„Kad klasiķi bija jauni…” – tāds varētu būt otrs virsraksts šai grāmatai, teikts uz tās 4. vāka. Katrā ziņā daudzi no šodienas kino klasiķiem vēl tikai sāka uzņemt savas pirmās filmas tajā laikā, kad savas pirmās recenzijas rakstīja Anita Uzulniece, jaunā Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Mākslas, teātra, mūzikas un kino sektora darbiniece. Pirmais viņas raksts (par Latvijas dokumentālā kino jaunākajiem darbiem) publicēts tolaik visnozīmīgākajā kultūras jomas izdevumā – laikrakstā Literatūra un Māksla 1973. gada decembrī, pirmā viņas recenzētā spēlfilma ir režisora Ulda Brauna Motociklu vasara (1975). Kopš tā laika Anita Uzulniece rūpīgi sekojusi gan Latvijas, gan ārvalstu kinoprocesiem, regulāri publicējoties dažādos izdevumos, paralēli ieguvusi kinozinātņu doktora grādu, strādājusi pasaules kinofestivālu žūrijās, piedalījusies zinātniskās konferencēs, lasa lekcijas studentiem un jau vairāk nekā 20 gadus kā programmu kuratore veido pati savu tematisko festivālu – kinoforumu Un Vārds tapa filma….
„Kinozinātnieces Anitas Uzulnieces grāmata Mans kino (un) laiks apliecina, ka kinokritiķis ir laikmeta hronists, pat ja nav apzināti nekādu misiju uzņēmies. Viņš vienkārši sēž kinostraumes krastā un recenzē, iemūžina ikdienas kinoprocesu avīžu slejās un žurnālu lappusēs, vērīgi pamanīdams būtisko. Un pēc daudziem gadiem izrādās, ka tas var būt arī savdabīgs vēstures žanrs – Latvijas laikmeti kinorecenzijās,” saka grāmatas redaktore un sastādītāja, kinožurnāliste Kristīne Matīsa.
Grāmatas Mans kino (un) laiks 1. daļā apmēram 300 lappusēs apkopotie raksti un recenzijas sakārtoti trīs nodaļās, katru nodaļu un arī visu grāmatu ievada īpaši rakstīti ievadteksti, kas publikācijām piešķir personisku un vēsturisku laikmeta fonu. Pirmā nodaļa – Latvijas dokumentālais kino – iekļauj publikācijas kopš 1973. gada, no Anša Epnera, Jura Podnieka un citu režisoru pirmajām filmām līdz Ilonas Brūveres, Viestura Kairiša, Ivara Zviedra darbiem 21. gadsimta sākumā. Otrā nodaļa – Latvijas spēlfilmas, sākot ar Motociklu vasaru (1975), Ezera sonāti (1976), Puiku (1977) un citām Rīgas kinostudijas filmām , turpinot ar daudzveidīgu spektru arī 21. gadsimtā – Baiga vasara (2001), Rūdolfa mantojums (2010), Kolka Cool (2011), Golfa straume zem leduskalna (2012) un citu filmu recenzijas. Trešajā nodaļā apkopotas publikācijas no 90. gadiem, liecinot par dīvaino pārejas periodu atjaunotās neatkarības sākuma gados un kino, kuru ietekmēja pārvērtības visdažādākajās jomās – ideoloģiskajā, ekonomiskajā, sociālajā utt.
Izdošanai tiek gatavota arī grāmatas otrā daļa, kur paredzētas divas plašas un starptautiski orientētas nodaļas – Manas kino mīlestības un noslēdzošā – Un Vārds tapa filma…
„Nozīme jau ir tikai tam, kas aizķēries un iekritis dziļi sirdī. Cilvēkiem, ar kuriem esmu tikusies un gājusi kādu laiku kopā; patiesiem mākslas darbiem, kas saviļņojuši. Dažreiz tos apstaro arī kluss pirmatklājējas prieks, bet vienmēr silda gandarījums, ko dod iespēja dalīties savos iespaidos vai iepazīstināt studentus ar izcilu kino – cerībā, ka izdosies aizraut arī viņus,” saka grāmatas autore, kinokritiķe Anita Uzulniece.
Grāmata papildināta ar ilustrācijām no autores personiskā arhīva un citiem avotiem, tās publicēšanai sagatavojusi fotoredaktore Agnese Zeltiņa. Grāmatas māksliniece un maketētāja – Zane Neimane, apgāda vadītāja – Ligita Kovtuna.
Praktiskā informācija un izdevniecības kontakti – šeit.
Režisors Olafs Okonovs ar kino un video sāka nodarboties jau 20. gadsimta 90. gados, un viņa debijas video-darbs IzBraukšana (1992) ieguva Grand Prix Francijas-Baltijas videomākslas festivālā (1993). Olafa kinematogrāfiskā interese dažādos viņa dzīves posmos bijusi vērsta uz izciliem latviešu māksliniekiem; viņa dokumentālā īsfilma Boriss saka (2000, par gleznotāju Borisu Bērziņu) saņēma Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps kā labākā debija, bet poētiskā īsfilma Darbnīca laukos (2002), kurā iemūžināta mākslinieku Intas Celmiņas un Edvarda Grūbes ikdiena, stāstot par latviešu glezniecību tās klasisko vērtību izpratnē un vidi, kas to baro, tika nominēta Lielā Kristapa balvai starp labākajām dokumentālajām īsfilmām un saņēma balvu Itālijas Bergamo starptautiskajā mākslai veltīto filmu festivālā (2004).
