Interesantas fotogrāfijas no vēstures

Amizanti, paradoksāli un vienkārši interesanti fakti bildēs no vēstures.

Salvadora Dalī pēdas

 

Figerasa, Salvadora Dalī teātris-muzejs, “Vēju pils”. Milzīgs griestu gleznojums: kāds soļo pa debesīm, mums no apakšas redzamas vien viņa kailās kāju pēdas. Drīzāk nojaušamas nekā ar aci samanāmas atsauces uz renesanses mākslu; iespējams, Dalī aiz muguras stāvējis Mikelandželo un vietumis pakoriģējis viņa roku. Ja debesis, tad kas cits, ja ne Dievs? Protams, ka nē. Uzmanīgāk ielūkojoties, redzams pēdu īpašnieks, kura pakausis iesniedzas vēl augstāk padebešos, bet uz priekšu spurojas divas smailas ūsas. Kā tad, viņš pats – Dalī, kura ķermenī vairākas puspavērtas atvilktnes, pilnas ar ekstravagancēm, dullībām un noslēpumiem, bet viņam iepretī – un arī tas ir pats par sevi saprotams – Gala.

Turpināt lasīt “Salvadora Dalī pēdas”

Kadakesa un Salvadors Dalī

Kadakesa ir maza pilsētiņa Katalānijas ziemeļdaļā netālu no Francijas robežas, kas it kā ne ar ko īpašu neizceļas. Tiesa, atšķirībā no daudzām citām Kostabravas kūrortpilsētām Kadakesa tikpat kā nav sacūkāta ar daudzstāvu viesnīcu monstriem, peldbaseiniem un tamlīdzīgām nejēdzībām. Pārsvarā pilsēta apbūvēta ar spoži balti krāsotām divstāvu vai trīsstāvu ēkām, kas sākas pie pašas ūdenslīnijas, šaurās līkloču ieliņas veido labirintus un vietumis, rāpjoties augšup pa Pireneju nogāzi, pārtop kāpnēs, kas, savukārt, pārvēršas takās, kuras apsīkst olīvu dārzos, kas iejož pilsētiņu. Ja uznāk vēlēšanās kārtīgi izstaigāties – dažu stundu gājienu attālumā atrodas Cap de Creus mežonīgie klinšu krāvumi, par kuriem jau agrā jaunībā savulaik jūsmoja Antonio Gaudi. Pakāpjoties kalnos, var atrast iespaidīgo 10. gadsimtā būvēto Rodas Svētā Pētera klosteri un viduslaiku pilsētas drupas.

Turpināt lasīt “Kadakesa un Salvadors Dalī”

Atrasts antikvariātā „Monogramma”

Mākslas darbi

Jurģis Skulme. Pavasaris. 80.-to gadu vidus

 

Aleksandrs Misjurjovs. Pilsēta. 1973

 

Aleksandrs Zviedris. Ainava. 80.-tie gadi

 

Uno Daņiļevskis. Klusā daba. 70.-tie gadi

 

Jūlijs Viļumainis. Piepilsēta. 60.-to gadu sākums

 

Aleksandrs Ņeumivakins. Ģimene. 90.-to gadu sākums

 

Uno Daņiļevskis. Jūras mala.

 

Žanis Sūniņš. Skats uz Talsiem. 70.-tie gadi

 

Zelma Tālberga. Dzērbenes ceļš. 60.-tie gadi

 

Nikolajs Karagodins. Ainava. 90.-to gadu beigas

 

Jūlijs Stīpnieks. Vecrīgas ainava. 80.-tie gadi

 

Juris Toropins. Ainava

 

Alfejs Bromults. Ainava

 

Jānis Jansons. Vecrīgas ainava. 1997

 

Bernhards Mednītis. Ceriņi

 

Trauki

Kafijas servīze. Zīmējumu autore Ilga Dreiblate

 

 

Cukurtrauks. Autore Margarita Brutāne

 

Grāmatas un ādas vāki

Skulptūriņas

Jūgendstila izšuvumi

un vēl daudzas citas vērtīgas, noderīgas un atmiņas atdzīvinošanas lietas

Tuvāka informācija par antikvariātu “Monogramma” šeit.

