Foto: Mums Patīk
Literatūra
Vietu un lietu stāsti

Ventspils Rakstnieku māja svin 10. jubileju

Pašā vasaras plaukumā Ventspils Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja nosvinēja 10. dzimšanas dienu. Kā jau tas svētku reizē piedien, izstāstīsim mājas senāko vēsturi, kā mūslaikos pie tās tika rakstošie ļaudis, pakavēsimies atmiņās un padalīsimies bildēs iemūžinātajos mirkļos.

Ventspils Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja

Ventspils Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja

Neliels ieskats mājas vēsturē pirms rakstnieku ēras

Ventspils Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja senatnē

Ventspils Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja senatnē

Nams Ventspilī, kura pašreizējā adrese ir Annas ielā 13, celts XVIII gadsimtā kā pilsoņa dzīvojamais nams. Senākais zināmais Annas ielas pieminējums atrodams 1797. gada Ventspils kartē. Ielas nosaukums saglabājies nemainīgs vairākus gadsimtus, bet 1948. gadā tā pārdēvēta par Ugunsdzēsēju ielu. 1989. gadā atjaunots ielas vēsturiskais nosaukums. Spriežot pēc novērojumiem arheoloģiskajā kultūrslānī, kas šajā pilsētas daļā ir vienīgais izziņas avots par apbūves senumu, jādomā, ka pirms esošās apbūves kāda cita senāka ēka šai gruntsgabalā diez vai bijusi. Ir apzināti rakstiskie avoti, kas liecina, ka tagadējā Tirgus laukuma apbūves sākumi meklējami jau XVII gadsimtā, arī iepriekšējais pilsētas rātsnams atradies Tirgus laukuma dienvidu malā. Ēkas attēls nav saglabājies, bet no rakstītām ziņām var izlobīt, ka tā bijusi vienstāva celtne ar simetrisku fasādi un nelielu tornīti vidusdaļā. Ilgstoši tika plānots tornītī uzstādīt pulksteni, bet, vai to arī izdarīja, nav zināms. Tagadējo Tirgus laukumu tolaik droši vien sauca par rātslaukumu. Tagadējā Rātslaukuma austrumu malā paceļas ev. lut. Nikolaja baznīca, uzbūvēta 1835. gadā. Acīmredzot jau vismaz kopš XVIII gadsimta sākuma šī teritorija bija izvēlēta par reprezentablas apbūves vietu. Līdz XIX gadsimta vidum rātsnams atradās jau minētajā vietā pie Tirgus laukuma, bet ap 1850. gadu ēkas stāvoklis bija tik slikts, ka tā bija vai nu jāpamet, vai kapitāli jāremontē. Tad pilsētas rāte no Pētera fon Heikinga par 3 250 sudraba rubļiem nopirka māju iepretī nesen uzceltajai baznīcai. Par Heikingu ģimeni ziņu maz, nav arī zināms, vai ēku cēlusi šī ģimene. Namā Annas ielā 13 Ventspils rāte, pēc tam Ventspils dome atradās līdz pat neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanai, jo nav ziņu, ka ķeizariskās Vācijas okupācijas laikā tā būtu atradusies citur.

Nams Annas ielā 13 saistīts ar vairāku Ventspils kultūras iestāžu pirmsākumiem. Te jau kopš dibināšanas 1919. gadā atradās pilsētas bibliotēka, kura 1937. gadā beidzot apmetās savā pastāvīgajā mītnē Akmeņu ielā 2, ēkā, kuru šai vajadzībai pilsētas valde atpirka no Latvijas kredītbankas. Šajā ēkā tika izveidots arī vēlākais pilsētas muzejs 1928. gadā dibinātais Ventspils skolotāju arodbiedrības muzejs, kuru 1939. gadā pārcēla uz plašākām telpām Kuldīgas ielā 2 pilsētas valdes namā. Savukārt līdzšinējās bibliotēkas telpas vecajā rātsnamā atdeva ugunsdzēsējiem. Ugunsdzēsēju depo blakus rātsnamam atradās jau sen. Sākotnēji tā bija koka celtne, celta ap XIX gadsimta vidu, tajā izvietojās pilsētai piederošās ugunsdzēšanas ierīces. 1872. gadā depo celtni ar visām ierīcēm nodeva 1871. gadā dibinātajai Ventspils brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai. 1937. gadā ēka bija jau savu laiku nokalpojusi un tās vietā uzcēla jaunu.
Atskats vēsturē tapis sadarbībā ar Ventspils muzeju.

