Lauma Bāliņa, krodziniece un kalnos kāpēja

…kad iepriekšējo reizi intervēja, mēs ar kompanjonu Arti žurnālista klātbūtnē strīdējāmies:
– Mēs taču necelsim cenas!
– Nē, bet mums vajadzēs celt cenas.
Viens pa labi, otrs pa kreisi. Žurnālists bija to izņēmis ārā. Žēl, mēs tik kolorīti tur strīdējāmies.

Pie jums Coco Loco kā vienmēr ļoti mājīgi.

Facebook vai kaut kur internetā ir saliktas bildes ar mūsu interjeru, kāds ir atnācis, viņam iepatikusies lampiņa vai vēl kaut kas, pēc tam mēs lauzām galvas, kurā vietā viņš to ir nofočējis.

Kad tikāmies pirmo reizi, tu jau biji krodziniece. Kā tu līdz tam nonāci? Cik gadus jau esi krodziniece?

Es nezinu, divdesmit varbūt nav, bet kādi 15 vai 16 laikam jau ir. Agatei bija divi gadiņi, tagad viņai ir 18, tātad –16 pilni gadi. Viss sākās ar krodziņu Jautrās māsas. Sākumā prātojām, kā viņu nosaukt. Kafejnīca tā nav – ne mums uzsvars uz kafiju, ne uz kūkām, ir – dzērieni, alus un ēdieni, tādi kārtīgi. Tas arī bija galvenais iemesls, kapēc mēs Jautrās māsas nosaucām par krodziņu. Tas bija mans pirmais krodziņš. Mēs to uztaisījām pavisam netīšām. Ar draudzeni nolēmām, ka mums ir jādara kaut kas abām kopā. Draudzene tajā radīšanas procesā nobijās un atstāja mani vienu. Es jau biju iesākusi, un, ja es kaut ko iesāku, tad neliekos mierā, kamēr dabūju gatavu. Tā arī es viņu uztaisīju.

No kurienes radās nosaukums Jautrās māsas?

Konventa sētas mājām katrai ir savs nosaukums – Dārza māja, Pelēko māsu māja un tamlīdzīgi. Mūsu izvēlētās telpas atradās Pelēko māsu mājā, kas likās labs pamats nosaukumam. Pelēkas negribējām būt, skaitlis nederēja (trīs, piemēram), un tad jau bija skaidrs, ka esam krodziņš, kas pats par sevi jau nes līdzi apzīmējumu “jautrs”. Nosaukums nenāca uzreiz un vienkārši, tas piedzima, pielipa, izdzīvoja un vēlākos gados noīsinājās līdz vienkārši – Māsas. Krodziņš pastāvēja 13 gadus.

Vai tas bija tavs pirmais bizness?

Pirms tam Āgenskalnā bija veikaliņš, tāda bodīte ar visādām sieviešu lietām – somiņas, jostas, zeķes. Beigās aizspecializējāmies riktīgi tajās zeķēs un zeķubiksēs. Kad Konventa sēta uzrestaurējās, draudzene mani tur ievilka – tik skaistas telpas, taisām, taisām, bet visā tajā procesā pēkšņi viņa tā kā vairs nē, un viss. Bet no viņas palika sasaiste ar mākslu, jo draudzene ir tāda mākslinieciski tendēta meitene. Viņa bija tā, kas man piesaistīja tos Mākslas Akadēmijas studentus, kas pie sienām karinājās, ik pēc divām nedēļām mainījās izstādes, studenti izstādīja savus darbus un taisīja izstāžu atklāšanas. Paldies viņai par to, tas no viņas palikās, draudzene arī palikās. Tikai biznesā viņa nobijās.

Lai atvērtu restorānu, krodziņu vai citu vietu, kur cilvēki tiek ēdināti, ir jābūt kaut kādai saprašanai par ēdieniem un gatavošanu. Vai tev no sākta gala bijusi tāda saprašana?

Jā, man vienmēr ir bijusi sajēga par ēdieniem. Visām lauku meitenēm tāda ir. Manā ģimenē visas sievietes – vecvecmāmiņas, vecmāmiņas un māmiņa – prata garšīgi gatavot, neskatoties uz to, ka tā rocība, kā jau laukos, bija stipri pašvaka. Mamma ir tāda gardēde. Tajos laikos viņai bodē bija aizsists robs. Vienīgajā reizē, kad atveda zilos sierus, viņa tos dabūja, un kafijas pupiņas priekš viņas allaž bija atliktas. Ja gadījās zaļas, viņa mācēja tās sagrauzdēt. No ģimenes sievietēm esmu saglabājusi to pamatdomu, ka ēdienam ir jābūt garšīgam. Ļoti daudzas lietas var būt smalkas un katra par sevi garšīga, bet, ja viņas neiet kopā, ēdiens būs nesātīgs un negaršīgs. Parasti garšīgs ir tāds ēdiens, kuram ir ļoti daudz kaloriju. Kā apgalvo mana mamma, ar saldo krējumu arī piepes sanāk garšīgas. Dažkārt izdodas kāds jauns salikums, ko mēs te uztaisām. Ja tas ir pārāk smalks vai sarežģīts, tad diemžēl nākas atmest.

Jautrās māsas vairāk bija orientētas uz ēdināšanu, tev bija lieli plāni, kā to attīstīt. Kā ir šeit?

Tie sapņi vēl aizvien nav nomiruši, bet tagad ir kaut kas cits. Ar visu manu milzīgo pieredzi – tas bija baigais pārsteigums, ka šeit tā ēdināšana sākumā negāja. Es ilgi nevarēju saprast, kāpēc ir tā, ka nekas nekustās, kāpēc viņi negrib te atnākt pa dienu paēst un vakarā paballēties. Ko tik visu es te neizmēģinājos, bet tagad grēks būtu žēloties. Ledus ir izkustējies. Tagad, protams, klibo tā lieta ar pavāriem, viņu nav vai arī viņi ir ļoti dārgi un ar šausmīgām ambīcijām. Ja nav dārgi, tad ir neprašas, kuriem nav vispār nekādas iniciatīvas.

Vienā no mūsu tikšanās reizēm teici, ka pabarot cilvēkus – tas tev sagādā gandarījumu. Vai izklaidēt cilvēkus nesagādā gandarījumu?

