Mūsu saruna ar režisori notika laikā, kad tapa filma “Ručs un Norie”, kas kļuva par labāko Latvijas dokumentālo filmu 2015. gadā un saņēma četras Nacionālā festivāla “Lielais Kristaps” balvas un Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balvu „Kilograms kultūras 2015”.
Pag, Mums Patīk īsti nav skaidrs, tu saki – par izdošanu nekas nav jāmaksā? Tad kāda jēga no tā ir pašam Ridero? Tīra labdarība vai kā?
Par izdošanu patiesi nekas nav jāmaksā, turpina Aleksandrs, maksā tikai un vienīgi grāmatas pircējs. Ja runa ir par iespiestajām grāmatām, nevis e-grāmatām, autors maksā vien tai gadījumā, ja viņš vēlas pats sev, saviem radiem, draugiem un paziņām pa kādam drukātam eksemplāram.
Jau labu laiku pasaulē pastāv tā saucamais print on demand (t. i., iespiešana pēc pieprasījuma) izdošanas princips. Tradicionālā grāmatizdošana nodrukā attiecīgās grāmatas tirāžu, noteiktu eksemplāru skaitu (kas parasti ir zīlēšana kafijas biezumos, vadoties pēc izdevēja pieredzes un tik ēteriskas un svārstīgas būšanas kā lasītāju pieprasījums), grāmata tiek tirgota ar veikalu starpniecību, un pēc krietna laiciņa izdevējs, sirdij drebot, gaida – būs nopelnījis kādu grasi vai visi ieguldījumi paputējuši vējā, bet tirāža iegūlusi veikalu plauktos. Iespējams, bet maz ticams, ka grāmata kļūs par bestselleru, tāpat iespējams, bet ticams vairāk, ka būs aizšauts garām. Print on demand ideja ir pilnībā atšķirīga. Grāmata gan tiek sagatavota iespiešanai, bet it kā paliek karājamies gaisā. Proti, tā tiek nodrukāta vien tai gadījumā, ja lasītājs vai tirgotājs to pieprasa. Ja interese parādās vienam lasītājam – viņš samaksā, un tiek nodrukāts viens eksemplārs. Grāmatu alkst izlasīt tūkstoši – tiek nodrukāti tūkstoši eksemplāru, autors priecīgi berzē rokas un skaita naudu (jo no katra pārdotā eksemplāra viņš saņem honorāra tiesu), tāpat apmierināts ir izdevējs, jo arī viņš saņem savus procentus. Print on demand tehnoloģija parādījās jau 1997. gadā un kopš tā laika ir krietni attīstījusies. Turklāt nebūt nav tā, ka print on demand – tā ir vienvienīga grafomānu paradīze. Ļoti labprāt to izmanto, piemēram, akadēmiskās un universitāšu izdevniecības, nodrukājot attiecīgā zinātniskā (un mazpieprasītā) darba nedaudzos eksemplārus, tāpat arī apgādi un autori, kas jau iepriekš orientējas uz nelielām tirāžām.
Aleksandrs īsumā izklāsta Ridero vēsturi. Starp citu, riderò tulkojumā no itāļu valodas nozīmē ‘es smiešos’. Ideja viņam dzimusi jau pirms gadiem astoņiem, kad Aleksandrs bijis ekstravagantās Krievijas izdevniecības Ultra. Kultūra (Ультра.Культура) direktors, taču realizācija bija jāgaida līdz 2013. gadam, kad projektam izdevās atrast investorus un sāka darboties Krievijas Ridero (ridero.ru). 2015. gadā nākamais solis – Polijas virzienā (ridero.pl). Jautājam – kāpēc tieši Polija? Aleksandrs nosmīn un paskaidro, ka jau no sākta gala Ridero veidots kā projekts, kas paredzēts ne tikai Krievijas tirgum, bet arī un jo īpaši Eiropai. Krievijā projekta darbība bijusi veiksmīga, Polijas tirgus ir pietiekoši liels, turklāt augošs, tur atrodas viena no Eiropas lielākajām digitālajām tipogrāfijām, izdevīgas cenas, relatīvi lēts darbaspēks, uzņēmējdarbībai piemērota likumdošana. Viens no svarīgākajiem iemesliem – Polija ir Eiropas Savienībā, kas nozīmē, ka Poliju var izmantot kā starta lauciņu tālākai ekspansijai uz citām Eiropas valstīm. Pašā 2015. gada nogalē atvērās Ridero Latvijā, bet 2016. gada sākumā – Vācijā (ridero.de). Patlaban tiek domāts arī par Āzijas tirgu. Pasaule ir liela.
Tas viss, protams, ir jauki un interesanti, tomēr Mums Patīk ir mazā neizpratnē – ar ko tad īsti Ridero atšķiras no daudzviet jau ierastā print on demand un ar kādiem pakalpojumiem Ridero cer iekarot Eiropas tirgu, kur konkurence zvērīga?
Ar piedāvāto servisu, īsi nosaka Aleksandrs, taču komentārs ir krietni plašāks.
Pieņemsim, autors ir sarakstījis grāmatu un vēlas to publiskot ar Ridero starpniecību. Nekādu problēmu! Visupirms viņš piereģistrējas servisā, tad izvēlas grāmatas maketu, šriftu un vāka noformējumu no vairākiem piedāvātajiem, augšuplādē savu manuskriptu, piemēram, ierastajā .doc formātā – un serviss uzreiz piedāvā salikuma pirmo versiju, kas derīga gan iespiestajai grāmatai, gan e-grāmatai. Viss notiek pilnībā automatizēti, un process ilgst nedaudzas minūtes. Šī fāze ir absolūti bez maksas. Tālāk autors var lejuplādēt savu e-grāmatu, izsūtīt draugiem, ievietot Facebook, savā blogā vai vēl kur – vārdsakot, pasākt, kas nu viņam ienāk prātā. Tātad – pieci klikšķi, neliela smadzeņu piepūle, un grāmata ir gatava. Ridero serviss ir pietiekoši gudrs, turklāt tas ir spējīgs arī mācīties, lai saprastu, kur grāmatā ir nodaļa, kur – daļa, kur – dzejolis, tāpat tas veic tehnisko korektūru – novāc dubultās atstarpes un tamlīdzīgi – un tā tālāk.
Mums Patīk. Šā vai tā, nav saprotams, kur ir tas āķis, – ja grāmatas izdošana ir bez maksas, tad kā Ridero pelna? Cik saprotu, tas tomēr ir biznesa projekts.
