Ridero: katrs pats sev izdevējs. Saruna ar Aleksandru Kasjaņenko

Pag, Mums Patīk īsti nav skaidrs, tu saki – par izdošanu nekas nav jāmaksā? Tad kāda jēga no tā ir pašam Ridero? Tīra labdarība vai kā?

Par izdošanu patiesi nekas nav jāmaksā, turpina Aleksandrs, maksā tikai un vienīgi grāmatas pircējs. Ja runa ir par iespiestajām grāmatām, nevis e-grāmatām, autors maksā vien tai gadījumā, ja viņš vēlas pats sev, saviem radiem, draugiem un paziņām pa kādam drukātam eksemplāram.
Jau labu laiku pasaulē pastāv tā saucamais print on demand (t. i., iespiešana pēc pieprasījuma) izdošanas princips. Tradicionālā grāmatizdošana nodrukā attiecīgās grāmatas tirāžu, noteiktu eksemplāru skaitu (kas parasti ir zīlēšana kafijas biezumos, vadoties pēc izdevēja pieredzes un tik ēteriskas un svārstīgas būšanas kā lasītāju pieprasījums), grāmata tiek tirgota ar veikalu starpniecību, un pēc krietna laiciņa izdevējs, sirdij drebot, gaida – būs nopelnījis kādu grasi vai visi ieguldījumi paputējuši vējā, bet tirāža iegūlusi veikalu plauktos. Iespējams, bet maz ticams, ka grāmata kļūs par bestselleru, tāpat iespējams, bet ticams vairāk, ka būs aizšauts garām. Print on demand ideja ir pilnībā atšķirīga. Grāmata gan tiek sagatavota iespiešanai, bet it kā paliek karājamies gaisā. Proti, tā tiek nodrukāta vien tai gadījumā, ja lasītājs vai tirgotājs to pieprasa. Ja interese parādās vienam lasītājam – viņš samaksā, un tiek nodrukāts viens eksemplārs. Grāmatu alkst izlasīt tūkstoši – tiek nodrukāti tūkstoši eksemplāru, autors priecīgi berzē rokas un skaita naudu (jo no katra pārdotā eksemplāra viņš saņem honorāra tiesu), tāpat apmierināts ir izdevējs, jo arī viņš saņem savus procentus. Print on demand tehnoloģija parādījās jau 1997. gadā un kopš tā laika ir krietni attīstījusies. Turklāt nebūt nav tā, ka print on demand – tā ir vienvienīga grafomānu paradīze. Ļoti labprāt to izmanto, piemēram, akadēmiskās un universitāšu izdevniecības, nodrukājot attiecīgā zinātniskā (un mazpieprasītā) darba nedaudzos eksemplārus, tāpat arī apgādi un autori, kas jau iepriekš orientējas uz nelielām tirāžām.

Aleksandrs īsumā izklāsta Ridero vēsturi. Starp citu, riderò tulkojumā no itāļu valodas nozīmē ‘es smiešos’. Ideja viņam dzimusi jau pirms gadiem astoņiem, kad Aleksandrs bijis ekstravagantās Krievijas izdevniecības Ultra. Kultūra (Ультра.Культура) direktors, taču realizācija bija jāgaida līdz 2013. gadam, kad projektam izdevās atrast investorus un sāka darboties Krievijas Ridero (ridero.ru). 2015. gadā nākamais solis – Polijas virzienā (ridero.pl). Jautājam – kāpēc tieši Polija? Aleksandrs nosmīn un paskaidro, ka jau no sākta gala Ridero veidots kā projekts, kas paredzēts ne tikai Krievijas tirgum, bet arī un jo īpaši Eiropai. Krievijā projekta darbība bijusi veiksmīga, Polijas tirgus ir pietiekoši liels, turklāt augošs, tur atrodas viena no Eiropas lielākajām digitālajām tipogrāfijām, izdevīgas cenas, relatīvi lēts darbaspēks, uzņēmējdarbībai piemērota likumdošana. Viens no svarīgākajiem iemesliem – Polija ir Eiropas Savienībā, kas nozīmē, ka Poliju var izmantot kā starta lauciņu tālākai ekspansijai uz citām Eiropas valstīm. Pašā 2015. gada nogalē atvērās Ridero Latvijā, bet 2016. gada sākumā – Vācijā (ridero.de). Patlaban tiek domāts arī par Āzijas tirgu. Pasaule ir liela.

