Godinot viņas piemiņu, festivāls „Baltijas pērle” savā programmā iekļāvis filmu „Kasablana”, kas atceļos no Amerikas Sinematēkas (American Cinemateque) un tiks izrādīta no 35 mm kinolentes.
„Ja man vajadzētu viņu raksturot vienā vārdā,” – par savu māti stāsta Izabella Roselīni , – „es teiktu – valdzinājums.”
Trīs reizes saņēmusi un septiņas reizes nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai „Oskars”, četras godalgas „Zelta globuss”, „Emmy” un BAFTA, kā arī pirmā teātra apbalvojuma „Tony” ieguvēja. Amerikas Kino institūta izveidotajā simtgades 100 dižāko kino zvaigžņu sarakstā ieņem ceturto vietu.
17 gadu vecumā Ingrīda iestājās Stokholmas Karaliskajā teātra skolā, bet jau pēc gada izstājās, jo radās iespēja pievērsties kino mākslai. Pēc filmēšanās vairāk nekā desmit zviedru un vienā vācu filmā, viņa saņēma uzaicinājumu no producenta Deivida Selznika doties uz Holivudu, lai atveidotu lomu filmā „Intermeco: mīlas stāsts” (1939).
Zvaigzņu brīdis aktrisei iestājās 1942. gadā pēc piedalīšanās filmā „Kasablanka”, vienā no brīnumainākajām un dziļākajām melodrāmām visā kinematogrāfijas vēsturē.
Ne vēsts no saltas augstprātības vai lepnas atsvešinātības. Viņa bija apbrīnojami vienkārša, aizkustinoši neaizsargāta, dabiski kautrīga un izsmalcināti pievilcīga. Viņas starojošais skaistums un individualitāte slēpa sevī kaut ko apburošu. Šķita, ka ap viņu valda neparasta svaiguma un tīrības gaisotne. Viņas aktierspēlē savijās grācija, poētiska iznesība, rāms reālisms, emocionālais dāsnums un iekšējā brīvība.
„Kāds par viņu sacīja: Ingrīda ir salaulāta ar kameru, un kamera Ingrīdu mīl. Tā ir taisnība. Kamera mīl īstus aktierus. Ingrīda vienmēr gūst prieku no savas spēles. Viņā virmo nenogurdināma kaisle spēlēt, viņa ir īsta aktrise ar milzīgu pieredzes, tehnikas, emociju, iztēles, fantāzijas un pat melnā humora bagāžu,” – atklāj Ingmārs Bergmans.
Dižās aktrises liktenī netrūka dramatisku peripetiju un negaidītu pavērsienu. „Es esmu nogājusi ceļu no svētās līdz padauzai… un atpakaļ pie svētās. Un tas viss vienā dzīvē,” – teic Ingrīda Bergmane. Viņa ienāca kino un aizgāja no tā ar muzikālām lomām: „Intermezo: mīlas stāsts” aktrise atveidoja jauniņu pianisti, bet filmā „Rudens sonāte” – atkal pianisti, tikai jau pasaules zvaigzni.
Savu spožāko lomu vairuma kritiķu un skatītāju vērtējumā Ingrīda Bergmane nospēlēja ārkārtīgi spēcīgajā un aizgrābjošajā filmā „Kasablanka”. Šis kinodarbs ir slavens ar daudziem citātiem, bet šodien īpaši atcerēsimies vienu no tiem: „Par tevi, mazulīt!”. Daudz laimes dzimšanas dienā, Ingrīd! Tu vienmēr esi un būsi kopā ar mums.
Vadošie zinātnieki no NASA, ESA un Kosmosa centra Vīnē dalīsies pieredzē par ārpus Zemes būtnēm un atklās mums nezināmus faktus, kas liks katram skatītājam uzdot sev eksistenciālas dabas jautājumu – vai var pieļaut, ka pastāv vēl kāda cita inteliģenta būtne kosmosā bez cilvēka? Eksperimentālā filma piedāvās šermuļus uzdzenoši ticamu scenāriju par to, kāds varētu būt pirmais kontakts, satiekoties divām ar intelektu apveltītām būtnēm, kuras šķir neskaitāmi miljoni gaismas gadi. Kāpēc svešajiem būtu jādodas uz Zemi? Vai cilvēkam ir potenciāls sazināties ar atnācēju? Varbūt viņi ir attīstītāki un nejūt emocijas? Vai viņi zina, kas ir labs un kas – slikts?
Gaspārs Noē, atšķirībā no vairuma režisoru, nepiesedz savu filmu par mīlestību ar romantiskām klišejām, bet gan paspilgtina, dramatizē un nekaunīgi izsmej. Jaunajā filmā nav nedz peldošās kameras, nedz dārdošas skaņas, nedz neona krāsu ņirbas. Skatītāja vestibulārais aparāts šoreiz tiek trenēts pavisam citādi. Nevar apgalvot, ka Noē filma kaut kā īpaši radikāli paplašina pieļaujamā robežas, bet ar negaidītu lietpratību (3D īpaši sajūtami) tā jūs pārsteigs.
