Foto uz kioska sienas Jūrmalā

Atmiņas par Jūrmalu, kuras vairs nav

Jūrmala mainās. Tikai no senām fotogrāfijām un atmiņu stāstiem varam nojaust, kāda tā bija aizgājušajos gadsimtos. Savās atmiņās par Jūrmalu dalās Sandra Balča, Sergejs Useinovs un Raitis Bērziņš.

Majoru_promenade_39Viesu nama Majoru promenāde un Alus krodziņa saimniece Sandra Balča ir jūrmalniece trešajā paaudzē. Viņa mums izstāsta, kā gadu gaitā mainījusies Jomas iela un Jūrmala un dalās savās un savas dzimtas atmiņās par vietām, kuras šodien vairs nepastāv, bet agrāk bijušas izteiksmīgākie pilsētas vaibsti.
Kādreiz šajā mājā, kur tagad mitinās “Majoru Promenāde” un “Alus Krodziņš”, bija vasarnīca, bet kopš uzņēmuma darbības paša sākuma te ir bijis alus krogs, kur visu laiku tirgots tikai un vienīgi Latvijā ražots alus, – stāsta Sandra Balča.
Viņa Jūrmalu pazīst un atceras no bērna kājas. Te viņa dzimusi, augusi, skolā gājusi, strādājusi un turpina to darīt. Ļoti daudz kas pa šiem gadiem ir mainījies. Sandra saka, ka pēc aizgājušajiem laikiem nostalģijas nav, bet viņa gribētu, lai saglabā ēkas, kas bijušas pirms padomju varas, jo ļoti daudzas jau ir nojauktas un gājušas zudībā. “Jūrmala ir ļoti cietusi no padomju laiku darbības un tagad arī ļoti cieš. Jūrmalai raksturīgo koka apbūvi tagad sāk nomākt metāls un stikls. Mēs absolūti nerespektējam pagātni, neredzam to pērli, kas mums ir acu priekšā. Pat šeit atbraukušie ārzemnieki man ir izteikuši savu sāpi, ka Jūrmalas vienreizīgums zūd. Skumji, ka to neredz cilvēki, kas atrodas amatos un varētu visu vērst par labu. Šobrīd tiek izjaukta pilsētas apbūves sistēma un privātmāju rajonā tiek iecelti pa vidu kaut kādi kluči, kaut kādi briesmoņi, kas pilnīgi izjauc pilsētas vidi. Ļoti daudzas mājas stāv kā grausti, bet patiesībā tās ir ārkārtīgi skaistas ēkas, par kurām daudzus gadus neviens nav rūpējies. Tā jebkura arhitektūras pērle var pārvēsties par graustu. Ja tai pieliktu roku un saskatītu to vienreizējo, kas tur ir apakšā, un tas tur arī ir, vēl daudz ko varētu saglābt. Kaut ko tādu no jauna uzcelt nevarēs, jo ļoti daudzi no senāk izmantotajiem materiāliem tagad vairs nav pieejami. Visi tie kokgriezumi, tur bija cits koks, tas ir unikāls. Bieži vien tai mājai ir tikai jānotīra krāsa nost un elementārs uzlabojums vajadzīgs. Jebkuru māju var uztaisīt mūsdienīgu, ar visām ērtībām un atbilstošu sanitārajām normām. Gandrīz 95% no Jūrmalā esošajām koka mājām ir pārbūvētas. Tādas, kā mēs tās redzam tagad, tās nav radušās uzreiz. Var tikai apbrīnot tos meistarus, kuri ir pārbūvējuši šīs mājas, jo gan apjoms, gan proporcijas pēc pārbūves ir ļoti tuvu sākotnējam. Viņi ir gan piebūvējuši verandas un tornīšus, gan pacēluši griestus, gan uzbūvējuši otro stāvu, jo daudzas sākotnēji ir bijušas vienstāvu mājiņas, kuras bijis nepieciešams paplašināt, bet pārbūve ir bijusi tik veiksmīga, ka no ārpuses to nevar pateikt. Ir ļoti pārdomāti un gudri strādāts un tas viss paveikts. Mēs neko negribam atjaunot, gribam tikai jaukt un celt no jauna.”
Sandra Balča zina stāstīt arī par tādām vietām, par kurām tūrisma ceļvežos informāciju atrast nav iespējams, jo tās ir zudušas vai laika gaitā mainījušās.

