Birka: Klejojumi

Sandra: Man ir radies iespaids, ka esi aizrautīga ceļotāja.

Lauma: Ceļoju, cik nu spēju. Tā ir pilnīgi tāda nepieciešamība. Pagājušajā gadā netiku un jūtu, ka sāku jau paniski domāt, куда податсья, ka tikai uz kaut kurieni aizbraukt. Tā ir bijis vienmēr. Vecāki man bija tādi forši, žigulītis mums bija, mēs bijām trīs bērni, un jau tad mēs braucām ar teltīm uz Igauniju, Lietuvu, Kaļiņingradu, Pleskavu, kur nu tajā laikā varēja aizbraukt. Protams, ierobežoja naudas līdzekļi, tāpat degviela un ēšana pa ceļam kaut ko maksāja, bet mēs daudz kur pabijām.

S: Uz cik ilgu laiku vari atrauties no biznesa, lai kaut kur aizbrauktu?

L: Divas nedēļas ir tā robeža. Tas ir tas, ko es varu sastrādāt uz priekšu. Vienreiz biju 20 dienas projām. Īstenībā, tajās pēdējās piecās dienās jau sāku satraukties – neviens vairs nezvana. Pieraduši. Izrādās, var iemācīties. Var paši tikt galā un iztikt bez manis.

S: Kādi ir tavi sirdij tuvākie ceļojumu galamērķi?

L: Man patīk vietas, kur maz cilvēku un ir kalni. Esmu pilnīgi apsēsta ar kalniem, visi mani ceļojumi ved uz kalniem. Man patīk visi kalni un tieši kāpšana, slēpošana mani vispār nesatrauc. Nekur jau daudz es neesmu uzkāpusi. Es biju jau diezgan augstu līmeni sasniegusi kalnos kāpšanā, bet tad piedzima Aleksandrs un, protams, vairs nevarēju diži kāpt, varēju tikai palūrēt uz kalniem. Tas ir tāds pašsaglabāšanās instinkts, aizbraucam mēs uz tiem kalniem, bet, pirmkārt, ar sīci nekur augstu neuzkāpsi, otrkārt, visu laiku ir arī jāuzmanās un jābaidās. Un vēl man likās nodevīgi, kā es tā viena kāpšu un viņu atstāšu. Viņam taču arī būtu labi kāpt. Tāpēc sanāca gaidīt, kamēr Aleksandrs bišķīt pieaugs. Patlaban viņam jau seši gadi, un es domāju, ka viņš jau būs nopietns kāpējs.

Mēs parasti braucam ar mašīnu, sametam iekšā Spilvas zupas, Rīgas gaļas kombināta tušonku, rīsus, makaronus un tamlīdzīgas lietas un braucam. Mums ir laba telts, prīmusi un viskautkas tāds, braucam un kempojam – iepērkam vietējos našķus, vīnu, augļus un ērti iekārtojamies savā teltī, sīci pievienojam multenei datorā, pasauļojamies… kāpjam kalnā… gatavojam ēst… guļam – parasti apstājamies kaut kur uz vienu dienu. Un tad atkal kāpjam kalnos. Visskaistākie ir kalni un tad tie ūdeņi, kas tur ir pa vidu, – upes, ūdenskritumi, ezeri. Un, jāatzīst, man patīk ceļi, man patīk visa tā padarīšana ar braukšanu. Pie stūres pārsvarā braucu es. Autoceļi, maģistrāles, bet pēc tam ir jābrauc pa ceļu parasto un jāizbauda arī dabasskati

 

Kad Agatei bija septiņi gadi, mēs aizdauzījāmies līdz Šamonī (Chamonix-Mont-Blanc vai Chamonix), apmetāmies kempingā un uzrāpāmies traki augstu uz viena ledāja. Tā situācija tāda, ka man kalnu zābaki, Kristaforam kalnu zābaki, bet Agatei – kedas. Tu tādam sīcim nepirksi par lielām naudām kalnu zābakus vienai sezonai. Tad mēs kaut kā uzstiepām viņu augšā, bet izrādījās, ka lejā kāpt ir daudz grūtāk nekā augšā. Ar zābakiem, šipiem un sasaisti jau ir diezgan droši, bet tas bērns ar tām kedām vienkārši slīd. Tad no miglas izlīda rūdītu alpīnistu sasaiste – seši vīri ar mugursomām, šipiem un visām lietām – un ieraudzīja, ka mēs ar to slīdošo bērnu esam. Viņi iesēja mūs sev pa vidu un nonesa no tā ledāja, kas ir viens no lielākajiem pie Monblāna. Tad gan mēs nobijāmies un nākamajā gadā jau nopirkām Agatei īstos kalnu zābakus, jo sapratām, ka tā nevar. Viņa, protams, bija sajūsmā, un mums pašiem arī ļoti patikās, bet tie alpīnisti mūs briesmīgi nostrostēja un teica, ka tā darīt nedrīkst. Tāda pieredze mums bija.

