Mums Patīk. Kad jūs saindējāties ar austrumu idejām?
Ilona Motmillere. Tur jau tā lieta, ka tās nav austrumu idejas, pareizāk sakot, ne tikai austrumu. Viss sākās pirms daudziem gadiem – vēl padomju laikā, liekas, septiņdesmito gadu beigās mums Salaspilī atverās pirmais indiešu mūzikas klubs Padomju Savienībā. To atvēra mani draugi, un es tad piedalījos atklāšanas pasākuma. Tajā laikā mēs visi bijām pilnīgi apburti ar skaisto indiešu mūziku, klausījamies Ravi Šankaru un tā tālāk. Bet man pašai vienmēr galvenais mērķis bija dzīves jēgas saprašana. Atrast savu vietu… Saprast, kāpēc viss eksistē. Apmēram tā. Taču nekad tā neesmu domājusi – tie ir austrumi, tātad man der, bet tie nav – un tāpēc man neder. Kādus gadus esmu pavadījusi pareizticības plūsmā un diezgan daudz tikusies arī ar pareizticīgo priesteriem, vēlāk – ieinteresēja sūfiju filozofija. Pabeidzu arī Astroloģijas akadēmiju. Astroloģija nepavisam nav mistika – tai ir arī zinātniskais aspekts. Otrreiz pabeidzu Latvijas Universitāti, studēju cilvēka fizioloģiju – gribēju saprast, kā īsti tas cilvēks ir uzbūvēts. Divus gadus mācīju psiholoģiju, organizēju un vadīju visādus seminārus un kursus. Tas bija it kā virzīšanās uz visām pusēm vienlaikus, tomēr mērķis bija viens – saprast, kas ir cilvēks. Es jau teicu – saprast, kāpēc cilvēks vispār eksistē. Tāpēc man ir vienalga – austrumnieki, rietumnieki, ziemeļnieki, dienvidnieki. Katrā lietā tu jūti – lai cik dažādas nebūtu izpausmes, kopējais pamats ir viens.
Mums Patīk. Jūsu centrs saucas „Samadeva” ar piebildi: „Apzinātas un harmoniskas dzīves māksla.” Kas īsti ir Samadeva un kā tā radās?
Ilona Motmillere. Francijā, Elzasā atrodas Samadevas Brīvā Universitāte (La Libre Université du Samadeva). Tur pasniedz deviņus dažādus novirzienus, ar kuriem sīkāk var iepazīties mūsu mājas lapā. Mūsu centra pasniedzēji ir beiguši šo universitāti un joprojām turpina mācīties, jo mācības notiek daudzos līmeņos. Šogad pasniedzēji no Francijas pirmo reizi ieradās Rīgā, tāpēc tagad arī pie mums var apgūt šīs zinības, neapmeklējot Franciju.
Samadevas novirzienu pamatā ir trīs dziļi avoti. Universitātes dibinātājs ir Idriss Laors, unikāls cilvēks, pēc izglītības ārsts, daudz ceļojis un mācījies pie dažādiem meistariem gan Ķīnā, gan Indijā, gan Vidusāzijā, gan Eiropā, tātad visas šīs lietas apguvis tiešā ceļā. Viņš šīs zinības adaptēja rietumniekiem piemērotā formā, lai katrs cilvēks tās varētu izmantot savā dzīvē, savā labā. Pirmais avots ir daosu tehnikas, Tibetas budisms, no kura radies Reiki Dao De Ki – atveseļošanās, relaksācijas un spēku atjaunošanas metode ar roku uzlikšanas un pieskārienu palīdzību, un Lu Jong Dao De Ki – veselības saglabāšanas metode ar vienkārši kustību palīdzību. Otrais avots – gudrību skola Vidusāzijā, Kafiristanā, Afganistānas ziemeļu reģionā. Ir tāda dervišu brālība – hakimderviši. Hakim – tas nozīmē, dziednieks, ārsts, bet tai pašā laikā tā ir arī gudrības skola. Tur kalnos atradās klosteri, kas darbojās kā universitātes un ārstu akadēmijas. Tā ir gadsimtiem zināma zona, kas joprojām pastāv, uz kurieni ļaudis joprojām brauc, apgūst dažādas tehnikas un dalās pieredzē.
