču visi – ar gana cienījamu vēsturi.

Kupfernama kāpnes

Kupfernama kāpnes

Tāpat savs stāsts ir arī par koka vītņu kāpnēm, kas no foajē ved uz otro stāvu, kur atrodas viesu nama numuriņi. Izrādās, kāpnes – tas nebūt nav vienkārši. Ir tādas kāpnes, kurās neizskaidrojamu iemeslu dēļ – it kā pakāpieni pareizajā augstumā, arī ar margām viss kārtībā – ļaudis klūp un krīt vai varbūt vienkārši jūtas neomulīgi. Un – ir kāpnes, kuras “nes augšā”. Kupfernama kāpnes piederīgas tām, kuras “nes augšā”, tās būvējis tiešām labs meistars, par ko uzskatāmi liecina fakts, ka nama pastāvēšanas laikā vien kāds pārmēru ieķēris brits uz tām nav spējis noturēt līdzsvaru.

Taujāts, kas Ventspilī aplūkošanas vērts, Kupfernama saimnieks Raitis Dauburs iesaka:
1. Mums ir ļoti skaisti vecie meža kapi, ar tādu savu fīlingu. Kapi jau nav tikai atdusas vieta, kapi ir arī kultūras pazīme. Kad aizbrauc uz Parīzi un aiziet uz Perlašēzas kapsētu, var redzēt, ka ļaudis tur mierīgi pastaigājas un ar labu piemin.
2. Vasarā noteikti ir jāiet uz jūru un jāpadzīvojas pa pludmali.
3. Ārzemju tūristiem noteikti vajadzētu apskatīties mūsu mežonīgo pludmali, kas atrodas Pārventas ziemeļu daļā. Viņiem tādas sen vairs nav, bet šeit joprojām to visu var redzēt. Tur var ļoti labi piebraukt, viegli var aizkļūt līdz Lošupītei, ceļš tur ir labs, un tā ir jauka pastaigu vieta. Domāju, ka perspektīvā šis rajons attīstīsies.
4. Varētu ieteikt apskatīt tos visiem zināmos apskates objektus, ko piedāvā pilsēta. Un sākt noteikti vajadzētu ar Piejūras brīvdabas muzeju. Tur ir mazbānītis, kuram arī ir vēsturiska nozīme. Oktobrī Ventspilī notika pasaules šaursliežu dzelzceļa entuziastu salidojums. Tas ir interesanti, jo nav vairs daudz vietu, kur kaut kas tāds saglabājies.
Ir dzirdētas runas, ka bānīša maršrutu taisās pagarināt. Tas vispār būtu lieliski. Es droši vien tam bānītim pierīkotu gumijas riepas, lai viņš var braukt arī pa pilsētu. Lai var aizbraukt pāri tiltam – uz Pārventu, piemēram, izvizināt tūristus un atvest atpakaļ.
Vēl nepieminēju no tādiem objektiem, kur daudz ir ieguldīts, tā ir Livonijas ordeņa pils. Pilij ir ļoti paveicies ar cilvēkiem, kas tur strādā. Tur ir ieinteresēts, zinošs un strādātgribošs personāls.
5. Novēlu ieklīst Ventspils rajonā, ko sauc par Ostgalu. Tur ir tā senā gaisotne. Daudzviet pagalmos joprojām redzami enkuri, tīkli un citi zvejas rīki. Izsenis Ostgalā dzīvoja daudz zvejnieku. Vai viņu dēli iet jūrā, to grūti pateikt, jo mūslaikos daudz kuģu sagriezts lūžņos. Tomēr, ja iepriekšējās paaudzēs ir bijuši jūrā gājēji, nākošās paaudzes saglabā relikvijas. Es vēl atceros no savas bērnības, varbūt man bija kādi gadi četri pieci, kad, ejot pa Līvu ielu, Kapteiņu ielas labajā pusē, kur tagad var redzēt tādu sētu ar lielu divstāvu mūra ēku, bet pagalmā milzīgu enkuru, tajā mājā kādreiz tirgoja zivis. Nācās gaidīt, kad zvejnieki atgriezīsies no jūras. Tur vienmēr stāvēja rindā kādi padsmit cilvēki.
Pilsētu tāpat kā ēdienu vislabāk var izgaršot lēnām un iepazīst pamazām, nevis caurskrienot.
Kad Mums Patīk dalās savos vētras piedzīvojumos un apjautājas, cik bieži te tās plosās, Raitis Dauburs saka: „Tas arī pie Ventspils piederas, te uz pasūtījumu tikai restorānā var kaut ko dabūt.”

