“SPLENDID PALACE” 92. SEZONU ATKLĀJ AR FILMU “KARSTĀS ASINIS”

“Veidojot kino repertuāru, “Splendid Palace” paliek uzticīgs kvalitātei un savām vērtībām. Arī šoruden lutināsim savus skatītājus tikai ar pašām labākajām kinofilmām. Redzēsim gan publikas iemīlētus klasiķus, gan kopīgi iepazīsim jaunus kino talantus, par kuriem jau šobrīd runā visa Eiropa. Sezonas laikā atklāsim arī visas galvenās filmas, kuras šogad pretendē uz lielajām kinoakadēmijas balvām. Latviešu kino cienītājiem savukārt varam apsolīt divas lielas nacionālā kino pirmizrādes”, preses konferencē stāstīja Vineta Verika.

“Pagājušais rudens bija īpaši dāsns pret Latvijas kino sabiedrību, mēs piedzīvojām vairākas lieliskas latviešu kino pirmizrādes, spilgtus Eiropas kino meistardarbus un visam noslēgumā – patiesi grandiozu Eiropas kinoakadēmijas balvu pasniegšanu Rīgā. Taču arī šis gads “Splendid Palace” kino skatītājiem neliks vilties”, pārliecināta kinokritiķe un “Splendid Palace” kuratore Daira Āboliņa, šosezon repertuārā solot ne vienu vien jaudīgas filmas, dažādus festivālus un citus vēl nebijušus kino notikumus.

20. augustā pašā pirmajā sezonas kino seansā, simboliski – Kannu kinofestivāla atklāšanas filma “Karstās asinis”, (“La Tete Haute”), kur spilgti sevi apliecina franču kino pirmā lēdija Katrīna Denēva un jaunais talants Beno Magimels. Filma vēsta par dumpinieku Malonī, kurš sešu gadu vecumā piedzīvojis, ka māte viņu pamet bāriņtiesas kabinetā. Nespēdams sadzīvot ar sistēmu, viņš atkal un atkal spiests stāties tiesas priekšā, līdz nonāk stingrās audzināšanas centrā, kur sastop Tesu – neparastu meiteni, kas vēlas pierādīt, ka arī viņam ir dota cerība.
21. augustā 19:00 pirmizrāde Vima Vendersa filmai “Zemes sāls”, kas vēsta par leģendārā fotogrāfa Sebastio Salgado mūža odiseju cauri kameras objektīvam, tverot pasauli tās izzūdošajā skaistumā, dramatismā un unikalitātē. Pirms seansa Nacionālā kino centra vadītājas Ditas Rietumas komentārs un unikāls, īpaši šim notikumam veidots video sveiciens no paša režisora.
21. augustā 22:00 pirmizrāde šī gada pasaules festivālu sensācijai – Sebastiana Šipera filmai „Viktorija”, kas unikāla ar to, ka tās darbību kamera fiksējusi vienā kadrā. “Viktorija” jau apbalvota ar Berlināles “Sudraba lāci” par īpašu māksliniecisko sniegumu operatoru kategorijā (operators Brandts Grovlers). No Vācijas filma jau izvirzīta “Oskaram” kā labākā ārzemju filma. Režisors Darens Aronofskis, kurš pazīstams ar filmām “Rekviēms sapnim” un “Melnais gulbis”, sacījis, ka šī filma “satricinājusi viņa pasauli”.
Unikāls notikums kinoteārī gaidāms 2. septembrī – dokumentālās filmas “Atnākšana” (The Visit) pirmizrāde, kas vienlaicīgi notiks kinoteātros visā pasaulē. Filma ir eksperiments, kas ar dokumentālās filmas līdzekļiem rada ļoti reālistisku priekšstatu par cilvēces un ārpus zemes atnācēju pirmo satikšanos. Filmu veidojis dāņu režisors un autors Maikls Madsens.
Kinofestivāls “Baltijas Pērle” tiks atklāts ar Pītera Grīneveja filmu “Eizenšteins Gvanahvato” par pasaules slaveno rīdzinieku Sergeju Eizenšteinu. Rudenī būs iespēja redzēt autobiogrāfisku filmu “Amy” par talantīgās dziedātājas Amy Winehouse dzīvi. Novembrī gaidāma pirmizrāde filmai par Daini Īvānu – “Īvānos”. Pirmizrādi piedzīvos šīs sezonas lielākā kino intriga – Paolo Sorrentīno filma “Jaunība”. No 15. oktobra “Splendid Palace” sāksies RīgaIFF, oktobrī skatītājus priecēs Berlināle un Starptautiskais Manhetenas īsfilmu festivāls ar tiešo balsošanu no zāles. 11. septembrī pirmo reizi notiks Studentu nakts ar kino skatīšanos līdz pat rīta ausmai, kas ekskluzīvi iesāksies ar Vudija Allena jaunās filmas “Nesaprātīgs cilvēks” pirmizrādi. Arī šoruden turpināsies kinolektoriji “Tas, ko tu nedrīksti nezināt”. Šogad tie veltīti Eiropas kino lielvalstīm.
Lai veicinātu laba kino atpazīstamību Latvijā, “Splendid Palace” iesāk jaunu tradīciju “Laba kino vēstneši”, ik mēnesi aicinot par vēstnesi kādu sabiedrībā pazīstamu cilvēku, kino draugu. Preses konferencē kļūt par pirmo laba kino vēstnesi tika uzaicināta Agnese Zeltiņa – vienīgā latviešu aktrise, kas līdz šim filmējusies pie pasaules slavu un kino kritiķu atzinību guvušā vācu režisora Sebastiana Šipera, un jau vairākkārt atzinusies mīlestībā Eiropas kino.