Rakstnieku māja šodien

Visupirms – sausi, toties daudzizsakoši skaitļi. Rakstnieku mājā pabijuši autori no aptuveni sešdesmit valstīm, tostarp ne tikai no Eiropas, bet arī no Indijas un Ķīnas. Gadā mājā uzturas ap 100 rezidentu, desmit gados kopskaitā – nu jau tuvu tūkstotim. Šeit iesāktas, rakstītas vai pabeigtas vairāk nekā 300 grāmatu (ar daudzām no tām var iepazīties Rakstnieku un tulkotāju mājas bibliotēkā). Mājas gaisotne šķiet tik patīkama un iedvesmu veicinoša, ka ap 80 procentiem no autoriem atgriežas atkārtoti, dažs arī trešo un ceturto reizi. “Tāpēc jau mums ir tā problēma, ka kapacitāte jau ir par mazu. Ja nebūtu drakoniska atsijāšana, apmēram puse gribētāju tiek atsijāta, tad būtu jāgaida vairāki gadi rindā. Arī tagad tā rinda ir vairāk kā gadu uz priekšu. Mēs paši brīnāmies. Es saprotu, ka te ir forši, bet ne jau tik ļoti. Šēž te francūži ārā pie galdiņa, es viņiem prasu – kā viņiem te patīk, viņi atbild – te ir paradīze. Kaut kāda maģija tajā visā ir,” stāsta Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja Andra Konste. Vēl jāpiebilst, ka Ventspils Rakstnieku un tulkotāju māja kopā ar Ventspils domi ir iedibinājusi literāro prēmiju par rezidencē tapušajiem darbiem “Sudraba tintnīca”, kas tiek pasniegta katru otro rudeni, katru gadu tiek piešķirtas arī izcilības stipendijas.

Ventspils Rakstnieku māja arvien vairāk iesaistās Latvijas literatūras dzīves norisēs – piedalās Latvijas Literatūras gada balvas (LaLiGaBa), Kurzemes Prozas lasījumu, grāmatu svētku un citu pasākumu organizēšanā, uz saviem pleciem ir paņēmusi lielu daļu no likvidētā Literatūras centra pienākumiem un nopietni domā par latviešu literatūras izvešanu plašākos ūdeņos, iesaistās organizatoriskajos procesos, kas saistīti ar piedalīšanos starptautiskajos grāmatu tirgos, domā par latviešu literatūras tulkošanu citās valodās.

„2014. gadā vienojāmies ar Kultūras ministriju par īpašu tulkotāju atbalsta programmu, jo pašlaik ir maz tulkotāju, kuri spēj latviešu valodā uzrakstīto mērķtiecīgi un sistemātiski tulkot valodās, kurās ir ļoti maz vai vispār nav tulkotu latviešu autoru darbu, bet mums ir tik daudz, ko rādīt citiem! Saistībā ar šo programmu pie mums jau viesojies spāņu dzejnieks un tulkotājs Luiss Hosē Palasone, kurš sāka apgūt latviešu valodu. Iedomājies, spāņu valodā no mums, latviešiem, vispār nav nekā, bet Hosē ir gatavs izdot antoloģiju!” stāsta Andra.

Kādā intervijā Andra Rakstnieku māju nosauca par spožu pogu pie pilsētas mundiera, jo tā palīdz Ventspils vārdam izskanēt pasaulē.

Rakstnieku mājas darbību finansē valsts, rakstnieku stipendijas un granti tiek piešķirti no Kultūrkapitāla fonda, bet citiem radošiem projektiem nauda tiek meklēta, sadarbojoties ar citām, arī starptautiskajām, institūcijām un piedaloties projektu konkursos. Ventspils pašvaldība ir atvēlējusi rakstniekiem šo māju par ļoti mazu īres naudu un visādi cenšas atbalstīt.