Vija Celmiņš
Desmit gadus vēlāk Jura Podnieka studijā veidotajā filmā Teritorija. Vija Celmiņš (2014) Olafs Okonovs atklāja pasaulslavenās latviešu mākslinieces tuvplānu ārkārtīgi poētiskā un dziļi personiskā izteiksmē, un filma tika nominēta Nacionālajai kino balvai kategorijā Labākā dokumentālā filma (līdz 60 min). Vēl viena Lielā Kristapa nominācija Olafa Okonova filmogrāfijā ir Labākā īsmetrāžas filma 2019, kuru saņēma dokumentālā cikla Latvijas kods filma Dāvids un Goliāts (producents – Sandijs Semjonovs).
Dāma. Gleznotāja Džemma Skulme
Olafs Okonovs veidojis dokumentālo filmu arī par Tatjanu Sutu un viņas stāstījumā arī par mākslas zinātnieces vecākiem, māksliniekiem Aleksandru Beļcovu un Romanu Sutu (filma Sutas laiks, 2000); pētījis mākslas zinātnieka Imanta Lancmaņa personību TV filmā Sapnis par pili. Hercogs Imants (2014), sekojis tēlnieka Aigara Bikšes neparastajai idejai Rīgas Lielajos kapos ierīkot Zemesmātes biroju (filma 1/10 Zemesmātes biroja, 2007), bet ar mākslinieci Džemmu Skulmi režisors sadarbojies pat divreiz – 1998. gada dokumentālajā filmā Māksla un vara analizējis brīva gara dzīvi režīma laikos, bet 2015. gadā, kad gleznotājai apritēja 90 gadi, sadarbībā ar Latvijas Televīziju tapa filma Dāma. Gleznotāja Džemma Skulme, kurā māksliniece sniedz neskaitāmas intervijas dažādiem medijiem, atlasa un komentē bildes topošajai grāmatai, ciemojas dzimtas mājās Mālpilī, dauzās fotosesijā, tiekas ar jaunajiem māksliniekiem fonda Mākslai vajag telpu vasaras mājā… Un nebeidz prātot: kas gan viņai traucē enerģiski dzīvot?
Vecā dārza noslēpums
Līdzās dokumentālajām filmām, kas bija galvenā Olafa izpausme kinomākslā, pēdējos gados viņš paplašināja žanru loku ar rotaļīgo ģimenes spēlfilmu un TV seriālu Vecā dārza noslēpums (2018) – šī studijā F.O.R.M.A. producētā spēlfilma bez maksas pieejama līdz 24. janvārim.
Režisora Olafa Okonova filmu kolekcija atrodama šeit.
Paralēli Olafs Okonovs īstenoja dažādus raidījumu projektus gan producentu apvienībā Hansa Media, gan Jura Podnieka studijā. Viens no raidījuma Viss Notiek kolēģiem un tuvs Olafa draugs, režisors Roberts Rubīns saka: “Olafs bija novators montāžas un režijas paņēmienu ziņā. Ilgu laiku viņš bija man piemērs,” velkot paralēles Olafa radošajai izpausmei ar Hārdija Lediņa darbību un ietekmi kultūras vidē. Olafam Okonovam aizejot, viņa draugi un kolēģi liecina par dažādām režisora personības šķautnēm.
Latvijas zelts
Publicists Ilmārs Latkovskis (kopā ar Olafu apvienībā Hansa Media veidojuši TV raidījumu Viss notiek, filmas Māksla un vara, Sutas laiks, 9 km no Nākotnes): „Mana sadarbība ar Olafu sākās deviņdesmito gadu vidū. Uz Hansa Media atnāk viens jauns students, rāda savu video, kurā korķuviļķis sāk dejot. Skatos un redzu kaut kādu stulbumu, bet džeks pats izaicinoši smīn. Skatos vēl – ei, tajā visā patiešām kaut kas ir! Parastās lietās ieraudzīt neparasto, piešķilt lietām un arī cilvēkiem jaunu dzīvi – tas bija tas, ko vēlāk pamanīju Olafā dzirkstot vēl un vēl. Otra viņam raksturīga īpašība bija drosme un vilinājums doties ceļā, kurā nezini, kas tevi sagaida. Tā bija ar mūsu pirmo lielo kopdarbu – filmu par Džemmu Skulmi. Jūtu, ka jaunais režisors grib montēt safilmēto viens pats. Labi. Tad vienā mirklī skatos, ka Olafa smīns ir pavisam samulsis – iebraucis auzās tā, ka nezina, kā tikt ārā. Bet jau otrā rītā Olafs smīns ir pašpārliecināts – uztaisījis no defekta efektu, it kā jau no sākta gala tā būtu iecerēts, atkal atradis, kā lietām piešķirt jaunu dzirksti.”