Mums Patīk. Vispārpieņemtie un droši vien pagalam banālie priekšstati dervišu rāda kā mūku baltā paltrakā, kas griežas ap savu asi, kamēr galva dulla. Bet, ja nopietnāk, kas tad īsti ir derviši un ar ko īpašu izceļas hakimderviši?
Ilona Motmillere. Dervišs ir tas, kas atrodas ceļā. Vienkārši – mēs visvairāk pazīstam tos, kuri griežas. Šī prakse sākās ar Rumi, un tā ir viena brālība. Hakimbrālība – viņi nav saistīti ar kādu vietu, viņi var arī ceļot. Tātad – ceļojošais ārsts vai dziednieks. Dervišu medicīnas galvenā ideja – viss ir enerģija. Enerģijas, kas darbojas dažādos līmeņos – fiziskajā, emocionālajā, garīgajā, attiecību sfērā. Ja tev ir problēmas kādā līmenī, tas nozīmē, ka tur netiek enerģija. Tāpēc ir tehnikas, ar kuru palīdzību var atjaunot enerģijas plūsmu. Galvenie iedarbības mērķorgāni ir mugurkauls, locītavas, nervu sistēma.
Mums Patīk. Tātad kaut kas līdzīgs cigunam?
Ilona Motmillere. Ciguns strādā tikai ar enerģētisko līmeni. Bet ir arī sistēmiskais līmenis, ir intelektuālais, ir zemapziņas – un katram līmenim jābūt savai piemērotai tehnikai. Tur arī ir tā problēma, kāpēc mūsdienu medicīna bremzē. Medicīna ir pieradusi strādāt tikai ar fizisko ķermeni, psihologi – mazliet arī ar emocijām, un tas ir viss. Bet slimības var nākt arī no citiem līmeņiem, kuri medicīnai nav pieejami.
Trešais avots ir Indija – Samadevas enerģētiskā ajūrvēda (SEA), riši tehnikas. Tagad ir tik daudz tehniku, visādu filozofiju, visādu paņēmienu, bet kas ir galvenais? Galvenais ir lauks, kas stāv aiz tā visa. Redziet, mēs varam spēlēties ar vārdiem – draudzība, mīlestība, visu ko varam tā nosaukt, bet, kad tu sastopies ar to īsto lauku, tikai tad saproti, ka, jā, tas ir īstais. Pirms tam tu vari tikai runāt. Arī te ir tas pats. Un šo lauku var nodrošināt tikai tiešā translācija no Meistara uz Meistaru.
Mums Patīk. Jūs jau ieminējāties – patlaban šajās būšanās ir ārkārtīgi daudz novirzienu. Kā cilvēkam starp tiem nenomaldīties? Kā saprast, kas viņam ir vajadzīgs un atbilstošs? Galu galā – kā izvairīties no visādiem šarlatāniem?
Ilona Motmillere. Ir izdota grāmata, kas saucas „Gudrības skola”. Tajā atsevišķa nodaļa veltīta šai tēmai – ko šodien nozīmē gudrības skola un kā to atpazīt. Kā atšķirt – kura ir īstā, kura – nav. Īsumā var teikt tā – īstā skola ir tā, kur ar tevi nemanipulē, tas nozīmē – neietekmē tevi ar gribu, nepiespiež.
Mums Patīk. Bet, ja nu cilvēks pats grib, lai ar viņu manipulē?