Andra saka: “Te ir tapušas daudzas izcilas grāmatas: Ulda Bērziņa tulkotais “Korāns”, četras Gundegas Repšes grāmatas, Ingas Žoludes, Māras Zālītes, Rutas Štelmaheres, Noras Ikstenas un citu pašmāju un ārvalstu autoru darbi. Rakstnieku mājas un Ventspils domes pasniegtās stipendijas jaunajiem autoriem parādījušas spožus vārdus – Arvi Vigulu, Arti Ostupu, Jāni Vādonu, Jāni Joņevu. Es nekautrēšos teikt, ka šis ir veiksmes stāsts.”

Mājas veiksmes atslēga ir īstie cilvēki īstajā vietā.

Andra par savu komandu: „ Es domāju, ka tas patiešām ir no Dieva. Ja nebūtu šitāda kompānija, kāda tā ir, tas ir kā kosmosa kuģī… Ja šajā vietā mums nebūtu notrāpījušies šie cilvēki, katrs no viņiem, būtu traki. Ja būtu kaut vai viens neiederīgs elements, būtu vāks, jo te katram ir gan cilvēciska, gan profesionāla, bet absolūti sava vieta. Zeltīte pārzina saimniecību, un es viņas skapjos nebāžos. Zinu, ko viņa dara, tāpat zinu, ka varu paļauties. Grāmatvedībā man nav jāskatās, jo zinu, ka Iveta visu izdarīs perfekti. Tāpat arī Ieva, kas pārzina starptautiskās lietas. Tā māja to bija pelnījusi. Jo, ja te būtu cilvēks, kurš ir bez humora izjūtas, bez kaut kādas izpratnes par visām šitām būšanām… Zeltītei varbūt bija visgrūtāk, jo viņa bija visnormālākā no visām. Tāds kārtīgs un normāls cilvēks, kurš piepeši nonāk šajā vidē. Pēc tam viņa teica – nu, tie pirmie trīs gadi… Viena kārtīga sieviete, kura kārtīgi saimnieko. Bet nekas, arī pierada.”

Kā tas viss pirms desmit gadiem sākās

Andra: “Ideja jau sen Rakstnieku Savienībā bija cirkulējusi, ka tādas rakstnieku mājas ir, no kurām mums vispazīstamākā atrodas Visbijā. Noras Ikstenas un Helēnas Demakovas nopelns bija tas, ka viņas atbrauca uz šejieni un pierunāja Lembergu, jo šī māja jau bija paredzēta kaut kam citam. Kad viņas pirmo reizi atbrauca, te kaut kādi skūtgalvji nāca ārā, kuri bija šo māju noskatījuši savam restorānam. Viņas teikušas, ka te būs māja rakstniekiem, šie tik novīpsnājuši – ak tad rakstniekiem, kā tad… Bet nu tā notika, un paldies Lembergam, ka viņš tomēr to saprata. Tajā brīdī, man liekas, viņam lielas pārliecības, kā tas varētu izvērsties, nebija, bet kaut kā viņi tur vienojās. Tolaik es vēl strādāju Čaka muzejā, kad Nora man piezvanīja ar vārdiem: „Tikai nesaki uzreiz nē…”. Ne es pēc tā amata plēsos, ne gribēju, ne rāvos, ne cīnījos, bet arī apzinājos, ka Čaka muzejā esmu jau izdarījusi visu, ko spēju, tāpēc ilgi nedomāju un savos piecdesmit gados sāku jaunu posmu.”