No pabarošanas ir daudz lielāks gandarījums. Kad te improvizācijas teātris vai stand up notiekās, tad vēl kāds gandarījums ir, bet vienkārši piektdienas vakars ar apdzeršanos… Reizēm viss ir okay – cilvēki pēc smagas darba nedēļas pa ceļam uz mājām ienāk atpūsties un iedzert kādu kokteili. Bet, kad es trijos naktī redzu pie letes izstieptas rokas ar piecīšiem, tu viņam vari iešļakstināt tajā glāzē jebko stipru, un viņš jebko arī izdzers. Tas nedod gandarījumu. Tad gribas teikt – tinieties mājās, slēdzu ciet, viss. Māsās cilvēki vakaros nāca, dzēra alu, runājās, notika kaut kāda komunikācija. Tur nebija tāda sajūta. Dažreiz likās – velns parāvis, es pārdodu dzērienus saviem draugiem, jo tie cilvēki pamazām kļuva par draugiem. Ja desmit gadus strādā vienā vietā, citādi nemaz nevar būt. Tie, kas nakts vidū te gāž apkārt bāru, man nav ne draugi, ne es viņus pazīstu. It kā man viņus vajag, jo viņi ir klienti, bet es nesaprotu, kāpēc viņi to ar savu dzīvi dara. Citreiz man gribas viņus atturēt. Tās jaunās meitenītes, kas dažkārt te atnāk, – ziema, spelgonis, bet viņas īsos šortiņos, mazām jaciņām. Gribas teikt – saulīte mīļā, kur tu esi izgājusi, ārā putenis, šitāda plikiņa un sadzērusies, un gadiņi tev nav. Gribas ietīt pledā, izsaukt taksi un aizsūtīt mājās. Tās ir tās lietas, kas sarūgtina. (Promejot pie Laumas pienāk cilvēki, lai pateiktos par garšīgo ēdienu.) Ir reizes, kad ballīte izvēršas tāda pozitīva, bet daļa publikas ir haotiska, neprognozējama, apčurā baznīcas sienu, met zemē tukšās pudeles, tad gribas klupt viņiem virsū un sapurināt – ko tu dari! Vienreiz es tā arī izdarīju, bet apsargs pēc tam man teica, ka esmu traka, jo viņi var būt arī agresīvi un iekraut pa galvu. Sarūgtina tas, ka cilvēkiem nav prāta.

Vai nav vēlēšanās kaut ko mainīt un sākt nodarboties ar kādu citu biznesu?

Laikam jau vairs nē, esmu tik daudz tajā ieguldījusi gan laiku, gan darbu, gan naudu, un tās smadzenes jau darbojas tajā virzienā. Reizumis aizeju uz kādu citu vietu un jūtos kā muļķe – kad man atnes kafiju, es noņemu krūzīti un apgriežu otrādi tasīti, jo apakšai ir jābūt tīrai, tad var to kafiju dzert, patoloģiski jau. Tādas visādas lietas, kas ir iegājušās, piemēram, kalkulēšana. Kad paskatos cenu lapā, es nedomāju, vai tā cena ir liela vai maza, bet kalkulēju, kāda ir pašizmaksa, kāds ir uzcenojums, tātad – kāds ir serviss. Tas jau ir profesionālais kretīnisms, es vairs nevaru normāli uz tām lietām raudzīties.

Kas tev šajā darbā sagādā prieku?

Kad ir tā, kā šodien – brīnišķīgs vakars, cilvēki atpūšas un ēd. Tie, kas nesen aizgāja, ir klienti vēl no Māsām, viņiem pašiem ir vīna un siera kafejnīca klusajā centrā. Bija piedāvājums to pārpirkt. Ļoti gribējās, ļoti skaista vieta, labs bizness, bet, izvērtējot savus spēkus, sapratu, ka es tomēr nespēšu to pavilkt, būs jāuztic kādam citam, un tad vairs nekas nesanāk. Tā bija ar Jautrajām māsām. Kad es pārstāju sēdēt klāt, viss izjuka. Es pa telefonu saku darbiniekam, ko viņam teikt, ko darīt kādā konkrētā situācijā. Viņš tā arī saka un dara, bet nenotiek. Ja es pati būtu klāt, tad zinātu, kā tajā brīdī rīkoties.

Kas īsti notika ar Jautrajām māsām, kāpēc tu izdomāji no tām šķirties?

Viss sākās ar to, ka Konventa sētai nomainījās saimnieki. Var aiziet apskatīties, kā tur tagad izskatās. Man nesaprotamu iemeslu dēļ viņi nomainīja viesnīcas vadītāju. Līdz tam bija Vita Jermaloviča, no kuras man bija ellīgi bail, kuru daudzi uzskatīja par briesmīgu čūsku, bet tam bija arī rezultāts. Tagad nav čūskas, un kā tur izskatās – vienkārši nožēlojami. Viss aplupis, krīt nost apmetums. Tā vietā, lai kaut ko salabotu, aizsējuši priekšā sarkanās lentes. Kā tā var saimniekot?! Un tad brīnās, ka viesnīcai nav noslodzes. Desmit gadus tas bija visnoslogotākais hotelis Rīgā. Viņiem nebija pat on-line rezervācijas, bet tik un tā visu laiku bija 75 procentu noslogojums. Protams, bija krīze, bet situācija krasi mainījās, atnākot jaunajai vadībai.
Īres maksa tur bija neprātīgi augsta. Telpas bija četras reizes mazākas nekā šeit, bet īres maksa – tāda pati. Tas bija galvenais iemesls, kaut arī mēs to varējām atļauties un vēl pelnījām. Vienā brīdī attapos, ka īres parāds, kamēr manis nebija klāt, jau ir uzkrājies stipri liels. Viņiem tā saimniekošana bija tāda, ka viņi neprasīja maksāt un ne par ko nelikās ne zinis. Iespējams, ja es tur būtu gājusi un runājusi, būtu nonākuši pie kaut kāda risinājuma. Pēc tam tur turpināja strādāt viens no vecās komandas par trīsreiz mazāku īri, bet man tas netika piedāvāts. Būtu varējis palikt jau iestrādāts uzņēmums ar darbiniekiem un savu klientu loku. Tagad tur nav nekā.
Tieši tajā laikā sanāca tā, ka mans tagadējais kompanjons Lauris bija izaudzis no bārmeņa, es biju sapratusi, ka viss – tā vairs tupināt nevar. Kaut arī Aleksandrs, mans mazais puika, bija drusku paaudzies, un es jau varēju drusku vairāk pieslēgties, vienalga sapratu, ka tas nav to vērts. Tā kā viņi man neko nepiedāvāja, es pati pieņēmu lēmumu un uzrakstīju iesniegumu, ka izvācos. Bet pirms tam jau mēs ar Lauri bijām nolēmuši taisīt kopā kaut ko jaunu.

Kā atnāca ideja taisīt tieši klubu un vēl Jamaikas stilā?