Aleksandrs. Ar papildus pakalpojumiem. Par e-grāmatām viss skaidrs, tur nav nekādu problēmu, mūsu publicētās grāmatas nonāk visos puslīdz nozīmīgajos e-grāmatu veikalos, tostarp no 2015. gada arī Amazon. Taču no e-grāmatām vien izdzīvot nav iespējams, nepieciešama monetizācija. Runājot par drukāto tirāžu – grāmatveikali atsūta mums pieprasījumu, cik eksemplāru vēlas, un mēs parūpējamies, lai tieši šis skaits tiktu nodrukāts un pēc dienām desmit veikali grāmatas saņemtu. Vēlreiz uzsvēršu – mēs pelnam nevis no autoriem, bet no izpildītājiem. Pateicoties maketa tapšanas, pirsmdrukas sagatavošanas un dažu citu elementu automatizācijai, no procesa tiek izslēgts vidutāja uzcenojums. Starp citu, daiļliteratūras autori nemaz nevēlas lielās tirāžas. Tās pieprasa, piemēram, mācību grāmatām. Vai – autori, kas grib bīdīt savus interneta projektus, kuriem grāmata kaut kādā mērā ir vizītkartes vietā. Variantu ir daudz. Vēl – mums ir arī maksas pakalpojumi. Pats par sevi saprotams, ka grāmatai nepieciešams korektors un redaktors. Ja autors uzskata, ka viņš var bez tiem iztikt vai arī pats ir atradis cilvēkus, kas palīdzējuši sagatavot grāmatas manuskriptu, tas viņa ziņā. Taču par samaksu mēs viņam piegādāsim gan redaktoru, gan korektoru, turklāt šis process var notikt arī tiešsaistē daudzlietotāju režīmā. Tāpat par papildus samaksu pieejama lielāka vāku noformējumu izvēle vai individuāls noformējums, iespēja, ka lietotājs augšuplādē jau samaketētu grāmatu .pdf formātā – to pārsvarā grib mazie izdevēji, Krievijā mēs sniedzam arī juridisko palīdzību intelektuālā īpašuma jautājumos un daudz kas cits plus ieceres, kas atrodas dažādās realizācijas stadijās. Tagad vairs nepastāv jautājums – publicēties vai nē. Protams, ka publicēties, jo nav palikušas nekādas barjeras. Kad sākām, mēs domājām, ka vienkārši uztaisīsim servisu, kas automātiski dabū gatavu grāmatu. Tagad saprotam, ka gatava grāmata – tās ir nevis stāsta beigas, bet gan pats sākums.
Mums Patīk. Un kā – autoriem ir interese par Ridero?
Aleksandrs. Lai runā cipari. Reģistrēto autoru skaits – 25 000. Augšuplādēto grāmatu skaits – 33 000. Pēc 2015. gada rezultātiem Krievijas tirgū Ridero grāmatu asortimenta ziņā ir otrajā vietā aiz milzīgā koncerna Eksmo-AST. Investīciju apjoms – ap miljons dolāru.
Mums Patīk. Skaitļi nenoliedzami iespaidīgi. Tādā gadījumā – kālab interese par Latviju? E-grāmatas Latvijā gan pastāv un process pamazām attīstās, tomēr necik populāra šī būšana nav.
Aleksandrs. Pats par sevi saprotams, ka visvairāk mūs interesē lieli tirgi, kur arī ienākumi prognozējami ievērojami. Tas ir mans pienākums pret Ridero – iziet lielajos tirgos. Bet tai pašā laikā neviens man nevar aizliegt taisīt tur un tajās valodās, kurās es uzskatu par vajadzīgu. Uzskatu, ka arī Latvijā Ridero spēj sekmīgi darboties. Ienākumi būs mazi, bet es jau tagad redzu, ka tie būs, kaut gan tas nebūt nav mūsu mērķis – Latvijā sasniegt augstus rādītājus. Bez naudas vajadzīga arī sajūta, ka tu dari kaut ko vajadzīgu. Cilvēkiem vajadzīga šī iespēja – izdot grāmatu, visviens, kas tā būtu. Dažs varbūt grib publicēt dzeju, cits – albumu, cits… Iedomājies, savulaik cilvēki daudz rakstīja dienasgrāmatas un vēstules, tādas garas un noslīpētas atšķirībā no mūsdienu e-pasta saziņas. Patlaban viss, ko cilvēks raksta, ir izkaisīts pa visdažādākajiem sociālajiem tīkliem. Arī to es jūtu kā savu uzdevumu – lai cilvēks savas piezīmes, izteikumus, fotogrāfijas var apvienot tādā kā dzīves grāmatā. Vai, teiksim, savākt savu vecāku grāmatu. Kad cilvēks liek kopā tekstus, kas tiks apkopoti grāmatā, viņš to uztver kā kāda posma noslēgumu.
Redzi, man tas ir ārkārtīgi interesanti – uztaisīt visu šo būšanu arī latviešu valodā. Pasaule pārmēru globalizējas – visi tagad runāsim angliski, vāciski, franciski, bet mazās valodas šai procesā ja ne gluži iznīkst, tad tiek atstātas novārtā. Iedomāsimies Amazon gigantu. Viņiem taču neinteresē pat Polija, kur tirgus nesalīdzināmi lielāks, nemaz nerunājot par Latviju. Latviešu Amazon’a nebūs nekad. Jebkurš prāvāks investors, paraugoties uz Latvijas, Lietuvas vai Igaunijas tirgu, uzskata to par nederīgu. Līdz ar to mazās valodas it kā tiek izbīdītas ārā no aprites. Pasaulei kļūstot aizvien globālākai, viss, kas ar kaut ko atšķiras no šīm globalizācijas tendencēm, vienkārši tiek izmests laukā kā nevajadzīgs. Man tas nepatīk. Uzskatu, ka tas nav godīgi. Turklāt kaut kas notiek, vien kultūrām kontaktējoties un nonākot dialogā, nevis lielākajām aprijot mazākās.
Mums Patīk. Ridero nav pirmā reize, kad tu piedāvā kaut kādu alternatīvu esošajai sistēmai.