Tas viss, protams, ir jauki un interesanti, tomēr Mums Patīk ir mazā neizpratnē – ar ko tad īsti Ridero atšķiras no daudzviet jau ierastā print on demand un ar kādiem pakalpojumiem Ridero cer iekarot Eiropas tirgu, kur konkurence zvērīga?

Ar piedāvāto servisu, īsi nosaka Aleksandrs, taču komentārs ir krietni plašāks.
Pieņemsim, autors ir sarakstījis grāmatu un vēlas to publiskot ar Ridero starpniecību. Nekādu problēmu! Visupirms viņš piereģistrējas servisā, tad izvēlas grāmatas maketu, šriftu un vāka noformējumu no vairākiem piedāvātajiem, augšuplādē savu manuskriptu, piemēram, ierastajā .doc formātā – un serviss uzreiz piedāvā salikuma pirmo versiju, kas derīga gan iespiestajai grāmatai, gan e-grāmatai. Viss notiek pilnībā automatizēti, un process ilgst nedaudzas minūtes. Šī fāze ir absolūti bez maksas. Tālāk autors var lejuplādēt savu e-grāmatu, izsūtīt draugiem, ievietot Facebook, savā blogā vai vēl kur – vārdsakot, pasākt, kas nu viņam ienāk prātā. Tātad – pieci klikšķi, neliela smadzeņu piepūle, un grāmata ir gatava. Ridero serviss ir pietiekoši gudrs, turklāt tas ir spējīgs arī mācīties, lai saprastu, kur grāmatā ir nodaļa, kur – daļa, kur – dzejolis, tāpat tas veic tehnisko korektūru – novāc dubultās atstarpes un tamlīdzīgi – un tā tālāk.

Mums Patīk. Šā vai tā, nav saprotams, kur ir tas āķis, – ja grāmatas izdošana ir bez maksas, tad kā Ridero pelna? Cik saprotu, tas tomēr ir biznesa projekts.

Aleksandrs. Ar papildus pakalpojumiem. Par e-grāmatām viss skaidrs, tur nav nekādu problēmu, mūsu publicētās grāmatas nonāk visos puslīdz nozīmīgajos e-grāmatu veikalos, tostarp no 2015. gada arī Amazon. Taču no e-grāmatām vien izdzīvot nav iespējams, nepieciešama monetizācija. Runājot par drukāto tirāžu – grāmatveikali atsūta mums pieprasījumu, cik eksemplāru vēlas, un mēs parūpējamies, lai tieši šis skaits tiktu nodrukāts un pēc dienām desmit veikali grāmatas saņemtu. Vēlreiz uzsvēršu – mēs pelnam nevis no autoriem, bet no izpildītājiem. Pateicoties maketa tapšanas, pirsmdrukas sagatavošanas un dažu citu elementu automatizācijai, no procesa tiek izslēgts vidutāja uzcenojums. Starp citu, daiļliteratūras autori nemaz nevēlas lielās tirāžas. Tās pieprasa, piemēram, mācību grāmatām. Vai – autori, kas grib bīdīt savus interneta projektus, kuriem grāmata kaut kādā mērā ir vizītkartes vietā. Variantu ir daudz. Vēl – mums ir arī maksas pakalpojumi. Pats par sevi saprotams, ka grāmatai nepieciešams korektors un redaktors. Ja autors uzskata, ka viņš var bez tiem iztikt vai arī pats ir atradis cilvēkus, kas palīdzējuši sagatavot grāmatas manuskriptu, tas viņa ziņā. Taču par samaksu mēs viņam piegādāsim gan redaktoru, gan korektoru, turklāt šis process var notikt arī tiešsaistē daudzlietotāju režīmā. Tāpat par papildus samaksu pieejama lielāka vāku noformējumu izvēle vai individuāls noformējums, iespēja, ka lietotājs augšuplādē jau samaketētu grāmatu .pdf formātā – to pārsvarā grib mazie izdevēji, Krievijā mēs sniedzam arī juridisko palīdzību intelektuālā īpašuma jautājumos un daudz kas cits plus ieceres, kas atrodas dažādās realizācijas stadijās. Tagad vairs nepastāv jautājums – publicēties vai nē. Protams, ka publicēties, jo nav palikušas nekādas barjeras. Kad sākām, mēs domājām, ka vienkārši uztaisīsim servisu, kas automātiski dabū gatavu grāmatu. Tagad saprotam, ka gatava grāmata – tās ir nevis stāsta beigas, bet gan pats sākums.