„Pirms mājas atklāšanas mēs ar Noru domājām, kā tajā mājā ienest svētību. Mācītāju gluži nevar saukt, jo tur būs dažādu konfesiju cilvēki, kas to zina, kas kuram patīk. Tad mēs abas tā reizē – kaķis un Anna. Mums taču ir Annas iela. Kad sākām šurp braukāt, māju vēl tikai pārbūvēja. Gājām uz bibliotēku, jo sākumā mums nebij ne kur sēdēt, ne datoru, nekā. Stāstām bibliotēkas meitenēm, ka mums vajag kaķi un Anna, un tā. Viņas saka – jā, un kā būtu ar Emīliju? Izrādījās, ka te ir bijusi un ir kaķene Emīlija. Tāda pūkaina kundzīte. Kad sācies remonts bibliotēkā, viņa pārgājusi uz šejieni, bet, kad sācies remonts arī šeit, viena bibliotēkas meitene bija apžēlojusies un paņēmusi viņu uz mājām. Nu, protams, ja ir Emīlija, tad kāda runa. Remonts jau gāja uz beigām, kad Emīliju atnesa, un viņa tā lēnām un prātīgi māju apskatīja no ārpuses, bet iekšā nenāca. Tieši tajā dienā, kad mājai bija pieņemšana, tieši pirms Jāņiem (atklāšana bija 30. jūnijā). Mēs sēdējām pie galda. Pirmā mēbele bija šis lielais galds. Es jau no sākuma zināju, ka pirmais, ko es te gribēšu, būs liels, liels galds. Komisija bija visu pieņēmusi un aizgājusi. Un tad pa virtuves durvīm,  asti cēli izslējusi, ienāca Emīlija. Izstaigāja katru istabu, abus stāvus. Tad viņa atnāca atpakaļ, nogūlās uz tās palodzes, kur Rudis tagad guļ, sāka laizīt kājas, asti… Ar to pietika, lai saprastu, ka svētība mājā ir ienesta.”
Vairāk par mājas radībiņām lasiet šeit.

Tieši pirms desmit gadiem 2006. gada 30. jūnijā Ventspils Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja pirmo reizi atvēra durvis rakstniekiem – vispirmām kārtām apskatei un novērtēšanai, bet dažs rakstnieks rādījās tik pārņemts ar netapušajiem, taču topošajiem tekstiem un mājas gaisotni, kas nudien rakstošam cilvēkam ir ideāli piemērota, ka turpmāko mēnesi vairs nebija dabūjams laukā. Atklāšanas pasākumā viss kā pienākas – Andras Konstes, mājas idejas iedvesmotājas Noras Ikstenas, toreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas uzrunas, maza lielā Jura Kronberga uzstāšanās, īsa ekskursija pa māju, autoru savstarpējā čupošanās un citas patīkamas būšanas. Cita starpā bija arī dažam negaidīts, citam rūpīgi gatavots notikums – Lielā Rakstnieka ierašanās. Lielais Rakstnieks ieradās ar kuģīti, cauri puspilsētai devās uz Rakstnieku un tulkotāju māju, viņu skaudīgi pavadīja krietns bars daudz mazāku rakstnieku un mākslinieku. Lielais Rakstnieks patiešām bija liels – ap trīs metru augumā, stipri izkāmējis, pēc skata drusku atgādināja Kārli Padegu, vien galvā nez kāpēc kardināla cepure. Viņš bija visur klāt, tomēr nekur īsti nepiedalījās, vien ar žestiem izteica savas simpātijas visiem klātesošajiem. Pēc tam viņš – vai nu pārguris, vai tradicionālā kārtā pamatīgi apdzēries – sapņaini smaidīdams, sēdēja mauriņā pie rakstnieku mājas un stutēja saimniecības ēkas sienu.

Jautrākie atgadījumi mājas dzīvē

Andra prot stāstīt stāstus – to atzīst katrs, kuram paveicies tos dzirdēt. Arī Mums Patīk to novērtēja, klausoties bezmaz seriālu par Rakstnieku un tulkotāju mājas sadzīvi un ikdienu, kas lāgiem nav ne sadzīviska, ne ikdienišķa. Diemžēl daudzu stāstu beigās tiek piekabināta piebilde – to rakstīt nebūtu ieteicams, jo stāstu varoņi diez vai būtu apmierināti, ja viņu Ventspils varoņdarbi taptu publiskoti.

Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja Andra Konste

Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja Andra Konste

Tātad – mājā uzturas dažādu valstu, lāgiem stipri atšķirīgu kultūru ļauži, kuri arī tīri psiholoģiski mēdz būt visai dažādi. Andra: “Dzejnieki ir vislielākie dabas brīnumi, no kuriem var sagaidīt pilnīgi neprognozējamas lietas. Tulkotāji ir visgudrākie un arī tie tolerantākie, jo pēc profesijas viņiem ir jābūt empātiskiem, jāprot iejusties otrā cilvēkā un ik pa brīdim jāpārmiesojas, tāpēc ar viņiem ir vieglāk cilvēciski kontaktēties. Viņi nav tik egoistiski kā rakstnieki vai dzejnieki. Prozaiķi, protams, salīdzinājumā ar dzejniekiem, ir reālistiskāki, bet arī – kā kurš un atkarībā no tā, ko viņš raksta. Mūsu pašu radošie cilvēki ne ar ko neatšķiras no citu valstu viesiem, mēs vienkārši viņus labāk pazīstam, vairāk par viņiem zinām. Mēs necenšamies katru līdz dvēseles dziļumiem iepazīt un tas arī nav iespējams. Katrai tautai ir savas tradīcijas. Francūzis būs sašutis, ja citi vakarā nenāk kopā pavakariņot vai uz glāzi vīna. Tas viņiem liekas absolūti nenormāli – nu, kā tā vispār var būt, ka tup tāds īdzīgs un darbos iegrimis latvietis savā istabā. Savukārt ziemeļniekiem tas liekas pilnīgi dabiski, ka viņš atnāk, ielien savā istabā un tu viņu gandrīz nemaz neredzi. Un viņš aizbrauc pilnīgi laimīgs, jo neviens nav traucējis un viņš ir varējis dzīvot tā, kā grib. Krievi savukārt grib uzstāties. Viņi nepārtraukti grib lasīt visiem savu dzeju. Ir bijis tā, ka es mizoju katrupeļus, bet viens krievu dzejnieks man lasa dzeju. Es jūtos neērti, nu, kā es tā dzeju klausīšos, kad man kartupeļi, bet viņam ir vienalga, ka tikai viņš var palasīt priekšā. Un tā ir katru reizi, kad viņš atbrauc. Viņam vajag čteņijus – vienalga kam, ka tikai lasīt. Vācieši atkal mums ir tādi uz instrukcijām krituši. Viņiem vajag ordnung. Lai arī cik viņi radoši un dažādi, bet tomēr viņam patiks, ja viss būs kārtībā – priekšā būs līgums, tur viss būs uzrakstīts. Ja viņš brauks ar riteni, tad vispirms pajautās – vai ir kādas instrukcijas, braucot ar riteni. Pirtī ejot – vai ir kādas instrukcijas.

Mums visu laiku no Indijas neviens nebija bijis, bet vienā vasarā atbrauca veseli trīs. Dace Rukšāne ar viņiem bija sapazinusies kādā rakstnieku mājā. Viņi ļoti jūsmoja par latviešu literatūru, gribēja viskautko tulkot un stāstīja, ka Kārļa Skalbes pasakas viņiem esot ļoti tuvas. Viņi varētu to izdot un dalīt graustu bērniem, jo viņiem esot tāda programma. Tad no Japānas mums ir bijuši pāris cilvēki. Burvīgā dzejniece Mari Konno, kas vienudien pēkšņi iznāca savā kimono. Viņiem kimono ir kā mums dārglietas. Tad mums bija tāda īsta tējas ceremonija, kādas notiek pie viņiem. Mari savā kimono lēja mums tēju, ko viņa bija paņēmusi līdzi, un stāstīja, kā tas notiek Japānā. Tas bija brīnišķīgi. No Ķīnas viens no pirmajiem pie mums bija Lī Lī. Bet viņš drusku dzīvo arī pa Zviedriju. Viņš bija apburošs un drīzāk izskatījās pēc acteka. Mēs nez kāpēc iedomājamies ķīniešus mazus, bet viņš bija tāda kārtīga auguma, diezgan plecīgs un ļoti izskatīgs. Un brīnišķīgi gatavoja ēst. Tas bija kaut kas apbrīnojams. Viņš bija apņēmies pagatavot visiem vakariņas no pieciem ēdieniem. Līdz noliktajam vakariņu laikam palikusi knapi stunda, bet virtuvē vēl nekas nenotiek. Aizmirsis? Bet ledusskapī un plauktos viņam taču ir zivis, dārzeņi, viskautkas cits. Tad Lī Lī nokāpa lejā un viens pats stundas laikā dabūja gatavus piecus ēdienus. Un visi garšīgi. Tas bija kaut kas neticams. Vēl mums ir bijuši turki, bija ļoti jauka latviete no Aļaskas, kura pēc profesijas ir vaļu pētniece. Līdzīgi kā latviešu sieva pazīst govis pēc sejām, tā viņa pēc sejām pazina vaļus.”