Ilona Motmillere. Mēs šajā gadījumā runāsim par Īstenības meklētājiem… Par cilvēkiem, kas tiešam grib atklāt, saprast dzīves jēgu, sevi, izveidot kaut ko skaistu no savas dzīves… Meklējot, mums, protams, ir jāieklausās savā sirdī, bet ir arī ārējās pazīmes, lai atpazītu īsto skolu. Ja tev no vienas puses, mēģina piespiest, it kā iebiedēt, izvelk tavas negatīvās emocijas, un mūsos visos ir gan bailes, gan dusmas, gan ļaunums – un tad liek tev pašam skatīties: redz, kāds tu patiesībā esi, tagad tev skaidrs, no kā jāatbrīvojas. No otras puses – tevi mēģina pavedināt. Tev kaut ko sola: tu būsi tik pozitīvs, tik laimīgs, domā par sevi, mīli sevi un tā tālāk. It kā tiecas piesiet tevi – skaties, cik pie mums ir labi, tāpēc nāc vēl, nāc vēl un vēl. Tad varam saprast, ka ne viens, ne otrs ceļš nav īstais. Īstais ir pa vidu. Ja tevi negrib ne pavedināt, ne iebiedēt, ne piespiest. Tad tu vari padomāt, ka varbūt šī vieta ir īstā, un tad arī jāieklausās sevī, vai sajutīsi kādu rezonansi sirdī.
Mums Patīk. Tātad, ja pareizi sapratu, jūsu skolotājs Idriss Laors paņēma trīs elementus – daoismu, ajūrvēdu un hakimdervišus – un attīrīja tos no rietumu cilvēkam nepiemērotām lietām. Vai ir tā?
Ilona Motmillere. Tādā veidā jautāt nebūtu pareizi. Jo Samadevas metodes nav mehāniskais dažādu elementu savienojums. Visas metodes un prakses bija apgūtas īsto Meistaru klātbūtnē, daudz gadu apmācības ceļā. Idriss Laors saņēma atļauju no saviem skolotājiem atklāt šīs metodes rietumos, visiem, kas gribēs tos apgūt. Vienīgi jāpiebilst, ka daudz prakses, piemēram, enerģētiskā ajūrvēda ir ārkārtīgi sena metode, tās saknes sniedzas gadu tūkstošiem tālā pagātnē. Laika gaitā viss apaug ar rituāliem un ceremonijām, kas tieši nav saistītas ar metodes būtību, ar kodolu. Šie rituāli vairs nav aktuāli. Kādreiz tādi bija nepieciešami, bet laiki ir mainījušies, un šie rituāli vairs nedarbojas. Tāpēc var daudzas lietas optimizēt, arī – izmantojot mūsdienu zinātnes atklājumus, jo viss ir viens, viss ir vienots. Idriss Laors ir ārkārtīgi izglītots, ar rietumu cilvēkam raksturīgu domāšanu, tāpēc viņš sadarbībā ar zinātniekiem un mediķiem izveidoja metodoloģiju, kā to visu pasniegt mūsdienās – lai nebūtu kā savulaik, teiksim, klosteros ar mistikas piedevu. Tāpēc Samadevas Universitātē tu vari satikt jebkuras reliģijas vai filozofijas piederīgus cilvēkus no visām pasaules malām.
Mums Patīk. Vēlreiz atgriežoties pie izvēles problēmas. Vai ir kāds racionāls cēlonis, kālab jūs izvēlējāties tieši šo novirzienu? Vai pastāvēja izvēle starp vairākiem?
Ilona Motmillere. Daudz gadus, gan mācītos, gan pēc tam pati vadīšot pašizziņas skolu, man pašai palika daudz neatbildētu jautājumu, bija sajūta, ka pati sevī neko tālāk nespēju izmainīt. Jā, es jutu, ka varu palīdzēt citiem, padalīties ar savām zināšanām, bet tai pašā laikā skaidri redzēju savus ierobežojumus. Joprojām atceros to dienu – tas bija 2009. gada februārī –, kad internetā izlasīju par Samadevas Universitāti un dervišu jogu. Ļoti drīz es un divi mani draugi aizbraucām uz Franciju, mēs bijām pirmie trīs cilvēki no Latvijas, kas izgāja apmācību, nolikā,m eksāmenu, saņēmam dervišu jogas instruktora sertifikātu, un tā paša gada septembrī atvērām Samadevas centru. Rīgā bijā atklāts pirmais Samadevas centrs ārpus Francijas, tikai pēc tam jau atvērās Sanktpēterburgā un citur. Nu jau četrarpus gadus turpinām mācības, un mums ir enerģētisko un manuālo tehniku speciālisti, Nadi jogas instruktori, Ivars Kalniņš jau ir Lu Jong Dao De Ki tehnikas profesors… Paši mācāmies būt pasniedzēji. Nemaz nav izslēgts, ka nākotnē šeit būs Samadevas Brīvās Universitātes filiāle. Sākumā mums bija doma pirmām kārtām visu darīt priekš sevis – radīt lauku, vietu, kurā mēs paši varēsim praktizēt, ko esam apguvuši. Bet, jo vairāk mēs paši aizrāvāmies, jo vairāk mums apkārt pulcējās cilvēki.