Sekojiet līdzi kino jaunumiem www.splendidpalace.lv

Fotomirkļi no “Splendid Palace” sezonas atklāšanas preses konferences

 

„EIZENŠTEINS” ATGRIEŽAS RĪGĀ

„Es priecājos, ka filma tiks izrādīta Eizenšteina dzimtajā pilsētā un tieši ar to atklās festivālu.
Dižais kino modernists un eksperimentētājs Eizenšteins aizbrauca no Krievijas, no Staļina represiju paranojas, no dīvainajām politiskajām kolīzijām un atklāja sev pilnīgi jaunu, neierastu vidi.
Šīs desmit dienas satricināja Eizenšteinu. Kino allaž, visos laikos vērpjas ap divām mūžīgajām tēmām – mīlu un nāvi, Erosu un Tanatosu. Tieši Meksikā viņš sajutās brīvs un daudz atvērtāks cilvēka esības izprašanai. Tur pavadītie mēneši apvērsa Eizenšteina priekšstatus par pasauli.” (P.G.)

Baltijas Perle_EISENSTEIN_In_GUANAJUATO_
Filma ir iecerētās diloģijas pirmā daļa, otrā – „Eizenšteina rokasspiediens” – nonāks pie skatītājiem nākamgad. Fabulas pamatā ir vispārzināmi fakti par divu Latvijā dzimušo kino celmlaužu – Sergeja Eizenšteina un operatora Eduarda Tisē – , kā arī Grigorija Aleksandrova ilgo ārzemju ceļojumu jaunu ideju un formu meklējumos.
Grīnevejs konkrētā sižeta telpu gan ierobežo tikai līdz Meksikā, Gvanahvato pavadītajam laikam, kur 1931. gadā Eizenšteins strādāja pie dokumentālās filmas „Lai dzīvo Meksika!”.
Pilsēta Gvanahvato jeb „varžu pakalns”, kas jau izsenis slavena kā mistiska vieta, ir patiesais šīs filmas varonis. Šajā spēka vietā, maģiskajā un vitālajā avotā, šķiet, kopīgā dejā savijušās Dzīve un Nāve, nelaužamas tradīcijas un revolucionāras noskaņas, senais un jaunais. Grīnevejs burtiski pārvērš Gvanahvato par pilsētu-sapni un pilsētu-karnevālu. Pilsēta pārtop paša autora filozofijas kodolā, kas seko Eizenšteina domu straumei. Pilsētas robežās ērti rindojas Erosa unTanatosa tēmas, filmas vizuālā palete aizvien vairāk atgādina Djego Riveras audeklus, bet ieliņas, šķērsieliņas, laukumi un aklo ielu labirinti padara šo vietu teju viņpasaulīgu un ļoti līdzīgu daudzšķautnainajai Eizenšteina personībai.
Jau no paša sākuma filmā ielaužas commedia dell’arte gars, bet reālām vēsturiskām personībām lielākoties atvēlēta Grīneveja metaforas Cilvēks Māksla iemiesotāju loma. Nu jau šī metafora pārtapusi Cilvēkā Kinematogrāfijā, ko Grīnevejs savā darbā izgudro no jauna.