Aleksandrs. Savulaik kopā ar Iļju Kormiļcevu, dzejnieku, cita starpā arī Nautilus Pompilius dziesmu tekstu autoru, uztaisījām izdevniecību Ultra. Kultūra. Bija ideja – publicēt grāmatas, kas visus šokēs. Var protams pelnīt naudu un taisīt grāmatas, kas atbilst kādam nosacītajam vidējam cilvēkam. Šādā veidā Krievija ļoti veiksmīgi cīnās ar kultūru. Nu apbrīnojami krievisks piegājiens – orientācija uz ideoloģiski nevainīgām plaša patēriņa lubenēm, spriest par dižo krievu kultūru, kaut gan realitāte pavisam citāda. Spriež, ka vajag braukt ar krievu mašīnām, bet reāli – ar mersedesiem. Ultra. Kultūra nolūks bija atšķirīgs – provocēt jautājumus. Grāmatas, kas rada dialogu, strīdu, grāmatas, kas tiek pretstatītas meinstrīmam. Piemēram, marihuānas legalizācija, kas pirms gadiem desmit Krievijā bija absolūti aizliegta tēma, ko vispār pat pieminēt nedrīkstēja. Uztaisījām grāmatu par marihuānu. Par terorismu – par to, ka terorisms mēdz būt arī citāds, jo, ja teroristi uzvar, to pēcāk dēvē par revolūciju. Autors bija viens no CIP bijušajiem darbiniekiem. Grāmatu par LSD iespaidiem uz kultūru. Un daudz ko citu. Vārdsakot, grāmatas, kas uzspridzina smadzenes, grāmatas, kurās izteikts radikāls skatījums uz kādu problēmu. Man vispār patīk darīt ko provocējošu. Pēcāk mūs apvainoja visos nāves grēkos, veikaliem uzlika naudas sodus un aizliedza tirgot mūsu izdotās grāmatas, mūs pašus sauca uz nopratināšanām.
Mums Patīk. Tu pats arī lasi grāmatas, ko izdod Ridero?
Aleksandrs. Beidzamo pāris gadu laikā – simtiem biznesa grāmatu, par mārketingu, vadības sistēmām… Plus Peļevins, no viņa gan es nespēju atteikties, kaut gan viņa pēdējās grāmatas mani mazliet aizkaitināja.
Mums Patīk. Visubeidzot – nu jau bezmaz klasiskais jautājums, tas nekas, ka viņš lielā mērā retorisks. Vai e-grāmatu ekspansija iznīcinās drukātās grāmatas?
Aleksandrs. Iespiestās grāmatas noteikti saglabāsies. Ja cilvēks skatās ekrānā, viņam darbojas tā saucamā klipveida domāšana – viņš, varbūt pats to negribot, uzskata, ka šī ekrānā redzamā informācija ir garāmslīdoša un tāpēc nebūtiska. Taču klipveida domāšana nebūt neizspiež lasīšanu, tas vienkārši ir cits kultūras, cits pasaules skatījuma veids, kuram, pieļauju, daiļliteratūra īsti nav piemērota. Turpetī drukātā grāmatā iegremdējas daudz vairāk. Šī iemesla dēļ arī mācīties krietni ērtāk ir no papīra grāmatām. Taču tur ir daudzi aspekti, kas saistīti ar ieradumu, attiecīgā lasītāja vecumu, arī interesēm ir sava nozīmē. Piemēram, man reizes trīs nedēļā sanāk kaut kur lidot. Ja nāktos vadāt līdzi iespiestās grāmatas, skaitā kādas divdesmit, diez ko ērti nebūtu, tāpēc lasu e-formātā. Taču esmu pārliecināts, ka jāgaida vēl daudz gadu, lai proporcija starp elektroniskajām un iespiestajām grāmatām sasniegtu 50:50. Nu, kad izaugs bērni, kas pilnībā dzīvo e-vidē, mēs sapratīsim, kāda ir reālā aina, taču esmu pārliecināts, ka iespiestās grāmatas nekur nepazudīs.
Grāmata apkopo dzejoļus, kuru lielākā daļa tapusi 2013. gadā, un, kā varētu likties, skaitlis 13 tolaik pilnībā attaisnoja sev piedēvēto numeroloģisko tradīciju. Atceroties Kārļa Vērdiņa rakstīto par jauno dzejnieku dzejoļiem – “pudu pudiem tajos sakaisīts sāls” –, arī te var just ko visnotaļ kodīgu.
Grāmata sadalīta daļās, kas apzīmē cilvēka ķermeņa temperatūru. Arī emocionālu temperatūru. Kā jau katra slimība, tā sākas ar pirmajiem priekšvēstnešiem, kuri paredz, ka ir gaidāms tālāks saasinājums. Pēc tā seko atveseļošanās, un drudzis tiek izārstēts vai vismaz skaidrāk nojaušams, kur šādos gadījumos var meklēt zāles.
Toms Treibergs: Es centos, lai šī emocionālā saaukstēšanās nebūtu tikai tāda koncentrēšanās uz literāro “es” vai uz mani kā autoru, bet lai tā pastāsta par to, no kā sastāv cilvēku pārdzīvojumu shēma, kā izskatās pārdzīvojumu anatomija. Dažkārt ir satricinājumi, kas ienāk mūsu dzīvē ar tādu spēku, ka sāk personificēties un mēs tos izjūtam sev blakus teju fiziski. Kā melnu mākoni, plīvuru utt. Šiem pārdzīvojumiem ir savs raksturs, balss, apjoms. Viņi realizē savu uzdevumu un dzīvo paši savu dzīvi. Mēs esam viņu klienti, gluži kā krājuma dzejolī par Naidu, kurš atnācis uz darba interviju.
Izraksts no Google: Drudzis – organisma reakcija, kas izpaužas kā paaugstināta ķermeņa temperatūra. Ir ieslēdzies organisma atkritumu sadedzināšanas mehānisms, kas iznīcina sārņus un toksiskās vielas, kas nav nepieciešamas normālai organisma funkcionēšanai.
Toms Treibergs: Vispārīgi runājot, tā tomēr nav 2013. gada atmiņu klade. Arī citkārt nācies iziet cauri iekšējiem cīniņiem, tolaik tie vienkārši bija sasnieguši virsotni. Ja kaut kas apkārt varēja nedarboties vai saiet grīstē, tad tas notika, arī tādās jomās, par kurām es biju drošs, ka pietiekami labi tās “pieskatu”. Nevienu neapmuļķosi, tā, protams, ir mana pieredzes fiksācija. Bet ne tikai tas vien. Precizējot es spēcīgi izjutu to cilvēku kopumu, kas arī varētu atrasties – vai jau atrodas – šajā drudža stāvoklī. Ne tikai blakus, bet arī kaut kur tālāk no manis. Man bija sajūta, ka es viņus pārstāvu kā kopīga apziņa. Ja pirmajā grāmatā es iepazīstināju ar savu personību, izcelsmi, vērtībām un ideāliem, tad šeit es vairāk mēģināju raksturot motīvus, ar kuriem daudz lielāks cilvēku skaits var asociēties. Runāt par to, par ko lasītāji, iespējams, varētu būt domājuši savos tumšajos brīžos.
Vīrietis pie vismazākajām drudža pazīmēm parasti glābiņu meklē pie sievietes.