Turaidas laubīte

Turaidas laubīte

Turaidas ielas galā augšā kalnā tagad krūmos un zālē ieaugusi stāv Turaidas lapene, uz kuru var mēģināt nokļūt pa pieķēzītām stigām, tikai vietām vēl ir saglabājušies ar ornamentiem rotāti fragmenti no kādreizējiem celiņiem.
“Tur kādreiz bija tāda laubīte, kurai apkārt viss bija labiekārtots, lai cilvēki varētu uzkāpt augšā, pasēdēt un atpūsties. Uz turieni veda šūnakmens celiņi ar ornamentiem un kāpnītes. Kādreiz visi gruntsgabali negāja līdz pašām kāpām. Kāds bija arī kāpās, piemēram, Emīlijas Rācenes peldu iestāde, bet starp privāto zemi un kāpu bija josla, kur cilvēki varēja pastaigāties. Tagad tur daudzās vietās valda nesakoptība un netīrība, citās privātīpašumi iestiejas gandrīz kāpās iekšā.

Marienbādē” kādreiz bija ļoti skaisti, tur bija kafejnīca ar logu tikai no vienas puses, kas aiztur vēju, pa to varēja skatīties uz jūru. Es biju tur iekšā, to visu vēl varēja ar prātu atjaunot, bet šie gadi ir darījuši savu, arī cilvēki ir demolējuši, un griestos jau izveidojušies caurumi, tikai vārti saglabājušies savā kādreizējā izskatā. 1967. un 1969. gadā bija spēcīgas vētras, kas noskaloja daudzus paviljonus jūras krastā, arī tualetes aizskaloja.
Nekas vairs nav palicis pāri arī no padomju laika celtnes kādreiz prestižā restorāna “Jūras pērle”, kas nodega 1990. gada sākumā, bet vēlāk to nojauca pavisam. Arī tā bija interesanta arhitektūra. “Jūras Pērle” atradās Bulduros, Vienības prospekta pašā galā. Pirmajā stāvā tur bija virtuve, otrajā stāvā –  stiklotais restorāns, bet no jūras puses – terase, kur varēja uziet augšā tāpat peldkostīmos un paņemt kādu kokteili vai sulu.
Nebūtībā aizgājis arī kādreiz ļoti iecienītais Jūrmalas restorāns „Lido”, kas tika atvērts 1930. gadā, bet pastāvēja arī padomju laikos. Tam nav nekāda sakara ar Ķirsona “Lido”, viņš ir paņēmis šo nosaukumu. Veci jūrmalnieki zina, kas bija “Lido”. Tagad tur ierīkoti dzīvojamie apartamenti, ēka ir saglabājusies un sakopta, bet zudis tas, kas bija agrāk. Kādreiz tā māja bija attālināta no Turaidas ielas, tur bija skaista terase. Padomju savienībā tas bija restorāns ar vislabāko akustiku. Restorānā dejas placis bija kā amfiteātrī ar galdiņiem visriņķī divos līmeņos. Kaut kas līdzīgs tika uzcelts padomju laikā – vasaras restorāns “Kabūra” Mellužos, aptuveni tur, kur tagad Šleseram īpašums. Viņi gribēja kopēt “Lido”, tur arī bija iekārtojums amfiteātra veidā, bet “Kabūra” bija daudz mazāks nekā “Lido”. Arī tas restorāns kādu laiku stāvēja izdemolēts, bet vēlāk tika nojaukts.
Mums vispār Jūrmalā vairs nav restorānu, ir tikai augstāka vai zemāka līmeņa kafejnīcas. Vienīgi atjaunotajā “Jūrmalas SPA” ir restorāns ar dzīvo mūziku un kabarē. Restorāns atveras tikai uz vakaru, tur noteikti ir jābūt dzīvajai mūzikai. Nav jau pētīts, bet 30-tajos  gados gandrīz katram restorānam bija savs orķestrītis. Rakstniecības un mūzikas muzejā ir vecas fotogrāfijas, kur to var redzēt. Man vecāki ir stāstījuši, kā tas kādreiz bijis. Padomju laiks atnesa savas korekcijas, te bija daudz cilvēku, viss tika izīrēts. Bet arī padomju laikos katram restorānam bija sava seja.
Blakus namam Jomas ielā 43 bija ārkārtīgi skaista klasicisma stila māja, kas, vairākas reizes dedzinot, tika ļaunprātīgi nodedzināta. Turpat 30-tajos gados bijis prestižs restorāns ar dārzu iekšā. Atceros, ka bērnībā es gāju virtuļus pirkt uz lielu māju ar terasi, kas atradās tur, kur tagad Ķirsona “Lido” vasaras kaejnīca. Ieejot iekšā, tur bija plaša zāle, no kuras varēja iziet ābeļdārzā. Tikai vēlāk uzzināju, runājot ar papa draugu, ka Latvijas laikā tur esot bijis restorāns ar dzīvo mūziku un tajā dārzā uzstājušies ārkārtīgi labi mūziķi. Padomju laikos tur bija parasta ēdnīca, kur varēja nopirkt ļoti garšīgus virtulīšus ar pūdercukuru.
Tagad tas liekas neticami, bet kādreiz pa Jomas ielu kursēja autobusi un brauca mašīnas, šķērsielā aiz mājas, kur vairākus gadus atradās “Orients-Sultāns”, bija bendzīntanks.