Krista Vāvere (kopā ar Olafu domāja, filmēja, montēja TV raidījumus Kopā, Futūršoks, Viss Notiek): „Filmējot raidījumu Kopā, reiz ar Olafu devāmies uz Vāciju. Pēc daudziem simtiem kilometru un garām stundām mašīnā ieradāmies brauciena mērķī – mazpilsētā, kur notika amatierteātru festivāls cilvēkiem ar invaliditāti. Vakarā, jau nogurumā izstaigājot pilsētu, kādā laukumā atklājām atrakciju parku, un Olafs uzstāja, ka mums noteikti tas jāapmeklē. Viņa aizrautība pārvarēja manu skepsi, un pēc brīža mēs, filmēšanas grupa, sēdējām milzīgā kafijas tasē, kas trakā ātrumā grozījās visos iespējamos virzienos. Neatceros, kā sauc to pilsētu, kurā gadā tur bijām, proti – laiks un vieta izdzisuši no manas atmiņas, bet brīnumainā sajūta, pieaugušiem cilvēkiem darot irracionālas lietas, aizvien ir dzīva. Tagad, skatoties Olafa filmas, meklēšu tajās tieši šo pasaules uztveres veidu – spēli nopietnības vidū.”
Režisors Roberts Rubīns, draugs un kolēģis: „Sarunās, dialogos Olafa runas maniere ir izteiksmīga, ar striktu un pašpārliecinātu viedokli. Viņu kaitina viegli uztverami, paredzami mākslas darbi, tos viņš nesaudzīgi kritizē un asi nosoda. Olafs norāda, ka vispārpieņemto lietu kārtība un to ietekme uz cilvēku nav viennozīmīga, bet gan relatīva, ja vien spējam uzmanīgi vērot un atzīt, ka skata punkti uz vienu un to pašu lietu var būt dažādi un to interpretācija tāpat.
Olafs savos darbos mēģina apvienot dažādas mākslinieciskās un satura izteiksmes formas, ar tām smalki manipulējot un eksperimentējot, tādā veidā mainot ierasto lietu kārtību un nozīmi, žonglējot gan ar vārdiem, gan ar to nozīmēm, tādā veidā piešķirot tiem citu jēgu un kārtību. Šī maniere izmantota gan darbā ar tekstu, gan vizuālajiem attēliem, veidojot tādu kā lietu, objektu un varoņu tēlu vizuālu pārtulkošanu. Tādēļ likumsakarīgi, ka Olafs aizrautīgi pievērš uzmanību detaļām, kas vērojams gan darbu vēstījumos, gan groteski mākslinieciskos paņēmienos.
Savos darbos iekļauto varoņu attiecības Olafs risina pārnestā nozīmē, liekot skatītājam ieraudzīt citādus skatpunktus uz jau ierasto un vispār pieņemto, piešķirot lietām aizvien jaunas nozīmes.
Olafa Okonova mūžīgās spēles ar visu, kas ir jāpārtulko.”
Producente un režisore Antra Cilinska (kopā strādājuši pie dokumentālās filmas Teritorija. Vija Celmiņš, pie 29 īsfilmu cikla-veltījuma Raiņa un Aspazijas 150.dzimšanas dienai #domasspēks, pie reklāmām un multimediju projektiem): „Pirmā bilde atmiņu kaleidoskopā ir Olafs kā mūžīgais optimists un pozitīvās domāšanas paraugs. Kad metāmies kopīgā darbā, veidojot filmu Teritorija. Vija Celmiņš, kā jau skrienot garāku gabalu, iepazinām viens otru pa īstam. Sapratu, cik viņam svarīgas ir nianses, sajūtas, noskaņas.
Kad lidojām otrreiz pie Vijas uz Ņujorku, lidmašīnai atraujoties no skrejceļa, mani pārsteidza Olafa komentāri par specifiskām lidmašīnas darbībām. Pat tā kā biedējoši dažkārt, jo katru skaņas izmaiņu viņš varēja komentēt. Lidošanas kaisle izrādījās viena no saistvielām, kas ļāva Olafam labāk saprasties ar Viju, jo arī viņu tas ļoti interesēja. Starp citu, Olafs man ierādīja, kā var “nospotēt” lidmašīnu ceļus un saprast, cik vienlaicīgi daudz lidaparātu atrodas debesu klajā.
Kāda cita projekta sakarā viņš man rakstīja: “Kopplāns ir tas, kas bieži vien pietrūkst, kad esam aizņemti ar konkrēto lietu apčubināšanu. Kopplāns daudz ko ļauj ieraudzīt no malas, no augšas, no apakšas. Kopplāns vajadzīgs motivācijām, virzieniem, kuros izvēlamies doties. Kopplāns ir mērs, tas parāda arī mazumu. Detaļas ir emocijas, tuvinājuma siltums un rūpība. Un, kā zināms, detaļās ir arī tas velns.”
Es ļoti ceru, ka viņa dzīves kopplāns tagad tur, no augšas, izskatās labi. Kopīgais stāstījums nebūs poētiskas jūsmas pātari par paša diženumu. Tas būs racionāls izklāsts par notikumu virknējumu, par norisēm, bet ar niansēm un detaļām. Būtisks ir nākamais līmenis, kas atainos atrastās cilvēcības pērles. Tās noteikti tiks izrādītas kino valodā.
