Juris Zvirgzdiņš, Tobiass un citas radībiņas

Uz Jura Zvirgzdiņa rakstāmgalda blakus manuskriptu grēdām allaž mīt visādas radībiņas

Tobiass ir lācis, turklāt aplami viņu būtu dēvēt par spēļu lāci, kaut gan, pieļauju, viņa cilme varētu būt meklējama tajās pašās teritorijās, no kurienes nāk rotaļu lāči. Īstenībā Tobiass ir ļoti nopietni uztverama radījums – viņš ne tikai ceļo Jurim līdzi (parasti – kabatā), piedalās dažādos literārajos pasākumos, ar savu parādīšanos sajūsminot klausītājus, visviens, kādai vecuma grupai tie piederīgi, un lāgiem izkonkurējot pašu Zvirgzdiņu, bet ir arī vairāku grāmatu autors un vienlaikus arī galvenais varonis. Kaut gan – uz grāmatu vākiem ir arī Jura Zvirgzdiņa vārds (visticamāk, dažu grāmatvedības problēmu dēļ, lai vismaz viens no viņiem varētu saņemt honorāru).

Juris Zvirgzdiņš par Tobiasa biogrāfijas pirmsākumiem: „Ne es, ne arī pats Tobiass nezina, no kurienes un kāpēc cēlies tas vārds – Tobiass. Tobiass – un punkts, vairāk nekā cita nevajag. Es taču arī nezinu, kāpēc mans vārds ir tieši Juris. Tobiasu man 1993. gadā uzdāvināja māksliniece Arta Ozola-Jaunarāja. Vispār viņš ieradies no rotaļļietu salona „Paija”. Vēlāk viņam ir atradušies vairāki brāļi vai varbūt brālēni, īsti nevar saprast, arī nākuši no „Paijas”, no kuriem viens dzīvo pie Irbes Treiles. Pirms gadiem pieciem Tobiass sastapās ar savu radagabalu – tad bija apkampieni, aizkustinājums, bezmaz asaras un tā tālāk. Kā jau starp sen neredzētiem radiniekiem.

Tas gan nav Tobiass, bet kāds viņa radinieks, toties viņš izrādā nopietnu interesi par portālu “Mums Patīk”

Tobiass sāka ne jau kā rakstnieks. Viņš pats gan mēdz palielīties, ka sarakstījis sešas grāmatas bērniem, piecas iznākušas, viena gaidāma drīzumā, bet man zināms arī tas fakts, ka patiesībā Tobiass sāka kā literatūrkritiķis. Var jau būt, ka viņš vienkārši to aizmirsis kā nenozīmīgu klupienu savā dzīvē. Tolaik viņš nez kāpēc slēpa, ka ir godīgs lācis un uzdevās par septiņgadīgu zēnu, bet, lai kā tas būtu, viņš žurnālā „Grāmatu Apskats” – deviņdesmitajos gados bija tāds lielisks izdevums – publicēja recenzijas par grāmatām. Un tikai pēc tam pats sāka rakstīt grāmatas bērniem. Vispirms bija „Tobiasa blēņu stāsti”, kādas piecpadsmit vai sešpadsmit blēņas, kas iznāca 2003. gadā, tad sekoja „Tobiass dodas pasaulē” un citas grāmatas.”