Taču starp rakstniekiem ne mazums visādu īpatņu vai vienkārši savādnieku, kas varbūt gluži problēmas nesagādā, tomēr reizumis izbrīna gan. Andra: “Piemēram, bija atbraucis Dariuss no Lietuvas. Milzīgs, liels lietuviešu rakstnieks, kuru mēs praktiski neredzējām. Viņš tikai vienu reizi iznāca no savas istabas, mēs ar Ievu viņu noķērām, gribējām apjautāties – kā viņam te patīk. Dariuss jau rādījās tāds sabijies, Ieva palūdza viņam parakstīt kaut kādus dokumentus, pēc tam viņš ieslēdzās savā istabā, un mēs viņu tā arī vairs neredzējām. Tikai – no virtuves nepārtraukti zuda trauki. Vienkārši – trauku nez kāpēc paliek aizvien mazāk un mazāk. Tad Dariuss atstāja zīmīti, ka steidzīgi aizbrauc uz māsas kāzām, un viņa istabiņā mēs uzgājām visus mūsu pagaisušos traukus. Tad tas trakais soms, kas ik pa brīdim atbrauc, tāds, ar briesmīgu naidu pret Putina režīmu. Viņš raksta par mafiju, par korupciju un brauc šurp ar pilnu galvu ar šīm kara un mafiju domām un vēl sadzēries. Sagadījās, ka tieši tobrīd pie mums bija daudz krievu, piedevām vēl arī Vācijas vāciete, kas izrādījās slāviste. Soms izdzirdēja to krievu valodu un pilnīgi satrakojās. Pārbiedēja vienu tādu jauku krievu kundzīti, brīvības cīnītāju, tādiem pūkainiem matiņiem kā pienenītei. Viņš tovakar uz visiem krieviem drausmīgi sakliedza, bet otrā rītā paģirains sēdēja pie galda un pratināja mūs ar Ievu – un tagad stāstiet, jūs saņemat naudu no Eiropas, bet atdodat Krievijai, tagad stāstiet, kā šī māja atmazgā naudu. Un tad mēs kādas divas stundas stāstījām viņam par Latvijas vēsturi un attiecībām ar Krieviju gadsimtu gaitā. Nesām viņām grāmatas, nolikām priekšā „Sibīrijas bērnus”. Viņš apraudājās un nākamajā dienā atnesa mums ar Ievu milzīgus sarkanu rožu pušķus. Viens francūzis, kurš galīgi neizturējās kā francūzis un sabijās ieraugot, ka mēs vārām ēst, un Ieva vēl pateica, ka viņš pats arī var gatavot sev ēst. Viņš ēdot tikai pārslas, pašas lētākās – jā, tās viņš ēdot. Liels piedzīvojums bija gājiens uz veikalu pēc veļas pulvera, jo viņš jau bija atbraucis ar drēbju kaudzi, ko vajadzēja mazgāt. Francūzis aizgāja ar Ievu uz “Drogām”, atrada pašu lētāko “Dosju”, tad vēl kādu brīdi tās paciņas svārstīja rokās, kura ir pilnāka, kura tukšāka, un pie letes vēl apjautājās – ja viņš visu neizlietos, vai varēs kādam pārdot to, kas ir palicis pāri. Mums virtuvē katram ir savs plauktiņš produktiem un parasti jau cits citam neko neizēd. Bet francūzis uz savas piena paciņas ar grūtībām bija ieskrāpējis savu vārdu, uzvārdu un istabas numuru, lai tikai neviens neiedomājas paņemt. Viņš patiešām visu laiku ēda tikai tās pārslas, bet, kad mēs viņu cienājām, tad gan viņs ēda pilnīgi visu. Aizbraucis viņš atrakstīja Ievai, ka ir aizmirsis rozīnes un drusku piena, un neticamā labdabībā atvēlēja – to mēs varot ņemt un tā, protams, esot dāvana. Ļoti dīvains francūzis. Man nez kāpēc likās, ka francūži tādi nemēdz būt.

