Foto: Mums Patīk

Ventspils pastaigas

Iespējams, no kādas skolas ekskursijas pirms daudziem gadiem Ventspils bija palikusi atmiņā kā tumša pilsēta ar lieliem kuģiem ostmalā. Ilgu laiku nesanāca tur pabūt, tāpēc aizpagājušajā vasarā Mums Patīk piedzīvoja lielu pārsteigumu, ieraugot pilsētu jau pavisam citā skatā. Atkalredzēšanās rudenī jau tika gaidīta ar lielu nepacietību, lai vēlreiz izbaudītu pilsētas nesatricināmo mieru un lēno ritmu, pasēdētu Ventmalā, paklaiņotu pa Ostgalu un aizstaigātu līdz jūrai.

Ventspils_1434

Ventspilī mostamies un laiku skaitām pēc Rātslaukuma pretējā pusē esošās Nikolaja Evanģēliski luteriskās baznīcas iezvanītajām stundām un pusstundām. No Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas  loga noraugāmies pilsētniekos, kas pāri laukumam rītos steidzas uz baznīcu, tirgu vai darba gaitās. Pa otru logu redzama pilsētas galvenā bibliotēka un tālāk piemineklis Fabriciusam. Uzzinām, ka nams Annas ielā, kur tagad atrodas rakstnieku māja, celts 18. gadsimtā kā dzīvojamais nams, vēlāk tur dzīvojusies Ventspils rāte, tad dome, bibliotēka, muzejs, ugunsdzēsēji un visbeidzot tas atdots rakstniekiem un tulkotājiem. Vairāk par nama vēsturi, radošo ļaužu kaprīzēm un dīvainībām un īsteno mājas saimnieku runci Rudi lasiet šeit.

Nikolaja evangeliski luteriska baznicaNikolaja Evanģēliski luteriskā baznīca uzcelta 19. gadsimta sākumā un ir saglabājusi savu sākotnējo izskatu. Baznīcas vairāk kā 500 kilogramu smago zvanu gatavojis pirmais latviešu tautības zvanu lējējs Jānis Ulrihs Kleinšmits, bet baznīcai dāvinātais torņa pulkstenis nācis no Vērmaņa fabrikas Rīgā. Mūslaikos baznīcā notiek dievkalpojumi, tiek organizēti koncerti un par tradīciju kļuvis Torņa mūzikas koncerts pilsētas svētku laikā.

Turpat blakus Rātslaukumam un baznīcai atrodas viena no pilsētas dzīvākajām vietām – Tirgus laukums, kas izveidojies 17. gadsimtā. Mums Patīk arī tur piestaigāja pēc jūras veltēm, zemenēm un citiem lauku labumiem. Tirgus laukumā uzstādīts zvanu tornis ar pulksteni, kas atskaņo dziesmas un rāda laiku, nedēļas dienu un Mēness fāzi. Apaļās stundās pulkstenis atskaņo dziesmas „Pie dzintara jūras” melodiju, bet divreiz dienā ar Ulda Marhilēviča dziesmas „Uz priekšu, Kurzeme” piedziedājumu ieskandē īpašo Ventspils laiku. Zvanu torņa pakājē atrodas lieli skaitāmie kauliņi un tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidotā svaru, tilpumu un mēru ekspozīcija.

Pie tirgus laukuma uz Skolas un Tirgus ielu stūra nesen atjaunots nams, kas celts 17. gadsimta otrajā pusē un sākotnēji piederējis tirgotājam Henkem. Tagad tur darbojas viesu nams Zītari. Vasarās nama pagalmā ir atvērts alus dārzs, kas jau iekarojis ventspilnieku un pilsētas viesu simpātijas. Namā turpinās restaurācijas un kultūrvēsturiskā mantojuma izpētes darbi, saimniekiem ir daudz ieceru un darba pilnas rokas. Vairāk par Ventspils namu Tirgus ielā 11 lasiet šeit.

Pašā Tirgus ielas galā Ventmalā atrodas ekskursiju kuģīša „Hercogs Jēkabs” piestātne. Vizināšanās laikā var izbaudīt braucienu, vērot pilsētu un ar audiogida palīdzību iepazīties ar apskates objektiem un pilsētas vēsturi. Turpat netālu atrodas arī lielo kuģu piestātne – prāmju terminālis, kas nodrošina satiksmi ar Travemindi Vācijā un Nineshamnu Zviedrijā.
Pastaigājoties pa Ostas ielas promenādi, Mums Patīk satiek pirmās govju parādes dalībnieces, apskata no ziediem izveidotās figūras, ko aiz nezināšanas nokrusta par bolačiem, bet vēlāk uzzina, ka tās ir „Mārītes”, par piemiņu jūras kanāla padziļināšanai uzstādīto „Jūrakmeni” un strūklaku „Kuģu vērotājs”, kuras galvas izveidei akmens bluķis esot atvests no Zviedrijas. Blakus strūklakai atrodas „Spīķeris” – pēdējā no daudzajām 19. gadsimta ostas noliktavām, kas kādreiz garā rindā stiepušās no Tirgus laukuma līdz pilij. Reiz mums paveicas aplūkot karakuģus, vienā no tiem paviesoties un iemēģināt rokās paturēt kuģa ložmetēju. Un, protams, arī mums rodas vilinājums pasēdēt Ventmalā uz soliņa blakus latviešu jūrniecības pamatlicējam Krišjānim Valdemāram un palūkoties uz mazajiem kuterīšiem, kas šurpu turpu braukā pa Ventu vai nekad darbā neaprimstošajiem kuģu iekrāvējiem upes pretējā krastā.
Ostas ielas promenādes galā atrodas piemiņas laukums ar pieminekli jūrniekiem un zvejniekiem, kuru kaps meklējams jūras dzelmē. Tas uzstādīts 1938. gadā par tautas saziedotiem līdzekļiem. Pieminekļa idejas autors ir toreizējais Ventspils ostas kapteinis V. Ābelnieks.