Un vienmēr, kad mēs braucam, svarīgākais ir nokļūt līdz kalniem. Nesmukus kalnus es neesmu redzējusi. Man patīk Tatri, it īpaši tā Polijas daļa ir ļoti skaista, Norvēģijā ir fantastiski kalni. Tur ir vietas, kur ir ļoti apledojis, un ir vietas, kur nav. Viņiem patiesībā tur Norvēģijā ir ļoti labs klimats. Siltās Golfa straumes ietekmē tur ziemās dažkārt ir siltāks nekā pie mums, bet vasarās nekad nav karsti. Tur ir tāds patīkams siltums, kas turās rudeņos ilgi, bet gadās arī negaidīti pārsteigumi – vienreiz mēs augustā trāpījām sniegu. Izkāpām no mašīnas, šortos, un bļāvām – sniegs snieg. Toreiz noslēdza slaveno Troļļu ceļu (Trollstingen). Ļoti skaisti, protams, ir Alpi, it īpaši otra puse, kur Slovēnija. Tur, kur Bosnija un Hercogovina un Horvātija, ir vecie Balkānu kalni. Viņi tur ir ļoti, ļoti, ļoti skaisti. Uz Gruziju taisījāmies aizbraukt, bet nu nesanāca, tas man ir vēl plānos, bet nav vēl realizēts. Kad gadās ar karadarbībām saistīti notikumi, tad ar bērniem liekas neprāts uz turieni doties. Es nebraucu tikai bērnu dēļ, bet tas ir manā prātā obligāti. Es vispār nekad nevienam neesmu bērnus atstājusi. Es viņus visur ņemu līdzi, lai nebūtu pēc tam jāsaka – ak, Dievs, kā man tāds bērns izauga. Skaidri zinu, kā viņi man tādi izauga.

S: Kurš ir augstākais kalns, kurā esi uzkāpusi?

L: Es jau baigā kāpēja. Protams, maksimāli izmantoju visādus pacēlājus un kā tik var atvieglot dzīvi. Bet viena tāda vieta, kur mēs ar Kristaforu un Agati, mazu, kāpām, ir Ronas Alpi. Tur ir tādas maziņas pilsētiņas, maz tūristu un ļoti skaistas vietas. Tur mēs tikām līdz 3500 ar astīti, kas arī ir tas pašu kāpjamais augstums. Tagad Kristaforam veselība ir samaitājusies, viņš vairs nevar kāpt. Pēdējo reizi mēs ar Agati pēdējo kāpām, Kristaforu ar Ali (dēls Aleksandrs) atstājām kempingā. Tad mēs no citas puses kāpām un vēl augstāk uzkāpām divatā – kādus 3700 metrus.

Es pat apsvēru iespēju nopirkt to kempingu, kur mēs vairākkārtīgi bijām palikuši, kad braucām kāpt, jo viņš bija izlikts pārdošanā. Un tad man pirmo reizi ienāca galvā – johaidī, patiesībā taču nekā neiespējama nav, es taču varu to nopirkt. Kristafors paskatījās uz mani kā uz jukušu, lielā meita arī teica, ka tas izklausās murgaini. Man bildes arī ir, ja tu redzētu to vietu – vienā pusē ir nogāze, gar kalnu augšā iet ceļš, un vienā līkumā tur tāda pļaviņa izveidojusies ar strautiņiem, kuri no tā kalna tek lejā. Tajā pļaviņā ir izveidots kempings, un vēl tur atrodas veca zemnieku māja. Viņam tāds francisks sarežģīts nosaukums, ko es nemaz nemāku pareizi izrunāt. Tas atrodas pie Bofortainas (le Beaufortain), kur tie Ronas Alpi. Tas nav tālu no visaugstākajiem Alpiem, apmēram kādus 70 kilometrus, bet ceļu attālumi tur ir citādi. Tas, ka tur ir tikai 70 kilometri, vēl nenozīmē, ka tu nebrauksi trīs stundas.