Īstenībā šajos gados ir bijis tikai viens gadījums, kad saskārāmies ar rakstnieku, kuru diez vai mēs gribētu vēlreiz te redzēt. Tas bija kāds azerbaidžāņu rakstnieks. Atbrauca tāds vīriņš, iegāja savā numuriņā, ieraudzīja, ka tur nav televizora, tad viņš tur tā apstaigāja visu un paziņoja: „Čisto, no bedno, i gorod u vas čistij, no bednij”. Es viņam mēģināju paskaidrot, ka mums ir tāds askētisks stils ieturēts un tas pat nav aiz naudas trūkuma, bet gan esam konceptuāli izdomājuši pieturēties pie skandināvu tīrā stila, kas lieki nenovērš uzmanību un lielākoties visiem patīk, bet viņam nekas te īsti nepatika. Ievedu viņu virtuvē parādīt, ka te var sev kaut ko uzvārīt. “Es? Man kaut kas jāvāra?” “Nē, nē, ja jūs negribat, nav jāvāra…” Izskatījās, ka viņš pirmo reizi redz virtuvi un nekad nav ēst gatavojis. Es nezinu, cik viņam sievas, varbūt tās viņu barojušas. Ar tādām šausmām uz to mūsu plīti noskatījās… Vienu reizi gadījās redzēt azerbaidžāni pie plīts, cepa desas, bet pēc tam bija visa virtuve jāuzkopj, jo viņš pilnīgi nesaprata, ko dara. Pensija, izrādās, ap tūkstoti, viņš varēja te dzert Hennessy un nezin ko. Bet televizora viņa istabā nebija, pilsēta nabadzīga un ēst jātaisa – tā nu viņš izdomāja, ka labāk brauks prom. Zobus sakodis, izturēja divas nedēļas, jo, neraugoties uz pamatīgo pensiju, arī no stipendijas negribēja atteikties. Vēl viņš gribēja apskatīt Rīgu, tad mēs domājām – pašiem neērti, mēs pret viņu tik vēsi izturējāmies, kaut gan viņš bija pilnīgi izbesījis ar saviem izteicieniem. Gribēdama kaut kā palīdzēt, apjautājos, kur viņš paliks – viesnīcā vai kā. Jā, viesnīcā, tur nekādu problēmu nebūšot. Stāstu, ka patlaban ir tūristu sezona, var gadīties, ka viesnīcu atrast nav tik vienkārši. “Кто же к вам ездит?” (“Kurš tad pie jums brauc?”) Tad nu man pietika. Kad viņš taisījās ar saviem čemodāniem projām, tad mūsu sirdis neizturēja, mēs aiztaisījām sava kabineta durvis un ļāvām viņam iet. Tā ir vienīgā reize, kad mēs tā esam darījušas. Bet viņš to bija neatlaidīgi panācis.”

… un tad atnāca mīlestība

„Kaut arī rakstnieki šeit brauc strādāt, gadās arī tā, ka kāds pāris ieskatās viens otrā un nonāk pat līdz altārim. Te Nora satika temperamentīgo gruzīnu Levanu Beridzi, un mūsu mājā viņi nosvinēja kāzas. Noras un Levana iestādītā „Saldā mīlestība” aug tepat pie mājas un tagad katru gadu arī zied. Mēs ļoti pieskatām, lai ar to nekas slikts nenotiktu. Šeit dzejnieks Andris Akmentiņš ieskatījās mūsu mājas Ievā un kļuva par ventspilnieku. Arī viņi šajā mājā svinēja savas kāzas. Bet Nora un Gundega klāja viņiem kāzu galdu. Visi mājas darbinieki bija iesaistīti sazvērestībā tajā dienā, kad Ventas krastā piestāja igauņu dzejnieces Kristīnas Ehinas līgavaiņa laiva, lai viņa nenojaustu, kādēļ pirms mājupceļa ar smagām somām viņai jāstaigā gar krastmalu,” romantiskos brīžus mājas dzīvē atceras Andra.

