Apcere pie picas, apkārt raugoties

enhars

Picu izvēlējāmies no itin plašā piedāvājuma: Margherita, Peperoni, Provence, Quattro formaggi, veģetārā un citas, kopskaitā kādas padsmit. Vārdsakot, visa klasika no vienas mazas picu krāsniņas (cepināšana notiek turpat klienta acu priekšā). Ja nosliece uz eksotiskākiem ēdieniem, var pasūtīt arī Osetijas pīrāgu, kuram pa vidu iecepts pildījums (siera/spinātu, siera/kartupeļu, jēra/tītara gaļa, jēra/liellopu gaļa un tamlīdzīgi). Ja vēlēšanās ieturēties ar ko pavisam ierastu – ir gan visādu veidu salāti, gan žuljens, gan soļanka, gan karbonādes, filejas, utt. ar piedevām un par tik saprātīgām cenām, ka, kā pastāstīja apkalpotāja, klienti lāgiem mulsi apvaicājas, vai viņa nav kļūdījusies rēķinos sev par sliktu. Pasūtāmas arī svaigi spiestas sulas. Mazās picas (25 cm) maksā no 3.45 līdz 5.15, lielās – no 4.00 līdz 6.00 eiro. Osetijas pīrāgi: mazie – no 2.80 līdz 7.00, lielie – no 3.50 līdz 8.20 eiro. Vēl cenu sakarā – visām picām un Osetijas pīrāgiem no 18.00 līdz 19.00 atlaide 15%, bet tad gan jārēķinās ar ilgāku gaidīšanu, jo “laimīgo stundu” zina daudzi.

enhars_pizza_di_mare01Ar picu viss labākajā kārtībā – ne par sausu, ne par mīkstu; var samanīt garneles, lasi, tunci, kaperus un, protams, pārējās ierastās picas sastāvdaļas. Snobi gan apgalvo, ka īstas picas spējot dabūt gatavas tikai Itālijā, bet pizza ai frutti di mare vispār esot apgrēcība ēst pasaules ziemeļgalā, jo to iespējams pagatavot tikai no svaigiem mūdžiem, kas iepriekšējā naktī vēl savā nodabā plunčājušies jūrā. Taču realitāte ir pavisam citāda. Jau kur tas laiks, kopš pica ar to pašu itāļu emigrantu palīdzību amerikanizējusies, un, visticamāk, jebkurā šejienes krodziņā pasūtot picu, mēs saņemsim tās amerikānisko versiju. Stila/garšas/tradīcijas tīrību te velti meklēt. Pica ir pilnībā internacionalizējusies. Mums Patīk Itālijā gadījies apēst daudzas picas, tostarp gan absolūti autentiskas – ceptas gadsimtus trīs senā picu krāsnī, gan arī tādas, kas atgādina plāceņu krustojumu ar belašiem, bet, visviens, lepni tiek krustītas par picām. Vēl trakāk – pat dziļā Itālijas provincē pilnā sparā tirgo pizza americana – picas, kurām virsū uzbērta milzu frī kartupeļu kaudze. Reiz Mums Patīk ar šausmām noskatījās, kā itāļu skolnieku bariņš visi kā viens pasūtīja amerikāņu picas ar visiem kartupeļiem. Nav jēgas spriest, deģenerācija, progress vai vēl kas cits – realitāti veido ne tikai tradīcija, bet arī pieprasījums. Starp citu, “Enhars” picas nogaršojamas ne tikai Rīgā, bet arī Ventspilī – kafejnīcā “Dolce vita”.

Taču šoreiz pizza ai frutti di mare bija vien maza un garšīga intermēdija, kaut gan “Enhars” pusdienu ieturēšanai nudien patīkama vieta. Iekštelpās ir uz rokas pirkstiem skaitāmi galdiņi, bet, ja ir vēlēšanās, var arī pasēdēt laukā uz nelielas terasītes. Tomēr “Enhara” trumpis ir konditorejas izstrādājumi. Visupirms Mums Patīk iekrita acīs marcipāna figūriņas, kas izliktas skatlogā, un uzreiz prātā atgriezās pirms daudziem gadiem bērnībā uzdāvinātā marcipāna pūcīte, kura ilgi nodzīvoja plauktā, pamazām kļūstot aizvien tukšāka un tukšāka, jo Mums Patīk tai no apakšas barbariskā manierē izurbināja un izēda vidu. “Enhara” marcipāna veidojumi darināti ar rokām, tur ir pasaku tēli, tostarp Sniegbaltīte ar visiem septiņiem rūķiem, zaķi un kaķi, govis un vardes, bezgala sievišķīgs bruņurupucis, kaut kas, ko aizvēstures zinātāji, iespējams, klasificētu kā apskaidrību sasniegušu stegozauru. Ir arī pūce vai varbūt cienījams ūpis, kas atmiņā atdzīvināja bērnībā apēsto pūcīti. Vārdsakot – “Enhara” meistari no marcipāna spēj dabūt gatavu jebko un jebkādos izmēros pēc pasūtītāja gaumes un patikšanas.

"Enhars" marcipāna figūriņas
“Enhars” marcipāna figūriņas

Tālāk – tāpat ar rokām gatavotas konfektes – ar upeņu balzama un visādu citādu pildījumu, tumšas un gaišas – un sukādes, arī “Enhars” produkcija, mango, kivi un citi augļi. Vēl – “Enhars” cepumi un arī “Enhars” kafija.

Un – tortes, kūkas un ruletes, arī visādu veidu dažādiem dzīves gadījumiem: sāļas un saldas, biezpiena, jogurta, krēma, šokolādes, ogu un augļu. Nopērkamas šepat veikalā kafejnīcā un arī lielākajos tirdzniecības centros visā Latvijā.