S: Vai vīram arī ir tikpat liela apsēstība ar kalniem kā tev?

L: Man liekas, ka viņam nav, bet viņš to dara manis dēļ. Visi cilvēki jau nav vienādi, visiem nav iekšā tas pirdiens.

Visu sarunu lasiet šeit.

Laukums burtiski kūp tiešā un pārnestā nozīmē no spraigās aktivitātes un enerģijas intensitātes. Un no attāluma, starmešu izgaismots, tas šķietami deg pat baltām  liesmām. Dzīve šeit sit augstu vilni. Čūsku dīdītāji, triku mākslinieki, zobenu un uguns rijēji, stāstnieki, dzejnieki un jokdari, aktieri, dejotāji, Berberu muzikanti, kas ap sevi pulcina ļaužu masas, tādējādi pelnot savu dienišķo maizi. Skatītājiem par redzēto tiek prasīti daži dirhami. Viens Marokas dirhams ir aptuveni desmit eiro centi, bet tos pašus cits no kabatas velk ārā gariem zobiem, cits laižas ap stūri, toties atkārtojumu gaida visi. Bet cik daudzi aizdomājas, ka par pārdesmit centiem savām acīm redzējuši vienu no pasaules kultūras mantojuma šedevriem?

2001. gadā UNESCO “Djemma-el-Fna” laukumu atzina par vienu no cilvēces nemateriālā mantojuma meistardarbiem līdzīgi kā Dziesmu un deju svētku tradīcija Latvijā, tango dejas tradīcija Argentīnā, flamenko Spānijā, fado dziedājumi Portugālē, Kabuki teātris Japānā, šamaņu deja Indonēzijā un daudzas citas kultūras tradīcijas citviet pasaulē. Cik daudz mēs būtu gatavi maksāt par šiem šoviem? Kaut Marakešā cilvēki strādā uz ielas, arī šejieniešu ieguldītais darbs ir ļoti liels ilgstošos treniņos, lai sagatavotu priekšnesumus, aktivitātes, ar ko pēc tam izklaidēt apmeklētājus garās un smagās darba stundās no rīta līdz vēlai naktij. Un tas ir viņu vienīgais iztikas avots.

Turpat var apbrīnot arī marokāņu izdomu un oriģinalitāti, kā vienkāršas  lietas padarīt par aizraujošu aktivitāti tūristiem. Laukumā tiek rīkotas arī dažādas spēles un atrakcijas. Brīdi vērojam, kā ar jancīgām makšķerēm tiek zvejotas Coca-cola, Fanta vai Sprite pudelītes. Neatlaidīgi mēģinājumu tikt pie loma uzdzen azartu un liek iegailēties mednieka garam cilvēku acīs. Līdzi dzīvo visi klātesošie. Radošums un kultūras izpausmju daudzveidība šeit rada kolorītu esenci, ko vārdos grūti aprakstīt. Tas ir jāpiedzīvo un jāizmēģina pašam uz savas ādas!

Mūsdienās “Djemma-el-Fna” laukuma saglabāšanai piešķirta nozīmīga prioritāte arī politiskā līmenī. Ne velti jau kopš Marakešas pilsētas dibināšanas 11. gadsimtā “Djemma-el-Fna” laukums ir kļuvis par vienu no galvenajiem pilsētas simboliem, kultūras telpām, vienviet koncentrējot unikālu marokāņu kultūras tradīciju kopumu. Ar to saprotot ne tikai ielu mākslinieku izklaidējošos priekšnesumus, bet visu, kas notiek laukumā un sniedz savu pienesumu šīs īpašās kultūras telpas radīšanā. Diennakts gājumam ritot, te iespējams piedzīvot it visu, kas vien nāk prātā.  Te sastopami hennas zīmētāji, nākotnes zīlētāji, ūdens nesēji, sprediķotāji, zobārsti, zintnieki un tradicionālās medicīnas praktizētāji. Visdažādākie pakalpojumi tiek piedāvāti, kā dienā, tā naktī. Laukumu aptver dažādas sabiedriskās ēkas, restorāni vairākos stāvos, no kuriem paveras ložu cienīgi skati.