No promenādei blakus esošajiem namiem mūsu uzmanību piesaista Ventspils 1. ģimnāzijas ēka, kas celta 20. gadsimta sākumā kā meiteņu ģimnāzija un Ventspils brīvostas pārvalde, kas atrodas savulaik leģendārās viesnīcas “Royal” ēkā. Turpat blakus vēl senatnes elpu glabā Nabagu iela un 1783. gadā celts Ventspils vācu luterāņu draudzes nespējnieku nams. Tā ir senākā pilsētas daļa. Tur atrodas Livonijas ordeņa pils, ar kuras uzcelšanu 13. gadsimta otrajā pusē tiek saistīta Ventspils pilsētas veidošanās. Pils tiek uzskatīta par vienu no vecākajiem viduslaiku cietokšņiem Latvijā, kas saglabājies līdz mūsdienām. Šobrīd pilī atrodas Ventspils muzejs, bet savulaik tur bijusi gan pareizticīgo baznīca, gan cietums, gan padomju armijas daļu mājvieta. Par Livonijas ordeņa pils vēsturi un kā pils tikusi pie sava spoka – melnā sivēna lasiet šeit.

Uz vienas no svarīgākajām pilsētas ielām – savulaik tā saukta par Karlštrāsi, tagad – par Kārļa ielu, pa kuru var nokļūt uz baznīcu, tirgu un ostu, – atrodas Kupfernams, kas celts 19. gadsimta pirmajā pusē un piederējis kādam turīgam vīram. Vēlāk tas bijis galīgi nolaists, bet tagad, ieguldot milzu darbu, atkal ir atjaunots. Viesu nama Kupfernams  mīkstos spilvenus, platās gultas un dāsnās brokastis izbaudīja arī Mums Patīk, pie reizes iztaujājot saimnieku par nama vēsturi. Par to lasiet Ventspils stāstos. Viesu namam ir savs salons Jasmīne , kas piedāvā plašu skaistumkopšanas pakalpojumu klāstu. Ar jaunākajiem salona piedāvājumiem iepazīstieties šeit.

Netālu no autoostas uz Kuldīgas ielas atrodas viena no Ventspils iecienītākajām kafejnīcām Dolce Vita , kas piedāvā plašu picu izvēli, daudzveidīgu kulinārijas un konditorejas izstrādājumu klāstu un ir īpaši draudzīga bērniem. Mums Patīk bija iespēja nogaršot prasmīgu meistaru pagatavotās picas un desertus, kā mums garšoja – lasiet Nogaršojam: „Dolce Vita” Ventspilī. Sarunā ar kafejnīcas vadītāju uzzinājām, ka šajā Kuldīgas ielas namā kādu brīdi dzīvojusi rakstniece Anna Brigadere. Par nama vēsturi un šodienas dzīvi vairāk lasiet Ventspils stāstos.

Viena no Mums Patīk iemīļotākajām pastaigu vietām ir Ostgals, kas aizsākas pie Avota akas laukuma un kā mazu, šauru, akmeņiem bruģētu ieliņu labirints stiepjas uz jūras pusi. Avota aka kā dzeramā ūdens ņemšanas vieta ir pazīstama jau ļoti sen. To izmantojuši gan vietējie iedzīvotāji, gan jūrnieki. Par avota esamību liecina arī blakus esošās Avotu ielas nosaukums. Ostgals sācis veidoties pēc 1836. gadā Krievijas valdības izteiktā uzaicinājuma un izsludinātajām priekšrocībām apkārtnes zemniekiem apmesties uz dzīvi kāpu joslā, lai novērstu pilsētas aizputināšanu ar smiltīm. Vairāku māju pagalmos pamanām enkurus, tīklus un citus zvejas rīkus, kas, iespējams, tiek glabāti kā liecība par iepriekšējo paaudžu nodarbošanos, jo, kā stāsta paši ventspilnieki, tie laiki, kad gandrīz katrā Ostgala mājiņā varēja nopirkt svaigas, kaltētas, kūpinātas, sālītas un vēl visvisādas zivis, kuru smārds bija jūtams mazajās ieliņās, ir jau pagājībā. Mazie koka namiņi ar ziedošām pelargonijām logos un visādiem niekiem, kas izstādīti kā muzeja eksponāti garāmgājējiem aplūkošanai, piešķir šai vietai romantisku noskaņu. Pēdējos gados rosību Ostgalā ienes atjaunotais Teātra nams „Jūras vārti”, kur visu gadu notiek izstādes, teātra izrādes, svētki un balles.