Juris atgādina, ka rotaļu lācīši ir samērā jauna parādība. Īstenībā tiem ir tikai nedaudz vairāk gadsimtu, tāpēc nedrīkstot uzticēties rakstniekiem – šķiet, Zvirgzdiņš ar dažu tādu saskāries –, kuri stāsta, ka, redz, 19. gadsimta vidū bērņuki vakaros migā sev blakus guldījuši lāci. Aplamības – pirmais spēļu lācis piedzima 1902. gadā, kad ASV prezidents Teodors Rūzvelts medībās it kā apžēlojies, it kā tomēr licis nošaut kādu nodzītu lāci. Visupirms šis bezgala izmisušais lācis tapis par politisko karikatūru varoni, pēc tam ārkārtīgi veiksmīgi pārkvalificējies par plīša rotaļlietu, bet slavenais Vinnijs Pūks un viņa pēcteči (starp kuriem ir arī ne mazāk pazīstamais angļu literārais lācis Padingtons, kurš nu zināms arī Latvijā) radās krietni vēlāk. Atceroties Teodoru Rūzveltu, angļvalodīgajās pasaules valstīs rotaļu lāci joprojām dēvē par Teddy bear. Starp citu, arī ar Teodoru Rūzveltu Zvirgzdiņam veidojušās ciešas attiecības, iespējams, vismaz daļēji Tobiasa iedvesmotas. Grāmatā „Seši stāsti par ASV vēsturi” viens stāsts veltīts Teodora Rūzvelta meitai, kura pīpēšanas dēļ izglābusies pēc „Titānika” avārijas.

Radībiņas allaž pavada Juri, kad viņam kārtējā uzstāšanās. Šoreiz viens lācis paslēpies īpašā somiņā

Turklāt Tobiass ne tuvu nav vienīgā radībiņa, kas iemājojusi Jura Zvirgzdiņa mazajā dzīvoklītī. Vēl ir arī citi zvēri, kopskaitā ap 140. „Daži ir pirkti, bet lielākā daļa – dāvināti. Visiem gan ir pieteikts, ka lāčus vairs nevajag, jo trūkst pārtikas un vietas, bet, visviens, dāvina. Dažus pat biju spiests atdāvināt tālāk. Pirms tam lāči dzīvoja plauktos, bet nu jau otro gadu guļ iesaiņoti kastē. Kāpēc? Tās grāmatas… Viņas uzrodas, uzrodas, uzrodas, un tad jau vairs nav, kur likt. Vienu laiku rakstīju avīzēm par grāmatām, tad arī tās tik daudz sakrājās. It kā es sev bieži saku, ka visas grāmatas, kuras varu aizņemties no draugiem, paziņām vai bibliotēkas, man nav jāpērk, bet, ja nu pēkšņi gadās kāda grāmata, kuru man tik ļoti ievajagas… Nolēmu – pirkšu tikai tās grāmatas, kuras man vajadzīgas darbam, bet nevajadzīgās – atdāvināšu labiem cilvēkiem.”

Āfrikas degunradzīte Mufa uz grāmatas, kurā stāstīts par viņu

Vai tiešām visi 140 zvēri ir vienvienīgi lāči? „Nē, ir arī citi zvēri iemaldījušies. Ir kaķi, kas tiek atdoti sievai, viens gan foršs, man patīk – ķīnietis, apgleznots ar mazām neaizmirstulēm, strādājis vispirms par pelnutrauku, pēc tam par svečturi. Ir Āfrikā darināts degunradzis vārdā Mufa, kas nu mīt arī manā grāmatā „Mufa. Stāsts par Āfrikas balto degunradzēnu”. Ir kaziņa Betija, kas nākusi no jaunas leišu meitenes, kuras māte divām manām grāmatām pašlaik zīmē ilustrācijas. Viena no tām būs par lauvu, kuru izglābj, jo viņa ir zaudējusi balsi un nemāk vairs rūkt, otra sauksies „Ko nolaupīja gaisa balons” – par Tobiasu, kaķi un peli. Ilgi nebija jenota, bet tad uzradās arī jenotiņš. Tajā kompānijā viņš jūtas lieliski. Tāpat man likās, ka nav žirafes – nu, kur tu tā uzreiz ņemsi žirafi? –, bet tad ar pārsteigumu ieraudzīju, ka, nekā, ir gan man žirafe – tā attēlota uz papīrnaža spala. Ir četri Kuzņecova fajansa suņi no 1937. gada, divi kalpo par grāmatu turētājiem, divi – par pelnutraukiem. Ir vairāki papagaiļi, no kuriem viens karājas logā, tāds dzelteni oranžs, no dzīpariem gatavots, viena no retajām lietām, kas man saglabājusies no mātes. Tieši ar šo papagaili sāksies mans jaunais romāns, kas paredzēts pieaugušajiem. Ceru, šogad nāks gatavs. Bet vēl par lāčiem – ir kokā griezts lācis, tāds reāls, uz visām četrām, no Kanādas. Ir Čārlijs Lī, viņš ir ķīnietis pēc tautības, mazs lācītis, kuru es ieraudzīju ļoti skumjā situācijā – Čārlijs Lī atradās veikalā uz letes, uzsprausts uz zīmuļa. Nopirku, uzreiz izvilku to zīmuli un demonstratīvi turpat pie letes salauzu. Ir divi pavisam mazi, izmēros 12 – 14 milimetru, sauc Bims un Boms, tos man uzdāvināja sieva – izņēma no auskariem, kur viņi bija pakārti. No Amerikas atsūtīja Helovīnu – tas vārds tāpēc, ka viņam līdzi nāca šķīvis ar visādiem Helovīna ērmiem.