Mākslas darbi antikvariātā „Monogramma”

Aleksandra Beļcova. Mazgāšanās. 20. gadsimta 30.-tie gadi. Pap;irs, zīmulis, akvarelis
Aleksandra Beļcova. Mazgāšanās. 20. gadsimta 30.-tie gadi. Pap;irs, zīmulis, akvarelis

 

Jānis Brekte. Zviedru vārti, Vecrīga. 1974. akvarelis
Jānis Brekte. Zviedru vārti, Vecrīga. 1974. akvarelis

 

Oļģerts Ābelīte. Jātnieks. Grafika
Oļģerts Ābelīte. Jātnieks. Grafika

 

Jūlijs Straume. Dizains tekstilam un tapetēm. 1906. Parīzē
Jūlijs Straume. Dizains tekstilam un tapetēm. 1906. Parīzē

 

Jūlijs Straume. Dizains tekstilam un tapetēm. 1906. Parīzē
Jūlijs Straume. Dizains tekstilam un tapetēm. 1906. Parīzē

 

Juris Zvirbulis. 1970. – 80. gadi. Koks, eļļa
Juris Zvirbulis. 1970. – 80. gadi. Koks, eļļa

 

Hugo Grotuss. Virši. 20. gadsimta 30.-tie gadi. Audekls, eļļa
Hugo Grotuss. Virši. 20. gadsimta 30.-tie gadi. Audekls, eļļa

 

Oskars Vīndedzis. Pavasaris. 1980. Audekls, eļļa
Oskars Vīndedzis. Pavasaris. 1980. Audekls, eļļa

 

Uno Daņiļevskis. Rudens. Audekls, eļļa
Uno Daņiļevskis. Rudens. Audekls, eļļa

 

Varis Dzērve. Aleja. 2017. Audekls, akrils
Varis Dzērve. Aleja. 2017. Audekls, akrils

 

Arnis Zupiņš (Talsu mākslinieks). Jaukta buķete. 20. gadsimta 70.-tie gadi. Eļļa, kartons
Arnis Zupiņš (Talsu mākslinieks). Jaukta buķete. 20. gadsimta 70.-tie gadi. Eļļa, kartons

 

Nikolajs Kūlainis. Upmala. 20. gadsimta 50.-tie gadi. Kartons, eļļa
Nikolajs Kūlainis. Upmala. 20. gadsimta 50.-tie gadi. Kartons, eļļa

 

Edgars Vinters. Vasaras ceļš. 1995. Eļļa, kartons
Edgars Vinters. Vasaras ceļš. 1995. Eļļa, kartons

 

Maira Veisbārde. Klusā daba. Audekls, eļļa
Maira Veisbārde. Klusā daba. Audekls, eļļa

 

Maira Veisbārde. Klusā daba. Audekls, eļļa
Maira Veisbārde. Klusā daba. Audekls, eļļa

 

Silvija Mekšone. Ragaciems. Kartons, eļļa
Silvija Mekšone. Ragaciems. Kartons, eļļa

 

Edgars Vinters. Gauja. 1995. Eļļa, kartons
Edgars Vinters. Gauja. 1995. Eļļa, kartons

 

Dzidra Bauma. Klusā daba ar zivīm. 1970. Papīrs, akvarelis
Dzidra Bauma. Klusā daba ar zivīm. 1970. Papīrs, akvarelis

 

Dzidra Bauma. Pavasara puķes
Dzidra Bauma. Pavasara puķes

 

Antikvariats_Monogramm_0831

Antikvariats_Monogramm_0834

Antikvariats_Monogramma_0767

Emma Baltmane
Emma Baltmane

 

Jūlijs Viļumainis
Jūlijs Viļumainis

 

Pāvils Glaudāns
Pāvils Glaudāns

 

Vairāk informācijas par aktikvariātu „Monogramma” šeit.