Pašu pirmo Coco Loco puiši uztaisīja Jūrmalā. Tur viņi dzīvoja un strādāja pāris gadus. Tagad ir neadekvāti vērtēt, kā gāja, kā negāja, jo treknajos gados visiem gāja vairāk vai mazāk labi. Kad aizgāja bojā viens no galvenajiem idejas īpašniekiem, starp viņiem notika šķelšanās. Palikušie atvēra Coco Loco Stabu ielā. Tur viņi kādu brītiņu pacīnījās, bet tik jauki kā Jūrmalā vairs negāja. Tad vēl viens aizbrauca strādāt uz kuģiem Karību jūrā, un palikās vairs tikai viens, kurš kaut kur klīda apkārt ar savu ideju un bija iepazinies ar Lauri.
Kādu laiku viņi kopā brauca visādos interesantos izbraukumos un pa mājas ballītēm, es arī tajā laikā darīju to pašu, ar domu glābt Māsas. Un tā mēs reiz apsēdāmies pie viena galdiņa. No manas puses nāca ideja – liekam visu kopā, meklējam lielākas telpas un taisām kaut ko jaunu. Un Lauris ar Arti, kurš bija pēdējais no vecās Coco Loco komandas Latvijā palicis, uzreiz atsaucās – forši, taisām. Viņiem nebija racionālā domāšana, toties bija radošā dzirksts un idejas par interjeru un citām lietām. Tagad jau esmu viņus iemācījusi arī rēķināt. Sākumā sēdējām Jautrajās māsās pie galda un strīdējamies, kā to visu taisīt, vēl iesaistījās Zane Tetere, kura tolaik vēl nebija tik slavena un nepieejama kā tagad. Kopā apstaigājām piedāvātās telpas, Zane ieteica labāk ņemt šīs – Pēterbaznīcas ielā, jo te tie dēļi apdarē jau ir kā no jūras izskaloti, izmantot interjerā taras kastes un visādas tādas lietas, kas nav dārgas.

Jūsu ideja uzreiz pievilka publiku vai arī līdzi atnāca vecie klienti?

Sākumā nāca Māsu klienti, tad arī Arta un Laura draugi no vecā Coco Loco, bet tie atkrita diezgan ātri, jo viņiem te likās lēti un vienkārši, bet iepriekšējā krogā viss bija glamūrīgi un dārgi. Lielu lomu nospēlēja arī bārmeņu izvēle. Puiši gribēja smukas bārmenes. Tad es lēnām sāku visam sekot līdzi ar savu rēķināšanu. Kad skaitļi rādīja, ka tas neatmaksājas un vēl tas neatmaksājas, viņi lēnā garā piekāpās, ka vajag skatīties, kas tas ir par cilvēku, kuru pieņem darbā. Bet pirmajā gadā bija tā – ja tu neesi modele, tu mums nederi. Māk vai nemāk saliet, tas jau cits jautājums. Man tika pateikts, ka esmu par vecu, lai stāvētu aiz letes, es tā arī vairs tur neatgriezos. Nu jau kādus sešus gadus vairs neesmu to darījusi, varbūt retumis kādu vīnu ieleju. Drusku tāda cemme ir palikusi, jo man tas patika.

Man ir radies iespaids, ka esi aizrautīga ceļotāja.

Ceļoju, cik nu spēju. Tā ir pilnīgi tāda nepieciešamība. Pagājušajā gadā netiku un pilnīgi jūtu, ka sāku jau paniski domāt, куда податсья, ka tikai uz kaut kurieni aizbraukt. Tā ir bijis vienmēr. Vecāki man bija tādi forši, žigulītis mums bija, mēs bijām trīs bērni, un jau tad mēs braucām ar teltīm uz Igauniju, Lietuvu, Kaļiņingradu, Pleskavu, kur nu tajā laikā varēja aizbraukt. Iespējams, ka ierobežoja naudas līdzekļi, tāpat degviela un ēšana pa ceļam kaut ko maksāja, bet mēs daudz kur pabijām.

Uz cik ilgu laiku vari atrauties no darba, lai kaut kur aizbrauktu?

Divas nedēļas ir tā robeža. Tas ir tas, ko es varu sastrādāt uz priekšu. Vienreiz biju 20 dienas projām. Pēdējās piecās dienās jau sāku satraukties – neviens vairs nezvana. Pieraduši. Izrādās, var iemācīties. Var paši tikt galā un iztikt bez manis.

Kādi ir tavi sirdij tuvākie ceļojumu galamērķi?

Man patīk vietas, kur ir maz cilvēku un ir kalni. Esmu pilnīgi apsēsta ar kalniem, visi mani ceļojumi ved uz kalniem. Man patīk visi kalni un tieši kāpšana, slēpošana mani vispār nesatrauc. Nekur jau daudz es neesmu uzkāpusi. Es biju jau diezgan augstu līmeni sasniegusi kalnos kāpšanā, bet tad piedzima Aleksandrs un, protams, vairs nevarēja diži kāpt, varēja tikai palūrēt uz kalniem. Tas ir tāds pašsaglabāšanās instinkts – aizbraucam mēs uz tiem kalniem, bet, pirmkārt, ar sīci nekur augstu neuzkāpsi, otrkārt, visu laiku ir arī jāuzmanās un jābaidās. Un vēl man likās tā nodevīgi, kā es tā viena kāpšu un viņu atstāšu. Viņam taču arī būtu labi kāpt. Tāpēc sanāca gaidīt, kamēr Aleksandrs bišķīt pieaugs. Patlaban viņam jau seši gadi, un es domāju, ka jau drīz viņš būs nopietns kāpējs.

Mēs parasti braucam ar mašīnu, sametam iekšā Spilvas zupas, Rīgas gaļas kombināta tušonku, rīsus, makaronus un tamlīdzīgas lietas un braucam. Mums ir laba telts, prīmusi un viskautkas tāds, braucam un kempojam – iepērkam vietējos našķus, vīnu, augļus un ērti iekārtojamies savā teltī, sīci pievienojam multenei datorā, pasauļojamies… kāpjam kalnā… gatavojam ēst… guļam – parasti apstājamies kaut kur uz vienu dienu. Un tad atkal kāpjam kalnos. Visskaistākie ir kalni. Pēc tam tie ūdeņi, kas tur ir pa vidu, – upes, ūdenskritumi, ezeri. Un, jāatzīst, man patīk ceļi, man patīk visa tā padarīšana ar braukšanu. Pie stūres pārsvarā braucu es. Autoceļi, maģistrāles, bet pēc tam ir jābrauc pa ceļu parasto un jāizbauda arī dabasskati.