Tostarp ir arī tortes, kas paredzētas īpaši bērnu jubilejām – bet, ja ir īpašas vēlēšanās, teiksim, tortes ar iemīļoto pasaku, grāmatu vai multeņu varoņiem – “Enhars” meistari sola dabūt gatavas jebkādas fantāzijas, arī telpiskas un skulpturālas.

"Enhars" tortes bērniem

Gluži tas pats sakāms par pieaugušajiem, ja ir vēlēšanās nonākt bērna prātā. Gan ne vitrīnā, bet vismaz fotogrāfijās aplūkojama viena bezgala erotiska torte, kas pasūtīta un realizēta kādai vecmeitu ballītei. Vēsture klusē, ko domāja un runāja meitenes, torti sagriežot un apēdot. Bet gan jau kaut ko runāja un arī domāja. Tāpat vēsture klusē, kādi paraugi bija prātā konditorei, kura šo torti cepa.

Promejot, lai nostiprinātu iepazīšanos, Mums patīk paņēma līdzi zemeņu ruleti (2.80 eiro kilogramā). Bēdīgā kārtā mājās zemeņu rulete pačibēja tik ātri, ka Mums Patīk nepaspēja to nobildēt.

Kur meklēt “Enhars” picas, pīrāgus un konditorejas izstrādjumus, lūkojiet šeit.

Uzliekot masku dzejnieks kļūst redzams

Dzejas slams

Nav vārdam vietas, šis mērķis tika sasniegts – Preses namā notikušo pasākumu apmeklētāji uz savas ādas izjuta, ko tas nozīmē – grausts Rīgā: milzīgas, gandrīz pilnībā tukšas telpas, garumgari pieputējuši gaiteņi, pa kuriem festivāla organizatori un, šķiet, arī dažs apmeklētājs, lai tiktu līdz labierīcībām (elektrības nebija, un tualete tika apgaismota ar svecēm) vai pīpēšanas balkonam, pārvietojās ar velosipēdiem vai skrituļdēļiem, apskapstējušas un vietumis izbrukušas betona sienas, kapitāli aizslēģotas durvis, reta no padomju laikiem saglabājusies mēbele un pat neviena spoka. Bet vismaz pasākumu laikā Preses namā dzīvība bija atgriezusies – un ir jau kaut kāda pievilcība arī šādiem postindustriāliem graustiem.

Dzejas slams
Top dzejas slama dalībnieku saraksts

Bija paredzēts, ka dzejas slama noslēguma pasākumā piedalīsies 12 autori, kurus vērtēs trīs cilvēku žūrija, vienu balsi atvēlot arī publikai. Piedalījās tikai seši, turklāt, liekas, dažs no viņiem slamam pieteicās beidzamajā brīdī. Pasākums vienkāršs – tas noris trīs kārtās; pirmajā kārtā katram autoram atvēlētas trīs minūtes, kuru laikā jānolasa viens dzejolis. Seko autoru sijāšana un otrā kārta, kurā bija atlikuši četri autori, visubeidzot – fināls ar trim autoriem, kurā tika noskaidrots dzejas slama uzvarētājs. Nekādu tematisku, saturisku vai poētisku ierobežojumu nav, vien vēlams, lai lasījums tiktu veidots kā priekšnesums, jo slamā tiek vērtēta ne tikai dzeja, bet arī perfomance.

Dzejas slams veidojās itin interesanti un brīžiem arī negaidīti. Tostarp, piemēram, viens no autoriem, kurš dēvēja sevi par Emīlu, bija ieradies, aplicies krāšņas zaķa ausis un cita starpā pavēstīja: „Uzvelkot masku, es kļūstu redzams.” Tiesa, pie labākās gribas nevarēja tikt skaidrībā, kālab viņš savas nenoliedzami gaišās un prātīgās domas sarīmējis pantos. Cits pārsteidza ar to, ka nevis pilnā mērā izmantoja atvēlētās trīs minūtes, bet ar savu dzejoli tika galā pārdesmit sekundēs (Jevgeņijs Bušmakins), pirms vēl klausītāji bija sapratuši, kas vispār notiek. Masku izmantoja arī Jaroslavs Minkins, dzejoļa noslēgumā ar plašu un ārkārtīgi emocionālu žestu to noraujot. Te jāpiebilst, ka Jaroslava Minkina perfomances bija vispārdomātākā un iedarbīgākā. Vēl cits iedzina publiku klusā izmisumā, jo savu poētisko tekstu nevis nolasīja, bet izkliedza neganti spalgā balsī, pazibēja arī autors, kura lasījumā nebija iespējams īsti izšķirt vārdus, vēl cits autors lasīja tādā tempā, turklāt angliski, ka, iespējams, telpas īpatnējās akustikas dēļ teksts saplūda vienmērīgā, toties spoži ritmiskā murdoņā. Perfomances izpausmes visai savdabīgi pakļāvās nacionālajam temperamentam – krievu un ukraiņu dzejnieki bija jūtami ekspresīvāki un atraisītāki, savukārt latvieši bija drīzāk noorientējušies uz dalību kādā daiļlasīšanas konkursā. Uzstāšanos pamatīgi pakoriģēja arī autoru pieredze – no vienas puses, te vēlreiz jāpiesauc ukraiņu dzejnies Jaroslavs Minkins, kurš Ukrainā ir labi pazīstama un visai ekstravaganta personība, vairāku grāmatu autors, viens no dzejnieku apvienības STAN dibinātājiem, no otras – piemēram, sešpadsmitgadīgais Raimonds Ķirķis, kuram pagaidām vienīgā puslīdz publiskā saskarsme ar literatūru bijusi jauno censoņu nometne „Aicinājums”. Gluži pašsaprotami, ka abas perfomances salīdzināt nebija iespējams, ukrainis nenoliedzami bija vinnētājs.