Mums Patīk. Un kā – autoriem ir interese par Ridero?

Aleksandrs. Lai runā cipari. Reģistrēto autoru skaits – 25 000. Augšuplādēto grāmatu skaits – 33 000. Pēc 2015. gada rezultātiem Krievijas tirgū Ridero grāmatu asortimenta ziņā ir otrajā vietā aiz milzīgā koncerna Eksmo-AST. Investīciju apjoms – ap miljons dolāru.

Mums Patīk. Skaitļi nenoliedzami iespaidīgi. Tādā gadījumā – kālab interese par Latviju? E-grāmatas Latvijā gan pastāv un process pamazām attīstās, tomēr necik populāra šī būšana nav.

Aleksandrs. Pats par sevi saprotams, ka visvairāk mūs interesē lieli tirgi, kur arī ienākumi prognozējami ievērojami. Tas ir mans pienākums pret Ridero – iziet lielajos tirgos. Bet tai pašā laikā neviens man nevar aizliegt taisīt tur un tajās valodās, kurās es uzskatu par vajadzīgu. Uzskatu, ka arī Latvijā Ridero spēj sekmīgi darboties. Ienākumi būs mazi, bet es jau tagad redzu, ka tie būs, kaut gan tas nebūt nav mūsu mērķis – Latvijā sasniegt augstus rādītājus. Bez naudas vajadzīga arī sajūta, ka tu dari kaut ko vajadzīgu. Cilvēkiem vajadzīga šī iespēja – izdot grāmatu, visviens, kas tā būtu. Dažs varbūt grib publicēt dzeju, cits – albumu, cits… Iedomājies, savulaik cilvēki daudz rakstīja dienasgrāmatas un vēstules, tādas garas un noslīpētas atšķirībā no mūsdienu e-pasta saziņas. Patlaban viss, ko cilvēks raksta, ir izkaisīts pa visdažādākajiem sociālajiem tīkliem. Arī to es jūtu kā savu uzdevumu – lai cilvēks savas piezīmes, izteikumus, fotogrāfijas var apvienot tādā kā dzīves grāmatā. Vai, teiksim, savākt savu vecāku grāmatu. Kad cilvēks liek kopā tekstus, kas tiks apkopoti grāmatā, viņš to uztver kā kāda posma noslēgumu.
Redzi, man tas ir ārkārtīgi interesanti – uztaisīt visu šo būšanu arī latviešu valodā. Pasaule pārmēru globalizējas – visi tagad runāsim angliski, vāciski, franciski, bet mazās valodas šai procesā ja ne gluži iznīkst, tad tiek atstātas novārtā. Iedomāsimies Amazon gigantu. Viņiem taču neinteresē pat Polija, kur tirgus nesalīdzināmi lielāks, nemaz nerunājot par Latviju. Latviešu Amazon’a nebūs nekad. Jebkurš prāvāks investors, paraugoties uz Latvijas, Lietuvas vai Igaunijas tirgu, uzskata to par nederīgu. Līdz ar to mazās valodas it kā tiek izbīdītas ārā no aprites. Pasaulei kļūstot aizvien globālākai, viss, kas ar kaut ko atšķiras no šīm globalizācijas tendencēm, vienkārši tiek izmests laukā kā nevajadzīgs. Man tas nepatīk. Uzskatu, ka tas nav godīgi. Turklāt kaut kas notiek, vien kultūrām kontaktējoties un nonākot dialogā, nevis lielākajām aprijot mazākās.