Mums Patīk. Ko jums pašai visa šī lieta ir devusi?
Ilona Motmillere. Pirmārt, esmu jauna.
Mums Patīk. Bet kā vēl citādi!
Ilona Motmillere. Jā, dervišu jogu nosauc par „mūžīgās jaunības noslēpumu”. Sevi, protams, no malas nevar redzēt, bet es redzu, kā mainās citi cilvēki apkārt. Acīm redzami uzlabojas fiziskais stāvoklis – taisna mugura, stāja, pazūd sāpes ķermenī. Nervu sistēma līdzsvarojas – un tas izpaužas gan sejā, gan ķermenī. Parādās dziļas zināšanas – visdažādākajās jomās, turklāt tu vari šīs zināšanas pielietot praktiski: savā dzīvē, profesijā, attiecībās. Un – liels domubiedru skaits visā pasaulē, kas nodarbojas ar to pašu. Tas viss palīdz redzēt, kāds tu esi un pie kā tev vēl jāpiestrādā. Ceru, ka esmu palikusi drusciņ labāka un varbūt būšu vēl labāka.
Mums Patīk. Pieņemsim, cilvēks ierodas pie jums. Viņš nekā nezina. Nē, protams, šo to varbūt pa ausu galam ir dzirdējis – austrumnieku mistika, derviši, joga un sazini kas vēl. Viņš saka – man ir štruntīgi, sāp mugura, sāp galva un vispār depresija. Ko jūs ar viņu darīsiet?
Ilona Motmillere. Mums ir dažādu jogas veidu nodarbības grupās, un šīs kustības, izejot no cilvēka kustību arhetipu, harmonizē cilvēka ķermeni un līdzsvaro psihi. Te ir gan dervišu joga, gan Nadi joga, gan Gurdžijeva dejas un enerģētiskā tehnika Lu Jong. Ir arī individuālās nodarbības, kurās cilvēks var saņemt palīdzību – piemēram, hakim muguras masāžu. Tā iespaido, gan fizisko, gan enerģētisko ķermeni, un tai ir ārkārtīgi spēcīgs un dziļš efekts. Pazūd mugurkaula problēmas. Ir arī konsultācijas, ko patlaban dēvē par life coaching. Cilvēks saņem pilnvērtīgu programmu, ar kuras palīdzību var izpētīt, kas viņa dzīves stilā nav harmonisks. Tajā ir iekļauta uztura korekcija, dzīvesveida korekcija, astroloģiskā konsultācija, enerģētiskā ajurvēda. Ir arī speciālas tehnikas, ar kuru palīdzību var „izšķīdināt” zemapziņas blokus.
Mums Patīk. Ko tas īsti nozīmē – dzīvē nav harmonijas?
Ilona Motmillere. Visikdienišķākās lietas. Kāpēc neveicas biznesā. Kāpēc nevar izveidot normālas attiecības, vienmēr saiet grīstē. Mani nesaprot bērni, nesaprot vecāki. Un tā tālāk. Ja cilvēkam paliks vieglāk, mazināsies viņas ciešanas, viņš jutīsies kaut mazliet labāk, harmoniskāk, tad, viņš to visu aiznesīs arī savā ģimenē, un arī viņa ģimenē būs vairāk līdzsvara un laimes.
Mums Patīk. Tas nozīmē, ja cilvēkam dzīvē necik labi neiet, cēlonis jāmeklē viņā pašā?