Gala iznākumā pēc stīvēšanās ar Jaroslavu Minkinu pie godalgas (100 eiro, ko šim nolūkam atvēlēja Latvijas Kultūrkapitāla fonds) tika Latvijas krievu jaunais un vēl nezināmais dzejnieks Igors Gubarevs, kurš publiku un arī žūriju paņēma pie dziesmas ar trīs ārkārtīgi atšķirīgiem dzejoļiem un trim tikpat atšķirīgām perfomancēm.

Pārfrāzējot vienu no dalībniekiem – uzliekot masku, dzejnieks kļūst redzams.

 

“TORNIS II” LIEPĀJĀ

Agnese Matisone Liepājas portālā atzī:me par „Torni II” raksta:

“Pētera Taukuļa galvenā tēma ir sejas. Viņš būvē torni no sejām.  Sejas, Pēteraprāt, ir vienīgie skārienjūtīgie punkti uz realitātes ekrāna. “Šajā konkrētajā izstādē vislielākā nozīme ir pēctecībai. Tam, ka pagājis gads kopš pirmās “Mākslas kolēģu” kopizstādes. Tādēļ nolēmu, ka daļēji izmantošu to pašu materiālu, kas tika izstādīts pirmajā izstādē “Tornis”. Atsevišķas detaļas izgriezu no jau izstādītajiem darbiem un iekļāvu savā jaunajā darbā”, – ar darba tapšanas procesu iepazīstina P.Taukulis.

Prof. Aldis Kļaviņš izstādē piedalās ar trīs darbiem, kuru kopējais nosaukums ir  “Torņa meditācija I,II,III”. Manī trīs gleznu kopums raisīja asociācijas ar altāri. Šīs gleznas ir eksponētas virs durvīm un ir pēdējās, ko redz izstādes apmeklētājs. Ja vien neatskatās vēl reizi, lai uzsmaidītu darbam “Ave Maria”.

A.Kļaviņš atzīst, ka “Tornis ir ļoti ietilpīgs jēdziens, bet pats svarīgākais, ka tā ir gan fiziska, gan garīga vertikāle – arī jutekliska, materiāla, ezotēriska, filozofiska, meditatīva, vēsturiska un futuristiska. Tornim tikai fiziski vizuālajā izteiksmē ir dimensijas”.

Mārtiņam Krūmiņam “tornis ir droša vieta, jo tālu var redzēt, grūti klāt tikt no lejas, daudz gaismas, bet grūti aizmukt. Izstādē Mārtiņš apskatei  piedāvā gleznu “Rozā mākonis”. Tajā attēlots tas, ko var redzēt, skatoties no torņa”.

Brigitai Pomerantei patīk prieka sajūtas esot tornī, kad redz skaistumu, kas paveras apkārt.  “Torņi vienmēr uz augšu, uz visumu.  Saistās ar gaismu, Dievišķo nepārtraukto enerģiju, mūžīgo, siluetu dažādību”, – dalās Brigita. “Mani darbi ir vienkārši, vairāk uz noskaņu balstīti.  Meklēju īsto krāsu gammas noskaņu saviem smilšu torņiem“.

Pr. Gatis Mārtiņš Bezdelīga savā apsveikuma runā atgādināja – ja māksliniekam ir dotas prasmes, tad tās nav tikai viņa īpašums, ir jādalās. Priesteris turpina: “Tornim ir īpaša vieta pilsētā, tam piemīt dominante. Dažādos laikos torņus gribējuši apgāzt, nojaukt. Tornis allaž bijis vēstītājs – gan baznīcu, gan citi torņi vēstīja, deva skatu ikvienam. Man liekas, ka mākslinieki arī ir tādi torņi, kas izceļ skaistumu konkrētā vietā un laikā. Un tā ir bagātība, ko Dievs ielicis jūsu – mākslinieku sirdīs. Lai šī bagātība plaukst, vairojas un lai arvien skaistāka top!””

Biedrība “Mākslas kolēģi” apvieno profesionālus māksliniekus radošās darbības veicināšanai. Organizē un realizē publiskus vizuālās mākslas projektus, izstādes, plenērus, simpozijus, rezidences. Par savas darbības galveno prioritāti biedrība izvirzījusi iespēju māksliniekiem regulāri satikties, apmainīties ar informāciju un kopīgi domāt par radošo darbību.

Ieskatam – dažas fotogrāfijas no izstādes „Tornis II” atklāšanas. Fotogrāfiju autors Modris Helds.

Balkānos uz ceļa tikai ar to, kas mugurā

Iespējams, tieši šis prieks mani noveda pie pārlieku lielas uzticēšanās visiem satiktajiem un arī pie pirmās lielās vilšanās. Mans Balkānu piedzīvojums gada garumā tuvojās beigām, kad kopā ar draudzeni izlēmām doties pēdējā mazajā stopošanas braucienā uz Melnkalni, kuru viņa vēl nebija redzējusi. Apskatījām Podgoricu, gūstot apstiprinājumu iepriekš dzirdētajiem un lasītajiem viedokļiem, ka tur nekā īpaši interesanta nav, ja salīdzina ar citām Melnkalnes pilsētām, un pēc tam devāmies uz piekrasti. Dienvidu galā Kručes ciematā padzīvojāmies serbu hipiju komūnā, kas par ļoti lētām naudām īrēja mājas ar pasakainu skatu uz Adrijas jūru, pēcāk gar krastu virzījāmies uz ziemeļiem. Sutomorē iepazināmies ar meksikāni Aleksu un viņa ukraiņu sievu Aleksandru, kuri pašlaik tur bija apmetušies. Viņu līdzšinējā pieredze dažādo oficiālu institūciju birokrātijā vēlāk izrādījās ļoti noderīga.