Kad Agatei bija septiņi gadi, mēs aizdauzījāmies līdz Šamonī (Chamonix-Mont-Blanc vai Chamonix), apmetāmies kempingā un uzrāpāmies traki augstu uz viena ledāja. Tā situācija tāda, ka man kalnu zābaki, Kristaforam kalnu zābaki, bet Agatei – kedas. Tu tādam sīcim nepirksi par lielām naudām kalnu zābakus vienai sezonai. Tad mēs kaut kā uzstiepām viņu augšā, bet izrādījās, ka lejā kāpt ir daudz grūtāk nekā augšā. Ar zābakiem, šipiem un sasaisti jau ir diezgan droši, bet tas bērns ar tām kedām vienkārši slīd. Tad no miglas izlīda rūdītu alpīnistu sasaiste – seši vīri – tādi, ar mugursomām, šipiem un visām lietām – un ieraudzīja, ka mēs ar to slīdošo bērnu esam. Viņi iesēja mūs sev pa vidu un nonesa no tā ledāja, kas ir viens no lielākajiem pie Monblāna. Tad gan mēs tā nobijāmies un nākamajā gadā jau nopirkām Agatei īstos kalnu zābakus, jo sapratām, ka tā nevar. Viņa, protams, bija sajūsmā, un mums pašiem arī ļoti patikās, bet tie alpīnisti mūs briesmīgi nostrostēja un teica, ka tā darīt nedrīkst. Tāda pieredze mums bija. Un vienmēr, kad mēs braucam, svarīgākais ir nokļūt līdz kalniem. Nesmukus kalnus es neesmu redzējusi. Man patīk Tatri, it īpaši tā Polijas daļa ir ļoti skaista, Norvēģijā ir fantastiski kalni. Tur ir vietas, kur ir ļoti apledojis, un ir vietas, kur nav. Viņiem patiesībā tur Norvēģijā ir ļoti labs klimats. Siltās Golfa straumes ietekmē tur ziemās dažkārt ir siltāks nekā pie mums, bet vasarās nekad nav karsti. Tur ir tāds patīkams siltums, kas turās rudeņos ilgi, bet gadās arī negaidīti pārsteigumi – vienreiz mēs augustā dabūjām sniegu uz galvas. Izkāpām no mašīnas šortos un bļāvām – sniegs snieg. Toreiz noslēdza slaveno Troļļu ceļu (Trollstingen). Ļoti skaisti, protams, ir Alpi, it īpaši otra puse, kur Slovēnija, tāpat arī vecie Balkānu kalni, kur Horvātija, Bosnija un Hercogovina. Viņi tur ir ļoti, ļoti, ļoti skaisti. Uz Gruziju taisījāmies aizbraukt, bet nu nesanāca, tas man ir vēl plānos, bet nav vēl realizēts. Kad gadās ar karadarbībām saistīti notikumi, tad ar bērniem liekas neprāts uz turieni doties. Es nebraucu tikai bērnu dēļ, bet tas ir manā prātā obligāti. Es vispār nekad nevienam savus bērnus neesmu atstājusi. Es viņus visur ņemu līdzi, lai nebūtu pēc tam jāsaka – ak, Dievs, kā man tāds bērns izauga. Skaidri zinu, kā viņi man tādi izauga.

Kurš ir augstākais kalns, kurā esi uzkāpusi?

Es jau baigā kāpēja. Protams, maksimāli izmantoju visādus pacēlājus un kā tik var atvieglot dzīvi. Bet viena tāda vieta, kur mēs ar Kristaforu un Agati, kad viņa bija maza, kāpām, ir Ronas Alpi. Tur ir tādas maziņas pilsētiņas, maz tūristu un ļoti skaistas vietas. Toreiz mēs tikām līdz 3500 ar astīti, kas arī ir tas pašu kāpjamais augstums. Tagad Kristaforam veselība ir samaitājusies, viņš vairs nevar kāpt. Pēdējā reizē mēs Kristaforu ar Ali (dēls Aleksandrs) atstājām kempingā un kāpām divatā ar Agati. Tad mēs no citas puses kāpām un vēl augstāk uzkāpām – kādus 3700 metrus.
Es pat apsvēru iespēju nopirkt to kempingu, kur mēs vairākkārtīgi bijām palikuši, jo viņš bija izlikts pārdošanā. Un tad man pirmo reizi ienāca galvā – johaidī, patiesībā taču nekā neiespējama nav, es varu to nopirkt. Kristafors paskatījās uz mani kā uz jukušu, lielā meita arī teica, ka tas izklausās murgaini. Man bildes ir, ja tu redzētu to vietu – vienā pusē ir nogāze, gar kalnu augšā iet ceļš, un līkumā tur tāda pļaviņa izveidojusies ar strautiņiem, kuri no kalna tek lejā. Tajā pļavā ir izveidots kempings. Vēl tur atrodas veca zemnieku māja. Kempingam ir tāds francisks sarežģīts nosaukums, ko es nemaz nemāku pareizi izrunāt. Tas atrodas pie Bofortainas (le Beaufortain), kur Ronas Alpi. Tas nav tālu no visaugstākajiem Alpiem, apmēram kādus 70 kilometrus, bet ceļu attālumi tur ir citādi. Dažreiz vajadzīgas trīs stundas, lai tos 70 kilometrus nobrauktu.

Vai vīram arī ir tikpat liela apsēstība ar kalniem kā tev?

Man liekas, ka viņam nav, bet viņš to dara manis dēļ. Visi cilvēki jau nav vienādi, visiem nav iekšā tas pirdiens.

Pirms vairākiem gadiem laikam SestDienā es lasīju stāstu par tavu laimīgo ģimeni.

Mēs ilgi dzīvojām kopā un tikai trīspadsmitajā gadā apprecējāmies. Viens bērns ir dzimis laulībā, otrs ir kreisais. Astoņpadsmitgadniecei šobrīd ir pavisam kreisais raksturs. Mazais, protams, ir labais un visu dara pareizi, jo ko gan piecos gados var izdarīt nepareizi – neko. Visiem patīk viss, ko viņš dara. Tad jau redzēs, kāds viņš izaugs, kādi būs tie nākotnes bērni. Šitie bērni jau liekas traki, kādi vēl tie būs.

Vai ģimene necieš no tava biznesa?

Jautrās māsas bija mums abiem kopā. Kristafors gāja iepirkties, es strādāju aiz letes. Visu darījām kopā. Tagad es domāju, ka Agatei tas bija liels robs. Kad es vairāk strādāju, viņa diezgan bieži dzīvojās ar Kristaforu. Viņa gan nebija no tiem bērniem, kas kliedz – mamma un mamma. Es atnāku viņai pakaļ uz dārziņu, viņa saka – tu jau atnāci?  Šajā krogā Kristafors ir līdzīpašnieks, bet darbā viņš vairs nevar aktīvi piedalīties savas veselības dēļ.

Tev ir dažāda vecuma bērni. Vai tagad ir mainījušās tavas audzināšanas metodes? Laiks ir jau cits un vecums cits. Kuru bērnu bija vieglāk audzināt?