Ilona Motmillere. Protams. Viss, kas ar mums notiek, mēs paši arī esam. Ja tev nepatīk ārējā aina, tev jāieskatās sevī. Ja mēs varam izveidot skaistu iekšējo telpu, arī ārējā kļūs patīkama. Bet tas nenotiek tā – nospiež slēdzīti, klikš, un gatavs, vienā rāvienā tu esi laimīgs. Tas ir process. Jebkurā gadījumā cilvēks noteikti saņems kādu atvieglojumu – tiktāl, ciktāl viņam gribēsies. Galvenais ir jāsaprot, ka katram cilvēkam ir viena un tā pati vēlēšanās – viņš grib būt laimīgs. Un viss. Taču ceļi, kā kļūt laimīgam, ir pazaudēti. Cilvēks vienmēr cer, ka kāds cits palīdzēs viņam būt laimīgam, vai viņam jāsaņem no dzīves tas vai tas, un tad viņš būs laimīgs, bet bieži pēc gadiem izrādās, ka tā bijusi kļūda, un viss jāsāk no gala. Jo ātrāk tu atradīsi savu īsto ceļu, jo efektīvāka būs tava dzīve. Laimes noslēpumi ir tuvi garīgajai realizācijai.
Mums Patīk. Jūs esat atradusi laimi?
Ilona Motmillere. Es esmu ceļā. Kad esmu mierā ar sevi, pārsvarā varu teikt, ka esmu laimīga. Bet citreiz uzkāpju uz kādiem grābekļiem vai sastopos ar saviem iekšējiem šķēršļiem, un, protams, šajā periodā, kas psiholoģijā saucas rezistence, pieaug pretestība, un tad tas iekšējais velniņš saka – nē, negribu būt laimīga. Pēc tam tu transformē to barjeru, izmantojot visas apgūtās tehnikas un zināšanas, – un atkal esi laimīgs.
Mums Patīk. Tātad laime nav stāvoklis?
Ilona Motmillere. Tas ir process! Arī laimes gradācijai piemīt daudzi atšķirīgi līmeņi, starp kuriem atšķirību var sajust tikai tad, kad izmaini to stāvokli, teiksim, no pirmā uz otro. Tas nav tā, ka tev iedod saldējumu vai cukurgailīti – un tu esi laimīgs. Tas ir process. Pēc tam tu kaut ko dari, iedziļinies, pilnveido, un, jo tālāk virzies, jo tevī atveras jauni dziļumi un tu topi laimīgāks.
Ar picu viss labākajā kārtībā – ne par sausu, ne par mīkstu; var samanīt garneles, lasi, tunci, kaperus un, protams, pārējās ierastās picas sastāvdaļas. Snobi gan apgalvo, ka īstas picas spējot dabūt gatavas tikai Itālijā, bet pizza ai frutti di mare vispār esot apgrēcība ēst pasaules ziemeļgalā, jo to iespējams pagatavot tikai no svaigiem mūdžiem, kas iepriekšējā naktī vēl savā nodabā plunčājušies jūrā. Taču realitāte ir pavisam citāda. Jau kur tas laiks, kopš pica ar to pašu itāļu emigrantu palīdzību amerikanizējusies, un, visticamāk, jebkurā šejienes krodziņā pasūtot picu, mēs saņemsim tās amerikānisko versiju. Stila/garšas/tradīcijas tīrību te velti meklēt. Pica ir pilnībā internacionalizējusies. Mums Patīk Itālijā gadījies apēst daudzas picas, tostarp gan absolūti autentiskas – ceptas gadsimtus trīs senā picu krāsnī, gan arī tādas, kas atgādina plāceņu krustojumu ar belašiem, bet, visviens, lepni tiek krustītas par picām. Vēl trakāk – pat dziļā Itālijas provincē pilnā sparā tirgo pizza americana – picas, kurām virsū uzbērta milzu frī kartupeļu kaudze. Reiz Mums Patīk ar šausmām noskatījās, kā itāļu skolnieku bariņš visi kā viens pasūtīja amerikāņu picas ar visiem kartupeļiem. Nav jēgas spriest, deģenerācija, progress vai vēl kas cits – realitāti veido ne tikai tradīcija, bet arī pieprasījums. Starp citu, “Enhars” picas nogaršojamas ne tikai Rīgā, bet arī Ventspilī – kafejnīcā “Dolce vita”.