Toms Treibergs: Nevaru to noliegt, bet drīzāk sieviete ”Drudzī” ir caurviju motīvs. Pretstats sievietei varētu būt tas neredzamais biedru kopums, kas stāv aiz šīs dzejas. Bet, par sievieti runājot, es mēģināju iejusties viņas ādā pats. Ir dzejolis par zirnekli, kurā ir rindas: “Es esmu līgava,/ kura uztraukumā/ aizmirsusi pašu/ svarīgāko”. Ir vērtīgi ietiekties sievietes pasaulē, jo mēs paši ne vienmēr spējam nofiksēt, kurā brīdī mūsu rīcība atbilst precīzi mūsu dzimumam, bet kurā rīkojamies ar pretējā dzimuma pārstāvja iezīmēm.
Es varētu piekrist, ka “Drudzis” ir mīlestība. Mēs nevaram izbēgt no tās sajūtas, bet es gribētu, lai tas nebūtu tik vienkārši. Ja teiktu, ka mīlestība sastāv no daudz dažādām lietām, tas būtu plakani sacīts. Vienkārši pasaule mums apkārt ir ļoti interesanta, ja vien ir iespēja tai pieslēgties no citas puses. Ja tev ir iespēja paņemt blašķīti, iesēsties smilgās un skatīties, kā garām brauc pasta mašīnas… Es negribētu, lai mīlestības parādīšanās šeit ir kā ziedojums dievietei, kā to piemin Viesturs Rudzītis. Tas būtu pārāk neinteresanti. Mēs neesam filmā “Matrix”, kurā ir tikai baltas sienas, un tad ir salikums “es un tu”. “Es un tu” atrodas pasaulē ar sienām, uz kurām atrodas ļoti daudz kas. Un tās ne vienmēr ir baltas. Nevar paredzēt, kurā brīdī, skatoties uz pasaules dekorācijām, tās atbalstīs, pārstāvēs mīlestību. Ja pasaulei pieiet no sētas puses, var ieraudzīt strāvojumus no grāmatām, no ainavām, no mūzikas. Nav izslēgts, ka strāvas noķeršana piedalās mīlestības sajūtā, kas var būt vērsta arī pret sevi, ka tev ir labi būt arī vienam pašam. Un mīlestībā pret sievieti.
Mani iespaido tavu dzejoļu pēdējās divas rindiņas.
Gunārs Bībers literatūras vēstures lekcijā Latvijas Kultūras akadēmijā sacīja: „Tad, kad aktieris iznāk uz skatuves, pasakot pirmos vārdus, tas ir ekvivalents brīdim, kad Dievs ir radījis Ādamu, un tie ir viņa pirmie vārdi, atrodoties Ēdenes dārzā. Tie ir pirmie vārdi, ko cilvēks vispār ir pateicis.” Ar manām beigu rindām ir līdzīgi. Sajūta, ka pēdējās divas rindas ir tās, kuras tu pasaki cilvēkam atvadoties, kad viņš pārvācas dzīvot uz citu valsti vai arī, nedod Dievs, pēdējie vārdi, kurus jebkad vēl varēji pateikt… Tā ir kā summa stāstam, kas ir dzejolī. Vai nu tas ir noslēgts gredzens, vai atstāts nenoslēgts, kā kino – ar atklāto finālu. Īstenībā man arī citu dzejnieku darbos raisa apbrīnu spēcīgas pēdējās rindas, bet ne tāda ziņā, ka tas vienmēr ir satricinājums. Kā teica Luters: ”Šeit es stāvu, citādi nevaru.” Tu pat nepieļauj domu, ka tie vārdi varētu būt izvēlēti citādāki.
Tu esi daudz strādājis ar bērniem, kuri prasa īpašu kontaktu. Kādas tev ir attiecības ar bērniem?
Es dažreiz redzu, ka pieaugušie sarunājas ar bērniem, un viņi runā, lai pateiktu nevis viņiem, bet lai pateiktu apkārtējiem: ”Lūk, mana pieeja bērniem ir šāda!” Nerunā ar bērnu, bet atrunā it kā pareizo repertuāru. Kad es sāku strādāt bērnudārzā, bija grūti saprast robežas: cik stingram būt pret bērnu un kur jāievelk elpa. Kā Lasvegasas kazino, kur visus iekrājumus saliec galdā, arī man bija gadījumi, kad bija jārunā ar bērnu vecākiem. Tas bija interesanti, jo ir vecāki, kas nepieļauj domu, ka viņu bērni ir tādi, kādus tos iepazīstu es. Bet stāsts par bērniem kopumā ir gaišs. Tā nav sistēma – es esmu pieaugušais, tu – bērns; tev mani jāklausa, jo tā dara. Noteikumi, pēc kuriem jāspēlē šī spēle, jāizstāsta pareizi. Viņam jāsaprot, ka tādi ir visiem, ka uz galda mēs rakstām, līmējam, zīmējam, bet speram mēs tikai bumbu, nevis galdu vai otru bērnu. Es ar viņiem esmu ķēpājies, ālējies pa grīdu un spēris bumbu, bet bērniem laikam nekā neesmu uzrakstījis. Mana bērnu literatūra varētu būt ilustrācijas bērnu grāmatai. Ir iekavējies projekts ar maketiņiem, kas jāievieš dzīvē. Es būtu priecīgs, ja varētu savilkt laika jostu un to realizēt. Bērnu literatūrai ir ritmikas lietas… Zandere ir ritmikas pavēlniece, un Vērdiņš. Varbūt, ja pašam parādīsies bērni, tad būs labāks iemesls pievērsties bērnu dzejai.
Tu esi gan aktieris, gan režisors teātrī “Nerten”, kur divatā uzstājaties basām kājām.