Nākošais pieturas punkts bija paredzēts Kotoras līcī, kas atzīts par vienu no pasaules skaistākajiem līčiem. Īsti šim apgalvojumam nepiekrītu, bet tik un tā gribēju draudzenei to parādīt. Tomēr tik tālu nenokļuvām. Pa ceļam nostopojām divus jauniešus, kas brauca ar divdurvju sporta auto. Neskatoties uz daudzajām zīmēm, kas lika pārtraukt stopošanu (draudzene gribēja iedzert kafiju blakusesošajā kafejnīcā; pamanījām autobusu, kas devās uz Kotoru; neatlaidīgs taksists par mazu naudu vairākkārt piedāvāja mūs aizvest), es spītīgi paliku pie sava, un, kad beidzot karstajā dienas vidū apstājās sporta auto, mēs droši kāpām iekšā.

Jau pirmajos mirkļos mani pārņēma dīvaina sajūta. Nejutos apdraudēta, tomēr kaut kas man neļāva justies tik ērti kā parasti. Iespējams, tādēļ, ka abi jaunieši bija tipiski boys with their toys, t. i., puikas ar savām rotaļļietām – šikā vāģī, ar viedtālruņiem, turklāt serbu nacionālisti, kas necieš musulmaņus. Angliski viņi nerunāja, bet ar manām serbu valodas zināšanām pietika, lai noskaidrotu, kurp viņi dodas un ar ko nodarbojas. Pieklājīga, īsa saruna. Ik pa laikam viņi apstājās, lai nobildētos uz iespaidīgo Melnkalnes skatu fona. Reizēm viņi kadrā aicināja arī mūs, un par to joprojām saglabājusies diezgan netīra sajūta. Pēc kāda laiciņa sākās dīvaina sačukstēšanās viņu starpā. Tad viņi izdomāja doties pa citu ceļu (vēlāk policija paskaidroja, ka tas ceļš patiesībā neveda mums vajadzīgajā virzienā). Pēc kārtējās fotografēšanās, strīdiem par pārkarsušu motoru un diezgan nelaipnas izturēšanās pret mums, es teicu, ka mēs ņemsim somas un mēģināsim nostopot citu mašīnu, jo Kotorā mūs gaida draugs (tas gan bija izdomāts). Drīz pēc mana paziņojuma jaunietis ielēca mašīnā, pie stūres jau bija otrs, un tā viņi milzu ātrumā aiztraucās ar vaļēju bagāžnieku, kas mums neļāva saskatīt mašīnas numuru. Mēs palikām uz nomaļa ceļa tikai ar to, kas mugurā. Man draudzene laikam jau šoka stāvoklī izteicās, ka varbūt viņi vēl atgriezīsies. Es atbildēju, ka, liekas, neatbrauks gan. Sākām soļot galvenā ceļa virzienā. Par laimi izdevās apstādināt mašīnu, kuras šoferītis bija ievērojis zagļu numura zīmes pirmos ciparus (lai gan neliekas,ka policijai tas būtu lieti noderējis). Un – ātri vien spērām pirmo svarīgo soli, kas jādara, ja ārzemēs tiek nozagta pase – izsaucām policiju. Policijas ziņojums nepieciešams ne tikai tālab, lai tev izsniegtu pagaidu dokumentu, kas ļauj atgriezties mājās, bet arī, lai varētu uztaisīt jaunu pasi. Un, lai arī policisti nelikās pārāk ieinteresēti (piemēram, ļoti svarīgais drauga zvans, kurā tika atskaņota kaut kāda dziesma visam policijas busiņam, kas ieradās pie mums; tāpat policisti nesteidzās izkāpt no busiņa, kamēr es, stāvot ārpusē, stāstīju, kas noticis), ir jāiet un jācīnās par savu pazaudēto mantu.