Mēs līkumojam starp tirgotāju stendiem, kas piekrauti sulīgiem, svaigiem dienvidu augļiem, riekstiem, žāvētām vīģēm, datelēm, garšvielām un citiem tradicionāliem marokāņu produktiem. Kā mazi vilciena vagoniņi rindās stāv svaigi spiesto sulu tirgotāju rati milzīgiem, košiem koka ratu riteņiem. Tie nokrauti svaigu apelsīnu, citronu un greipfrūtu kaudzēm. Garām ir grūti paiet un glāze tikko svaigi spiestas apelsīnu sulas maksā vien dažus dirhamus. Turpat var iegādāties arī arābu un berberu amatnieku izstrādājumus. Vakara stundā laukums piepildīts spoži izgaismotiem pārtikas stendiem,  kuros pavāri baltos uzsvārčos mūsu acu priekšā gatavo visdažādākos ēdienus, sākot no tradicionāliem salātiem, kuskusa, tadžinām, kebabiem, līdz gliemežiem, veselām ceptām vistām un pat aitu galvām. Laukums pārvērties par kolorītu brīvdabas restorānu. Virs galvas vien klaja nakts debess, kuras melnumu izbalina baltie dūmi, kas mutuļiem ceļas no pārvietojamajiem restorānu ratiem. Tie apreibina ar apetīti rosinošajām smaržām un itin viegli arī aizmiglo skatienu dzīves skaudrajai realitātei, kas patiesībā sastopama ik uz soļa. Nabadzība ir viens no lielākajiem Marokas izaicinājumiem. Bet par to nākamajā stāstā, kad Marakešā iegriezīsimies otro reizi.

Kaulēšanās Sahāras pievārtē

Pēc gara ceļa beidzot esam nonākuši pievārtē pasaules lielākajam smilšu tuksnesim – Sahārai. Mēs neesam iepriekš neko rezervējuši vai pasūtījuši, tāpēc plānojam doties uz vietas meklēt, kā nokļūt līdz baltajām smilšu kāpām. Bet kā izrādās, mums nekas nemaz nav jāmeklē. Jau izkāpjot no autobusa, te viss tiek pasniegts kā uz paplātes. Vietēji savu biznesu prot un arī mēs gala versijā esam ieguvēji. Kaulēšanās procesu gan gribētos apiet, bet sākotnēji piedāvātā cena par braucienu uz tuksnesi tomēr ir stipri lielāka, kā esam rēķinājušies pēc ceļvežos norādītās vidējās samaksas. Bet kas gan cits vietējiem atliek? Viņi ir pieraduši un zina, ka tūristi pēc pirmā cenas piedāvājuma vienmēr cenšas visu te nokaulēt tikai kaulēšanās pēc vien. Bet vai tad katrs negrib par savu darbu saņemt pienācīgu algu? Un bez vietējiem līdz tuksnesim, baltajām kāpām, kamieļiem, berberu apmetnēm tāpat nevienam netikt.

Ieceļotāju iedibinātā kaulēšanās tiek aktīvi kultivēta tik sen, ka tā jau kļuvusi par ierastu praksi un tiek uzskatīta par piederīgu šīs zemes kultūrai un neatņemamu tirgošanās sastāvdaļu. Dažs pat ņemas apgalvot, ka izvairīties no kaulēšanās būtu nepieklājīgi, tomēr prēmijas savā darbā gan patīk saņemt visiem. Diez vai marokāņi arī kādreiz nebūtu pelnījuši kādu prēmiju?

Lai nu kā, kam gribēti vai kam negribēti, bet kaulēšanās šajā zemē rit uz nebēdu. Un vietējie ar radošu piegājienu pratuši šo procesu padarīt par gana azartisku pasākumu. Ar attīstītām aktieriskajām dotībām, prāvu humora un entuziasma devu kaulēšanās process nereti tiek pārvērsts pat par veselu izrādi, kuras scenārijs tiek radīts turpat uz vietas. Un atkarībā no iesaistītajiem dalībniekiem un viņu raksturlomām, šī spēle var būt aizrautīga, koķeta, humoristiska amizierēšanās, kuras gala iznākumā uzvarētāji paliek abi – kā apmierināts pircējs, tā pārdevējs. Abpusēji veiksmīgs darījums, pozitīvas emocijas un krāsaina piedzīvojuma bagātināta diena. Bet tikpat labi šī izrāde var tikt piesātināta spēcīga dramatisma elementiem un dažkārt beigties emocionāli uz ne tik pozitīvas nots, kad tiek mēģināts pārkāpt robežas vai ieviest jaunus spēles noteikumus. Ieejot kaulēšanās azartā, var gadīties piemirst, ka katra lieta, pakalpojums, kam par visām varītēm tiek mēģināts nodiņģēt viszemāko cenu, patiesībā ir cilvēku ieguldītais darbs un no atlīdzības, ko saņems, būs atkarīgs, cik dienas varēs paēdināt savu ģimeni.