Atšķirība ir milzīga. Man ir divi vienīgie bērni. Dažreiz man pārmet, ka Aleksandrs nemāk dalīties, kaut arī viņš nav vienīgais bērns ģimenē.  Kā es viņam varu iemācīt, ka ir jādalās, vai es viņam teikšu – Ali, atdod pusi no sava saldā sieriņa māsiņai. Māsiņa paskatās – es neēdu saldo sieriņu, esmu izaugusi. Nu nevar viņam iemācīt to dalīšanos, jo viss, ar ko viņš varētu dalīties, māsiņai galīgi neinteresē.

Agate trāpīja uz pirmajiem pamperiem, kas tajos laikos maksāja astronomisku naudu. Nozīme nav, kādā laikā tu audzini bērnu, bet gan kādā vecumā tu audzini bērnu. Būdama divdesmitgadīga māte, tu klausi visus – ko kāds tev pasaka, to tu dari. Varbūt pat tā ir vieglāk – tevi kāds pamāca, un tu izdari. Tagad ar šausmām domāju, kāpēc es klausīju, ko man mamma saka vai vecmāmiņa – ko viņas vispār jēdz no tā, kā tagad bērni jāaudzina. Bērni ir citādi, apstākļi ir citādi, viss ir citāds. Toreiz es daudz klausīju, ko man citi saka, bet tagad izlemju pati. Noklausos, ko visi saka, pārbaudu sešpadsmit reizes internetos un visur, visur, visur – un tikai tad pieņemu lēmumu. Ļoti bieži tie lēmumi nav tādi, kā man ir ieteikuši visi šie gudrie un cienījamie cilvēki, jo es rīkojos pēc savas pārliecības. Atbildības sajūta šajā vecumā ir daudz, daudz lielāka. Aleksandra dēļ es bieži darbā kaut ko atceļu vai pārceļu uz citu laiku. Piemēram, šodien arī darbā bija daudz kas jādara, bet Aleksandram ir mīļotais lego pulciņš, tāpēc es atcēlu darbus, lai vestu viņu uz pulciņu. Viņš jau mostas ar domu, ka šodien ies uz lego. Viņam tas ir svarīgi, un tāpēc es to daru. Darbs maksimāli tiek pakārtots bērnam. Tas, protams, ļoti ietekmē manu privāto laiku. Tāds man jau ļoti ilgu laiku neeksistē. Arī lielajai meitai vajag atvēlēt laiku, lai aizbrauktu, piemēram, zeķes nopirkt. Un šitie darbā jau arī kā bērni. Mazais rauj visur līdzi, tāpēc nav laika novecot, jo viss ir jāizmēģina, jāslēpo, tagad ar riteni braucam.

Vai tev ir vēl kādi vaļasprieki bez ceļošanas?

Es dažreiz kaut ko šuju, tas man ir tāds vaļasprieks. Abas manas omes ir tādas riktīgas šuvējas. Pavisam agrīnā jaunībā es biju nolēmusi, ka būšu baigā modes māksliniece, bet tur es ātri aplauzos. Nevarētu teikt, ka es tagad būtu baigi bēdīga, ka tas tā nenotika.
Man bija jau viesmīlības uzņēmumu vadības bakalaurs, kad sajutos nobriedusi braukt uz Franciju mācīties tālāk tūrisma psiholoģiju, jo mani šausmīgi interesēja, kāpēc tūristu bari dodas uz kaut kādām vietām vai kāpēc viņi iet pa to ielu, nevis pa šo, kā tas viss tur notiekās. Labi, tur ir tūristu piesaistes, bet kaut kas taču vēl tur nostrādā. Bet tad izrādījās, ka es gaidu Aleksandru. Uz Franciju neaizbraucu, bet MBI grādu uzņēmējdarbībā ieguvu tepat.
Laikā, kad pastāvēja Māsas, es biju apsēsta ar interjera lietām. Lēnā garā sāku pirkt un lasīt žurnālus un interesēties par visādiem pasaules interjera guru. Arī par arhitektūru, bet vairāk mani saistīja tās iekšlietas. Tagad jau tas ir izpleties tik tālu, ka es interesējos arī par pasaules dārziem. Tas viss noder gan sadzīvē, gan šeit, trenē krāsu izjūtu un palīdz izprast, ko ar ko var salikt kopā, izņem no rāmjiem, ļauj veidot tādus lietu salikumus, ko cilvēks, kurš par to nav interesējies, neiedomātos kombinēt. Piemēram, ēdieni uz dēlīšiem. Vienā brīdī atnāca vaļā – kas ir, ko ņemas te ar tiem šķīvjiem, nepiestāv te neviens šķīvis, tad uzradās sviestpapīrs un dēlītis. Un tas te iederās. Ēdiens ir vizuāla lieta, cilvēks ēd ar acīm, ir jāpatīk, kā tas izskatās. Tieši interjera žurnālos pirmo reizi ieraudzīju, kā var industriālā vidē dzīvot, ka cilvēki dzīvo vecās, atjaunotās rūpnīcās pretstatā mūsu standartdomāšanai un rāmīšiem. Kas ir galvenais dzīvesvietai – atrašanās vieta un skats pa logu. Bet pie mums, vispār nesaprotu – visdārgākie dzīvokļi Purvciemā. Nošauties! Mani vajadzētu sagūstīt un striķī uz turieni aizvest, es tur nekad mūžā nedzīvotu. Rīga patiesībā ir ļoti skaista pilsēta, man arī ir ļoti paveicies, jo es dzīvoju Āgenskalnā, un tur ir ļoti, ļoti forši, bet man ir arī vecāku lauku māja Krapes pagastā, kas atrodas no Daugavas uz Vidzemes pusi, kādi septiņi, astoņi kilometri no Skrīveriem. Vecāki, paldies Dievam, joprojām ir sveiki un veseli, viņi tur dzīvo un to māju aprūpē, bet mēs ar brāli un māsu tur līdzdarbojamies. Kad man bija mazāki bērni, tad es tur vairāk dzīvojos, tagad māsai ir mazi bērni, un viņa tur vairāk ir.

Vai tur tu pavadīji savu bērnību?

Bērnību es pavadīju Ķeipenē, tur vecāki dzīvoja, bet to māju nācās atdot bijušajiem īpašniekiem. Es tikai tagad saprotu, cik tas bija šausmīgs laiks vecākiem, bet es tajā laikā biju pusaudze un mani tas maz satrauca, jo biju aizņemta ar sevi. Mēs braucam ciemos pie tiem cilvēkiem, paskatīties, kā tur mūsu vecā cukurābelīte aug. Tagad vecākiem ir sava māja un liels dārzs. Tā ir arī atslodze, kad tur aizbrauc, paņem dārzā kādu zāģi vai grābekli rokās, tad var aizmirst visas raizes.
Tikai tagad, kad Agate ir pusaudze, es saprotu, ka es kā pusaudze laikam biju briesmīga. Mēs bērnībā dzīvojām pie mazās Juglas un izdomājām, ka vajag to izrakt dziļāku. Kamēr vecāki darbā, mēs trīs bērni un vēl divi no kaimiņiem uzbūvējām dambi – un uzbūvējām tā, ka upe apstājās. Protams, pēc laika viņa sāka gāzties pāri tam dambim, bet mēs bijām baigā sajūsmā, ka varam kaut ko tādu izdarīt. Vienam kaimiņpuikam bija inženiera domāšana, viņš bija noskatījies projektu, kā būvē aizsprostus, mēs to visu realizējām. Bērnības draugi joprojām ir tie, ar kuriem var izrunāties, lai gan vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu vairākas stundas pasēdējusi ar draudzeni un vienkārši papļāpājusi.