Uz ekrāna atdzīvojas Eizenšteina zīmējumi un atraisītā zīmētā animācija dažbrīd kļūst svarīgāka par pašu filmu, jo tieši tur, multiplikācijas iestarpinājumos, atspoguļojas filmas pamatideja.
Multiekrāna dalījums kļūst pārāk tipisks un pārmērīgi demonstratīvs, bet ar paša Eizenšteina citātiem filmā izrādās pilnīgi pietiekami, lai filma kļūtu par vissaprotamāko no visa, ko jebkad uzņēmis Grīnevejs. Neraugoties uz krāsu un darbības ņirbu, formas svars nenomāc saturu, bet kinematogrāfiskais lādiņš neatstāj izgāztuves vai nevīžīguma iespaidu.

Baltijas Perle_EISENSTEIN_In_GUANAJUATO
Katra epizode un mizanscēna ir precīzi aprēķināta. Šajās barokālajās pārmērībās, ekscentriskajā kameras dejā, raibumā un kičā, kaut konspiroloģisku rēbusu filmā nav, samanāma Grīneveja tieksme attālināties no iepriekšējo darbu smagnējuma un tā vai citādi nonākt pie likumsakarīgas skaidrojuma vienkāršības, pie dzidrākas caurskatāmības darbībā, kurā nu valda svētku un karnevāla gars.
Nenoliedzami, „Eizenšteins Gvanahvato” ir kino ar daudz liriskām atkāpēm, pārdomām, kas skar blakustēmas, spilgtiem erotiskiem vingrinājumiem, savukārt pamatfabula brīžiem izvērsta bez sistēmas un bez sižeta.
Eizenšteinam Grīneveja redzējumā atņemta viņa mitoloģizētā būtība, viņš parādīts kā parasts cilvēks, kura vērienīgais talants vēl tikai plaukst. Un mīlestība viņam šķiet daudz svarīgāka par politisku mērķtiecību, pat par vēlmi radīt kaut ko ārpus ierastajiem rāmjiem. Režisors šoreiz atsedz ne tik daudz savu dvēseli, cik miesu, un Grīnevejs ar gluži fetišisku baudu tīksminās par kailo Eizenšteinu, pie reizes liekot viņam ietērpt vārdos domas par cilvēka esību, mīlestību, kino, nāvi un seksu.
Grīnevejs, vuāristiskā farsa meistars, izveidojis avangardisku realitātes kadru montāžas skalu, rūpīgi izstrādātā ritmā pārceļot kameras skatu no vienkāršu cilvēku acīm uz sava varoņa – vizionāra-ģēnija skatījumu. Pateicoties ekscentrisku digitālo iespēju izmantošanas virtuozumam, sarežģīti konstruētās mizanscēnas vecmodīgi dižajai kino mākslai piešķir oriģinālu fantoma veidolu.

