Nav iespējams runāt par Hardiju Lediņu, nepieminot viņa tuvāko draugu un radošo līdzgaitnieku Juri Boiko, ar kuru gan vidusskolas laikā kopīgi veidotas pagrīdes avīzītes „Zirgābols” un „Vai cik zaļš lietussargs!”, gan vēlāk dibināta Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca un kopā rakstīts absurda romāns „ZUN”.
Juris, būdams autodidakts mākslā, mūzikā, dzejā un prozā, savas dzīves laikā iztulkojis un atdzejojis virkni dažādu dzejnieku un filozofu darbus, taču līdz šim izdoti ir tikai Georga Trākla dzejas krājums „Trakl” (1992) un Angelusa Silēziusa „Ķerubu Ceļinieks” (2005). Savukārt Jura paša dzejoļu krājums „Dziesmas un Dzejas”, kurā apkopoti viņa dzejoļi un dziesmu teksti, tika izdots 2000.gadā un pašlaik ir kļuvis par bibliogrāfisku retumu.
Liāna Langa: „Pirmo reizi Juris Boiko man parādīja savus austriešu dzejnieka Georga Trākla (1887-1914) atdzejojumus 70. gadu beigās, kad abi dziedājām 50. vidusskolas korī, kurā viņu bija iesaistījusi viņa līgava Ieva. Man šķiet, ka Georga Trākla ekspresionisms atstāja iespaidu arī uz Jura dzeju, bet to secināju jau vēlāk, kad 2000. gadā Preses Nama apgādā iznāca viņa vienīgā poēzijas grāmata „Dziesmas un dzejas”. Kad mēs iepazināmies, viens otram rādījām savus eksperimentālos improvizētas prozas sacerējumus. Atceros, ka reizēm sarunājāmies arī par Raineru Mariju Rilki. Savus dzejoļus viņš man nerādīja vai arī es neatminos. Vēlos uzsvērt, ka Juris Boiko bija DZEJNIEKS nevis autors, kurš raksta dzeju. Kam jāsaprot, tas manis teikto sapratīs.”
Jurim Boiko
In memoriam
1.
Juri, atšķirībā no mums, dzīvnieki ir svēti.
Tie piedzimst, apspalvojas un smaida,
tad tiek upurēti
Aukstumā ķermeņi iztvaiko lēnām, uz iekšu.
Koka tupelēs koki aiziet tev garām, uz priekšu
Vēsa, mitra, gurkstoša mājvieta grants,
re, berze, re, samts
Uguns, koks, metāls, ūdens, zeme,
tagad tu man – dziesma,
es tev – vele
Sekojiet līdzi informācijai par Hardija Lediņa gada pasākumiem:
https://www.facebook.com/HardijaLedinaGads