Par tirgū pārdoto preču vērtību un par tām pieprasīto tādu vai citādu samaksu daudz domāju, uzzinot stāstu par kādu amatnieka ģimeni. Tēvs ir podnieks, kas visu mūžu to vien darījis, kā caurām dienām no māliem gatavojis traukus, kas pēc tam tiek vesti uz pilsētu pārdot. Darbs ir grūts un viņš strādā ļoti garas darba stundas no agra rīta līdz vēlai nakti. Par tik īsu darba dienu kā astoņas stundas viņš pat neuzdrošinātos sapņot. Tomēr vīrs uzskata, ka viņam ir ļoti veicies, ka vispār bijusi iespēja apgūt arodu agrā jaunībā, jo bez amata prasmēm viņš neredz citu veidu, kur varētu strādāt un nopelnīt. Ģimene dzīvo krietni pieticīgos apstākļos, laukos, tālu no pilsētas. Eiropietis droši vien tos pat nesauktu par dzīves apstākļiem un liela daļa pat dienu nespētu izturēt, kur nu vēl mūžu nodzīvot. Bet tas ir tas, ko šī ģimene var atļauties ar nopelnīto par savu darbu un viņi ir pateicīgi par to, kas viņiem ir. Kopā ar tēvu diendienā no agra rīta līdz pat vakaram strādā arī viņa dēls. Dēlam ir 14 gadu, taču viņš skolā neiet. Puika gribētu gan, bet ģimene nevar to atļauties. Ir jāstrādā, lai nopelnītu iztiku. Samaksa par izstrādājumiem ir tāda, ka viens pats tēvs nevar izgatavot tik daudz trauku, lai varētu nodrošināt visu ģimeni.

Atgriežoties pie stāsta par mēģinājumu sarunāt izbraucienu uz tuksnesi, mums izgāja visai interesanti. Vēloties maksimāli izvairīties no kaulēšanās procesa, tomēr kaut kā dabiski sanāk pieņemt savas lomas šajā tirgošanās izrādē. Šejienieši ir pieredzējuši un, šķiet, viss rit pēc paredzētā scenārija. Mēs nepiekrītam viņu pirmajai piedāvātajai cenai par dienas braucienu uz tuksnesi, savukārt viņi piedāvā jaunu cenu. Tālāk mums esot visai pasīviem aktieriem šajā pasākumā, sanāk neliels kuriozs – īsti nekaulējoties, tomēr iegūt visai izdevīgu darījumu. Kamēr savā starpā apspriežamies, mums tiek piedāvāts jau jauns piedāvājums – nedaudz piemaksājot, vienas dienas izbrauciena vietā doties divu dienu piedzīvojumā tuksnesī ar nakšņošanu berberu teltīs. Šādu variantu nebijām apsvēruši. Brīdi domājam, ko izvēlēties, kā labāk darīt. Bet pa to laiku mums jau tiek tam piedāvāta atlaide. Kaut mūsu sākotnējais plāns ir baltās smiltis tikai pačamdīt, izbraukt ar kamieļiem un jau vēlu vakarā traukties tālāk Marokas grandiozo pilsētu iekarojumos, tomēr vilinājums pavadīt nakti Sahāras tuksnesī ir pārāk liels. Un skaidrs, ka šādu izdevību garām laist nevar! Vēl mirkli apspriežamies, kā saplānot tālāko ceļojumu, kuru apskates vietu būtu gatavi svītrot no nākamo dienu maršruta. Nespējot sagaidīt atbildi no mūsu puses, tiek piedāvāta nākamā atlaide. Gala rezultātā iegūstam pietiekami labu cenu divu dienu avantūrai tuksnesī un jaunu marokāņu draugu Ismailu, kurš būs mūsu tuksneša pavadonis nākamās divas dienas. Nu ko, braucam!