INĀRAS KOLMANES FILMAS “RUČS UN NORIE” PIRMIZRĀDE

Emocionāli spēcīgā filma spēja gan sasmīdināt, gan saraudināt un lika aizdomāties par patiesām cilvēciskām jūtām un gara tuvību, kam kilometros mērāmais attālums, valoda, tautība un mentalitāte nav šķērslis.

Nākošajā dienā pēc pirmizrādes filma tika izrādīta Alsungā, bet 4. maijā tā iekļauta Latvijas filmu maratona programmā. Maijā filma tiks demonstrēta kinoteātrī „Splendid Palace”, un to ir paredzēts izrādīt visā Latvijā.
Sirsnīgi iesakām noskatīties.

Vairāk par filmu lasiet DOKUMENTĀLĀ FILMA “RUČS UN NORIE” UZ EKRĀNIEM, bet par režisori Ināru Kolmani – sarunā INĀRAS KOLMANES KLIKŠĶI UN FILMAS, kas tapa, kad filma gan jau bija uzņemta, bet vēl nebija pabeigta.

Foto no filmas „Ručs un Norie” pirmizrādes kinoteātrī „Splendid Palace” 30. maijā

RĪGAS FESTIVĀLĀ SKANĒS RAIMONDA PAULA UN GIJAS KANČELI KINOMŪZIKA

Raimonda Paula un Gijas Kančeli radošā draudzība, kas savulaik sākusies Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi, ilgst jau gandrīz 60 gadus.
Raimonda Paula veikums aptver mūziku vairāk nekā 50 latviešu filmām, no kurām košākie šedevri ir “Vella kalpi”, “Dāvana vientuļai sievietei”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Teātris” un “Ilgais ceļš kāpās”. Vairākus desmitus skaņu celiņus dažādu režisoru kinolentēm darinājis arī Gija Kančeli. Viņš ir mūzikas autors arī teju pusei Georgija Danelijas filmu, ieskaitot “Mimino”, “Kin-dza-dza” un “Asaras lija”.

Stāsta Gija Kančeli: “Par manām attiecībām ar Raimondu Paulu stāstāms sevišķs un skaists stāsts. Viss sākās vēl tad, kad PSRS džezu dēvēja par “mūziku resnajiem” jeb “mūziku biezajiem” – tieši tādus vārdus Maksims Gorkijs veltījis džeza mūzikai kādā padomju enciklopēdijā… Tāpēc džezu tolaik varēja iepazīt, vien slepeni klausoties “Amerikas balsi”. Un tad pēkšņi… Tieši tad, kad esmu aizrāvies ar džezu, no Latvijas uz Tbilisi atbrauc jauns pianists, sniedz koncertu un pirmo reizi manā dzīvē rodas iespēja ne tikai šo mūziku dzirdēt dzīvā izpildījumā, bet arī iepazīties ar cilvēku, kurš to spēlē!”

Abu meistaru ceļi vēlreiz krustojušies brīdī, kad tikusi uzņemta filma “Es – izmeklētājs”, kam Gija komponējis mūziku. Ieraksti veikti Rīgā un Tallinā, tāpēc komponists Paulam palūdzis, lai piedalās mūzikas ieskaņošanā. No tā brīža arī sākusies abu komponistu draudzība.
Stāsta Raimonds Pauls: “Gija pasaulē sasniedzis lielus augstumus – viņš brīnišķīgi jūt simfonisko mūziku, kori, turklāt simpātiski, ka viņa mūzikai vienmēr piemīt gruzīnu tautas mūzikas aromāts. Bet par to, ka Gija radījis tik daudz mūzikas šedevru, arī mums ļoti labi zināmo mūziku filmai “Mimino”, viņu var tikai apskaust…”