Mans ārkārtas ceļošanas dokuments
Mans ārkārtas ceļošanas dokuments

Policijas iecirknī ar tulka palīdzību sastādīja protokolu un iedeva kontaktnumuru, uz kuru mēs varam zvanīt, lai noskaidrotu izmeklēšanas gaitu. Un – viss. Varam doties. Kurp un kā? Policiju tas vairs neinteresēja. Lai cik slikta arī bija mūsu pašsajūta, saņēmāmies, gājām atpakaļ uz ceļa, lai dotos pie Aleksa un Aleksandras, jo viņu adrese bija vienīgā, kuru zinājām. Lēnām iestājās tumsa, piezagās vēsums, bet mums pat nebija džemperu (tāpat arī normālu apavu – man kājās bija iešļūcenes). Aleksa un Aleksandrs, sākumā domādami, ka mēs jokojam, jo Melnkalnē stopošana ir bieža parādība, tomēr par šādiem gadījumiem nav dzirdēts, mūs atkal pieņēma savā paspārnē, piešķirot zobu birstītes, kas tajā mirklī likās bezmaz vesela bagātība. Viņi ieteica sazvanīt vēstniecības, kas arī ir nākošais solis šādās situācijās. Manu gadījumu apgrūtināja tas, ka Melnkalnē Latvijas vēstniecības nemaz nav. Bet internetā teikts, ka man palīdzēs jebkurā citā Eiropas Savienības vēstniecībā. Realitātē tikai Slovēnijas vēstniecība bija tā, kur varēju griezties pēc palīdzības. Mans ārkārtas ceļošanas dokuments izmaksāja 19 eiro + mana fotogrāfija + iztērētais ceļā uz Podgoricu, kur atrodas visas vēstniecības. Vismaz atklājām, ka Podgoricā tomēr ir dažas foršas ieliņas. Process aizņēma divas dienas. Slovēnijas likumi nosaka, ka man nedēļas laikā jāatgriežas dzimtenē, bet Latvijas vēstniecība Budapeštā (tā bija tuvākā, tāpēc tieši tā nodarbojās ar manu lietu) man piešķīra mēnesi. Angļu draudzenei pasākums sālītāks – lai arī viņas dokuments tika izsniegts vienas dienas laikā, tas izmaksāja 124 eiro, un viņai vajadzēja paziņot precīzu atgriešanās datumu, respektīvi, uzrādīt biļeti. Viens ir skaidrs – kaut kādi telefona numuri ir jāpatur prātā un jācer, ka mājniekiem būs nauda, ko ar Western Union palīdzību tev nosūtīt. Tam visam pa vidu vēl bija dažādu pilsētu policijas iecirkņu apmeklējumi, lai noskaidrotu, kā norisinās izmeklēšana. Noskaidrojām arī to, ka Melkalnes policija vēl nav aplaimota ar tādu ekstru kā internets. Visa saziņa notiek telefoniski, tāpēc nekur neviens par mūsu gadījumu neko nezināja. Ja ne citādi, bija iespēja pārliecināties, ka mans serbu valodas līmenis ir labāks nekā cerēts.

Protams, pēc notikušā uzpeld visas jau zināmās gudrības – naudu un dokumentus vienmēr turi pie sevis; pirms kāp mašīnā, pārbaudi, vai jūties droši; uzmet aci mašīnas numuram; neatstāj savas mantas mašīnā utt. Bet līdzšinējā veiksme manī bija radījusi tik lielu uzticības sajūtu visiem pasaules iemītniekiem, ka vienu reizi vajadzēja aplauzties. Vēlāk es gan aizdomājos, ka, iespējams, šis atgadījums notika tādēļ, lai izglābtu mani no kaut kā briesmīgāka (Latvijā biju plānojusi atgriezties stopojot). Joprojām saglabāju ticību, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Mājās atlidoju, jo Bosnijā bija palikušas pārāk daudz mantas stopošanai, arī sajūta pēc notikušā nebija pārāk patīkama. Ātri vien sagādāju jaunus dokumentus un nākamajā dienā pēc pases saņemšanas pat paspēju piedalīties 12. Saeimas vēlēšanās.

Stopošana joprojām patīk. Pirms metos iekšā nākošajā piedzīvojumā, kas saucas darba meklējumi, stopojot apciemoju draugus un radus dažādos Latvijas nostūros, izbaudot rudeni un priecājoties par savu zemi. Vēl neesmu paspējusi atbrīvoties no visām nejaukajām sajūtām, kas saistītas ar notikušo, kaut gan par mantām neskumstu. Zinu, ka nekur tālu ar šādā ceļā nākušiem labumiem abi jaunieši netiks. Savu sodu, visviens, kādā formā, viņi saņems, un ne jau es tas soģis. Varu būt tikai mūžīgais māceklis, apzināties savas kļūdas un noskaņoties gaišākiem piedzīvojumiem.

Vēl par pieredzējumiem Balkānos:
Linda Skranda. Kalni mani ieelpoja

Laime ir process

Mums Patīk. Kad jūs saindējāties ar austrumu idejām?

Ilona Motmillere. Tur jau tā lieta, ka tās nav austrumu idejas, pareizāk sakot, ne tikai austrumu. Viss sākās pirms daudziem gadiem – vēl padomju laikā, liekas, septiņdesmito gadu beigās mums Salaspilī atverās pirmais indiešu mūzikas klubs Padomju Savienībā. To atvēra mani draugi, un es tad piedalījos atklāšanas pasākuma. Tajā laikā mēs visi bijām pilnīgi apburti ar skaisto indiešu mūziku, klausījamies Ravi Šankaru un tā tālāk. Bet man pašai vienmēr galvenais mērķis bija dzīves jēgas saprašana. Atrast savu vietu… Saprast, kāpēc viss eksistē. Apmēram tā. Taču nekad tā neesmu domājusi – tie ir austrumi, tātad man der, bet tie nav – un tāpēc man neder. Kādus gadus esmu pavadījusi pareizticības plūsmā un diezgan daudz tikusies arī ar pareizticīgo priesteriem, vēlāk – ieinteresēja sūfiju filozofija. Pabeidzu arī Astroloģijas akadēmiju. Astroloģija nepavisam nav mistika – tai ir arī zinātniskais aspekts. Otrreiz pabeidzu Latvijas Universitāti, studēju cilvēka fizioloģiju – gribēju saprast, kā īsti tas cilvēks ir uzbūvēts. Divus gadus mācīju psiholoģiju, organizēju un vadīju visādus seminārus un kursus. Tas bija it kā virzīšanās uz visām pusēm vienlaikus, tomēr mērķis bija viens – saprast, kas ir cilvēks. Es jau teicu – saprast, kāpēc cilvēks vispār eksistē. Tāpēc man ir vienalga – austrumnieki, rietumnieki, ziemeļnieki, dienvidnieki. Katrā lietā tu jūti – lai cik dažādas nebūtu izpausmes, kopējais pamats ir viens.