Ventspils_1496

KAFEJNĪCA-PICĒRIJA „DOLCE VITA”
Kafejnīca-picērija Dolce Vita atvērās 2012. gada jūnijā un jau tajā pašā gadā ieguva pirmo vietu konkursā „Labākais ēdināšanas uzņēmums Venspilī” grupā “Ātrās ēdināšanas uzņēmumi”, jo sākumā uzsvars tika likts uz gatavajiem kulinārijas izstrādājumiem – atnāci, ātri paēdi, aizgāji. Nākošajā gadā „Dolce Vita” jau bija iemantojusi pilsētnieku simpātijas un ieguva pirmo vietu kategorijā „Kafejnīca” pēc apmeklētāju novērtējuma.
Tagad salīdzinājumā ar darbības sākumu „Dolce Vita” ir paplašinājusi piedāvājumu un kļuvusi jau par kafejnīcu-picēriju, kurai izveidojies savs pastāvīgo apmeklētāju loks. Cilvēki labprāt šeit iegriežas kopā ar bērniem, jo par viņiem ir īpaši padomāts. Bērniem ierīkots savs rotaļu stūrītis, kurā ir gan slidkalniņi, gan šūpoles, gan dažādas spēles. „Dolce Vita” pilnībā attaisno savu nosaukumu (tulkojumā no itāļu valodas – ‘saldā dzīve’), jo kafejnīcā ir ļoti plašs un daudzveidīgs konditorejas izstrādājumu piedāvājums, kas ir raksturīgs visām uzņēmuma „Enhars” kafejnīcām. „Dolce Vita” ir viena no tām. Te var nobaudīt kūkas, tortes, interesantus desertus un pašu gatavotu saldējumu. Tomēr īpašu ievērību izpelnās 40 veidu picas, kas tiek pagatavotas pēc senām itāļu receptēm. Piedāvājumā ir gan tradicionālās picas ar dažādām gaļām, sieriem un jūras veltēm, gan veģetārās, gan īpaši bērniem paredzētās picas – Bambino ar vistas fileju un Barmalejs ar cīsiņiem. Kafejnīcā tiek veiksmīgi apvienota pašmāju virtuve (salāti, otrie ēdieni, zupas, konditorejas un gaļas izstrādājumi) ar izsmalcināto itāļu virtuvi (picas, pastas, lazanja, deserti). Ventspilnieki pirms svētkiem šeit labprāt iegādājas arī kulinārijas izstrādājumus. No dzērieniem kafejnīca piedāvā Līvu kvasu, Brenguļu un Užavas izlejamo alu, ir dabūjami arī stiprāki dzērieni. Katrs te var atrast kaut ko savai gaumei, arī cenas ir ļoti demokrātiskas. Kuri vēlas ātri papusdienot, pasūta gatavus kulinārijas izstrādājumus, kam ir vairāk laika, pasūta ēdienus no ēdienkartes.
Mums Patīk arī te paviesojās un nobaudīja gan „Dolce Vita” picas, gan desertus. Kā mums garšoja lasiet – Nogaršojam: „Dolce Vita” Ventspilī.