Kādā vasaras dienā Mums Patīk ar velosipēdiem devās meklēt jūru, jo tā būtu apgrēcība – būt Ventspilī, bet līdz jūrai netikt. Sākumā viss gāja raiti – pa velosipēdistu celiņu gar Ventu, tad cauri vasarnīcu rajonam, garām Piejūras dabas muzejam, un mežā iekšā. Bet ceļš, kuru izvēlējāmies, pēkšņi beidzās priežu meža vidū. Ceļš, kurš nekur neved? Taču vēlāk noskaidrojām, ka tas kādreiz ticis izbūvēts armijas vajadzībām. Nākošajā reizē jau pievērsām uzmanību visādām dīvainām drupām ceļmalās, kas varētu būt izbijušas būves militāristu vajadzībām. Varbūt kādam izdodas atrast arī kādu bunkuru, Mums Patīk nekas tāds ceļā negadījās, lai gan pirmajā braucienā nez kāpēc izdomājām – ja reiz ceļš beidzas, tad līdz jūrai ātrāk nokļūsim, braucot pa mežu stigu, nevis dodoties atpakaļ un meklējot pareizo ceļu. Tas beidzās ar to, ka līdām cauri brikšņiem, klupām uz koku saknēm, stiepām velosipēdus pa garu zāli un lielu gabalu pa smiltīm, kamēr beidzot ieraudzījām jūru. Bet mums palaimējās nokļūt gandrīz pavisam tukšā jūrmalā, kur tikai tālumā varēja redzēt dažus cilvēku siluetus. Kurš prata peldēt, tas peldēja, kurš neprata, tas bradāja gar krastu, salasījām pilnas kabatas ar krāsainiem akmentiņiem un izskalotiem koka gabaliem, pamanījām, ka ūdens te ir zaļganāks, nekā ierasts redzēt Rīgas jūras līcī, un arī viļņi jūrā krietni augstāki. Atpakaļ devāmies gar jūras krastu, kamēr ieraudzījām pazīstamākas ainavas un sajutāmies droši, ka vairs neapmaldīsimies. Citas reizes mums veicās labāk, jo atradām pareizās takas, kas izveda cauri mežam un kāpām.

Jau krietnu laiku prātā zīmējās romantiska ainava – saulriets uz mola. Tas bija skaists un rāms vasaras vakars, kad Mums Patīk gar Ventmalu, šoreiz – ar kājām devās to piedzīvot. Vēja gandrīz nebija, jūra bija pavisam mierīga, arī debesis izskatījās draudzīgas, un, kad bijām nonākuši pašā mola galā, neviena mākoņa neaizēnota, jūrā sarkana rietēja saule.

Nostalģisku atmiņu iespaidā rudenī gribējām vēlreiz piedzīvot saulrietu uz mola, bet atlikām un atlikām, jo nebija laika. Kāds krievu rakstnieks, kurš ik vakaru ar riteni brauca uz molu vērot saulrietu un atgriezies nebeidza jūsmot par to, mudināja Mums Patīk tvert beidzamo iespēju – vakaru bez lietus, jo, kamēr gatavojāmies, ritēja, iespējams, pēdējās saulainās rudens dienas. Tajā vakarā nelija, pilsētā pūta mērens vējs un likās, ka viss būs labi. Bet, jo tuvāk mēs pienācām jūrai, jo vairāk sabiezēja mākoņi un stiprāks kļuva vējš. Kad bijām klāt, kļuva skaidrs, ka tas vairs nav vējš, bet jau itin pamatīga vētra. Uzkāpuši skatu tornī, ieraudzījām, kā jūra kuļ baltas putas un viļņi šļakstēdami šķīst pret molu, tomēr nolēmām doties tālāk. Vētra pluinīja drēbes, pūta acīs smiltis un uz mola ceļa nošļakstīja mūs slapjus. Lai arī lāgiem likās, ka mūs iepūtīs jūrā, līdz bākai tikām itin veiksmīgi. Nonākuši mola galā ieraudzījām, kā ar nemierīgo jūru, draudīgi gāzelēdamās, cīnās maza jahta, kurai vien ar pūlēm izdevās sasniegt mola aizvēju. Un tad pie pamales parādījās lielais, baltais prāmis, kas cēlā gaitā nesatricināmā mierā, it kā vētra tam nieks vien būtu, gausi tuvojās bākai un iekuģoja Ventā. Lieki piebilst, ka saulrietu mēs neredzējām, toties līdz kaulam izjutām kārtīgu vētru.

Vēl daudzas vietas palikušas neiepazītas, tāpēc Mums Patīk cer vēlreiz atgriezties un turpināt Ventspils pastaigas.

Saistītie raksti: Ventspils pastaigas bildēs

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!