Mums Patīk. Jūsu centrs saucas „Samadeva” ar piebildi: „Apzinātas un harmoniskas dzīves māksla.” Kas īsti ir Samadeva un kā tā radās?

Ilona Motmillere. Francijā, Elzasā atrodas Samadevas Brīvā Universitāte (La Libre Université du Samadeva). Tur pasniedz deviņus dažādus novirzienus, ar kuriem sīkāk var iepazīties mūsu mājas lapā. Mūsu centra pasniedzēji ir beiguši šo universitāti un joprojām turpina mācīties, jo mācības notiek daudzos līmeņos. Šogad pasniedzēji no Francijas pirmo reizi ieradās Rīgā, tāpēc tagad arī pie mums var apgūt šīs zinības, neapmeklējot Franciju.

Samadevas novirzienu pamatā ir trīs dziļi avoti. Universitātes dibinātājs ir Idriss Laors, unikāls cilvēks, pēc izglītības ārsts, daudz ceļojis un mācījies pie dažādiem meistariem gan Ķīnā, gan Indijā, gan Vidusāzijā, gan Eiropā, tātad visas šīs lietas apguvis tiešā ceļā. Viņš šīs zinības adaptēja rietumniekiem piemērotā formā, lai katrs cilvēks tās varētu izmantot savā dzīvē, savā labā. Pirmais avots ir daosu tehnikas, Tibetas budisms, no kura radies Reiki Dao De Ki – atveseļošanās, relaksācijas un spēku atjaunošanas metode ar roku uzlikšanas un pieskārienu palīdzību, un Lu Jong Dao De Ki – veselības saglabāšanas metode ar vienkārši kustību palīdzību. Otrais avots – gudrību skola Vidusāzijā, Kafiristanā, Afganistānas ziemeļu reģionā. Ir tāda dervišu brālība – hakimderviši. Hakim – tas nozīmē, dziednieks, ārsts, bet tai pašā laikā tā ir arī gudrības skola. Tur kalnos atradās klosteri, kas darbojās kā universitātes un ārstu akadēmijas. Tā ir gadsimtiem zināma zona, kas joprojām pastāv, uz kurieni ļaudis joprojām brauc, apgūst dažādas tehnikas un dalās pieredzē.

Mums Patīk. Vispārpieņemtie un droši vien pagalam banālie priekšstati dervišu rāda kā mūku baltā paltrakā, kas griežas ap savu asi, kamēr galva dulla. Bet, ja nopietnāk, kas tad īsti ir derviši un ar ko īpašu izceļas hakimderviši?

Ilona Motmillere. Dervišs ir tas, kas atrodas ceļā. Vienkārši – mēs visvairāk pazīstam tos, kuri griežas. Šī prakse sākās ar Rumi, un tā ir viena brālība. Hakimbrālība – viņi nav saistīti ar kādu vietu, viņi var arī ceļot. Tātad – ceļojošais ārsts vai dziednieks. Dervišu medicīnas galvenā ideja – viss ir enerģija. Enerģijas, kas darbojas dažādos līmeņos – fiziskajā, emocionālajā, garīgajā, attiecību sfērā. Ja tev ir problēmas kādā līmenī, tas nozīmē, ka tur netiek enerģija. Tāpēc ir tehnikas, ar kuru palīdzību var atjaunot enerģijas plūsmu. Galvenie iedarbības mērķorgāni ir mugurkauls, locītavas, nervu sistēma.

Mums Patīk. Tātad kaut kas līdzīgs cigunam?

Ilona Motmillere. Ciguns strādā tikai ar enerģētisko līmeni. Bet ir arī sistēmiskais līmenis, ir intelektuālais, ir zemapziņas – un katram līmenim jābūt savai piemērotai tehnikai. Tur arī ir tā problēma, kāpēc mūsdienu medicīna bremzē. Medicīna ir pieradusi strādāt tikai ar fizisko ķermeni, psihologi – mazliet arī ar emocijām, un tas ir viss. Bet slimības var nākt arī no citiem līmeņiem, kuri medicīnai nav pieejami.

Trešais avots ir Indija – Samadevas enerģētiskā ajūrvēda (SEA), riši tehnikas. Tagad ir tik daudz tehniku, visādu filozofiju, visādu paņēmienu, bet kas ir galvenais? Galvenais ir lauks, kas stāv aiz tā visa. Redziet, mēs varam spēlēties ar vārdiem – draudzība, mīlestība, visu ko varam tā nosaukt, bet, kad tu sastopies ar to īsto lauku, tikai tad saproti, ka, jā, tas ir īstais. Pirms tam tu vari tikai runāt. Arī te ir tas pats. Un šo lauku var nodrošināt tikai tiešā translācija no Meistara uz Meistaru.

samadevaMums Patīk. Jūs jau ieminējāties – patlaban šajās būšanās ir ārkārtīgi daudz novirzienu. Kā cilvēkam starp tiem nenomaldīties? Kā saprast, kas viņam ir vajadzīgs un atbilstošs? Galu galā – kā izvairīties no visādiem šarlatāniem?

Ilona Motmillere. Ir izdota grāmata, kas saucas „Gudrības skola”. Tajā atsevišķa nodaļa veltīta šai tēmai – ko šodien nozīmē gudrības skola un kā to atpazīt. Kā atšķirt – kura ir īstā, kura – nav. Īsumā var teikt tā – īstā skola ir tā, kur ar tevi nemanipulē, tas nozīmē – neietekmē tevi ar gribu, nepiespiež.