Pērn komponisti atkal satikās Rīgā, lai atvērtu jaunu lappusi abu sadarbības vēsturē: klajā nāca albums “R. Pauls plays G. Kancheli”. “Kad Gija reiz uzdāvināja nošu burtnīciņu ar savu teātra un kino mūzikas melodiju izlasi, pamēģināju tās nospēlēt. Sagadījās, ka tieši tobrīd Latvijas Radio 1. studijai tikko bija uzdāvināts lieliskais Steinway koncertflīģelis. Bez īpašas sagatavošanās kopā ar Māri Briežkalnu un Andri Grunti vairākas melodijas brīvi ieskaņojām. Kopš tā brīža pagājuši jau vairāki gadi,” albuma atvēršanas svētkos atmiņās gremdējās Raimonds Pauls.
“Kaut arī mana diskogrāfija ir ļoti plaša, šis ieraksts man nozīmē ko īpašu… Jūtos dziļi pagodināts! Manas attiecības ar Raimondu kā dzīvu leģendu te sasniegušas savu kulmināciju.” saviļņots saka Kančeli.

Biļetes “Biļešu paradīzes” kasēs.

DOKUMENTĀLĀ FILMA “RUČS UN NORIE” UZ EKRĀNIEM

Ruch & NorieFilma “Ručs un Norie” ir stāsts par divu eksotisku pasauļu sastapšanos, kas uzšķiļ pārsteidzošu emocionālu un dvēselisku radniecību. Antropoloģijas maģistratūras studente Norie Tsuruta no Japānas ierodas Latvijā, lai pētītu un rakstītu savu maģistra darbu par suitu novadu. Te viņa satiek vienu no vecākajām suitu sievām Mariju Steimani, sauktu par Ruču, kura nezina ne vārda angliski, toties dzied. Norie iemācās latviešu valodu un dziesmas. Un antropoloģiskā interese pamazām pārvēršas patiesā gara tuvībā, kas neapdziest pat tad, kad Norie ir spiesta atgriezties Japānā. Turpmāk Latvija un Japāna ir saistītas ar neredzamu un ļoti personisku pavedienu – Ručs raizējas par Norie „tur, tālumā” un uztraucas par katru zemestrīci Japānā. Bet Norie sauc Ruču par savu Latvijas vecmāmiņu, vēlas atgriezties un savā dzimtenē iet uz futbola spēli latviešu tautastērpā un kopā ar draugiem sauc: „Sarauj, Latvija!”.

Filmas režisore Ināra Kolmane stāsta: “Filma būs kultūrvēsturisks un tai pat laikā mūsdienīgi aktuāls un vitāls stāsts, kurā Ruča dzīvi un gadsimtiem nosargātās suitu un Latvijas tradīcijas cenšas izzināt, izprast un mācīties Norie, kura pārstāv citu paaudzi, atšķirīgu mentalitāti un kultūru. Notiek savstarpēja ieklausīšanos savā un otra cilvēka būtībā. Ne mazāk saistošas un interesantas būs filmas epizodes, kas tapušas, sekojot Norie ikdienai Japānā.”

Filmas režisores un scenārija autores Ināras Kolmanes filmas vienmēr ir gaidītas un plaši apmeklētas. Viņas dokumentālā filma “Pretrunīgā vēsture” pērn saņēma žūrijas specbalvu Varšavas starptautiskajā vēstures filmu festivālā. Filma ir demonstrēta vairāk kā 19 Eiropas valstu kino festivālos, TV kanālos, ceļojošās izstādes “Totalitārisms Eiropā” ietvaros, kā arī daudzos citos speciāli organizētos seansos un pasākumos daudzās Eiropas valstīs. Visplašāko starptautisko ievērību izpelnījusies Ināras Kolmanes dokumentālā filma “Mans vīrs Andrejs Saharovs”, kas par pazīstamā akadēmiķa dzīvi stāsta sarunās ar viņa sievu, ievērojamu cilvēktiesību aktīvisti Jeļenu Bonneri. Ināras Kolmanes pirmā pilnmetrāžas spēlfilmas “MONA” Nacionālajā filmu festivālā “Lielais Kristaps” saņēma 5 nominācijas un bija iekļauta Starptautisko filmu festivālu konkursa programmā ar nomināciju kā labākā spēlfilma.