Turpinājums sekos.
Saistītie raksti: Maroka: No dienvidiem līdz ziemeļiem nedēļas laikā

Sadarbības partneris Jēkaba Ceļojumi.

– Ja Viļņā spēlētu „Nine Inch Nails”, tu brauktu, vai ne? – šķiet, atcerējies par manu mazliet agrākā jaunībā pašrocīgi „apzīmogoto” apakšstilbu, viens no viņiem ievaicājas.

– Jā, uz NIN es dotos, bet „Depeche Mode” gan laidīšu garām. Patīk jau, taču nevarētu teikt, ka esmu ārkārtīgi iedziļinājusies muzikālajā materiālā, – kaut kā taisnojos, lai tikai nebūtu jāizrunā riebīgā frāze: „Pietrūkst naudiņas…”

Sēžam, našķējamies, klausāmies mūziku, apspriežam grupas vēsturi un attīstību, un es sāku domāt, ka varbūt tomēr kādā no sludinājumu lapām paveiksies dabūt lētu pēdējā brīža biļeti un tādējādi nonākt skatītāju rindās.

Šo plānu īstenot neizdodas, bet prātā jau ir nākamais – jāstopē uz Viļņu un jācenšas tikt pie biļetes tur, koncerta norises vietā. Arī tad, ja neredzēšu grupu, dzirdēt viņus gan jau varēšu – kā nekā tas būs āra pasākums. Un vēl apskatīšu Viļņu.

Nākamās dienas pusdienlaikā pametu Rīgu. Satiksme intensīva, taču brīnumainā un laimīgā kārtā šosejmalā esmu vienīgā stopētāja. Pēc tam, kad luksoforā zaļā gaisma neskaitāmas reizes nomainījusi sarkano un garām pabraukusi gara automašīnu straume, mazliet jau pagurušas rokas mājienam atsaucas kāds pārītis, kas brauc uz Viļņu. Tiesa gan, pa ceļam viņi plāno apciemot radus, taču līdz Bauskai mani aizved.

Lai ceļš būtu jautrāks un šķietami īsāks, ieeju Bauskas „Rimi” un iegādājos divas pudeles šīs pilsētas vārdā nosauktā alus. Iepakoju somā un stopēju tālāk.

Pēc neilga brīža žests ar augšup pavērsto īkšķi uzrunā vēl kādu „Depeche Mode” cienītāju. Vīrietis piedāvā uzlikt grupas jaunāko albumu, kuru līdzīgi man nav līdz galam noklausījies. Braucam, klausāmies mūziku, pļāpājam. Uzzinu, ka viņš ir francūzis, kas piecus gadus strādā Rīgā, bet pirms tam desmit gadus pavadījis Viļņā. Pasaules pilsonis, kura sastapšana mudina atminēties savus piemirstos un neīstenotos klejotājas sapņus.

Ceļmalā jāgaida vairs nebūs, taču ar alu koncertā  iekšā nelaidīs, tāpēc nospriežu, ka jāsāk tukšot krājumi. Kautrīgi apvaicājos, vai automašīnas vadītājs neiebildīs, ja es atļaušos tādu vaļību, un, saņēmusi piekrišanu, palēnām sāku iestiprināties.

Viļņu sasniedzu ātrāk nekā draugi, kas no Rīgas ar fanu reisu izbraukuši apmēram pusotru stundu agrāk. Pirms došanās uz koncertu mans jauniegūtais paziņa apciemo kādu senu draugu, kuram Viļņā pieder neliels restorāns, nodēvēts par „Jaltu”. Tur gaisotne kā dārzā – augļu koki, krūmi, krāsainas koka mēbeles, kas šķiet salasītas no visurienes, tostarp no skolām, siltumnīca, kurā aug salāti, loki un dilles, turklāt ik pēc laiciņa teritoriju caurstaigā kāds vietējais vai no kaimiņiem ieklīdis kaķis, kurš ierāpjas pagrabā pa lodziņu, kas noformēts kā televizora ekrāns.

Runājam par Viļņā nupat notikušo seksuālo minoritāšu gājienu, aplūkojam fotogrāfijas, daudz smēķējam un dzeram leišu alu.