Mums Patīk. Bet, ja nu cilvēks pats grib, lai ar viņu manipulē?

Ilona Motmillere. Mēs šajā gadījumā runāsim par Īstenības meklētājiem… Par cilvēkiem, kas tiešam grib atklāt, saprast dzīves jēgu, sevi, izveidot kaut ko skaistu no savas dzīves… Meklējot, mums, protams, ir jāieklausās savā sirdī, bet ir arī ārējās pazīmes, lai atpazītu īsto skolu. Ja tev no vienas puses, mēģina piespiest, it kā iebiedēt, izvelk tavas negatīvās emocijas, un mūsos visos ir gan bailes, gan dusmas, gan ļaunums – un tad liek tev pašam skatīties: redz, kāds tu patiesībā esi, tagad tev skaidrs, no kā jāatbrīvojas. No otras puses – tevi mēģina pavedināt. Tev kaut ko sola: tu būsi tik pozitīvs, tik laimīgs, domā par sevi, mīli sevi un tā tālāk. It kā tiecas piesiet tevi – skaties, cik pie mums ir labi, tāpēc nāc vēl, nāc vēl un vēl. Tad varam saprast, ka ne viens, ne otrs ceļš nav īstais. Īstais ir pa vidu. Ja tevi negrib ne pavedināt, ne iebiedēt, ne piespiest. Tad tu vari padomāt, ka varbūt šī vieta ir īstā, un tad arī jāieklausās sevī, vai sajutīsi kādu rezonansi sirdī.

Mums Patīk. Tātad, ja pareizi sapratu, jūsu skolotājs Idriss Laors paņēma trīs elementus – daoismu, ajūrvēdu un hakimdervišus – un attīrīja tos no rietumu cilvēkam nepiemērotām lietām. Vai ir tā?

Ilona Motmillere. Tādā veidā jautāt nebūtu pareizi. Jo Samadevas metodes nav mehāniskais dažādu elementu savienojums. Visas metodes un prakses bija apgūtas īsto Meistaru klātbūtnē, daudz gadu apmācības ceļā. Idriss Laors saņēma atļauju no saviem skolotājiem atklāt šīs metodes rietumos, visiem, kas gribēs tos apgūt. Vienīgi jāpiebilst, ka daudz prakses, piemēram, enerģētiskā ajūrvēda ir ārkārtīgi sena metode, tās saknes sniedzas gadu tūkstošiem tālā pagātnē. Laika gaitā viss apaug ar rituāliem un ceremonijām, kas tieši nav saistītas ar metodes būtību, ar kodolu. Šie rituāli vairs nav aktuāli. Kādreiz tādi bija nepieciešami, bet laiki ir mainījušies, un šie rituāli vairs nedarbojas. Tāpēc var daudzas lietas optimizēt, arī – izmantojot mūsdienu zinātnes atklājumus, jo viss ir viens, viss ir vienots. Idriss Laors ir ārkārtīgi izglītots, ar rietumu cilvēkam raksturīgu domāšanu, tāpēc viņš sadarbībā ar zinātniekiem un mediķiem izveidoja metodoloģiju, kā to visu pasniegt mūsdienās – lai nebūtu kā savulaik, teiksim, klosteros ar mistikas piedevu. Tāpēc Samadevas Universitātē tu vari satikt jebkuras reliģijas vai filozofijas piederīgus cilvēkus no visām pasaules malām.

Mums Patīk. Vēlreiz atgriežoties pie izvēles problēmas. Vai ir kāds racionāls cēlonis, kālab jūs izvēlējāties tieši šo novirzienu? Vai pastāvēja izvēle starp vairākiem?

Ilona Motmillere. Daudz gadus, gan mācītos, gan pēc tam pati vadīšot pašizziņas skolu, man pašai palika daudz neatbildētu jautājumu, bija sajūta, ka pati sevī neko tālāk nespēju izmainīt. Jā, es jutu, ka varu palīdzēt citiem, padalīties ar savām zināšanām, bet tai pašā laikā skaidri redzēju savus ierobežojumus. Joprojām atceros to dienu – tas bija 2009. gada februārī –, kad internetā izlasīju par Samadevas Universitāti un dervišu jogu. Ļoti drīz es un divi mani draugi aizbraucām uz Franciju, mēs bijām pirmie trīs cilvēki no Latvijas, kas izgāja apmācību, nolikā,m eksāmenu, saņēmam dervišu jogas instruktora sertifikātu, un tā paša gada septembrī atvērām Samadevas centru. Rīgā bijā atklāts pirmais Samadevas centrs ārpus Francijas, tikai pēc tam jau atvērās Sanktpēterburgā un citur. Nu jau četrarpus gadus turpinām mācības, un mums ir enerģētisko un manuālo tehniku speciālisti, Nadi jogas instruktori, Ivars Kalniņš jau ir Lu Jong Dao De Ki tehnikas profesors… Paši mācāmies būt pasniedzēji. Nemaz nav izslēgts, ka nākotnē šeit būs Samadevas Brīvās Universitātes filiāle. Sākumā mums bija doma pirmām kārtām visu darīt priekš sevis – radīt lauku, vietu, kurā mēs paši varēsim praktizēt, ko esam apguvuši. Bet, jo vairāk mēs paši aizrāvāmies, jo vairāk mums apkārt pulcējās cilvēki.

Mums Patīk. Ko jums pašai visa šī lieta ir devusi?

Ilona Motmillere. Pirmārt, esmu jauna.

Mums Patīk. Bet kā vēl citādi!