Filmas “Ručs un Norie” galvenais operators ir Andrejs Verhoustinskis, montāžas režisore Līga Pipare, muzikālo noformējumu veidojuši Pēteris Pāss, Mārtiņš Miļevskis un Rihards Kolmanis, skaņu režisors Ilvars Veģis, izpildproducente Marta Romanova, producenti Jānis Juhņēvičs, Ināra Kolmane un Marta Mannenbach. Filmā izmantota Uģa Prauliņa mūzika no albūma “Pagānu gadagrāmata”. Producējošā studija – Filmu studija DEVIŅI.

Filmas veidošanu atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments, Liepājas kultūras pārvalde, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija un vēstniecība Japānā, ETP grupa Eiropas Parlamentā, SIA Stenders, SIA Amserv Motors, VAS Latvijas dzelzceļš, SIA LDZ CARGO, AS Latvijas Finieris, AS Capital, SIA Europeum, SIA Talsu tipogrāfija, SIA NRJ Printing. Sadarbības partneri ir Biedrība Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, Etniskās kultūras centrs SUITI un Latvijas Avīze.

Ruch & Norie_17

Uz filmas pirmizrādi 30. aprīlī iespējams iegādāties biļetes, taču to skaits būs ierobežots. No 1. maija visplašākais skatītāju loks varēs noskatīties filmu “Ručs un Norie” turpmākos seansos kinoteātrī “Splendid Palace”. Filmu paredzēts izrādīt visā Latvijā. 1.maijā filmu demonstrēs Alsungā.

Sarunu ar filmas režisori Ināru Kolmani lasiet šeit.

PABEIGTS DARBS PIE ĪSFILMAS „TUKŠĀS ZEMES RITMI”

Filmas „Tukšās Zemes Ritmi” centrā ir stāsts par Arvīdu, četrpadsmit gadus vecu zēnu, kurš dzīvo mazā lauku ciematā un savas dienas aizvada, kaļot nākotnes plānus ar savu labāko draugu Klāvu. Devies rīta skrējienā, Arvīds neapzināti nokļūst situācijā, kurā viņš kļūst par liecinieku pats savas mežonīgās dabas izpausmei. Arvīda rīcība liek viņam aizdomāties par savu dzīvi ciematā un raudzīties uz apkārt notiekošo citā gaismā. Arvīds ir spiests pieņemt lēmumu – ļauties apkārtējo spiedienam vai uzņemties atbildību par savas rīcības sekām.

Filmas režisors Reinis Spaile šobrīd apgūst režiju Baltijas Filmu un mediju skolā Tallinas universitātē, kā arī strādā Vides Filmu Studijā Latvijā. Kā režisors Reinis Spaile veidojis grupas „Carnival Youth” mūzikas klipus, kā arī vairākas īsfilmas, to vidū „The Restorator”, kas ieguva labākās filmas titulu Daugavpils Starptautiskajā filmu festivālā un starptautiskā studentu filmu darbnīcā Nidā Lietuvā 2013. gadā. Īsfilmas „Tukšās Zemes Ritmi” uzņemšana notika Ērgļos un Ērgļu rajonā, kas ir arī scenārista, Mārtiņa Grozas, un režisora dzimtās vietas. Aktieru provēm bija pieteikušies vairāk kā 500 bērni, no kuriem galvenās lomas atveidošanai tika izvēlēts Vits Ādams Olte.