Ja nebūtu jādomā ne par darbu, ne naudu, kur tu gribētu dzīvot, vai tas būtu Latvijā?

Laukos savējos vai kādā citā vēl nomaļākā vietā. Bija viens tāds mirklis, kad mēs jau bijām sākuši meklēt un gribējām pirkt savu lauku māju, bet sapratām, ka nevarēs to visu apvienot. Tagad, kad vīram vairs nav veselības, man vienai tas būtu nepavelkami. Bez vīrieša laukos nevar dzīvot. Man tētis tāds betmens ir, kurš prot visu, sākot ar malku un beidzot ar govs slaukšanu, pilnīgi visu izdara.
Man Latvijā ļoti patīk gadalaiku mainīšanās. Dažkārt ir iebildumi pret lielu karstumu. Ja ir auksti, var saģērbties, bet, ja ir ļoti karsti, tad gan iestājas drusku panika. Esmu bijusi arī Grieķijā, mani mulsina tie 40 grādi, kad saule bliež, pūš šausmīgi karsts vējš , un tev nav kur patverties. Ja sēž viesnīcā un blakus ir baseins, tad ir okay, bet mēs Grieķijā paņēmām mašīnu un nolēmām izpētīt, kādi tad tur tie kalni ir, un nonācām vietā, kur bija aprakstīts, ka te 40 tūristu grupa aizgājusi bojā no slāpēm.

Vai tev ir kādi sapņi, ko vēlies piepildīt?

Man gribētos, lai visam būtu lielāks finansiālais segums, lai būtu drošības sajūta. Visu laiku uzrodas kaut kādi nieki, kas neļauj justies mierīgi. Atnāk, piemēram, kaimiņš, kuram nepatīk troksnis un pasaka – мы вас закроем. Tādā brīdī saproti, ka viss, kas tev pieder, ir ieguldīts šeit, bet viens džeks var pateikt, ka viņš mūs zakrojet. Neviens jau tev nepalīdzēs. Tas nozīmē, ka obligāti ir jābūt vēl kādai vietai, kurā jāiegulda līdzekļi un varbūt jāļauj tai strādāt pašai. Ir, protams, uzkrājumi, bet tie nedod drošības sajūtu.

Ja nebūtu nekādu šķēršļu, ko vēl tu vēlētos radīt?

Tas noteikti būtu restorāns, bet nebūtu nekāds pārsmalkais. Gribētos, lai pēc iespējas vairāk cilvēki varētu atļauties pagaršot lietas, kuras viņi ir iedomājušies, ka nevar atļauties. Pie mums joprojām ļoti daudzi ēd vienkārši baltmaizi ar desu. Lai gan, ja parēķina, tas gabaliņš desas maksā tikpat vai pat vairāk, cik avokado. Neesi vēl gatavs citai maizei, uzliec to avokado uz tās pašas baltmaizes. Tas ir tas, ko man ļoti gribētos izdarīt. Citreiz rokas nolaižas – atkal makaroni ar desu mērci. Tagad pat bundžiņā ir tītara fileja nopērkama.

Vai tādu restorānu tu gribētu atvērt Rīgā?

Sākumā jā, bet mums ar Lauri ir tāds funktieris, esam jau dažas vietas piefiksējuši, ka mēs gribētu uztaisīt ceļmalas krogu, kurā varētu cept maizi vai ielikt iekšā gaļas ražotni. Gribās kaut ko radīt, kaut ko garšīgu. Tas varētu būt kaut kas tāds, kas dod stabilitātes sajūtu. Laurim savukārt ir sapnis, ka viņš grib interjeru no koka, kam varētu pieskaņot ēdienu – sieru, pienu, maizi. Kaut kas tāds visu laiku maļas pa galvu. Māsai arī ir savs bizness, viņa nodarbojas ar ekskluzīvām eļļām, ved tās no visas pasaules – argāna, naktssveces, ķirbju sēklu eļļu. Arī viņu varētu drusku tajā visā iesaistīt, bet nezinu, vai es visu paspēšu. Tik daudz prātā to plānu ir. Var arī nepaspēt.

Ko tu cilvēkos vērtē visaugstāk?

Uzticēšanos. Cilvēkiem ir jātic. Man vairākkārtīgi ir bijuši kompanjoni, kuri ir piedāvājuši – davai, vienu no bārmeņiem pataisām par stučītāju, maksājam viņam vairāk, lai viņš nosūdz citus. Nu, viņš man nostučīs, bet man būs jādomā, ko tālāk darīt ar to situāciju. Dievs nav mazais bērns. Ja tāds neģēlis ir ieviesies, gan jau viņš tāpat arī aizviesīsies. Un viss būs labi. Man varbūt kādas reizes trīs dzīvē ir bijusi tāda situācija, kad darbiniekam ir jāpasaka – tinies, nav labi tas, ko tu dari. Ja tu neuzticies cilvēkiem, tu nevari strādāt ar viņiem. Ir jāuzticās un jātic, ka arī viņi tev uzticās. Turēt aizdomās un noņemties ar tādām lietām – tas ir bezjēgā iztērēts laiks. Ja aizdomas apstiprinās, vieglāk nepaliek. Es tādas krāpšanas vispār nesaprotu. Arī ģimenes dzīvē. Man ir grūti pieņemt tādus cilvēkus, jo es nevaru saprast, kā viņi tā var dzīvot. Tad nobeidz vispirms tās iepriekšējās attiecības un tikai pēc tam sāc jaunas! Kāpēc tas ir jādara paralēli un tādā stresā jādzīvo? Varbūt tas dod adrenalīnu, bet var taču atrast citus veidus, kā gūt adrenalīnu. Vai tad tiešām adrenalīns jāgūst, bradājot pa citu dzīvēm. Tas nav forši. Cilvēki, kuri attiecībās vai ģimenē krāpj otru cilvēku, arī biznesā nav forši. Tur arī viņi krāpjas, visu laiku domā kaut kādus muhļus, kā kādu aptīt ap pirkstu, ieliet, bet nedaliet, vai vēl kaut ko sadarīt, nekas tur labs nesanāk. Tās ir galvenās lietas, to es arī no lielās meitas prasu. Ja es uzticējos un kaut ko atļāvu, tad es vispār to nesaprotu, ja mani pieviļ. Es pat nebaros, tikai pasaku, ka es vispār to nesaprotu. Un viss.

