Foto: Lauma Kalniņa

PĀRDOMAS PAR IZSTĀDI “PETROVA SUŅI”

“Māksla vispār ir diezgan nenoteikts un visādi bīdāms jēdziens. Kaut kādā ziņā māksla ir ļoti saistīta ar garastāvokli un gribu. Vai es gribu ietekmēties no kaut kā vai negribu. Ir tāda māksla, kas mani neuzrunā, bet uzrunā kādu citu. Dažreiz es vienkārši negribu, ka māksla mani uzrunā, un tad tai nav nekādu izredžu.”

Petrova suni 7Lūk, Jevgenija Petrova izstādē, man, acīmredzot, bija “garīgais” un es atļāvos iespaidoties, bet vienlaikus tie arī objektīvi tomēr bija ļoti labi darbi. Kopumā izstāde man vēstīja par kaut ko tādu, kas ir gan cilvēkos, gan suņos, bet ko cilvēkos var vairāk pamanīt un izjust, ja vispirms to parāda suņos. Īpaši patika Petrova “Dubļi”. Es pat tā īsti nezinu, kāda iemesla dēļ. Gleznā ir attēlota applūdusi stāvvieta vai varbūt upmala, vai varbūt pļava, kurā izklaidus dubļos iegrimušas četras automašīnas. Gleznas priekšplānā ir bulterjers, kas ietriecas ar galvu lidojošā riepā. Varbūt tas, ka es to redzēju dzīvajā, pa tiešo, tā, kā mākslinieks šo darbu ir arī peredzējis skatīties, vai varbūt mana tā brīža noskaņojuma, vai krāsu dēļ, varbūt tā ir neparastā suņa poza, kas mani tik ļoti aizskāra, vai suņa absolūtais bezpalīdzīgums, ko šajā darbā tik ļoti uzbrūkoši ir ietvēris tās autors, bet darbs man iepatikās. Kas notiek ar bulterjeru? Kādēļ viņš lido riepā? Kādēļ vispār jebkādai dzīvai vai nedzīvai būtnei būtu jāsaduras ar lidojošu riepu? Kāpēc vispār pasaulē notiek tik daudz lietu, kas mūs padara bezpalīdzīgus? Dažreiz ir tā sajūta, ka tu lido un vienkārši sadursies ar riepu, neatkarīgi no savām vēlmēm, iespējām un vajadzībām. Vienkārši būsi riepā. Un tu neko nevari tur darīt. Pilnīgi neko!

Petrovs ir ārkārtīgi emocionāls mākslinieks, viņa darbi vienkārši pulsē sajūtās, piemēram, glezna “Kliedzošais suns” nav vienkārši glezna, kurā attēlots „kliedzošs” suns. Tā visa ir kliedziens, ievainots, tāpēc agresīvs, nobijies, tāpēc agresīvs, aizskarts, tāpēc agresīvs. Agresīvs un tāpēc agresīvs un nekāds savādāks. Vienkārši tajā brīdī tas esi tu un viss.

Pats autors par saviem darbiem izsakās šādi: “Suns, kas izrauts no ikdienas dzīves konteksta, pārvēršas patstāvīgā personībā. Kā mākslinieku mani galvenokārt interesē konkrētā suņa raksturs (acis), tā individuālā forma un faktūra (kažoks). Visbiežāk es gleznoju klaiņojošus un cīņu suņus.” Lasot izstādes aprakstu iztēlojos, kā fotogrāfijā redzamais smaidīgais ukraiņu mākslinieks ar fotoaparātu vai varbūt uzreiz jau ar visu molbertu, staigā pa pilsētas nomalēm, varbūt pat izgāztuvēm, un meklē interesantākos modeļus. Spriežot pēc gleznās redzamajiem – tie ir īpaši atlasīti. Apbrīnojami, cik daudz uzmanības gleznotājs pievērsis saviem modeļiem, kažoks tiešām izpētīts līdz sīkākajai spalviņai, raksturs tverts ideāli.

Izstādē apskatāmas ne tikai gleznas, bet arī māla un stikla figūriņas, īpaši piesaista “delikateses”, mazie, spīdīgie, slidenie sunīši kūņojas arā no piķa melnas bļodas – tā vien gibas vienu ieslidināt mutē un nokost.

Izstāde skatāma Rīgas Mākslas telpā.

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!