Tas ir etīžu teātris, kas nozīmē, ka tās ir iestudētas etīdes. Mēs uzsveram, ka neesam improvizācijas teātris. Režijas aspekts te parādās tādējādi, ka mēs strādājam pie šiem gabaliņiem, lai dotā informācija būtu koncentrēta. Kad sākām ar to nodarboties, mums vajadzēja atteikties no sava sociālā tēla. Pirms 11 gadiem gan tas nebija sevišķi izteikti, bet, neskatoties uz to, ja esi ar basām kājām uz skatuves, tad sasniedz lielāku atsvešinātības iespaidu, nekā esot vienkāršā apģērbā. Toreiz tā bija amatieru pazīme, lai atsvešinātos. Lasa nevis Staņislavski, bet noauj basas kājas. Mēs nodarbojamies ar pantonīmu, un basas kājas palīdz transformēties. Tas nenoslēdz mani kā cilvēku – mēs varam turpināties kā slieka vai bruņurupucis, jo mums nav cilvēkam raksturīgo apavu. Mēs neesam pabeigti, varam turpināties, kā situācijai vajadzīgs. Un jā, tas ietekmē manu dzeju. Tāpat kā etīdēs radām tēlus, tā arī dzejā ir tēlu ieviešanas metode. “Nerten” attīsta sirreālisma domāšanu, neikdienišķumu, iešanu pretī loģikai. Tas palīdz nebaidīties. Man ir pārliecība, ka, ja ir kas sakāms un tas ir tā vērts, tad tas ir jāpasaka. Neskatoties uz to, ka to var izdarīt citā formā. Iespējams, ka manu pateikto neuztvers tā, kā es vēlētos vai kā ir pierasts – tātad nesapratīs. Tāpat ar mūsu izrādēm – ir rinda ar cilvēkiem, kuriem šī vienkārši nav “viņu forma”. Bet vai tādēļ man jāapstājas to darīt? “Nerten” ir skaņu kopa – vārds, kurš jāpiepilda katram skatītājam, kurš to ir redzējis. Viņš pieliek savu raksturojumu, līdzīgi kā “Rimi” maisiņā katram ir kaut kas cits. Ir cilvēki, kas sauc “Nerten” vīriešu dzimtē, ir cilvēki, kas šo vārdu neloka. Tagad mums ir apņemšanās izveidot Treiberga un Kuzmina 60 gadu jubilejas izrādes, jo rudenī abiem paliek 30. Ir iecere veidot divas izrādes, vienu veidoju es, otru – Svens. Tas būs The best of – līdzīgi kā hrestomātija.
2013. gads ir aizmirsts? Top kas jauns?
Pie apvāršņa ir kaut kas jauns. Jo, redzi, ar dzeju ir tā, ka darbs pie grāmatas izdošanas ir tik ilgs, ka pašam beigās tā vairs nepatīk. Tas ir, kā CV, kuru tu izsūti darba devējam, ieliec foto no vidusskolas laika, kur neesi sācis skūties, šķībām brillēm. Tagad sajūta ir līdzīga. Es jau tagad gribu norobežoties no lielākās daļas dzejoļu, kaut zinu, ka tas nav iespējams. Grāmata jāatklāj, jālasa recenzijas, jāklausās viedokļi aci pret aci. Bet tagad ir sajūta, ka esmu citā stadijā, un tieši šo stadiju tad arī gribētos piedāvāt. Lasītāji septembra vidū satiksies ar manu iepriekšējo stadiju. Taču tās ir manas problēmas. Viņi to lasīs pirmo reizi, un, ja tāda tikšanās notiks, tas būs apliecinājums, ka kādam tas interesē. Ja grāmatas nelasa, no viņām nav jēgas.
Ceru, ka realizēsies mana vēlme – lasītāji uztvers to situācijas raksturojumu, kādu es piedāvāju “Drudzī”, un tā arī viņi varētu raksturot savu pieredzi. Iziet pašpalīdzības kursu un ieraudzīt to dažādību, kā lietas ar mums sarunājas. Jo ne tik lielā mērā es esmu šos vēstījumus izvilcis no savas galvas, bet mans prāts ir mediators starp mani un apkārtējo vidi. Tā atstāj manā prātā rentgena nospiedumu, un es to fiksēju konkrēti saliktos vārdos, lai tā būtu nevis dienasgrāmata, bet… Gribētos teikt, māksla.
Tālāk saruna pievēršas visādiem kolekcionēšanas smalkumiem, par kādiem cilvēkiem no malas nav ne mazākās saprašanas. „Kā cilvēki vāc monētas? Ir Krauzes katalogs. Krauze vāc monētas nevis pa gadiem, bet pa tipiem. Teiksim, padomju laika monētas no 1961. līdz 1991. gadam – ja cilvēks vāc pēc Krauzes, viņam no šī laikposma ir vajadzīga tikai viena attiecīgā nomināla monēta. Man, lai es būtu savācis visas, teiksim, desmitkapeiku nomināla monētas, vajadzīgas trīsdesmit, no katra gada pa vienai. Es krāju pēc Jaroslava Adrianova metodes, man ir arī viņa grāmata ar autogrāfu. Pa gadiem ir vienkārši sakrāt, bet pēc tam, kad jāsāk darboties ar atšķirīgajām monētām, viss paliek citādi – jo tālāk, jo tumšāk. Gandrīz katrai monētai ir brāķi, ir atšķirīgas monētas. Teiksim, ir 1952. gada pieckapeika. Divi varianti – vienai apakšā mazs punktiņš, otrai – liels. Pirmajā acu uzmetienā atšķirību nepamanīsi, bet starpība ir milzīga. Viena maksā 50 centi, otra – 1000 eiro. Retākā ir tā ar lielo punktu. Cits piemērs – ir 1932. vai 1933. gada divkapeikas, kopskaitā četrdesmit dažādas. Vai – zinu vienu džeku, kurš vāc tikai 1837. gada krievu rubļus. Zināmi ir pieci varianti, viņam savākti jau četri, bet piekto nevar sadzīt rokā ne par kādu naudu.”
Arī starp padomju laika monētām gadās visādi kuriozi. Arnis rāda 1988. gadā izlaistu monētu, kura, lai cik tas jokaini neliktos, saucas rublis dolārs, ko arī apstiprina uz monētas aversa rakstītais: „1 рубль dollar”. Tiesa gan, rublis dolārs nekad nav lietots kā maksāšanas līdzeklis. To izlaida saistībā ar Reigana un Gorbačova parakstīto atbruņošanās līgumu, un tā izgatavota no vidēji tāla darbības rādiusa raķešu korpusu metāla (ar pirmo šāda veida monētu tika aplaimots Reigans).
Bet kā ar tematu, kas tikpat sens kā nauda – viltojumiem? Arnis nober uz galda monētu sauju. Pazibinās Krievijas caru Aleksandra III un Nikolaja II profili, šķiet, arī cariene Anna Joanovna. Mums Patīk pasvārsta plaukstā – nekāda vaina, patīkami smagas, it kā sudrabs, liekas pat drusku apdilušas no lietošanas… Arnis paņem vienu: „Jubilejas monēta, kas tika izlaista uz Nikolaja II kronēšanu. Ja labā stāvoklī, maksā ap 400 – 450 eiro, Aleksandri ir lētāki. Manis nebija uz vietas, kad atnesa, darbiniece uzķērās – pēc tam stāsta, ka par lēto paņēmusi, vien 80 eiro. Nekā – viltojums. Tur viss kā oriģinālam – izskats, svars, tikai rokā īsti neieguļas. Jāizlaiž daudz monētu caur rokām, lai to spētu sajust.”