Ilona Motmillere. Jā, dervišu jogu nosauc par „mūžīgās jaunības noslēpumu”. Sevi, protams, no malas nevar redzēt, bet es redzu, kā mainās citi cilvēki apkārt. Acīm redzami uzlabojas fiziskais stāvoklis – taisna mugura, stāja, pazūd sāpes ķermenī. Nervu sistēma līdzsvarojas – un tas izpaužas gan sejā, gan ķermenī. Parādās dziļas zināšanas – visdažādākajās jomās, turklāt tu vari šīs zināšanas pielietot praktiski: savā dzīvē, profesijā, attiecībās. Un – liels domubiedru skaits visā pasaulē, kas nodarbojas ar to pašu. Tas viss palīdz redzēt, kāds tu esi un pie kā tev vēl jāpiestrādā. Ceru, ka esmu palikusi drusciņ labāka un varbūt būšu vēl labāka.

Mums Patīk. Pieņemsim, cilvēks ierodas pie jums. Viņš nekā nezina. Nē, protams, šo to varbūt pa ausu galam ir dzirdējis – austrumnieku mistika, derviši, joga un sazini kas vēl. Viņš saka – man ir štruntīgi, sāp mugura, sāp galva un vispār depresija. Ko jūs ar viņu darīsiet?

Ilona Motmillere. Mums ir dažādu jogas veidu nodarbības grupās, un šīs kustības, izejot no cilvēka kustību arhetipu, harmonizē cilvēka ķermeni un līdzsvaro psihi. Te ir gan dervišu joga, gan Nadi joga, gan Gurdžijeva dejas un enerģētiskā tehnika Lu Jong. Ir arī individuālās nodarbības, kurās cilvēks var saņemt palīdzību – piemēram, hakim muguras masāžu. Tā iespaido, gan fizisko, gan enerģētisko ķermeni, un tai ir ārkārtīgi spēcīgs un dziļš efekts. Pazūd mugurkaula problēmas. Ir arī konsultācijas, ko patlaban dēvē par life coaching. Cilvēks saņem pilnvērtīgu programmu, ar kuras palīdzību var izpētīt, kas viņa dzīves stilā nav harmonisks. Tajā ir iekļauta uztura korekcija, dzīvesveida korekcija, astroloģiskā konsultācija, enerģētiskā ajurvēda. Ir arī speciālas tehnikas, ar kuru palīdzību var „izšķīdināt” zemapziņas blokus.

Mums Patīk. Ko tas īsti nozīmē – dzīvē nav harmonijas?

Ilona Motmillere. Visikdienišķākās lietas. Kāpēc neveicas biznesā. Kāpēc nevar izveidot normālas attiecības, vienmēr saiet grīstē. Mani nesaprot bērni, nesaprot vecāki. Un tā tālāk. Ja cilvēkam paliks vieglāk, mazināsies viņas ciešanas, viņš jutīsies kaut mazliet labāk, harmoniskāk, tad, viņš to visu aiznesīs arī savā ģimenē, un arī viņa ģimenē būs vairāk līdzsvara un laimes.

Mums Patīk. Tas nozīmē, ja cilvēkam dzīvē necik labi neiet, cēlonis jāmeklē viņā pašā?

Ilona Motmillere. Protams. Viss, kas ar mums notiek, mēs paši arī esam. Ja tev nepatīk ārējā aina, tev jāieskatās sevī. Ja mēs varam izveidot skaistu iekšējo telpu, arī ārējā kļūs patīkama. Bet tas nenotiek tā – nospiež slēdzīti, klikš, un gatavs, vienā rāvienā tu esi laimīgs. Tas ir process. Jebkurā gadījumā cilvēks noteikti saņems kādu atvieglojumu – tiktāl, ciktāl viņam gribēsies. Galvenais ir jāsaprot, ka katram cilvēkam ir viena un tā pati vēlēšanās – viņš grib būt laimīgs. Un viss. Taču ceļi, kā kļūt laimīgam, ir pazaudēti. Cilvēks vienmēr cer, ka kāds cits palīdzēs viņam būt laimīgam, vai viņam jāsaņem no dzīves tas vai tas, un tad viņš būs laimīgs, bet bieži pēc gadiem izrādās, ka tā bijusi kļūda, un viss jāsāk no gala. Jo ātrāk tu atradīsi savu īsto ceļu, jo efektīvāka būs tava dzīve. Laimes noslēpumi ir tuvi garīgajai realizācijai.

Mums Patīk. Jūs esat atradusi laimi?

Ilona Motmillere. Es esmu ceļā. Kad esmu mierā ar sevi, pārsvarā varu teikt, ka esmu laimīga. Bet citreiz uzkāpju uz kādiem grābekļiem vai sastopos ar saviem iekšējiem šķēršļiem, un, protams, šajā periodā, kas psiholoģijā saucas rezistence, pieaug pretestība, un tad tas iekšējais velniņš saka – nē, negribu būt laimīga. Pēc tam tu transformē to barjeru, izmantojot visas apgūtās tehnikas un zināšanas, – un atkal esi laimīgs.

Mums Patīk. Tātad laime nav stāvoklis?

Ilona Motmillere. Tas ir process! Arī laimes gradācijai piemīt daudzi atšķirīgi līmeņi, starp kuriem atšķirību var sajust tikai tad, kad izmaini to stāvokli, teiksim, no pirmā uz otro. Tas nav tā, ka tev iedod saldējumu vai cukurgailīti – un tu esi laimīgs. Tas ir process. Pēc tam tu kaut ko dari, iedziļinies, pilnveido, un, jo tālāk virzies, jo tevī atveras jauni dziļumi un tu topi laimīgāks.