Vienubrīd gan ienāk prātā, ka būtu it kā jādodas uz koncertu. Katrs paņemam pa plastmasas glāzei, kas  līdz malām pilna ar alu, un ejam uz Viņģa parku – teritoriju, ko varētu salīdzināt ar Mežaparku Rīgā. Biļete ir tikai francūzim. Kad nokļūstam parkā, grupa jau spēlē. Lietuvietis nopērk biļeti pie ieejas, bet man jādodas meklēt bankomātu, jo kasē ar karti norēķināties nevar. Pirms tam gan ar francūzi apmaināmies telefona numuriem.

Ejot sāku domāt par to, ka, kamēr atnākšu atpakaļ, koncerts jau būs tikpat kā beidzies, tālab biļeti pirkt diez vai ir vērts. Priekšplānā visām iegribām izvirzās pieticīga vēlme iemalkot kārtējo alu, fonā klausoties „Depeche Mode” dzīvajā izpildījumā.

Tuvojoties Viņģa parkam, dzirdu, ka koncerts joprojām turpinās. Esmu iereibusi, un man šķiet interesanti uzzināt, vai tur ir iespējams ielavīties slepus. Parkā lienu iekšā no šosejas puses. Debesis tumšas, redzamība slikta, visapkārt koki un krūmi, kas cieši saauguši cits pie cita, radot asociācijas ar kārtīgiem džungļiem, gar potītēm trinas nātres un citas nezāles, sandalēs ieautās pēdas skar mitra zeme, un es ļoti, ļoti ceru, ka parkā nav nevienas upes vai grāvja, kurā nejauši varētu ievandīties. Jūtos kā teiksmu un pasaku pasaulē – te ir gan skaistums, gan bīstami elementi un pilnīga neziņa. Turklāt mirkļa burvību pastiprina fakts, ka pārsimts metru tālāk spēlē elektroniskās mūzikas leģendas.

Brienu arvien dziļāk džungļos, vadoties pēc skaņas un sajūtām. Pienāk brīdis, kad koncerta norises vietas meklējumus atzīstu par bezjēdzīgiem. Ir izdzerts pārāk daudz alus, mazliet sāp galva un gribas gulēt. Izritinu lakatu, novelku kurpes, apsedzos ar žaketi un atplīstu. Pēdējais, ko dzirdu no koncerta, ir „Just can’t get enough”.

Palēnām mostos. Kamēr esmu pusmiegā, šķiet, ka atrodos savā istabā uz grīdas. Galvā sāk rosīties domas, ka vajadzētu saņemties un uzvilkt zeķes. Tad būs siltāk. Pēc brīža jau spriežu, ka jāietinas guļammaisā, vēl pēc kāda laiciņa – ka tad, ja noņemtu no gultas segu un ar to apklātos, būtu pavisam labi. Bet nav ne zeķu, ne guļammaisa, ne segas, ir tikai neizturams aukstums un pamatīgas galvassāpes.

Atveru acis, palūkojos pulkstenī – ir divi naktī un es, maza, jauka un piemīlīga meitene ar brillītēm, viena pati guļu tumšā Viļņas parkā. Man ir bail, un fakts, ka kabatas nazis ir palicis Rīgā, liek justies vēl neomulīgāk. Ievelku elpu un izlasu jaunākās īsziņas: draugi ar fanu reisu jau ceļo uz Rīgu, un vienīgais cilvēks, kuru es šajā pilsētā zinu, pirms stundas ir aicinājis mani uz „Cafe de Paris” par laimi, norādot kafejnīcas adresi.

Ir jātiek laukā no džungļiem. Tālumā redzu gaismas, eju turp. Iznāku uz celiņa, kurš ved cauri parkam. Apkārt nav neviena cilvēka, un man nav ne mazākās sajēgas, uz kuru pusi lai dodas. Sākas panika. Tad nomierinos, jo aptveru, ka no parka tikšu ārā jebkurā gadījumā, tikai labāk gan būtu izsoļot pa izeju, kas ved uz centru – pieļauju, ka francūža minētā izklaides vieta varētu būt tajā apkaimē.

Pa ceļam redzu divus vīriešus, kas meklē tukšās pudeles vai ko tamlīdzīgu, un nopriecājos, ka viņi mani neuzrunā. Toties pie parka izejas ir daži jaunieši, kam pajautāju ceļu. Uzzinu, ka soļoju pareizajā virzienā, un turpinu ceļu cauri naksnīgajai Viļņai.