Mums Patīk atceras kāda antikvariāta vadītāju, kura aizteicās, ka pats antikvārs nekādā gadījumā nedrīkst būt kolekcionārs – tad ar biznesu cauri. „Nujā, tad tu vari palikt bez biksēm. Tev nolikta nauda īres samaksāšanai, un pēkšņi tev ienes Nikolaja rubli, kāds tev vajadzīgs. Protams, tu nopērc, nedomājot, ka tevi var izlikt laukā. Tā ir slimība. Un man arī tāda bija, tā pasmagi. Pirku monētas ebay, aizgāja četri pieci tūkstoši dolāri mēnesī. Piecus gadus krāju monētas – krāju, krāju, bet pagājušā gada oktobrī visu pārdevu. Skapī palikusi padomju laika kolekcija, bet cara monētas visas pārdevu, vienīgi kādas vara monētas vēl palikušas. Vienkārši bija jāpieliek punkts. Pārāk daudz. Tagad es krāju markas – sirdi nomierina, aritmija pazūd… Visu mūžu esmu bijis vairumtirgotājs. Esmu tirgojis, teiksim, 70 000 tonnas naftas produktu mēnesī. Pievienotā vērtība ir mazāka, bet summa, ko tu nopelni, ir lielāka. Tāpat arī markas pērku vairumā, teiksim, uzreiz kasti ar markām. Vai visu kolekciju. Sēžu, kārtoju, salieku – un man ir materiāls, ar ko strādāt. Tad atnāk klients un saka, ka grib nopirkt, teiksim, 1924. gada marku, tēma – dzīvnieki. Paņemu albumu, meklēju – jā, redz, ir, gaida pircēju. Patīk sistematizācija – es laikam varētu strādāt par bibliotekāru. Vai arhivāru. Antikvārs un arhivārs – tas ir gandrīz viens un tas pats.
Kolekcionēšana ir tāda lieta, ko tu nekad pilnībā nevarēsi pabeigt. Vienmēr paliks tukšās vietas. Ja saka, ka sieva pēc piecpadsmit gadu kopdzīves ir kā izlasīta grāmata – nekā nezināma tur nav palicis, tad ar markām tā nav. Vienmēr ir, kur tiekties, jo visu salasīt nav iespējams. Arī ar monētām – ja tu savāc visas monētas pa gadiem, uzreiz sākas nākamais loks – tu maini apdilušās un apbružātās monētas pret labākām. Vistrakākais ir tas, ka arī cara laika monētas var savākt diezgan ātri, tomēr beigu galā paliek kādas desmit monētas, kuru tev nav. Un nekur nav. Katra maksā varbūt kādus piecus sešus tūkstošus, tu pat esi gatavs izlikt to naudu, bet viņu nav. Tur nestrādā tā lieta – maksāšu kaut desmit tūkstošus, bet man viņu vajag. Vienkārši – to monētu nav. Tu tiecies uz pilnību, saproti, ka tā ir nesasniedzama, bet alkas taču nepazūd. Kā tad, slimības simptoms.”
Jūtot, ka monologi par monētām aizdomīgi ieilgst, Arnis secina, ka par šo tēmu viņš nekad netikšot līdz galam. Tāpēc saruna pamazām pievēršas viņa profesionālajai darbībai – senu priekšmetu tirdzniecībai. „Tas, ar ko mēs te nodarbojamies… Nē, nu, skaidrs, lai nopelnītu naudu – nekādu miljonu te, protams, nav, tomēr dzīvei teorētiski varētu pietikt. Bet mēs vecajām mantām dodam otro dzīvi. Cilvēkiem mūždien bijis tāds kā vākšanas stimuls – kaut vai monētas vai markas, bet tas ir tradicionāli. Kāds krāj štūlpogas ar kalnu kritāliem. Ir cilvēki, kas krāj karotītes. Mums bija klients no Vācijas, kurš bija savācis 840 sudraba karotītes. Ir, kas krāj varžu figūriņas (varžu gan antikvariātā nav, bet Arnis parāda oniksa gaili). Man ir paziņa, kas krāj govis. Sērkociņu kastīšu etiķetes, alus pudeļu etiķetes… Padomju laika zelta pulksteņus. Vārdsakot, kas tikai var ienākt prātā. Tā ir viena lieta. Otra – pievienotā vērtība. „Mēs dodam vecajām mantām pievienoto vērtību – stāstu, vēsturi. Cilvēks atnes svečturus – nujā, smuki, dzelteni, porcelāns, tātad pavisam lēti nevarētu būt. Vienojamies par kaut kādu summu. Nopērku. Tad sāku meklēt – ahā, redz, aizmugurē uzraksts: Philippe Mourey. To es atradu ātri. 19. gadsimta beigas, franču skulptors, kurš īpaši bija iesitis roku kamīna pulksteņu dizainā. Porcelānam malas drusku nodrupušas, viena rullīša pa vidam nav, bet to pirmajā acu uzmetienā nemaz nevar pamanīt. Jaucu ārā, meklēju, kur var restaurēt porcelānu, kas šodien ir ļoti dārgi – latviešu darbs vispār ir dārgs, jo latviešu pasaulē maz. Uzrestaurējam, liekam kopā. Tad ir radīta pievienotā vērtība, apakšā ir vēsture, ir stāsts, un tad var tirgot. Ja vēl būtu atbilstošs pulkstenis klāt, komplektam cena ebay būtu 15 000 dolāru, bet pulksteņa nav.” Arnis ebay gan atradis svečturiem atbilstošu Philippe Mourey pulksteni, tomēr pārdevējs licies tik aizdomīgs, ka darījums nav noticis.
Ja stāsta nav, arī mākslas darbus grūti pārdot. „Gleznas var tirgot par jebkuru cenu, bet jautājums, vai pirks,” Arnis rāda aptuveni gadsimtu vecu gleznu „Ziemas mežs”. Autors – nezināms, tāpēc gleznai nav stāsta un nevienam viņa nav vajadzīga. Kaut gan – gadās arī citādi. Reiz antikvariātā pie sienas karājusies kāda mazpazīstama provinces mākslinieka glezna, ienācis klients, ieraudzījis bildi – un uzreiz priecīgu prātu iegādājies: bilde lieliksi iederēšoties koridora nišā, bet ne autora vārds, ne gleznā skatāmā ainava viņam nav no svara. Pircēju joprojām gaida Nikolaja Bogdanova-Beļska glezna – kāda vīrieša portrets, tapis 1924. gadā. Bogdanovs-Beļskis bija krievu gleznotājs, kurš pēc revolūcijas patvērumu atrada Rīgā, turpināja gleznot, kļuva par ārkārtīgi populāru portretistu, rīkoja personālizstādes un pat tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Lai arī autors pazīstams gleznotājs, tomēr nav zināms, kas bijis gleznā skatāmais vīrietis; arī mākslas zinātnieki to nespējot pateikt, tāpēc intereses par gleznu nav. Arnis pieļauj, gan ar krietnu šaubu devu, ka tas varētu būt kņazs Jusupovs, taču versija viņam pašam rādās pagrābta no gaisa. „Nezināmas sievietes portretu – to vēl varbūt, ja viņa skaista, bet nezināmu vīrieti… Nē, nepirks. Jāiet vēl uz vēstures muzeju un jāmeklē, kas viņš ir.”
