Foto: Guntis Berelis

VIENTUĻNIECE FELĪČE

Viņa ir sieviete. Viņa ir kaprīza. Viņa ir neizdibināma. Un viņai ir astoņas skaistas un spalvainas kājas.

Nu jau gadus trīs zirneklīte Felīče mīt pie rakstnieka Gunta Bereļa. Nonākusi tur bezmaz nejauši – lai gan katrā nejaušībā var saskatīt likumsakarības pazīmes –, bet, šķiet, tur itin labi iejutusies. Guntis ar Felīčes klātbūtni rādās itin apmierināts, arī Felīčei pret viņu nav nekas iebilstams. Ja ne citādi – viņa Gunti ne reizes nav sakodusi, kaut gan šo mākslu pieprot itin labi. Mums Patīk nolēma aprunāties ar Felīči, ļaujot dažus komentārus iestarpināt arī Guntim, lai noskaidrotu, kā tas ir – sadzīvot cilvēkam ar zirnekli un zirneklim ar cilvēku.

feliche_jauniibaa

Felīče agrā jaunībā

Mums Patīk. Kā tevi sauc?

Felīče. Felīče.

Mums Patīk. Kas tu esi?

Felīče. Grammostola rosea.

Mums Patīk. Hmm???

Felīče. (Nopūšas un garlaikoti atkārto, šķiet, jau neskaitāmas reizes stāstīto.) Vispār mūs sauc par putnuzirnekļiem, un mūsu ir daudz – vairāk nekā 800 sugu. Mēs mītam visos kontinentos, atskaitot Antarktīdu. Grammostola rosea – tas ir manas sugas latīniskais nosaukums, kura dēļ reizēm mūs mīlīgi dēvē par rouzijām. Sugas nosaukums apliecina, cik mēs esam skaistas – muguriņas ornaments ir mazliet iesarkans, tāpat arī spalviņas mēdz būt rūsganas, bet to īsti var samanīt tikai labā apgaismojumā, kad saules stari spīd cauri spalviņām. Vispār jau tā lieta ir drusku sarežģītāka – ir divu paveidu rouzijas, kuru iesarkanais tonis atšķiras, bet tas nav no svara. Rouzijas paliek rouzijas. Vienkāršrunā mani sauc arī par Čīles sārto putnuzirnekli. Vai pat krāšņāk – Čīles ugunīgo putnuzirnekli.

Mums Patīk. Tas liecina, ka tu esi emigrējusi no Čīles?

Felīče. Nezinu, neatceros. Varbūt no Čīles, varbūt no Argentīnas, varbūt no Bolīvijas. Čīle piekabināta tāpēc, ka tur tas ir labs bizness – ķert un eksportēt putnuzirnekļus. Ja kādam pieder rouzija, visticamāk, ka viņa nākusi no Čīles. Cilvēkiem mēs patīkam, viņi labprāt mūs pērk – neesam no dārgajām. Neesam izlepušas – mums neko daudz nekaitē nedz karstums, nedz aukstums, jo Dienvidamerikā mēs mītam galvenokārt pustuksnešos, tostarp arī baisajā Atakamas tuksnesī. Vari iedomāties, kā tur ir – dienā svelme, naktī auksts. Tomēr īsti labi jūtamies, ja temperatūra ir ap 25 grādiem.

Mums Patīk. Kāpēc jūs iesaukuši par putnuzirnekļiem?

Felīče. Nezinu gan. It kā mēs ēdot putnus, nu, labi, putnu mazuļus. Mūžam nekam tādam neķertos klāt. Reiz tepat Rīgā redzēju kaiju, kas bija nolaidusies uz palodzes. Pasargdies, tas putns tak vienā knābienā mani aprīs un pat nejutīs, ka kaut ko aprijis. Nē, putnus es uzturā nelietoju. Nujā, ir jau arī tādi Theraphosa  blondi, kas dzīvo džungļos un izmēros sasniedz 25 centimetrus – tas gan varbūt spēj mazu putniņu apēst, bet rouzijas – noteikti nē. Vispār, ja mūs baro tikai ar gaļu, mēs varam arī atstiept ķepiņas.