Vēl kādreiz ļoti iecienīts bija “Balzambārs” uz Dzintaru prospekta. Tagad tur ir Latvijas Universitātes īpašums, restaurēta mecenāta dāvātā māja – Morberga vasarnīca, kuras teritorijā atrodas mākslīgās pilsdrupas. Tajās bija tas balzambārs – pavisam neliels, tikai daži galdiņi, tas vairāk bija tāds bāriņš, jo virtuves viņiem nebija. Kāpās bija “Leduspuķe”, kur tikai kokteiļus pārdeva, pie Dzintaru stacijas – “Ķimelītis”, tur varēja dabūt tikai “skrūves” un vēl kādus riekstiņus klāt. Bija tādi alus krogi kā vigvami, viens bija Teātra ielas galā. Uz Konkordijas ielas bija divstāvīgs alus restorāns “Miezītis”, kura pirmajā stāvā atradās restorāns, bet otrajā – bārs. Tagad no “Miezīša” ir saglabājušās tikai trīs vitrāžas. Ja gribēja dabūt žāvētas vistas, tad vajadzēja braukt uz “Laivām”. Daudz kas ir zudis, arī tādas vietas, kas bija interesantas un iecienītas padomju laikos.”
Sandras Balčas ģimenes albūmi glabā unikālas fotogrāfijas, kurās redzamas vasaras terases Slokas ezera krastā, Ķemeru sanatorijas telpas, Ķemeru zirgu tramvajs pirms pirmā pasaules kara un citas aizgājušā laika liecības. Tikmēr Jūrmala turpina mainīties un iegūst jaunus vaibstus.
Vairāk par Viesu namu “Majoru promenāde” un “Alus krodziņu” lasiet šeit.

Foto uz kioska sienas Jūrmalā

Foto uz kioska sienas Jūrmalā

Lighthouse-grillbars_07Katrai vietai un mājai ir savs stāsts, bet ne vienmēr tas ir zināms. Par Jūrmalas pastāvīgo iemītnieku kļuvušā, brančotāju un bērnu iecienītā grilbāra Lighthouse kapteinis Raitis Bērziņš iepazīstina ar viņam zināmo Jomas ielas 63. nama vēsturi.
„Tas ir interesants un reizē arī ļoti sāpīgs stāsts, kā īpašnieki ieguvuši un vēlāk mantojuši šo namu, samaksājot par to ar daudziem gadiem Sibīrijā. Pirms otrā pasaules kara ļoti daudzi Jūrmalas nami piederēja vāciešiem, un tieši virsniekiem. Man nav zināms, kā viņi pie šiem īpašumiem tika, bet, kad karadarbība kļuva aktīvāka, un bija jau skaidrs, ka krievi nāks iekšā, vācieši atkāpjoties par ļoti simbolisku samaksu visas savas mājiņas pārdeva. Šīs zemes likumīgais īpašnieks, kurš šobrīd ir jau aizsaulē, bija veikalnieks kaut kur Jūrmalā, laikam zivis tirgoja, varbūt tieši tobrīd bija tās pārdevis un saskatīja izdevīgumu par lētu naudu iegādāties īpašumus. Viņš nopirka šeit kādas četras mājiņas, bet pēc tam ienāca krievu karaspēks, un tālāk viss notika tā, ka viņu kā buržuju un tautas ienaidnieku izsūtīja uz Sibīriju, bet šos īpašumus pārņēma padomju vara. Viņa dēls tikai deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija atguva neatkarību, uzzināja, ka viņam ir mantojuma tiesības uz lieliem īpašumiem Latvijā šeit Jūrmalā, jo viņš ir dzimis un uzaudzis Sibīrijā, tikai vārds un uzvārds Juris Dumpis liecina par viņa latvisko izcelsmi.”
Vairāk par grilbāru “Lighthouse” lasiet šeit.