Tuksas_Zemes_Ritmi_IIIa

Režisors: Reinis Spaile; scenārija autori: Reinis Spaile, Mārtiņš Groza; producente: Undīne Buka; kinooperators: Jurģis Kmins; māksliniece: Zane Priede; montāžas režisors: Paulius Zavadskis; komponists: Aleksis Luriņš; mūzika: KASETES; grima un kostīmu māksliniece: Ludmila Krugļika; skaņas režisore: Anete Vanaga.
Lomās: Vits Ādams Olte, Kristofers Buks, Kate Jaskova, Daniels Volkovs, Krišs Karotkijs un citi. Filmas garums: 28 minūtes.

Filmas gariem vakariem

Varbūt arī jums ir tādas filmas, pie kurām ik pa laikam gribas atgriezties, jo reiz tās ir skārušas kādu īpašu dvēseles stīgu, ar apbrīnojamu precizitāti sasaukušās ar dzīves notikumiem, uzjundījušas atmiņas par zaudēto paradīzi vai ilgas pēc apsolītās zemes, iedvesmojušas, sapurinājušas, palīdzējušas pieņem kādu lēmumu, likušas aizdomāties, saprast vai apjaust kaut ko tādu, kas ikdienā slīdējis garām.

Padalīšos ar dažām filmām no sava repertuāra:

„Cerību koks”/ „Древо желания” (1976)
Režisors: Tengizs Abuladze (Gruzija)

Filmu „Cerību koks” pirmo reizi skatījos bērnībā melnbaltajā televizorā. Prātā nebija palicis ne precīzs nosaukums, ne režisora vārds, vien dažas epizodes atkal un atkal uzpeldēja atmiņā un radīja nepārvaramu vēlmi noskatīties filmu no jauna ar pieauguša cilvēka acīm. Beidzot to atradu, noskatījos un nobrīnījos, ar kādām iztēles ainām biju apvijusi atmiņā palikušos fragmentus. Tomēr šī filma joprojām spēj manī atvērt durvis uz bērnības sajūtām, visām tām lielajām un nopietnajām domām, dziļajiem un patiesajiem pārdzīvojumiem, kas toreiz maisījās pa galvu.

Fragmenti no filmas:

Vēl ir sanācis redzēt un iesaku noskatīties Tengiza Abuladzes filmu „Grēku nožēlošana” (1987), kura astoņdesmito gadu beigās, kad tika izrādīta Rīgas kinoteātros, tika uzskatīta par lielu uzdrīkstēšanos.

„Dzifts”/ „Zift” (2008)
Režisors: Javors Gardeva (Bulgārija)
Rakstnieka Vladislava Todorova detektīvromāna „Dzifts” (2006) ekranizācija

Iespaidīgiem izteiksmes līdzekļiem un visādām sirdi stindzinošām šaušalībām piesātināta filma. Darbība norisinās sociālistiskajā Sofijā, kurā valda totalitārs režīms un komunistiskā ideoloģija. Filmā ir gan bēgšana un pakaļdzīšanās, gan liktenīga mīlestība, gan drauga un mīļotās sievietes nodevība, gan neprātīgas dzīvot alkas, kas visu filmas laiku sacenšas ar bezcerīgu nolemtību.
Ir 1963. gads, kad filmas galvenais varonis, saukts par Kodi, pēc divdesmit cietumā pavadītiem gadiem iznāk brīvībā. Pirms 20 gadiem Kode kopā ar draugu un mīļoto sievieti izplānoja nozagt dimantu, bet notikuma vietā kopā ar mirušo dārgakmeņa īpašnieci pieķēra tikai viņu. Lai pasargātu noziegumā iesaistīto mīļoto Adu, kura gaidīja viņa bērnu, Kode visu vainu uzņēmās uz sevi. Bet no soda izglābies draugs laiku velti netērēja, viņš pamanījās, izmantojot pastāvošo iekārtu, kļūt par tautas varoni, tikt pie pārticības un savākt arī Adu. Pietrūkst viņam tikai vēl dārgakmeņa, kura atrašanās vietu zina vienīgi Kode. Bet Kode pēc iznākšanas no cietuma ir iecerējis doties uz dienvidiem un atlikušo mūža daļu pavadīt bezrūpībā, dimants viņam to spēs nodrošināt. Seko notikumiem bagātas un spraigas 12 stundas, kuru laikā notiek cīņa par dārgakmeni un sievieti.
Drūmā un tumšā Sofija, dzīvespriecīgā gaisotne cietumā, mauzolejs ar padomju līdera mūmiju, pirts moku kambaris, slimnīca, kurā nevis palīdz, bet mēģina nozāļot, dīvaino kapraču kantoris, Kodes nebeidzamā dzifta (piķa) košļāšana, kapa rakšana lietū, pareizais laiks, kas tiek paziņots radioaparātā, talismans – kameras biedra stikla acs… Te var rakties simbolos un daudzajos slāņos tik dziļi, cik prāts atļauj un sirds kāro.
Ja vispirms gribas izlasīt grāmatu un tikai pēc tam skatīties filmu, 2013. gadā apgādā „Mansards” Vladislava Todorova detektīvromāns „Dzifts” ir iznācis latviešu valodā Dena Dimiņa tulkojumā.