Uz krēsla atzveltnes noguldīts ne pārāk paplucis kažoks, blakus karājas padomju armijas pulkveža formastērps. „Kad te ir meitenes un ziemā pie loga grib uzpīpēt, viena uzmet plecos kažoku, otra – pulkveža formu.” Stiklotā skapītī saliktas ikonas – arī ar tām saistās dziļumdziļi vēstures slāņi. Uz galda divas ziloņkaula figūriņas – japāņu necke un okimono (skatāmas raksta titulbildē). Neckes japāņi lietoja pogu vietā, bet okimono ir talismans: auglības dievs ar zivi rokās – noķēris laimi aiz astes un nu bāž viņu grozā. Abas tapušas laikposmā līdz 1800. gadam, jo pēc 1800. gada meistari savus darinājumus sāka parakstīt; šīs ir bez paraksta. Šķīvju grēda: „Tas viss atnāk, es tās lietas nekrāju, bet viņas vienkārši atnāk. Tas pats sakāms par visu – lietas atnāk, grāmatas, dokumenti, gleznas, priekšmeti. Tas viss ir ārkārtīgi interesanti. Atnes tev šķīvi. Jā, Kuzņecovs. Bet kurš? Kuzņecovam bija vienpadsmit rūpnīcas. Katrai rūpnīcai bija savs zīmogs, turklāt zīmogi laiku pa laikam mainījās. Pēc zīmoga es varu pateikt – šķīvis izgatavots līdz 1911. gadam vai pēc tā. Ikdienā es ēdu no Kuzņecova šķīvjiem. Vai – cara laika sudrabs, ar ērgļiem. Re, tur uz galda stūra stāv trīs krūzītes ar ērgļiem apakšā. Varu konkrēti pateikt – izgatavotas ap 1870. vai 1880. gadu.”
No papīru kaudzes Arnis izvelk caurspīdīgos vāciņos ieliktu miršanas apliecību: 1942. gads, kāds Ivans Travkins, sadzīvojis tikai 38 gadus, saindējies ar koka spirtu – to pašu, ko mūslaikos dēvē par metanolu un ar ko ļauži lāgiem turpina indēties, nopērkot aplamo krutku. Uzreiz acu priekšā drusku dramatiska aina – visriņķī karš, vācu okupācija, bet, lai vai kāds laikmets aiz loga, veči vienā mierā, lai dabūtu dullu galvu, triec iekšā visādus surogātus un uz līdzenas vietas atstiepj kājas. No tā paša 1942. gada – Bezugsbüchlein, apgādes grāmatiņa, piezīmogota pilna. Zīmogi vēsta, ka apgādes grāmatiņas īpašnieks izlietojis viņam atvēlētās pārtikas, pilnpiena un mazgājamo līdzekļu kartītes tādos un tādos periodos (uzreiz atmiņā iznirst deviņdesmito gadu sākuma pārtikas un cigarešu taloni, kuriem arī jau vēsturiskas liecības vērtība). Vai – lietussargs, gluži ikdienišķs priekšmets, nopērkams par dažiem eiro. Bet šeit – 1914. gads, Jēkabštate, tātad – Jēkabpils, lietussargu darbnīcas licence, izdota Bernhardam Rafaelovam Joelsonam, kurš acīmredzot Jēkabštates kundzēm un jaunkundzēm darinājis elegantus lietussargus un saulessargus. „Cik vispār Jēkabpilī tolaik bija lietussargi? Zemnieki tak ar lietussargiem nestaigāja.” Milzumbiezs cara laika likumu krājums: likumiem īpaša uzmanība netiek pievērsta, toties zīmogi sējuma titullapā vēsta, pa kādiem līkumainiem ceļiem grāmata pēcāk klejojusi, cita starpā uzturoties arī Latvijas PSR Augstākajā padomē, ko apliecina mazliet padzisis Augstākās padomes zīmogs. 1877. gada vēlētāju rullis vācu, krievu un latviešu valodā, kura sausā statistika slēpj dzīvu vēsturi. Cara laikā Rīgu pārvaldīja pilsoņi, kas bija samaksājuši vislielākos īpašuma nodokļus. Saraksta augšgalā, protams, transporta kompānija – Rīgas-Daugavpils dzelzceļš. Tālāk – Alberts Volfšmits – tas pats, kurš 1847. gadā sāka ražot „Rīgas Melno zāļu Kuncena balzamu” un kuram bija septiņas rūpnīcas. Arnis piebilst, ka Krievijas ķeizarienei kāds aptiekārs ar Rīgas melno balzamu izārstējis podagru – ārstēšana gan bijusi tikai ārīga –, un kopš tā laika 90% melnā balzama aizgājusi uz Pēterburgu. Seko arhitekts Kristaps Morbergs, bet ceturtajā vietā – Vērmanis un dēls, nodokļos samaksājis pusi no tā, ko dzelzceļs. Ieraksts vēlētāju rullī stāsta, ka Vērmanim traki labi veicies ar minerālūdens tirgošanu – Vērmanes parkā tika ierīkots viens no pirmajiem mākslīgā minerālūdens iestādījumiem Eiropā, kas ātri kļuva ārkārtīgi populārs un konkurēja ar tādiem kūrortiem kā Karlsbāde vai Kaukāzs, tostarp Rīgā pabija arī pazīstamais ķīmiķis un fiziķis Maikls Faradejs un apliecināja, ka Vērmanes parka minerālūdens ne ar ko neatšķiras no dabiskā. „Paņemot rokās šādus dokumentus, uzreiz rodas vēlēšanās parakņāties dziļāk,” saka Arnis.
Pašās beigās – saldais ēdiens. Arnis noliek priekšā sadzeltējuša papīra loksni. Uz tās ar dažiem elegantiem vilcieniem uzzīmēta plika meitiņa. Zīmējuma stilistika aizdomīgi pazīstama, vēl trakāk – meitenes profils tik zināms, ka jau pārtapis par vesela laikmeta – lāgiem to dēvē par krievu dzejas sudraba laikmeta – simbolu. Kā tad, divdesmitgadīgā Anna Ahmatova. Paraksts – Modigliani, Paris, 1877. Sensācija? Nezināms Modiljani un šepat Vecrīgā?