Jura-Orients_98Paaudze, kas atminas garas rindas pie restorānu durvīm, iekšālaidējus un ārāsviedējus, ar kuriem vajadzēja mācēt iedraudzēties, nosaukumus vietām, kuras tolaik likās smalkas un skaitījās prestižas, atminas arī, ka Jūrmalā viena no tādām vietām bija restorāns “Orients”, kura radītājs Aleksandrs Useinovs padalījās savās atmiņās par Jūrmalā nodzīvotajiem un nostrādātajiem gadiem. Daudzi savulaik populāri Jūrmalas restorāni un bāri ir nojaukti, nodeguši, pārbūvēti vai to vietā tagad darbojas citi, bet “Orients” mainījis atrašanās vietu un pārtapis par Jūra-Orients turpina veiksmīgi darboties vēl šobaltdien.
“Kad 1965. gadā atvēra “Jūras pērli”, labākie darbinieki no “Lido” aizgāja strādāt uz turieni. Varētu teikt, ka “Jūras pērle” izveidojās uz “Lido” darbinieku bāzes. Savukārt “Jūras pērles” darbinieki vēlāk aizgāja uz restorānu “Jūrmala”. Tagad daudzi no viņiem jau ir pensionāri.
Es  sāku strādāt “Jūras Pērlē” 1968. gadā par pavāra mācekli, 1975. gadā jau biju brigadieris, nostrādāju tur desmit gadus. Restorānā bija 300 vietas, uz turieni veda intūristu grupas, visādas augsta ranga personas nācās apkalpot, tā bija īsta dzīves skola. Žēl, protams, ka no “Jūras pērles” nekas nav palicis. Tajā laikā tas bija unikāls restorāns, viņš arī tagad būtu varējis pastāvēt, protams, būtu nepieciešams remonts un atjaunošana. Tajos laikos tāds haoss valdīja, daudzas vietas atdeva nezin kam caur pazīšanos, un gala iznākumā tās bija pagalam.

Pirmais "Orients" Jūrmalā

Pirmais “Orients” Jūrmalā

1979. gadā man uzticēja vadīt restorānu “Uzbekistan”, bet 1980. gadā es pieņēmu koka šašļičnuju uz Jomas ielas. Tajos laikos tā patiešām bija tāda koka mājele, kurā tirgoja šašliku. Iespējams, tāda pati tā bija arī pirmspadomju laikos, es nezinu. 1979. gadā māja tika atremontēta, un tā mēs tur sākām. Deviņdesmitajos gados es sāku īrēt “Sultānu”, kurš tajā laikā bija ļoti nolaists. Mēs viņu atremontējām un uztaisījām par vienu no labākajiem restorāniem Jūrmalā. Tajos gados pat rekets mūs neķēra, varbūt tāpēc, ka mēs daudz un labi strādājām, reketieri arī gribēja nākt te ēst. Restorānu “Jūra-Orients” mēs nopirkām un uzcēlām gandrīz no jauna, jo tā koka māja bija briesmīgā stāvoklī. Te kādreiz jau bija restorāns “Jūra”.

Jūrmalas "Lido"

Jūrmalas “Lido”

Tagad mums Jūrmalā vairs nav tādu restorānu, kur var aiziet vakaros atpūsties. Agrāk daudzos restorānos spēlēja orķestris, cilvēki gāja padejot. Nav vairs tādu restorānu, kuri spētu uzturēt orķestri. Kādreiz “Lido” spēlēja labākie orķestri, Laima Vaikule tur dziedāja. Mūslaikos cilvēki iet dejot uz klubiem, restorānos tas vairs nenotiek.
Daudzām vietām, kas aizgājušas bojā vai šobrīd vairs nedarbojas kā restorāni, ir bijuši objektīvi iemesli. Piemēram, “Lido” bija grūti uzturēt tādā līmenī, kāds tas bija, jo tur bija varietē, savs ļoti labs orķestris, kurā spēlēja Raimonds Pauls. Cilvēks to māju paņēma, atremontēja, varbūt pārdos tālāk. Nevar nevienam ar varu piespiest kaut ko darīt.
Jūrmala pa šiem gadiem ir ļoti mainījusies. Es nevaru par soģi būt – nezinu, uz labu vai uz sliktu. Pilsēta attīstās, ļoti spēcīga jaunā paaudze ir izaugusi, maniem kādreizējiem mācekļiem tagad ir pašiem savi restorāni.
Vairāk par restorānu “Jūra-Orients” lasiet šeit.

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!