Producents un režisors Sandijs Semjonovs: „Cilvēks ar lielu sirdi. Vizuālists. Šķelmīgi smaidīgs, bet arī piesardzīgs. Vienlaikus īsts mediju cilvēks. Varēja radīt labu filmu, multimediālu projektu un arī raidījumu. Vienmēr ar jaunām idejām un neapstādināms. Neapšaubāmi talantīgs. Ar savu laika un lietu redzējumu. Olafu pazinu jau no studiju laikiem. Esam kopā strādājuši un domājuši, štukojuši un radījuši. Eh, Tevis mums pietrūks, Olaf!”
„Man nav interesanti, ja ir jau iepriekš zināms, ar ko filma varētu beigties, un varonis vienkārši izstāsta savas iepriekš izdomātās domas. Man kino sākas tur, kur redzams, ka doma dzimst kadrā, manu acu priekšā, kur jūtam, ka varonis šaubās, un jūtam, ka viņš ir dzīvs! Filma par cilvēku vienmēr ir filma par viņa dvēseles dzīvi,” – tā savulaik teicis režisors Hercs Franks.
Baltie zvani, 1961
Režisors Hercs Franks (17.01.1926.-3.03.2013.) ir viens no Latvijas poētiskā dokumentālā kino tradīcijas radītājiem un arī spēcīgākais teorētiķis Latvijas kinodokumentālistikā 20. gadsimta 60. gados – viņš vēlāk gan rakstījis teorētiskus apcerējumus par dokumentālo kino, gan arī bijis scenārija autors vairākām nozīmīgām kolēģu filmām, kas arī iekļautas jubilejas izlasē.
Tieši ar tādu scenāriju arī sākas Herca Franka iespaidīgā trajektorija Latvijas kino vēsturē – strādājot par fotogrāfu vakara avīzē Rīgas Balss, viņš uzņem fotogrāfiju, no kuras dzimst ideja īsfilmai Baltie zvani (1961), šo scenāriju izvēlas jaunie kinematogrāfisti Ivars Kraulītis un Uldis Brauns, un rezultātā top filma, kuru Latvijas kinokritiķi uzskata par poētiskā stila pamatakmeni, bet pasaules kinokritiķi ierindojuši starp 100 visu laiku labākajām īsfilmām; filma iekļauta arī Latvijas Kultūras kanonā.
Kinorežijā Hercs Franks debitē 1965. gadā ar zvejnieku dzīvei un darbam veltītu televīzijas īsfilmu Sāļā maize (1965), par kuru Meistars pats teicis: „Ko gan kāds var pateikt par savu pirmo bērnu? Tas vienmēr būs dārgs, jo ir pirmais. Sākumā man nebija nekā cita, kā vien maza kamera manās rokās.” Tajā pašā gadā Hercam Frankam kopā ar dzejnieku Imantu Ziedoni uztic veidot scenāriju Latvijas republikas jubilejas pilnmetrāžas filmai Gada reportāža (1965), kuru filmē režisors Aivars Freimanis un operators Ivars Seleckis, un šis jauno un talantīgo cilvēku kopdarbs ir pārliecinošs pierādījums tam, ka Latvijas dokumentālajā kino ir iestājies jauns laikmets un tā centrā ir dzīvs cilvēks, nevis sastingusi ideoloģija.
Un vēl viens kinovēsturei nozīmīgs Herca Franka scenārijs – kopā ar režisoru Uldi Braunu un vēl trim filmēšanas komandām veidota pilnmetrāžas lielfilma 235 000 000 (1967), kas filmēta visā toreizējā Padomju Savienībā, jau scenārijā iecerot divas paralēlas sižeta līnijas – valstiski svarīgi notikumi un, tiem pretstatā, cilvēka dzīves personisko notikumu intimitāte.
Vecāks par 10 minūtēm, 1978
Herca Franka klasiskos režijas darbus šajā jubilejas izlasē pārstāv trīs ļoti dažādas filmas. Īsfilma Mūžs (1972, operators Kalvis Zalcmanis) ar ilga vērojuma metodi atklāj personības cilvēcisko mērogu, filmējot slavenu kolhoza priekšsēdētāju Edgaru Kauliņu Lielvārdē, bet Vecāks par desmit minūtēm (1978, operators Juris Podnieks) ir pasaulē slavenākā Herca Franka filma – tikai desmit minūtes garš, bet ārkārtīgi ietilpīgs maza bērna dvēseles portrets; filma iekļauta Latvijas Kultūras kanonā un daudzu starptautisku festivālu un kinoskolu programmās.
Augstākā tiesa, 1987
Klasisko periodu noslēdz pilnmetrāžas filma Augstākā tiesa (1987), kuras galvenais varonis ir uz nāvi notiesāts slepkava, un režisora mēģinājumi izprast šī cilvēka dzīvi un likteni, risinot sarežģītus ētiskus jautājumus, pārvērš filmu grēksūdzē.