Guntis Berelis. Pastāv uzskats, ka apzīmējuma „putnuzirneklis” cilme meklējama kādā vācu entomoloģes un mākslinieces Marijas Sibillas Merianas 1705. tapušā gravīrā, kurā attēlots Surinamas zirneklis, kas uzklupis putnam.

Iespējams, šīs 1705. gadā tapušās gravīras dēļ radās putnuzirnekļu nosaukums

Iespējams, šīs 1705. gadā tapušās gravīras dēļ radās putnuzirnekļu nosaukums

Felīče. Vispār cilvēku bailes no zirnekļiem un īpaši putnuzirnekļiem ir stipri pārspīlētas. Vai tu zini kādu gadījumu, kad pēc putnuzirnekļa koduma cilvēks būtu pagalam?

Mums Patīk. It kā nē, bet neesmu arī īpaši meklējis.

Felīče. Nu, re. Ja būtu tādi gadījumi, viss internets būtu pilns ar šausmu stāstiem. Pat tarantuls cilvēkam neko briesmīgu nespēj izdarīt, ja tas aiz savas muļķības uzkraujas nabaga zirneklim virsū. Ar tarantuliem vispār negals – Dienviditālijā it kā dzīvojot tādi baismekļi, kuru kodumi viduslaikos izraisījuši bezmaz epidēmijas, un no sērgas varējuši tikt vaļā vien tādā veidā, ka cilvēks lēkājis līdz spēku izsīkumam. Tā radusies tarantella. Izrādās, galīgās muļķības – tas Dienviditālijas tarantuls ir cilvēkam pilnīgi nekaitīgs. Ko gan nevar teikt par bitēm, lapsenēm un sirseņiem. Es nezinu, cik ļaužu katru gadu mirst, šito nezvēru sakosti, bet katrā ziņā daudz. Tomēr nez kāpēc baidās no putnuzirnekļiem nevis no bitēm.

Mums Patīk. Pag, bet tu taču esi indīga?

Felīče. (Lepni saslien priekšķepiņas, kas nemaz nepieder īstajām ekstremitātēm, bet ir pedipalpas un heliceras.) Bet protams. Re, heliceru galos ir tādi kā nadziņi, tur arī nāk laukā inde. Kaut kā taču jātiek ar dzīvi galā, īpaši, ja jādzīvo pasaulē, kura nemaz tik laipna nav. Tāpēc kaitināt mani nav ieteicams. Esmu gan bezgala pacietīga – rouzijas kož reti un nelabprāt, bet, zini, jebkurai pacietībai ir robežas. Varbūt iekodīšu, varbūt – nē. Bet, ja arī iekodīšu, nekas traks nenotiks – sajūta kā iekožot bitei vai lapsenei. Starp putnuzirnekļiem ir arī daudz indīgāki par rouzijām.feliche_m

Guntis Berelis. Esmu ņēmis Felīči rokā – nekādas reakcijas, mierīgi sēž un pat agresīva nepaliek. Tomēr nevajag pārspīlēt – rouzijas ir slavenas ar to, ka ir pilnīgi neprognozējamas. Viņa var arī pēkšņi satrūkties un ar lēcienu izšauties no plaukstas – tad gan var sanākt, ka radībiņa ir pagalam, jo putnuzirnekļiem nāvējošs var būt kritiens jau no metra augstuma. Ir lasīts par mēģinājumiem pieradināt putnuzirnekļus – dažs lielās, ka viņam tas izdevies, ja zirneklīti jau kopš mazotnes regulāri ņem rokā. Diez vai – zirnekļiem nervu sistēma gan ir, bet iekārtota pavisam citādi nekā zīdītājiem. Viņi varbūt var saprast, ka cilvēks nav ēdams, bet ne jau atzīt kādu par savu saimnieku, kas gādā par viņu un baro. Gadās arī pavisam ķerti ļautiņi – kāds anglis speciāli ļāvis sevi sakost, turklāt tādam neganti indīgam zirneklim. Pēc tam viņš atskaitījās savā blogā par sajūtām – kādas bijušas muskuļu spazmas, kā pasliktinājusies redze, kā pēc vairākām nedēļām atgriezušās sāpes un tamlīdzīgi. Grūti pateikt – vienkārši muļķis vai mazohists.