Filmas treileris:

„Laiks”/ „Time”(2006)
Režisors: Kim Ki Duks (Dienvidkoreja)

Filma par diviem jauniem mīlētājiem, kurus pazudina greizsirdība. Kad attiecībās sāk iezagties rutīna, talkā tiek ņemta plastiskā ķirurģija, un sākas paslēpes un sacensība ar laiku. Nespējot pieņemt, ka attiecības mainās, divi cilvēki ne tikai pazaudē viens otru, bet arī paši sevi. Gandrīz katram ir pazīstamas šīs mūzīgās tēmas:
kāpēc tikai pazaudējot, mēs spējam novērtēt to, kas mums ir dots;
vai drīkst aiziet tik tālu, ka otrs cilvēks kļūst par visu tavu pasauli, un zaudējot viņu, tu zaudē visu;
greizsirdības lielums ir vienāds ar pašapziņas mazumu.

Filmas treileris:

Kim Ki Duks visās savās filmās staigā kā pa plānu ledu un no visdziļākajām apziņas dzīlēm vilina laukā sāpīgus un sarežģītus jautājumus, ko piesardzības labad negribētos kustināt. Vēl ir sanācis redzēt un iesaku noskatīties Kim Ki Duka filmas: „Sala”/”The Isle” (2000), „Pavasaris, vasara, rudens, ziema… un pavasaris”/ „Spring, Summer, Fall, Winter… and Spring” (2003), „Sapnis”/”Dream” (2008), „Pieta”/ „Pietà” (2012)

„Manas melleņu naktis”/ „My Blueberry Nights”(2007)
Režisors: Wong Kar Wa (Ķīna)

Ja tevi ir pametis draugs, šī filma būs īsti laikā. Brīnišķīgā Nora Džonsa (Norah Jones) Elizabetes lomā, kura salauztu sirdi ārstē ar melleņu pīrāgu, jauka, mazliet smeldzīga mūzika un visiem saprotams stāsts par to, ka pat vislielāko mīlestību un visļaunāko nodevību ir iespējams pārdzīvot un aizmirst, lai atkal spētu ticēt un uzdrīkstētos mīlēt. Nekādu dziļo ūdeņu, nekādu sarežģīto zemtekstu un vēstījuma daudzslāņainības. Noskatīties šo filmu ir tas pats, kas izraudāties labai draudzenei uz pleca. Paliek vieglāk un nostiprinās pārliecība, ka laiks dziedē visas rētas.

Filmas treileris:

Mūzika no filmas:
https://www.youtube.com/watch?v=v9ZuLRk1g2A

Citreiz vēl.