Stāsts, kas pavada zīmējumu, apmēram šāds. 1910. gadā Anna Ahmatova Parīzē iepazinās ar Amadeo Modiljani, tobrīd vien retajam zināmu mākslinieku. Gadu vēlāk nākamajā Parīzes apmeklējumā starp viņiem izveidojās tuvas attiecības, kas gan ilga tikai nedaudzus mēnešus – pēc tam viņi vairs neredzējās, taču Ahmatova tās atcerējās līdz pat mūža galam. Vairāk nekā pusgadsimtu vēlāk atmiņu skicē Ahmatova rakstīja, ka Modiljani uzdāvinājis 16 viņas zīmējumus, no kuriem 15 revolūcijas laikā nopīpējuši sarkanarmieši vai visdrīzāk tie sadeguši kopā ar Ahmatovas māju Carskoje Selo, jo diez vai pat sarkanarmieši tik biezā papīrā būtu tinuši mahorku. Saglabājies tikai viens. Taču jau pēc Ahmatovas nāves šie it kā pazudušie zīmējumi dīvainā kārtā sāka šur tur parādīties, tostarp vairāki uzreiz – deviņdesmitajos gados kādā izstādē Venēcijā. Vēstures miglu vēl jo biezāku dara fakts, ka dzīves laikā Ahmatova cītīgi slēpa zīmējumus – vienīgā liecība par to esamību ir viņas atmiņas, kuru sakarā literatūrpētnieki mēdz piebilst, ka Ahmatova lieliski piepratusi aizmiršanas mākslu. Pastāv vairākas versijas – iespējams, zīmējumi nebūt nav sadeguši; iespējams, to ir bijis vairāk vai mazāk nekā 16; iespējams, daļa palikusi Parīzē, daļa – pie Ahmatovas, vārdsakot, variantu ir pietiekoši daudz, lai starp tiem nomaldītos un vēl saveidotu kādu konspirācijas teoriju.
Savukārt Arņa versija par to, kā Modiljani zīmējums nonācis Latvijā – Ahmatova bijusi labi pazīstama ar Annu Saksi, kurai zīmējums ticis uzdāvināts. Anna Sakse draudzējusies ar pašreizējā zīmējuma īpašnieka vecmāmiņu – un tā zīmējums nonācis pie šī cilvēka, kurš, noskatījies filmu par Modiljani, atcerējies, ka viņam pieder šis zīmējums. „Var zīlēt tikai kafijas biezumos,” nosmīn Arnis un piebilst – viņš dodot labi ja vienu vai divus procentus, ka zīmējums ir īsts Modiljani. Vispirmām kārtām aizdomīgi liekas jau tas, ka zīmējums gluži kā ar pirkstu acī iebadod ir parakstīts ar Modiljani vārdu, kaut gan citi ir bez paraksta vai labākajā gadījumā ar Paris, 1911. „Paraksts pārāk līdzīgs tam parakstam, kurš viegli atrodams internetā,” saka Arnis. Protams, pastāv visādas ekspertīzes, bet tās var noteikt, kādā laikposmā ražots papīrs un tuša. Šā vai tā, ja arī tas nav Modiljani, vismaz ir stāsts par vienu no iespējamajām vēstures mežģīnēm.
Kārlis Žilvinskis izdod e-grāmatas. Patlaban skaidrs, ka lūzums grāmatizdošanā jau noticis. Lielajās valodās e-grāmatu skaits pārsniedz papīra formātā izdoto grāmatu skaitu. Latvijā šis process gan knapi sācies, kaut gan sabiedriskajā transportā aizvien biežāk redzami ļauži, kas lasa planšetē, e-lasītājā vai viedtelefonā.
Viņa ir sieviete. Viņa ir kaprīza. Viņa ir neizdibināma. Un viņai ir astoņas skaistas un spalvainas kājas.
Priecāties iespējams par bezgala daudzām lietām un norisēm. Teiksim, par vidi sev visriņķī, kas gan pieprasa spēju to radīt un pašam arī novērtēt. Katrs pats sev ir vistuvākais cilvēks, tāpēc jāprot arī priecāties pašam par sevi, kas prasa gan rūpes par savu izskatu, gan gādību par veselību un fizisko stāvokli. Tāpat arī gādība par citiem cilvēkiem dod milzumdaudz prieka. Citiem vārdiem, dzīvesprieks jāmeklē ne tikai svētkos, bet arī ikdienā, ko mēs aiz ieraduma allaž dēvējam par pelēku. Tomēr ikdiena nedrīkst būt nedz pelēka, nedz vienmuļa, nedz nospiedoša. Dzīvesprieku iespējams atrast pat visikdienišķākajās norisēs. Tieši šīm ikdienas norisēm, kuru nozīmi mēs ne vienmēr protam un spējam apzināties, tiks veltīta īpaša portāla Mums patīk uzmanība.
Par ko mēs rakstīsim?
Mums patīk Sarunas ar iedvesmojošiem un pieredzes bagātiem cilvēkiem. Sava laika spoguļattēlu meklēsim laikabiedru Portretos.
Mums patīk ielūkoties mākslinieku, fotogrāfu, literātu, režisoru un citu radošu cilvēku Darbnīcās un cellēs. Cik nu tas iespējams, mēģināsim pietuvoties mākslas darbiem un to radītājiem.
Mums patīk Vietu stāsti – restorāni, krodziņi, pilis, muižas, viesu nami, tirgotavas, mājas, ielas un citas vietas no seniem laikiem līdz šodienai. Mūsu pēdu nospiedumi pilsētas ielās, gaistošais un paliekošais, mirklīgais un mūžīgais.
Mums patīk Lietu stāsti – sieviešu rokassomiņu un vīriešu kabatu, mīļlietiņu un senu lietu stāsti. Vārdos un bildēs – ko lietas var izstāstīt par to īpašnieku vai laiku, kas tās radījis.
Mums patīk Klejojumi – ceļojumi, piedzīvojumi un gadījumi. Dalīsimies ar ceļojumu aprakstiem un fotogrāfijām. Stāstīsim par interesantiem, aizraujošiem, lāgiem neticamiem, smieklīgiem un dažkārt arī mazliet šausminošiem notikumi. Pasmiesimies kopā par pastāstiņiem no sērijas „reiz bija tāds gadījums…”
Mums patīk dalīties Iespaidos, pārdzīvojumos un sajūtās, ko izraisījusi mūzika, māksla, literatūra, kino, teātris u. c.
Mums patīk visādas Radībiņas – iepazīstināsim lasītājus ar saviem mīluļiem.
Mums patīk sekot līdzi notikumiem, uzzināt par jaunākajām filmām un grāmatām, gaidāmajiem koncertiem, izrādēm, izstādēm, pasākumiem. Par to – Afišā.
Ceram, ka portāls Mums patīk kļūs par ceļvedi dzīvesprieka meklējumos.