Jo tuvāk centram, jo vairāk cilvēku. Sastopu divas latvietes, kas, apkrāvušās ar somām un alkoholu, pēta pilsētas karti. Viņas aiziet, skaļi sarunājoties, un vīrieši no pretējā ielas pusē esošā nama uzsauc viņām sveicienu. Latviski.

Vecpilsētā daudz ļaužu, daļa no tiem ir tērpušies „Depeche Mode” krekliņos. Atkal izdzirdu un pēc tam arī pamanu latvietes, kas  joprojām nespēj saprast, uz kuru pusi viņām jāiet. Arī es esmu mazliet apjukusi, tālab sāku uzrunāt pretimnācējus, lai noskaidrotu kafejnīcas atrašanās vietu.

„Cafe de Paris” atrodas cieši blakus Francijas institūtam Lietuvā. Tās ir divas šauras, spilgti sarkanā tonī izkrāsotas telpas, no kurām vienā ir bārs, bet otra ir paredzēta mierīgai pasēdēšanai. Pirmajā telpā spēlē dīdžejmeitene, un šaurā eja, kas ved bāra dziļumā, tiek izmantota arī kā deju placis. Turklāt dancotāji visdažādākie, starp tiem – arī suns. Gaisotne tik brīva un demokrātiska, ka nospriežu – neviens jau neiebildīs, ja nosnaudīšos uz kāda komfortabla ādas krēsla. Bet vispirms apsēžos pie letes, lai pasūtītu kaut ko sevis uzmundrināšanai. Pēc pāris minūtēm ienāk francūzis. Manuprāt, viņš ir mazliet pārsteigts, kad uz jautājumu, ko es dzeršot, atbildu: „Kafiju.”

Viņš parāda, ka kafejnīcai ir arī bruģēts iekšpagalms – vieta, kur pasēdēt un uzsmēķēt, kur līdzās iereibušiem vai vienkārši pagurušiem ļautiņiem skraida daži cilvēka labākie draugi.

Sēžam, pīpējam, malkojam katrs savu dzeramo un apmaināmies ar informāciju par pēdējo stundu notikumiem. Raibi gājis abiem.

Nopriecājos, ka viņš nevēlas turpināt ballēšanos, bet par piedāvājumu pārnakšņot restorāna „Jalta” birojā esmu vairāk nekā sajūsmā. Būs tūristu paklājiņš, guļammaiss un jumts virs galvas – pēc Viņģa parkā pavadītajām stundām tas ir vairāk nekā pietiekami.

Nākamajā dienā brokastis tiek ēstas pusdienlaikā, pirmā cigarete izsmēķēta ar vieglu nepatiku un ļoti intensīvi tiek dzerts ūdens. Bet vismaz galva vairs nesāp.

Pēc nesteidzīgās maltītes francūzim jāsēžas pie stūres. Viņš brīdina, ka nebūs tik jautrs un runātīgs kā iepriekšējā dienā. Informēju, ka par sevi varu teikt to pašu.

Braucot ārā no pilsētas, vēl esam spējīgi par šo to papļāpāt, bet, kad garām sāk plūst Lietuvas lauku ainavas, klusēju un izbaudu nekā nedarīšanas burvību. Kā pēcspēle vakardienas koncertam fonā skan „Depeche Mode” jaunākais albums „Delta Machine”. Lēna šķiet gan mūzika, gan laiks, gan smadzeņu darbība. Vairākkārt pašķielēju, vai autovadītājs vēl nav aizmidzis, turpinu priecāties par dabas skatiem un prātā pārcilāju visādas nenozīmīgas domas.

Tomēr tuvošanās Rīgai atgādina nepadarītos darbus. Mēģinu prātot arī par tiem, bet nesanāk. Izņemu no somas alu – varbūt tas līdzēs vai vismaz pastiprinās komunikācijas spējas. Taču dzēriens iedarbojas kā miega zāles, un es tā arī nepamanu, pa kuru laiku esam šķērsojuši robežu un iebraukuši Bauskā.

Drīz klāt ir galvaspilsēta, galapunkts. Izkāpju no automašīnas, uzlieku plecos somu, uztinu cigareti, aizsmēķēju un soli pa solim tuvojos saviem apartamentiem. Un smeju pie sevis, ka „Depeche Mode” dzīvē dzirdēti ir, vienīgi paskatīties uz viņiem nesanāca.