Režisora jubilejas nedēļā viņa filmu kolekcijai portālā filmas.lv tiek pievienoti arī divi ļoti nozīmīgi
21. gadsimtā uzņemti darbi. Pilnmetrāžas filma Flashback (2002) izauga no idejas pēc 20 gadiem sameklēt mazo puisēnu no filmas Vecāks par desmit minūtēm, bet rezultātā Hercs Franks šajā filmā pavērš dokumentālista kameru pret sevi un atskatās uz visu savu dzīvi – no bērnības Ludzas ebreju ģimenē līdz sirds operācijai Jeruzalemē –, veltīdams filmu visiem saviem kolēģiem operatoriem, ar kuriem laimējies strādāt kopā. Filma Flashback saņēmusi daudzus nozīmīgus apbalvojumus pasaules festivālos, un tieši šīs filmas iznākšanas kontekstā Hercam Frankam trijās valstīs piešķīra balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā – Latvijā (2001), Izraēlā (2004) un Krievijā (2006).
Savukārt filma Baiļu robeža (2014) ir Herca Franka pēdējais darbs, kuru pēc Meistara nāves pabeidza līdzrežisore Marija Kravčenko, filmas producenti ir Vitālijs Manskis (studija Vertov) un Guntis Trekteris (studija Ego Media). Filmas varoņi paši pēc savas iniciatīvas nonāk pilnīgi ekstrēmā situācijā – Igals Amirs divdesmit sešu gadu vecumā nogalina Izraēlas premjerministru, tiek notiesāts uz mūža ieslodzījumu un kļūst par valsts nīstāko cietumnieku, bet Larisa – emigrante no Krievijas, četru bērnu māte – šķiras no vīra, lai apprecētu slepkavu un dzemdētu viņam dēlu. Filmas autori daudzu gadu garumā mēģina izprast šo sarežģīto stāstu, kurā savijas dzīvība, nāve un mīlestība, kamēr filma kļūst par pieminekli Režisoram.
Filmu skatīšanās iespējama tiešsaistē jebkurā laikā bez maksas visur Latvijā, kur vien pieejams interneta pārklājums; ne tikai datora pārlūkprogrammās, bet arī viedtālruņos un planšetdatoros ar jaunākajām iOS un Android operētājsistēmu versijām.
Portāls www.filmas.lv ir arī Latvijas filmu nozares plašākā datu bāze – tur pieejama kataloga informācija par vairāk nekā 2700 Latvijā uzņemtām filmām, sākot ar 1920. gadu. Portāls tapis pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas ar Eiropas Savienības atbalstu, tā izveidē sadarbojas Nacionālais Kino centrs un Kultūras informācijas sistēmu centrs, kas nodrošina portāla tehnisko darbību.
Izdevums ziņo, ka režisores Ilzes Burkovskas-Jakobsenas bērnības atmiņās balstītā filma Mans mīļākais karš (2020), kas atrodama starp Oskara nomināciju pretendentiem pilnmetrāžas animācijas filmu kategorijā, paralēli nonākusi arī Eiropas kino izplatīšanas tīklā – filmas demonstrēšanas tiesības iegādājusies kompānija Versus Entertainment Spānijā un Destiny Films Francijā. Variety atgādina, ka Latvijas un Norvēģijas kopražojuma filma Mans mīļākais karš profesionāļu uzmanības lokā parādījās līdz ar uzvaru Ansī festivāla konkursā Contrechamp, un šī uzvara filmai ļauj kvalificēties arī animācijas pasaules reprezentablākajai balvai Annie Award, ko piešķir organizācija ASIFA-Hollywood (International Animated Film Association).
Ilze Burkovska-Jakobsena
„Šī filma ir režisores Ilzes mīlestības darbs vairāk nekā deviņu gadu garumā,” izdevumam Variety stāsta Norvēģijas producents Tronds Jakobsens. Savukārt Latvijas puses producents Guntis Trekteris (studija Ego Media) saka: „Filmas Mans mīļākais karš lielākā vērtība ir tās formas un satura atšķirība no citām animācijas filmām, tāpēc esam ļoti pagodināti, ka Ilzes un visas radošās komandas veikums ir līdz šim tik augstu novērtēts. Jebkuras balvas un nominācijas palīdz mums darīt šobrīd ļoti svarīgu darbu – veiksmīgi izplatīt filmu, lai tā nonāk pie iespējami plašākas auditorijas visā pasaulē.”
Kadrā Ilze un citi pionieri
Iepriecinošo faktu, ka filma Mans mīļākais karš šobrīd ir aktuāla arī Oskara balvas kontekstā, īpaši atzīmē Baltijas un Ziemeļvalstu filmu izrādīšanā ļoti aktīvais Ņujorkas (ASV) Skandināvu nams / Scandinavia House – tur janvārī tiek rīkoti speciāli tiešsaistes seansi visām filmām, kas no šī reģiona pieteiktas ASV Kinoakadēmijas Oskara balvas kategorijām. Filmu demonstrēšana ieplānota nedēļas nogalēs, sākot ar 7. janvāri, kad skatītāji var iegādāties tiešsaistes biļetes gan uz Latvijas Dvēseļu puteni, gan uz Islandes, Dānijas un Igaunijas filmām. Tiešsaistes festivāla otrajā sesijā, 14. janvārī, programmā būs Zviedrijas, Norvēģijas, Lietuvas un Somijas filmas, bet pilnmetrāžas animācijas filma Mans mīļākais karš Amerikas interesentiem būs pieejama no 21. janvāra līdz 24. janvārim (vairāk informācijas – šeit)
Šogad ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšana norisināsies jau 93. reizi, taču tās norises laiks pandēmijas dēļ ir pārcelts par astoņām nedēļām – tradicionālo februāra nogales datumu vietā šobrīd balvu pasniegšanas ceremonijai noteikts 25. aprīlis. Attiecīgi mainīti arī citi nozīmīgie datumi šajā procesā –
9. februārī tiks izziņoti tā sauktie” Oskaru īsie saraksti”, bet Oskara balvai nominētās filmas pasludinās 15. martā.
