Tengizs Abuladze "Cerību koks"

FILMAS GARIEM VAKARIEM

Vakari joprojām ir gari un tumši. Katram ir savi ieradumi, kā tos pavadīt, – lasīt grāmatas, klausīties mūziku, skatīties kino, nodarboties ar rokdarbiem, rakstīt dzeju…
Šoreiz dažas ierosmes kino vakariem.

Varbūt arī jums ir tādas filmas, pie kurām ik pa laikam gribas atgriezties, jo reiz tās ir skārušas kādu īpašu dvēseles stīgu, ar apbrīnojamu precizitāti sasaukušās ar dzīves notikumiem, uzjundījušas atmiņas par zaudēto paradīzi vai ilgas pēc apsolītās zemes, iedvesmojušas, sapurinājušas, palīdzējušas pieņem kādu lēmumu, likušas aizdomāties, saprast vai apjaust kaut ko tādu, kas ikdienā slīdējis garām.

Padalīšos ar dažām filmām no sava repertuāra:

„Cerību koks”/ „Древо желания” (1976)
Režisors: Tengizs Abuladze (Gruzija)

Filmu „Cerību koks” pirmo reizi skatījos bērnībā melnbaltajā televizorā. Prātā nebija palicis ne precīzs nosaukums, ne režisora vārds, vien dažas epizodes atkal un atkal uzpeldēja atmiņā un radīja nepārvaramu vēlmi noskatīties filmu no jauna ar pieauguša cilvēka acīm. Beidzot to atradu, noskatījos un nobrīnījos, ar kādām iztēles ainām biju apvijusi atmiņā palikušos fragmentus. Tomēr šī filma joprojām spēj manī atvērt durvis uz bērnības sajūtām, visām tām lielajām un nopietnajām domām, dziļajiem un patiesajiem pārdzīvojumiem, kas toreiz maisījās pa galvu.

Fragmenti no filmas:

Vēl ir sanācis redzēt un iesaku noskatīties Tengiza Abuladzes filmu „Grēku nožēlošana” (1987), kura astoņdesmito gadu beigās, kad tika izrādīta Rīgas kinoteātros, tika uzskatīta par lielu uzdrīkstēšanos.

„Dzifts”/ „Zift” (2008)
Režisors: Javors Gardeva (Bulgārija)
Rakstnieka Vladislava Todorova detektīvromāna „Dzifts” (2006) ekranizācija

Iespaidīgiem izteiksmes līdzekļiem un visādām sirdi stindzinošām šaušalībām piesātināta filma. Darbība norisinās sociālistiskajā Sofijā, kurā valda totalitārs režīms un komunistiskā ideoloģija. Filmā ir gan bēgšana un pakaļdzīšanās, gan liktenīga mīlestība, gan drauga un mīļotās sievietes nodevība, gan neprātīgas dzīvot alkas, kas visu filmas laiku sacenšas ar bezcerīgu nolemtību.
Ir 1963. gads, kad filmas galvenais varonis, saukts par Kodi, pēc divdesmit cietumā pavadītiem gadiem iznāk brīvībā. Pirms 20 gadiem Kode kopā ar draugu un mīļoto sievieti izplānoja nozagt dimantu, bet notikuma vietā kopā ar mirušo dārgakmeņa īpašnieci pieķēra tikai viņu. Lai pasargātu noziegumā iesaistīto mīļoto Adu, kura gaidīja viņa bērnu, Kode visu vainu uzņēmās uz sevi. Bet no soda izglābies draugs laiku velti netērēja, viņš pamanījās, izmantojot pastāvošo iekārtu, kļūt par tautas varoni, tikt pie pārticības un savākt arī Adu. Pietrūkst viņam tikai vēl dārgakmeņa, kura atrašanās vietu zina vienīgi Kode. Bet Kode pēc iznākšanas no cietuma ir iecerējis doties uz dienvidiem un atlikušo mūža daļu pavadīt bezrūpībā, dimants viņam to spēs nodrošināt. Seko notikumiem bagātas un spraigas 12 stundas, kuru laikā notiek cīņa par dārgakmeni un sievieti.
Drūmā un tumšā Sofija, dzīvespriecīgā gaisotne cietumā, mauzolejs ar padomju līdera mūmiju, pirts moku kambaris, slimnīca, kurā nevis palīdz, bet mēģina nozāļot, dīvaino kapraču kantoris, Kodes nebeidzamā dzifta (piķa) košļāšana, kapa rakšana lietū, pareizais laiks, kas tiek paziņots radioaparātā, talismans – kameras biedra stikla acs… Te var rakties simbolos un daudzajos slāņos tik dziļi, cik prāts atļauj un sirds kāro.
Ja vispirms gribas izlasīt grāmatu un tikai pēc tam skatīties filmu, 2013. gadā apgādā „Mansards” Vladislava Todorova detektīvromāns „Dzifts” ir iznācis latviešu valodā Dena Dimiņa tulkojumā.

Filmas treileris:

„Laiks”/ „Time”(2006)
Režisors: Kim Ki Duks (Dienvidkoreja)

Filma par diviem jauniem mīlētājiem, kurus pazudina greizsirdība. Kad attiecībās sāk iezagties rutīna, talkā tiek ņemta plastiskā ķirurģija, un sākas paslēpes un sacensība ar laiku. Nespējot pieņemt, ka attiecības mainās, divi cilvēki ne tikai pazaudē viens otru, bet arī paši sevi. Gandrīz katram ir pazīstamas šīs mūzīgās tēmas:
kāpēc tikai pazaudējot, mēs spējam novērtēt to, kas mums ir dots;
vai drīkst aiziet tik tālu, ka otrs cilvēks kļūst par visu tavu pasauli, un zaudējot viņu, tu zaudē visu;
greizsirdības lielums ir vienāds ar pašapziņas mazumu.

Filmas treileris:

Kim Ki Duks visās savās filmās staigā kā pa plānu ledu un no visdziļākajām apziņas dzīlēm vilina laukā sāpīgus un sarežģītus jautājumus, ko piesardzības labad negribētos kustināt. Vēl ir sanācis redzēt un iesaku noskatīties Kim Ki Duka filmas: „Sala”/”The Isle” (2000), „Pavasaris, vasara, rudens, ziema… un pavasaris”/ „Spring, Summer, Fall, Winter… and Spring” (2003), „Sapnis”/”Dream” (2008), „Pieta”/ „Pietà” (2012)

„Manas melleņu naktis”/ „My Blueberry Nights”(2007)
Režisors: Wong Kar Wa (Ķīna)

Ja tevi ir pametis draugs, šī filma būs īsti laikā. Brīnišķīgā Nora Džonsa (Norah Jones) Elizabetes lomā, kura salauztu sirdi ārstē ar melleņu pīrāgu, jauka, mazliet smeldzīga mūzika un visiem saprotams stāsts par to, ka pat vislielāko mīlestību un visļaunāko nodevību ir iespējams pārdzīvot un aizmirst, lai atkal spētu ticēt un uzdrīkstētos mīlēt. Nekādu dziļo ūdeņu, nekādu sarežģīto zemtekstu un vēstījuma daudzslāņainības. Noskatīties šo filmu ir tas pats, kas izraudāties labai draudzenei uz pleca. Paliek vieglāk un nostiprinās pārliecība, ka laiks dziedē visas rētas.

Filmas treileris:

Mūzika no filmas:

Citreiz vēl.

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!