Vecais un gudrais lācis Eliots, kuru Juris izpestīja no verdzības

Nekad īpaši neesmu vācis lāčus, kā to dara kolekcionāri, toties dažus esmu izpircis no verdzības. Piemēram, tā pie manis nonācis vecais un gudrais lācis Eliots, kurš pēcāk labi iejutās grāmatā „Kad muzejā iespīd mēness jeb Tobiass un draugi sargā Rīgas vēsturi”. Reiz eju pa ielu un, skatos, kādā second hand bodītes skatlogā sēž divi lāči, tādi nošņurkuši un bēdīgi. Nokāpju pagrabā, tur – divas izkrāsotas krievu jaunkundzes. Prasu – vai jūs to lāci pārdodat? Jā, ja ir jums līdzekļi, man atbild, un tas tonis ir tāds… Ak tā, domāju, nu, es jūs pārmācīšu. Jautāju, cik tad maksā. Izrādās, 20 santīmu. Izvelku piezīmju grāmatiņu, cītīgi šķirstu un izliekos, ka kaut ko meklēju. Samaksāju tos 20 santīmus, pēc tam saku krievu valodā: „Jaunkundzes, jums tikko bija lielā iespēja, bet palaidāt to gar degunu. Tas ir kolekcijas eksemplārs, Sotheby un Christie izsolēs tāds maksā 20 līdz 40 tūkstošus. Sterliņu mārciņās.” Pašas vainīgas! Tad neatskatīdamies izgāju laukā. Nu bet tās… jaunkundzes tiešām bija to pelnījušas.”

Jāpiebilst, Juris itin nemaz nepārspīlē – pasaulē nav mazums plīša lācīšu kolekcionāru, kas par autentisku Teddy bear eksemplāru gatavi maksāt lielu naudu, tostarp kāds 1929. gadā dzimis lācis Christie izsolē tika pārdots par 90 tūkstošiem dolāru, turklāt tiek rīkotas izsoles, atvēlētas tikai un vienīgi rotaļu lāčiem.

Vai visiem zvēriem ir vārdi un vai tiešām Juris tos visus spējīgs atcerēties? „Jā, ir vārdi, bet lielāko daļu esmu aizmirsis. Kā tu atcerēsies 140 lāču vārdus? Dažreiz uz Ziemsvētkiem izņemu viņus laukā no kastēm un sasēdinu rindā.”

Domājams, lietas būtība skaidra – mēdz atdzīvoties arī spēļu radībiņas, un nemaz ne tik reti un ne tikai bērnībā.

Vēl par Juri Zvirgzdiņu portālā Mums Patīk: Jura Zvirgzdiņa darbistabā