Filmu Mans mīļākais karš joprojām var noskatīties šeit.
Kā ierasts, katrs no rakstniekiem kā “Literatūres” ceļa karti lasīs sev tuvāko aizgājušo laiku autoru, kopār ar literatūristi Martu dodoties ceļojumā uz vietām, kur tie dzīvojuši vai par kurām rakstījuši. Savukārt, viņu savrupais ceļabiedrs Gustavs ceļos atsevišķi ar grāmatām un meklēs, kam palasīt priekšā.
“Man “Literatūre” kļuvusi par tādu kā gravitācijas procesu, kur universa vilkme pievelk katru nākamo elementu, rakstnieku, dzejoli, romānu, ceļojumu un ļauj pašam gan paplašināties gan padziļināties. Citreiz tur nonāk veselas galaktikas, piemēram, E. Pelšs un Preiļu konceptuālisti. Kā var nepamanīt, ka blakus ir vesela galaktika? Mierīgi. Pelšs nepamanīja, ka pāri ielai dzīvo viņa dvēseles brālis Surgunts! Preiļos!!! Iepazinās internetā. Lūk! Un beidzot savienojoties tapa vesels dzejas virziens. Tāpēc arī šobrīd es vienkārši turpinu plūst “Literatūrē”, lai vai kas tur gadītos! Ja nu galaktika pēkšņi? Tas ceļojums ar pašmāju autoriem turpinās bezgalīgi un ļauj dzīvot interesantu dzīvi. Man ar to pietiek,” saka literatūrists Gustavs Terzens.
Šajā sezonā rakstnieks Rvīns Varde mūs vedīs atkailinātā literatūrē pa mirklīgās Austras Skujiņas dzīves un dzejas takām, bet Inga Gaile ar Vizmas Belševicas dzīvesstāstu pāržūžos dūksnāju un sadūdos lietu Martas acīs. Ilmāra Šlāpina literatūres kompass rādīs ceļu Jūrmalas virzienā, kur, vasaras saulei karsējot, izgaismosies biklā rakstnieka un filozofa Riharda Rudzīša portrets. Dzejniece Ingmāra Balode par Jāni Sudrabkalnu jeb Oliveretto ņemsies stāstīt no operas sienām līdz nēģu tacim. Sezonas vidū kopā ar dzejnieku Eināru Pelšu un Preiļu konceptuālistiem atradīsim alfabēta dzimteni, ko pāragri pameta Pelša kaimiņš-dzejnieks Andis Surgunts. No Preiļiem dosimies uz otru Latvijas galu, Liepāju, kur rakstniece Jana Egle mums izstāstīs divkārt uz Sibīrijas tundru izsūtītā Olafa Gūtmaņa stāstu. Latvijas krievu dzejnieks Semjons Haņins mūs vedīs literatūrē uz Daugavpili satikt ar Džeimsu Džoisu un Marselu Prustu salīdzināto Leonīdu Dobičinu, bet sezonu noslēgsim ar dzejnieces Dainas Sirmās centieniem savaldzināt Tinderi ar Friča Bārdas paņēmieniem.
Bet ar šiem 8 raidījumiem “Literatūres” jaunā sezona vis nebeigsies. Uzklausot skatītāju, vecāku un skolotāju aicinājumu, raidījuma veidotāji radījuši sākumskolas bērniem pielāgotu raidījumu formātu. 12 raidījumi “Literatūre sākumskola” nāks klajā sākot no marta.
“Literatūre” ir literārā tūrisma dokumentāls raidījumu cikls, ko jau trešo gadu veido biedrība “Ziemeļu puse” sadarbībā ar “VFS Films”. Raidījums tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu, projekts iekļauts Latvijas valsts simtgades notikumu programmā.
“Literatūres” režisors ir daudzu iecienītu televīzijas oriģinālraidījumu (“Ziemeļu Puse”, “Te!”, “Karaliste”, “Adreses”, “Atslēgas”) līdzautors Uģis Olte. Raidījumu filmē nopietni kino operatori Valdis Celmiņš un Dainis Kļava.
“Literatūres” gaitām sekot līdzi aicinām šeit, izmantot mirkļbirku #RaidījumsLiteratūre.
Tāpat kā pērn, arī šogad ar raidījumā sastapto autoru pārdomām aicināsim iepazīties LSM platformā, rakstnieku veidotajos blogos.
Arī šosezon “Literatūre” metīs izaicinājumu izlasīt visas raidījumā apskatītās grāmatas, vairākās bibliotēkās uz vietas izveidojot “Literatūres” plauktus ar šo grāmatu klāstu.
Tradīcijām bagātais Salerno festivāls šogad noritēja jau 74. reizi un pirmoreiz tiešsaistē; Andra Gaujas spēlfilma Nekas mūs neapturēs izcīnījusi balvu pilnmetrāžas spēlfilmu konkursa programmā. Tā kā filmas pārstāvji ceļošanas ierobežojumu dēļ nedrīkstēja piedalīties festivālā, balvas statuete šobrīd ceļo uz Latviju pa pastu.