Mums Patīk. Ridero nav pirmā reize, kad tu piedāvā kaut kādu alternatīvu esošajai sistēmai.

Aleksandrs. Savulaik kopā ar Iļju Kormiļcevu, dzejnieku, cita starpā arī Nautilus Pompilius dziesmu tekstu autoru, uztaisījām izdevniecību Ultra. Kultūra. Bija ideja – publicēt grāmatas, kas visus šokēs. Var protams pelnīt naudu un taisīt grāmatas, kas atbilst kādam nosacītajam vidējam cilvēkam. Šādā veidā Krievija ļoti veiksmīgi cīnās ar kultūru. Nu apbrīnojami krievisks piegājiens – orientācija uz ideoloģiski nevainīgām plaša patēriņa lubenēm, spriest par dižo krievu kultūru, kaut gan realitāte pavisam citāda. Spriež, ka vajag braukt ar krievu mašīnām, bet reāli – ar mersedesiem. Ultra. Kultūra nolūks bija atšķirīgs – provocēt jautājumus. Grāmatas, kas rada dialogu, strīdu, grāmatas, kas tiek pretstatītas meinstrīmam. Piemēram, marihuānas legalizācija, kas pirms gadiem desmit Krievijā bija absolūti aizliegta tēma, ko vispār pat pieminēt nedrīkstēja. Uztaisījām grāmatu par marihuānu. Par terorismu – par to, ka terorisms mēdz būt arī citāds, jo, ja teroristi uzvar, to pēcāk dēvē par revolūciju. Autors bija viens no CIP bijušajiem darbiniekiem. Grāmatu par LSD iespaidiem uz kultūru. Un daudz ko citu. Vārdsakot, grāmatas, kas uzspridzina smadzenes, grāmatas, kurās izteikts radikāls skatījums uz kādu problēmu. Man vispār patīk darīt ko provocējošu. Pēcāk mūs apvainoja visos nāves grēkos, veikaliem uzlika naudas sodus un aizliedza tirgot mūsu izdotās grāmatas, mūs pašus sauca uz nopratināšanām.

Mums Patīk. Tu pats arī lasi grāmatas, ko izdod Ridero?

Aleksandrs. Beidzamo pāris gadu laikā – simtiem biznesa grāmatu, par mārketingu, vadības sistēmām… Plus Peļevins, no viņa gan es nespēju atteikties, kaut gan viņa pēdējās grāmatas mani mazliet aizkaitināja.

Mums Patīk. Visubeidzot – nu jau bezmaz klasiskais jautājums, tas nekas, ka viņš lielā mērā retorisks. Vai e-grāmatu ekspansija iznīcinās drukātās grāmatas?

Aleksandrs. Iespiestās grāmatas noteikti saglabāsies. Ja cilvēks skatās ekrānā, viņam darbojas tā saucamā klipveida domāšana – viņš, varbūt pats to negribot, uzskata, ka šī ekrānā redzamā informācija ir garāmslīdoša un tāpēc nebūtiska. Taču klipveida domāšana nebūt neizspiež lasīšanu, tas vienkārši ir cits kultūras, cits pasaules skatījuma veids, kuram, pieļauju, daiļliteratūra īsti nav piemērota. Turpetī drukātā grāmatā iegremdējas daudz vairāk. Šī iemesla dēļ arī mācīties krietni ērtāk ir no papīra grāmatām. Taču tur ir daudzi aspekti, kas saistīti ar ieradumu, attiecīgā lasītāja vecumu, arī interesēm ir sava nozīmē. Piemēram, man reizes trīs nedēļā sanāk kaut kur lidot. Ja nāktos vadāt līdzi iespiestās grāmatas, skaitā kādas divdesmit, diez ko ērti nebūtu, tāpēc lasu e-formātā. Taču esmu pārliecināts, ka jāgaida vēl daudz gadu, lai proporcija starp elektroniskajām un iespiestajām grāmatām sasniegtu 50:50. Nu, kad izaugs bērni, kas pilnībā dzīvo e-vidē, mēs sapratīsim, kāda ir reālā aina, taču esmu pārliecināts, ka iespiestās grāmatas nekur nepazudīs.