Un kurš gan to zina, cik vēl romantisku stāstu glabā mājas sienas.

Te ir mājīgi

Būtu jābūt kādam noslēpumam, kas rada mājīguma sajūtu, kuru visi piesauc, runājot par Ventspils Rakstnieku māju. Pie vārtiem aug Gundegas dāvinātais kadiķītis un pagalmā jasmīni, pie mājas Noras mīlestība, pie pirts rožu krūmi un siltajā sezonā dobēs vienmēr kaut kas zied. Andra saka, ka tas nākot ar gadiem, jo jaunībā reti kam patīk pa zemi rušināties. Katrai normālai sievietei esot vajadzīgs dārziņš. Un vēl Ventspils mājas meitenēm ļoti patīk gatavot ēst. Kādi tik visādi kulinārijas brīnumi te nav redzēti un baudīti. Andra saka, ka kulinārijas šedevri te topot, kad atbraucot Gundega vai Nora, jo viņām patīkot gatavot. Viņa pati no ventiņiem esot iemācījusies sklandraušus cept, bukstiņbiezputra viņai labi padodoties un reņģītes tagad protot kārtīgi ietaisīt. Kad apjautājamies, vai ārzemniekiem arī garšo latviešu ēdieni un ko viņi paši gatavo, Andra stāsta: „Tā drīzāk ir tolerance pret visu, kas ir pagatavots. Dažreiz viņi gatavo foršas lietas, bet bieži vien diezgan dīvainas. Tie, kas no Eiropas atbrauc, bieži uz mums skatās kā uz tādām meža mātēm, jo tirgus un tādas lietas viņiem nav saprotamas. Viņiem jau tas, ka mēs tīrām burkānus un kartupeļus, liekas gana eksotiski. Un ja vēl sēnes. Viņi ir gatavi tās sēnes lasīt, bet, redzot, ka mēs vēl taisāmies tās sēnes arī ēst, mēģina pamukt, jo viņiem tas liekas ļoti aizdomīgi. Un otrā rītā ir priecīgi, kad ierauga mūs tomēr dzīvas. Mēs mēģinām viņiem ierādīt arī tās latviskās lietas, kas viņiem ļoti garšo. Acīmredzot mums joprojām tā pārtika ir ļoti laba un dabiska. To viņi tiešām ļoti novērtē. Vāciešiem īpaši iet pie sirds mūsu alus. Parasta dārzeņu zupiņa viņiem ir delishes. Par uzceptām reņģītēm viņi ir pilnīgā sajūsmā. Mēs viņiem mācām visādus latviešu ēdienus gatavot: biezputru, skābu kāpostu zupu, cik nu tas ir latvisks ēdiens, rupjmaizes kārtojumu un tā.”

Apjautājamies Andrai, vai kurzemnieki viņu ir pieņēmuši un vai viņa grib palikt te uz visiem laikiem.

„Varbūt es te iepriekšējās dzīvēs esmu dzīvojusi, jo es te jūtos tā, it kā jau būtu dzīvojusi pirms tam. Es te iejutos absolūti bez problēmām. Man patīk cilvēki, man patīk vide, man viss liekas absolūsi savs un absolūti pieņemams. Kurzemnieki ar visu savu humoriņu, ar visu savu atturību manam raksturam ir absolūti atbilstoši. Man varbūt latgaļu temperaments ir par vētrainu, bet šitas man ir pilnīgi kā radīts. Nu, nedomāju, ka uz mūžu. Es nedomāju te palikt, kamēr mani iznesīs. Kaut kādus gadus vēl droši vien jā. Jo mani bērni tomēr dzīvo Rīgā, gan jau ka būs mazbērni un gan jau ka es iešu atpakaļ.”

Ventspils Rakstnieku māja

Ventspils Rakstnieku un tulkotāju māja

Rakstnieku un tulkotāju māja

Ventspils Rakstnieku un tulkotāju māja

Ventspils Starptautisko Rakstnieku un tulkotāju māju nevar izstāstīt, to ir jāpiedzīvo, jāsajūt, jāiemīl, tad tā vairs neatstāj – rādās sapņos un aicina atgriezties.

Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas viesmīlību baudīja Mums Patīk
IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!