Studijas RIVERBED producētā filma Nekas mūs neapturēs, spītējot pandēmijai, ir nonākusi starptautiskā apritē — studija noslēgusi līgumu ar starptautisko filmu izplatītāju Antidote Sales, ko dibinājis pazīstamais Krievijas kinokritiķis un festivālu kurators Antons Mazurovs. Filma tikko prezentēta arī Argentīnas filmu tirgū Ventana Sur, un izplatītājs uzsācis pārrunas ar virkni ārvalstu televīzijas kanālu.
Filmas Nekas mūs neapturēs centrā ir dominējošs mūzikas producents Ralfs, ko atveido Andris Keišs. Sava nepiekāpīgā rakstura dēļ viņš piespiež sievu (lomā Kristīne Nevarauska) un mīļāko (Elza Gauja) sadzīvot vienā īpašumā, kur turklāt vēl mīt viņa divpadsmitgadīgā meita (Dārta Stepanova). Eksperiments pārvēršas nesaudzīgā cīņā katram par savām interesēm. Filma ir izraisījusi neviennozīmīgas reakcijas gan kritiķu, gan skatītāju atsauksmēs.
Filmai Nekas mūs neapturēs piemīt Latvijas kino videi neierasts vizuālās kvalitātes vēriens – gandrīz visa filmas pasaule ir radīta no jauna, mākslinieka Jurģa Krāsona komandai uzbūvējot divus daudzstāvu paviljonus. Lai filmai piešķirtu īpaši maģisku noskaņu, visi ārskati tika filmēti vakaros, naktīs un agros rītos — kopumā filmā parādās 46 saules lēkti vai rieti.
Filma tika izvirzīta deviņām Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps nominācijām astoņās kategorijās: Labākā pilnmetrāžas spēlfilma, Labākais aktieris (Andris Keišs), Labākā aktrise (Kristīne Nevarauska un Elza Gauja), Labākais spēlfilmas operators (Aleksandrs Grebņevs), Labākais mākslinieks (Jurģis Krāsons), Labākais kostīmu mākslinieks (Līga Krāsone), Labākais komponists (Gatis Ziema, Andris Gauja), Labākais skaņu režisors (Jevgenijs Kobzevs).
Filmas izplatītāji uz lielajiem ekrāniem Latvijā ir UzKino un Latvijas Kinematogrāfistu savienība. Filmas galvenie atbalstītāji – Nacionālais Kino centrs, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Helio, PATA Timber, UPB, Latvijas Finieris, Samsung, Circle-K, SIXT, TVNET, TV24, Rīgas Viļņi, Radio SWH, Latvijas Televīzija un daudzi citi.
Pirmajās trīs nedēļās, kopš portālā atklāta jaunā restaurētās klasikas sadaļa, tai pieslēgušies skatītāji jau vairāk nekā 50 pasaules valstīs – visvairāk portālu skatās Latvijā, bet visvairāk ārvalstu skatītāju bijis Amerikas Savienotajās valstīs, Lielbritānijā un Vācijā, desmitniekā ietilpst arī Kanāda, Zviedrija, Austrālija, Igaunija, Norvēģija un Lietuva, seko Īrija, Austrija, Šveice, Dānija, Luksemburga, Nīderlande, Polija, Krievija, Islande, Čehija, Spānija, Somija, Gruzija, Indija, Albānija, Apvienotie Arābu Emirāti, Bangladeša, Beļģija, Bulgārija, Japāna, Dienvidkoreja, Portugāle, Serbija, Turcija un citas valstis. Populārākās filmas – Jāņa Streiča Cilvēka bērns (1991), Rolanda Kalniņa Četri balti krekli (1967), Aleksandra Rusteiķa Lāčplēsis (1930) un Leonīda Leimaņa Purva bridējs (1966), no dokumentālajām filmām vislielāko interesi izpelnījusies Herca Franka īsfilma Vecāks par desmit minūtēm (1978), bet no animācijas – Rozes Stiebras Zaķīšu pirtiņa (1979).
Kadrs no filmas “Cilvēka bērns”
Latvijas kino klasikas izlases pirmajā komplektā ievietotas 13 pilnmetrāžas spēlfilmas (1930-1991), trīs dokumentālās filmas (1961-1988) un trīs animācijas filmas (1966-1979), visas filmas ir restaurētas un apgādātas ar anotācijām un subtitru tulkojumu angļu valodā, turklāt gandrīz visām filmām pieejamas arī citu valodu versijas. Filmu izlasi papildina noderīga konteksta informācija – kinospeciālistu apraksti par svarīgākajiem pieturpunktiem Latvijas kino vēsturē (arī atsevišķi par aktierkino, dokumentālo kino un animāciju). Filmu skatīšanās iespējama tiešsaistē jebkurā laikā bez maksas visur pasaulē, kur vien pieejams interneta pārklājums, ne tikai datora pārlūkprogrammās, bet arī viedtālruņos un planšetdatoros ar jaunākajām iOS un Android operētājsistēmu versijām.