Nacionālās smēķēšanas īpatnības

Iedomāsimies – ļauži apzinīgi būvē sociālismu, bet cigarešu kārbiņa noformēta kā kontrabanda iz pagātnes – Ulmaņa laika nacionālā romantisma stilistikā (starp citu, uz mata tādā pašā manierē noformēta arī, piemēram, konfekšu kārba “Prozit”). Noprotams, ka cigaretes “Latvija” ražotas sešdesmitajos gados, jo naudas reforma jau pagātnē (cena – 30 kap., nevis 3 rbļ.), septiņdesmito cigarešu cenas (“Kosmoss” un “Rīga” – 70 un laikam 60 kap.) vēl tikai gaidāmas. Iespējams, cigaretes “Latvija” ir kaut kāds eksporta variants, par ko varētu liecināt kārbiņā ieliktā lapiņa ar uzrakstu Торгмортранс. Морской флот СССР, bet centieni pie sešdesmito gadu pīpmaņiem noskaidrot, cik augstu vai zemu savulaik tika vērtētas cigaretes “Latvija”, bija neveiksmīgi – neviens tādas neatcerējās.

Nesen pastāstiņam par nacionālās smēķēšanas īpatnībām saveidojās turpinājums. Savajadzējās šādas tādas ziņas no tālā 1913. gada, mazliet parakņājos pa veciem laikrakstiem, lasu – un bezmaz negribas ticēt savām acīm: “Lai slavēta ir Latvija! / Liels pūlis viņdien dziedāja.” Iedomāsimies – 1913. gads, cariskā Krievija, nekādas Latvijas nav, bet ir trīs Baltijas guberņas, kas ietilpst Krievijas impērijas sastāvā, visādi sociālisti, anarhisti un citi revolucionāri gan lāgiem dumpojas, kaut arī piektā gada revolūcija jau pagātnē, bet sapņo ne tik daudz par neatkarīgu Latviju, cik par lielu laimības valsti. Un te pēkšņi dienas avīzē melns uz balta rakstīts, ka liels pūlis dziedot “Lai slavēta ir Latvija”. Apmulsis gan biju tikai mirkli, jo pamanīju, ka slavēta tiek nevis Latvija, bet “Latvija”, un šī “Latvija” nav nekas cits kā papirosu marka, savukārt “Latviju” cildinošais dzejolis – baisi klaboša rīme, kuras autoram par ritmu un atskaņām bijusi vien aptuvena nojausma:

cigaretes_latvija_dzejolis

Slava “Latvijai”

Lai slavēta ir “Latvija”!
Liels pūlis viņdien dziedāja
Tur bija veci, bija jauni,
Gan vienkārši, gan arī glauni,
Šo sajūsmību nesaprotu
Un apkārt metu pētot skatu.
Kāds dziedātājs to bija vērojis
Un klātu manim pienācis,
Pie svārku pogas mani tvēra
Un šādus vārdus virknē vēra:
“Tu laikam brīnies mūsu dziesmai?
Vaj ne? Tur vajaga būt liesmai
Kas cilvēkus tā uzbudina
Uz dziedāšanu paskubina?
Un tā ar’ ir! Lūk, kuplie dūmi,
Kas šeitan pilda lielo rūmi
Un mutuļiem uz āru veļas, –
No papirosiem “Latvija” tie ceļas.
Un ja tev ir jel maz vēl garša
Un degunu vēl lutināt spēj smarža,
Tad arī tu to atzīsi,
Ka tie ir ļoti garšīgi.
Un tā kā dzīvojam Latvijā,
Tad pienākums mūs skubina
Pie papirosiem “Latvija” turēties –
To esam cieši solī’šies.”
To dzirdējis vaļā vēru maku
Un nopirku “Latviju” veselu paku.
Gan greznis nebija ietērpums –
Bet ietērpums nav baudījums;
Tik krietnu saturu es cienu
Un turpinu nu katru dienu
Ar lielu garšu “Latviju”,
Un citiem ar tos ieteicu;
Kas piekrīt garšai smalkākai
Lai uzdzied:
Slava “Latvijai”!