Felīče. Mēs aizsargājamies, ne tikai kožot. Re, es ar ķepiņām paberzēju vēderu. Redzēji, kas notika?

Mums Patīk. Nē… Nekas taču nenotika.

Felīče. Notika gan! Saberzējot vēderiņu, es izšāvu dažas spalviņas, kas ir indīgas. Kā tādas mazas, saindētas bultiņas. Mazāku zvēru tās var aizbaidīt, bet cilvēkam saduras ādā, kas pēc tam kādu brīdi niez. Tāpēc prātīgāk tomēr zirneklim ļaut dzīvot savā nodabā, nevis staipīt viņu par rokām. Un, redzi, manas skaistās spalviņas nebūt nav rotājums. Visam ir sava nozīme. Piemēram, putnuzirnekļiem nav ausu – mēs dzirdam ar kājām. Precīzāk, mums uz kājām ir tādas spalviņas, kas uztver gaisa svārstības, ko rada skaņas. Tāpat ar spalviņām mēs spējam sajust smaržas un noteikt, vai barība, kas mums priekšā, ir ēdama un vai tā vispār ir barība.

feliche_kumo

Felīče novērtē Spyderco Kumo. Japāniski “Kumo” nozīmē “zirneklis”

Guntis Berelis. Taisnība, vibrācijas viņa uztver ļoti jūtīgi. Ja istabas pretējā kaktā nokrīt grāmata, Felīče uzreiz satraucas, saspringst, dažkārt paliek agresīva vai sāk skraidelēt pa būri.

Mums Patīk. Paklau, bet kā jūs īsti sadzīvojat?

Felīče. Manuprāt, pat ļoti labi. Viņš mani netraucē, es viņu arī ne – katram sava dzīve. Es jau teicu, rouzijas nav izlepušas. Būris ir, ūdens arī, reizēm pat pabaro, pārāk daudz gar mani negramstās – ko vēl vairāk viena zirneklīte var gribēt.

Guntis Berelis. Felīče ir ideāls zvērs – ne mazākās uzbāzības, neviena troksnīša. Dzīvo savā nodabā – un ir interesanti laiku pa laikam viņai uzmest aci un mēģināt saprast, ķas viņai aiz ādas.

Mums Patīk. Ir izdevies?

Guntis Berelis. Galīgi nemaz. Ļoti mīklains un neizdibināms radījums. Felīče var, teiksim, dienām ilgi pilnīgi nekustīgi tupēt vienā stūrī. Tad pēkšņi bez jebkādiem redzamiem cēloņiem sākas aktivitātes periods – un Felīče riņķo pa savu māju, rāpjas augšā pa sienām, izrok vienu bedrīti, tad otru, bet nevienu neizvēlas par mitekli, sāk aust tīmekli vienā vietā, pamet, sāk citā. Vai – atkal tup vienā vietā un nez kāpēc kustina kājiņas pa gaisu. Vispār tā ir sugas īpatnība – grammostola rosea esot pilnīgi neizprotami un neprognozējami.

Mums Patīk. Kāpēc Felīčes māja nav pieausta pilna ar zirnekļtīkliem?

Felīče. Rouzijas neauž tīklus, rouzijas ir mednieces – viņas uzklūp medījumam no slēptuves, kas izrakta zemē. Atceries, es teicu, ka mēs dzīvojam pustuksnešos – koku taču tur tikpat kā nav, tāpēc aust gaisā zirnekļtīklus mēs tā arī neesam iemācījušās. Ja nu vienīgi izklāt savas mājiņas ar biezi saaustu paklāju, bet tas pašu ērtībām, ne medīšanai. Putnuzirnekļi ir visādi – ir arī tādi, kas dzīvo kokos un auž tīklus, bet tie jāmeklē mežos.