Latvijā filmu digitālo restaurāciju atbalsta Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) projekts Kultūras mantojuma satura digitalizācija, kura ietvaros iespējams arī apjomīgs filmu restaurācijas darbs (pirmās kārtas ietvaros tika manuāli restaurētas 920 minūtes ekrāna laika). Šajā projektā filmu restaurāciju koordinē Latvijas Nacionālā arhīva Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, kas ir arī Nacionālā Kino centra sadarbības partneris, veidojot portāla filmas.lv restaurētās kinoklasikas izlasi, savukārt portālā pieejamo filmu demonstrēšanu tehniski nodrošina Kultūras informācijas sistēmu centrs (KISC). Daļa filmu restaurēta ar studijas Lokomotīve speciālistu spēkiem.
2020. gada laikā, operatīvi reaģējot uz pandēmijas radītajiem ārkārtas apstākļiem, Nacionālā Kino centra portālā filmas.lv sadarbībā ar Kultūras informācijas sistēmu centru (KISC) organizēti jau septiņi īpaši pasākumi, radoši izmantojot tiešsaistes piedāvātās iespējas, un Ziemassvētkos gaidāms vēl astotais. 2020. gada martā, tikko Latvijas skolās tika ieviests attālināto mācību modelis, portāls atvēra plašas sabiedrības lietošanai sadaļu Kino skolās, kur īpaša Latvijas filmu izlase ir apgādāta ar mācību stundās izmantojamiem metodiskajiem materiāliem. Vienlaikus šai sadaļai tika pievienotas un ar mācību materiāliem apgādātas arī filmas, kas tapušas Nacionālā Kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, un visi šie materiāli skolēniem un skolotājiem bija pieejami trīs mēnešus, līdz mācību gada beigām.
Maijā pirmoreiz tiešsaistē un visā pasaulē notika tradicionālais 4. maija Latvijas filmu maratons, kas līdz šim 15 gadus tika organizēts Rīgā, kinoteātrī Splendid Palace, dienas laikā pulcējot apmēram 3000 skatītāju, bet tiešsaistes formātā Filmu maratons darbojās 40 stundu garumā, konkrētos seansos sakārtotā programmā (sekojot laika joslām apkārt zemeslodei), un šajā laikā portālu filmas.lv apmeklēja apmēram 10 000 interesentu.
Jūnijā, Līgo svētku noskaņās, portālā filmas.lv notika jau trešais tiešsaistes festivāls Latvijas filmas visā pasaulē – desmit jaunas un klasiskas filmas piecās dienās noskatījās kopā gandrīz 15 000 skatītāju. Septembra sākumā uz tiešsaisti pārcēlās arī Nacionālā Kino centra organizētā Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma kinoseansi, kas līdz šim tradicionāli notika kinoteātrī K.Suns, bet jaunajā formātā kļuva pieejami visas Latvijas kinoskatītājiem. Novembrī portālā filmas.lv bija skatāma arī Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps nominēto filmu izlase, pieejama gan Latvijā, gan citur pasaulē, un četru dienu laikā portālā iegriezās vairāk nekā 8000 kinoskatītāji.
Kā jau ziņots, 30. novembrī portālā filmas.lv tika atvērta visā pasaulē pieejama un dažādās valodās tulkota Latvijas kinoklasikas izlase restaurētā kvalitātē, bet Ziemassvētkos portālā iecerēts demonstrēt studijas Animācijas Brigāde filmiņas, ieskaitot jaunas filmas pirmizrādi, – par to tiks ziņots atsevišķi.
Portāls www.filmas.lv ir arī Latvijas filmu nozares plašākā datu bāze – tur pieejama kataloga informācija par vairāk nekā 2600 Latvijā uzņemtām filmām, sākot ar 1920. gadu. Portāls tapis pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas ar Eiropas Savienības atbalstu, tā izveidē sadarbojas Nacionālais Kino centrs un Kultūras informācijas sistēmu centrs, kas nodrošina portāla tehnisko darbību.
„Kad klasiķi bija jauni…” – tāds varētu būt otrs virsraksts šai grāmatai, teikts uz tās 4. vāka. Katrā ziņā daudzi no šodienas kino klasiķiem vēl tikai sāka uzņemt savas pirmās filmas tajā laikā, kad savas pirmās recenzijas rakstīja Anita Uzulniece, jaunā Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Mākslas, teātra, mūzikas un kino sektora darbiniece. Pirmais viņas raksts (par Latvijas dokumentālā kino jaunākajiem darbiem) publicēts tolaik visnozīmīgākajā kultūras jomas izdevumā – laikrakstā Literatūra un Māksla 1973. gada decembrī, pirmā viņas recenzētā spēlfilma ir režisora Ulda Brauna Motociklu vasara (1975). Kopš tā laika Anita Uzulniece rūpīgi sekojusi gan Latvijas, gan ārvalstu kinoprocesiem, regulāri publicējoties dažādos izdevumos, paralēli ieguvusi kinozinātņu doktora grādu, strādājusi pasaules kinofestivālu žūrijās, piedalījusies zinātniskās konferencēs, lasa lekcijas studentiem un jau vairāk nekā 20 gadus kā programmu kuratore veido pati savu tematisko festivālu – kinoforumu Un Vārds tapa filma….