Ko tu domā par mūsu valsti un politiku, kur mēs šobrīd esam?

Jā, nu mēs esam… Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ļoti nepatīk, ja apsaukā Latviju vai Rīgu. Man nepatīk Latvijas radio, jo, tiklīdz es to ieslēdzu, tā viņi runā sliktas lietas par Latviju un valdību. Paši vēlējām, nav ko lekties.
Krīze ir mūsu galvās, tas ir normāli, ka ir daudz jāstrādā. Ceļojot esmu redzējusi, ka ģimene – vīrs, sieva, bērni – apsaimnieko šādu te uzņēmumu, viņiem nav desmit darbinieku. Atnāk varbūt kāda radiniece palīgā nomazgāt logus un izmazgāt grīdas, bet viņi strādā vieni paši. Viņi strādā katru dienu un visu laiku. Esmu redzējusi tajā pašā Grieķijā, ka vecāki ir ļoti gados – tā ap 70, dēli ir tādi ap 40, bet māte virtuvē mīca mīklu un cep maizi, dēli apkalpo pie galdiem, un nākamā paaudze arī turpat skraidelē. Viss nopelnītais paliek ģimenei, viņi neko uz āru nemaksā. Bet pie mums – man vajag šoferi, man vajag mājkalpotāju, piedodiet-atvainojiet, es tam nepiekrītu, nav tā. Ļoti daudzi cilvēki grib maz strādāt un daudz saņemt. Tā nevar ilgi turpināties, valsts mums ir maza, un tas resurss arī ir mazs.
Nu, salīdzini. Mana mīļākā valsts ir Norvēģija, bet man labāk patīk Šveicē, jo tur ir tikpat skaisti kā Norvēģijā un vēl arī garšīgs ēdiens. Arī šajās valstīs esmu novērojusi, ka cilvēki strādā ļoti daudz, bet viņi strādā uz sevi. Piemēram, sieva strādā tūrisma aģentūrā, bet vīrs ar busiņu tūristus vadā. Mēs nez kāpēc iedomājamies, ka viskautko varam algot. Protams, ka nekas pāri nepaliek. Mēs taču visu laiku uz āru maksājam naudu. Mums šobrīd strādā trīs algoti darbinieki, bet Lauris sēž pie datora, un es te tērzēju… Man liekas, ka mēs strādājam par maz un vēl neesam sapratuši, ka ir jāstrādā pašiem uz sevi. Tad arī kopējā situācija stipri mainītos. Bet visi grib būt īpašnieki, visi tie jaunieši – menedžeri arī mācās būt par priekšniekiem. Es algoju bārmeni, kurš šobrīd mācās to pašu, ko esmu mācījusies es, lai būtu priekšnieks.
Vēl viena lieta, kas mums ir izteikta – man nepatīk, ka pie mums nesadarbojas ģimenes. Valda apgalvojums, ka ar draugiem biznesu nevar taisīt, sastrīdēsies. Bet kāpēc? Ja tu dod darbu radiniekiem vai draugiem, tu palīdzi viņiem nopelnīt. Saviem cilvēkiem ir arī vieglāk pateikt, ka tur tas nebija īsti labi, varbūt to varētu darīt citādi. Bet mēs uzreiz apvainojamies un vairs nesadarbojamies. Otra lieta – mums vēl ir jāpieaug, liela daļa cilvēku joprojām dzīvo Padomju Savienībā un visu gaida no valsts. Apmēram pirms diviem gadiem, kad man arī tā lieta vēl bija aktuāla, māmiņas streikoja par bērnudārzu lietām. Smieklīgi! Vēl pirms simts gadiem mūsu bērnus cars būtu varējis atdot karā. Manu vai tavu meitu viņš mierīgi varētu karā aizsūtīt, tikai pirms simts gadiem tā bija, bet tagad mēs ejam un pieprasām, lai mums samaksā par bērnudārzu, lai mums samaksā par to un samaksā par šo. Mans bērns ir mans lēmums, man par viņu jārūpējas. Ja man valsts dod, paldies viņai. Turklāt pabalsti Latvijā šobrīd ir izcili, nav daudz tādu valstu Eiropā, kur ir tādi pabalsti, Amerikā vispār nav bērnu piedzimšanas pabalstu. Neizglītoti cilvēki iet, bļaustās un sūdzās. Ir daudzas lietas, kas mums te vēl neiet, bet kopumā ir okay. Mazliet mulsina tie abi pensionāri pie vadības, bet varbūt būs labi, kas viņu zina. Mūs katrā ziņā tas stipri neskar.

Esmu tevi satikusi vienmēr priecīgu, kur tu ņem savu neizsīkstošo optimismu?

Esmu arī dikti biņņājusi. Man jau tas viss ar ģimeni saistīts, ar bērniem un vīru. Vienmēr man dzīve ir bijusi interesanta, aizraujoša un forša, bet tad vienā brīdī es sapratu, ka… Man bija kaut kāda klapata notikusies, un es mēģināju to pateikt cilvēkiem. Tas bija saistībā ar vīra slimību. Bet neviens mani nesadzirdēja un nesaprata – kas ta’ tev vainas, kas ta’ tev kait, a ko ta’ tu sūdzies. Nu, labi, viss. Ko tad es te muļķīgi sūdzēšos. Kad vecāki beidzot saprata, kas noticis, sekoja – ko tu neteici, ko tu neteici. Es tā kā mēģināju teikt, bet tad izrādījās, ka māsa gaida bērniņu, nu, ko es tur uzmākšos ar savām klapatām, tad atkal vīra mātei māsa, kas ar viņu daudzus gadus kopā dzīvoja, saslima un nomira. Man likās, ko vēl es ar savām problēmām uzbāzīšos. Un tad vienā brīdī sapratu, ka nav vispār jēgas, ko es tur stāstīšu, tas patiesībā nevienam nav interesanti, kuru interesē citu problēmas. Sākumā man likās, ka ir jāsagaida īstais brīdis, kas tā arī nepienāca, bet pēc tam izrādījās, ka es vairs tā nemaz nemāku savās bēdās dalīties.
Gudrais Vonnegūts bija uzrakstījis to leģendāro frāzi par problēmām, ka 90 procenti no problēmām vispār nav nekādas problēmas. Es to brīžiem pārbaudu dzīvē. Kad notikās sadursme ar vienu ilggadēju darbinieku, kurš stipri uz mani apvainojās, sākumā es to ļoti pārdzīvoju un nesapratu, ko man tagad darīt, beigās izrādījās – labi, ka nemeklēju viņu rokā, nesāku skaidroties un noņemties ar to, jo varbūt nekas tur vairs nebija glābjams, varbūt tā nemaz nebija mana problēma, lai jau viņš pats tiek galā ar sevi. Ir daudzas lietas, ko mēs uztveram kā problēmu, bet kuras pašas kaut kā sakārtojas. Ja esi pārliecināts, ka tad, kad vajadzēja, tu darīji, nekādi pārākie sirdsapziņas pārmetumi nepaliek. Nu, kaut kādas bēdas jau bija.