Mums Patīk. Vai tā taisnība, ka putnuzirnekļi met ādu?

Felīče. Kāda vēl āda! Kur tu esi redzējis zirnekli ar ādu? Tas ir normāls skelets, kuru reizēm sauc arī par eksoskeletu. Saproti, zirnekļiem iekšā nav kaulu kā cilvēkiem. Skelets ir ārpusē. Āda vienlaikus ir arī skelets. Bet es taču, gadiem ritot, augu lielāka kā jebkurš cits zvērs, un pēc laiciņa man vecajā skeletā paliek par šauru. Tad es viņu vienkārši nometu. Taisnību sakot, tā ir diezgan nepatīkama un piņķerīga procedūra – kamēr tieku laukā no vecā skeleta, esmu pilnīgi neaizsargāta. Diezgan bieži gadās, ka zirneklis iesprūst vecajā ādā, reizēm savainojas vai pat pazaudē kādu kāju. Tas štrunts, to var pieciest, jo mums kājas ataug, turklāt katrs nākamais skelets ir lielāks un krāšņāks par iepriekšējo. Kad nonācu pie Gunta, biju tāds mazs, pelēks radījums, pret kuru, manuprāt, nekādu īpašo cieņu vai bijību nevarēja izjust. Toties tagad… Liela un skaista, un krāšņa arī. Tu tikai paskaties – un novērtē, kāds man muguras zīmējums!

Felīče jau izlīdusi no vecā skeleta

Felīče jau izlīdusi no vecā skeleta

 

Un tapusi krietni košāka

Un tapusi krietni košāka

Mums Patīk. Nujā, vispār jau mums patīk…

Guntis Berelis. Pie manis Felīče ādu, atvaino, skeletu metusi divas reizes. Pirmo reizi es nofiksēju un nobildēju. Kastītē joprojām glabājas vecais skelets, kas tagad viņai būtu daudz par mazu. Process ievilkās uz veselu diennakti – viņa tā lēni, milimetru pa milimetram kārpījās laukā no vecā skeleta. Interesanti, ka nekas par to nevēstīja – it kā zirnekļi pirms ādas mešanas paliekot tumšāki, bet nemanīju. Šādās situācijās zirneklim palīdzēt nedrīkst – viņš taču ir tik trausla radībiņa, un viņu var viegli satraumēt. Bija arī otra reize, bet tā paslīdēja garām nemanīta, tik vien kā pēcāk atradu vecā skeleta paliekas. Zirnekļi nomesto ādu vienkārši ņem un apēd.

Mums Patīk. Bet, visviens, jautājums paliek – kāpēc cilvēki tik ļoti baidās no zirnekļiem, ka pat izdomāts slimības nosaukums – arahnofobija?

Felīče. Tak cilvēkiem deformēta pasaules uztvere. Ja tikai divas acis kā cilvēkiem – kā tu pamanīsi patiesu skaistumu? Zirnekļiem viss citādi – sešas vai astoņas acis, mēs skaistumu protam gan saskatīt, gan novērtēt.

Mums Patīk. Felīče, tu te gadiem būrī viena pati. Tev nav garlaicīgi? Nevajag sabiedrību? Kaut gan – ir gadījies lasīt, ka zirnekļu mātītes pēc pārošanās apēdot tēviņus… Briesmīgi… Tā taisnība?

Felīče. Bet protams. Ko citu ar viņiem iesāksi? Šā vai tā tēviņi ilgi nedzīvo un parasti drīz pēc pārošanās ir pagalam – kāpēc laist mantu zudumā? Tad jau labāk apēst. Es gan ceru nodzīvot vairāk nekā 20 gadus. Tēviņi – labākajā gadījumā trīs, četri, pieci gadi. Vājais dzimums, ko padarīsi. Bet vispār mēs esam vientuļnieki. Ja ielaidīsi būrī pie manis citu zirnekli, pēc brīža pāri būs palicis tikai viens. Visticamāk, tā būšu es, esmu jau gana liela un daudz ko varu apēst.

P.S. 2015. gada augustā Felīče pārcēlās uz zirnekļu paradīzi.

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!