Arī kafejnīcas interjerā tiek turpināta Itālijas tēma. Plašajā zālē, kas saucas „Saulainā Roma”, pie sienām izvietotas gleznas ar Itālijas ainavām, bet atpūtas zālē, kas nodēvēta par „Vakars Venēcijā”, ventspilnieki labprāt svin svētkus, nelielus banketus, bērnu ballītes vai pavada vakarus romantiskā gaisotnē.

Rakstniece Anna Brigadere

Rakstniece Anna Brigadere

Ēkai, kurā patlaban atrodas „Dolce Vita”, ir ievērības cienīga vēsture. Līdz Otrajam pasaules karam tā bijusi dzīvojamā māja. 19. gadsimta septiņdesmito gadu beigās te kādu laiku mitusi rakstniece Anna Brigadere kopā ar savas māsas Līziņas ģimeni. Pirms tam viņi dzīvojuši Pils ielā. Krietni vēlāk, jau 1933. gadā Ventspils pieredzējumus Brigadere aprakstījusi stāstā “Lūcija Dunker”.
Ap 1940. gadu divi brāļi nopirka šo māju un pārbūvēja tādu, kāda tā ir šodien. No tiem laikiem griestos joprojām saglabājušies ornamentu fragmenti. Padomju laikā ēkā atradās dažādi veikali. „Saulainās Romas” zālē aplūkojamas fotogrāfijas, kurās redzams, kā šis nams izskatījies divdesmitajos, četrdesmitajos gados un padomju laikā.

Kafejnīcas „Dolce Vita” vadītāja Svetlana ir dzimusi rīdziniece, bet kopš 1988. gada viņa dzīvo Ventspilī. „Tā ir kā diena pret nakti, kāda Ventspils bija, kad te atbraucu, un kāda ir tagad, – stāsta Svetlana. – Pilsēta, pateicoties mūsu pilsētas mēram, ir ļoti mainījusies, kļuvusi skaista un sakopta. Man šeit ļoti patīk. Pa šiem gadiem esmu pieradusi arī pie lielā vēja un biežajām vētrām. Sākumā tas likās liels pārbaudījums.”
Kafejnīcas „Dolce Vita” vadītāja iesaka Ventspilī apmeklēt:
1. „Lemberga Hūte”, atrakciju parks un slēpošanas kalns.Tur tiek piedāvāti daudzi un dažādi varianti interesantai un aktīvai laika pavadīšanai gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tā ir ļoti skaista vieta gan vasarās, gan ziemās. Kalnu ar katru gadu cenšas uzbērt vēl augstāku.
2. Piejūras Dabas muzejs. Tur ir patīkami pastaigāties un ir ko redzēt. Piemēram, dzelzceļš ar bānīti, kas gan kursē tikai vasarās.
3. Jaukas ir mūsu govis, kas sastopamas visā pilsētā Grūti pateikt, kura patīk labāk, visas ir interesantas.
4. Livonijas ordeņa pils. Tur katru gadu notiek bruņinieku turnīri.
5. Vienkārši pastaigāties pa pilsētu. It īpaši vasarā. Pilsēta ir ideāla ģimenēm ar bērniem. Pārventā ir interesanta bērnu pilsētiņa un ļoti skaista jaunā bibliotēka.
Ziemā pilsēta ir skaisti uzposta un izgaismota, vasarās visur ir ziedi un ziedu skulptūras. Sagaidot Jauno gadu, Ventspilī vienmēr ir krāšņš salūts, bet Ziemassvētku laikā notiek dažādi pasākumi bērniem.
Pati Svetlana brīvo laiku vasarās pavada pie jūras, bet ziemās bieži uz kalna. Viņa uzskata, ka Ventspilī vienmēr var atrast, ko darīt un kā izklaidēties.

pukju ziutinjas

Turpinājums sekos.

Saistītie raksti:

VENTSPILS PASTAIGAS

VENTSPILS PASTAIGAS BILDĒS

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!