Kas, tavuprāt, ir laime?

Nu, mīlestība. Lai cilvēks tā pa īstam justos laimīgs, tai ir jābūt. Es te nedomāju ne bērnus, ne vecākus, ne brāļus un māsas. Es domāju otru cilvēku, kurš tevi mīl, kuru tu mīli. Lai sajustos noderīgs, pietiek ar bērniem, veiksmēm darbā un tādām lietām. Kādu laiku no tā var baroties.

Vai ar vienu mīlestību var pietikt visam mūžam?

Es kādreiz domāju, ka man tā būs. Viss par to liecināja. Tajā vienā brīdī, kad sapratu, ka diemžēl tā nav un nebūs, es šausmīgi to pārdzīvoju un ilgi nespēju sagremot. Kad redzēju rokās sadevušos pensionārus, kas iet viens otru balstīdami, es varēju no sāpēm apraudāties. Pagaidām izskatās, ka man tā nebūs. Bet varbūt tomēr būs.
Ir tā, ka šobrīd man tās attiecības ir ļoti sarežģījušās un izjukušas. Tur nav vainīgs neviens, tur ir vainīga ļaunā slimība. Pirms pieciem gadiem vīram atklāja multiplo sklerozi, un tā progresē. Viņš ir ļoti, ļoti izmainījies. Tas pirmais moments, ka cilvēks ir dzīvs, bet viņš vairs nav tas cilvēks, viņš ir cits, jo neiroloģiskas saslimšanas izmaina cilvēku pilnībā. Slimais cilvēks nevar mīlēt, vienkārši nevar. Viņš domā tikai par sevi, kā sev palīdzēt, kā pašam labāk izdzīvot. Kādu laiku tu vari turpināt mīlēt, varbūt visu mūžu vari mīlēt tādu cilvēku. Man diemžēl tas izbeidzās. Vienā brīdī es sajutos vientuļa, ka nav atdeves pretī, un tad es sapratu, ka mīlestības vairs nav. Es, protams, par viņu rūpējos, kopā audzinām Aleksandru, cik nu to var saukt par kopā, joprojām dzīvojam kopā. Kas tur tālāk notiksies, es nezinu. Tā ir baigā dilemma. No vienas puses – tu nevari pamest slimu cilvēku, no otras – tu arī nevari tā dzīvot bezgalīgi. Kādā brīdī būs jāpieņem lēmums – viss, tagad. Kad Agate sastrādāja visādus brīnumus, sapratu, ka šobrīd nav īstais brīdis kaut ko mainīt, tagad Aleksandrs ir ļoti tētim pieķēries. Viņam visu laiku tāds tētis ir bijis, viņš jau nezina, kāds viņš kādreiz bija. Alim tagad ir tāds periods, kad mēs kaut kur ejam – mamma roku, tēti roku. Katrs pie savas rokas. Labi, tad turamies pie tās rokas. Citreiz viņš saka – mamma, paņem tēti pie rokas. Kad es to nedaru, viņš paliek dusmīgs. Ja man paprasītu par to runāt pirms trim gadiem, tad es te raudātu. Tagad jau esmu to kaut kā sagremojusi, samierinājusies.
Ir bijis arī tā, ka neizturu, apraudos. Es te braukāju ar izsistu priekšējo lampu mašīnai, saku Kristaforam – nu, sataisi man to lampu. Jā, jā, sataisīšu, sataisīšu. Tā vienā naktī braucu no kluba mājās, pārtiku un visu sapirkusies, tas viss uz maniem pleciem, un aptur policija. Policists skatās tehniskajā pasē, tur Kristafors rakstīts, un saka – jums nedeg lampiņa priekšā, es saku – zinu, viņš – vai jūs nevarat paprasīt tam Kristaforam, lai viņš ieskrūvē lampiņu. Un tad es apraudājos. Policists apjucis, mierina mani – jūs neuztraucieties, tas būs tikai pirmais aizrādījums, brauciet uzmanīgi uz mājām, bet man asaras tek. Braucu mājās un domāju – viss, šitas ir jābeidz, es nevaru būt sieviete un vīrietis vienā personā. Nākamajā dienā Kristafors aizbrauca un nomainījis to lampiņu.
Tā ir ļoti sarežģita situācija. Ir jau arī citās ģimenēs, ka vīrietis parastais ap 40 gadiem negrib vairs to darīt, negrib šo, jo tas neesot vīriešu darbs. Bet Kristafors daudz ko vairs nespēj pats izdarīt. Es redzu, ka viņs vairs nevar trāpīt pa makaronu vai kartupeli šķīvī. Var trenēties, lai spētu. Ja visu laiku dzirdi – vai tu nevarētu man izdarīt to un izdarīt šito, tad tu jūties izmantots. Dzīve ir nokāvusi bēdu sajūtu. Brīžiem gribas valsti palamāt – bāc, nu palīdziet kaut ko, zāles mēnesim maksā 1500 eiro, bet pensija ir 300. Kur tos pārējos ņemt? Kādam tie ir jānopelna.
Es zinu, ka nav pareizi otram upurēties. Šobrīd tas vairāk ir bērnu dēļ, Iespējams, ka negodīgi, varbūt arī manis pašas dēļ, varbūt pieradums.

Bet vai tev šajā vecumā ir drosme sākt dzīvi no jauna?

Esmu uzzīmējusi sev prātā tādu shēmu, ko vajadzētu sākt vispirms ar humānu mājsaimniecību sadalīšanu. Tas jau būtu daudz. Esmu gatava rūpēties par viņu un viņa saimniecību, bet visa tā sadzīve šobrīd man ir jau par smagu.
Esam divdesmit gadus kopā nodzīvojuši. Mēs bijām ļoti, ļoti laimīgi un ļoti, ļoti forši dzīvojām. Tieši tāpēc prasības pret attiecībām ir tik augstas. Te klubā jau visādi vīrieši apkārt klejo, visādi mājieni ir bijuši. Es nedomāju, ka šajā vecumā ir iespējams kaut kas ārpus tās materiālās un reālās dzīves. Bet varbūt ir gluži pretēji. Es vēl neesmu atvērta jaunām attiecībām, bet zinu, ka būšu. Es pie tā strādāju.