Nav vārdam vietas, šis mērķis tika sasniegts – Preses namā notikušo pasākumu apmeklētāji uz savas ādas izjuta, ko tas nozīmē – grausts Rīgā: milzīgas, gandrīz pilnībā tukšas telpas, garumgari pieputējuši gaiteņi, pa kuriem festivāla organizatori un, šķiet, arī dažs apmeklētājs, lai tiktu līdz labierīcībām (elektrības nebija, un tualete tika apgaismota ar svecēm) vai pīpēšanas balkonam, pārvietojās ar velosipēdiem vai skrituļdēļiem, apskapstējušas un vietumis izbrukušas betona sienas, kapitāli aizslēģotas durvis, reta no padomju laikiem saglabājusies mēbele un pat neviena spoka. Bet vismaz pasākumu laikā Preses namā dzīvība bija atgriezusies – un ir jau kaut kāda pievilcība arī šādiem postindustriāliem graustiem.
Bija paredzēts, ka dzejas slama noslēguma pasākumā piedalīsies 12 autori, kurus vērtēs trīs cilvēku žūrija, vienu balsi atvēlot arī publikai. Piedalījās tikai seši, turklāt, liekas, dažs no viņiem slamam pieteicās beidzamajā brīdī. Pasākums vienkāršs – tas noris trīs kārtās; pirmajā kārtā katram autoram atvēlētas trīs minūtes, kuru laikā jānolasa viens dzejolis. Seko autoru sijāšana un otrā kārta, kurā bija atlikuši četri autori, visubeidzot – fināls ar trim autoriem, kurā tika noskaidrots dzejas slama uzvarētājs. Nekādu tematisku, saturisku vai poētisku ierobežojumu nav, vien vēlams, lai lasījums tiktu veidots kā priekšnesums, jo slamā tiek vērtēta ne tikai dzeja, bet arī perfomance.
Dzejas slams veidojās itin interesanti un brīžiem arī negaidīti. Tostarp, piemēram, viens no autoriem, kurš dēvēja sevi par Emīlu, bija ieradies, aplicies krāšņas zaķa ausis un cita starpā pavēstīja: „Uzvelkot masku, es kļūstu redzams.” Tiesa, pie labākās gribas nevarēja tikt skaidrībā, kālab viņš savas nenoliedzami gaišās un prātīgās domas sarīmējis pantos. Cits pārsteidza ar to, ka nevis pilnā mērā izmantoja atvēlētās trīs minūtes, bet ar savu dzejoli tika galā pārdesmit sekundēs (Jevgeņijs Bušmakins), pirms vēl klausītāji bija sapratuši, kas vispār notiek. Masku izmantoja arī Jaroslavs Minkins, dzejoļa noslēgumā ar plašu un ārkārtīgi emocionālu žestu to noraujot. Te jāpiebilst, ka Jaroslava Minkina perfomances bija vispārdomātākā un iedarbīgākā. Vēl cits iedzina publiku klusā izmisumā, jo savu poētisko tekstu nevis nolasīja, bet izkliedza neganti spalgā balsī, pazibēja arī autors, kura lasījumā nebija iespējams īsti izšķirt vārdus, vēl cits autors lasīja tādā tempā, turklāt angliski, ka, iespējams, telpas īpatnējās akustikas dēļ teksts saplūda vienmērīgā, toties spoži ritmiskā murdoņā. Perfomances izpausmes visai savdabīgi pakļāvās nacionālajam temperamentam – krievu un ukraiņu dzejnieki bija jūtami ekspresīvāki un atraisītāki, savukārt latvieši bija drīzāk noorientējušies uz dalību kādā daiļlasīšanas konkursā. Uzstāšanos pamatīgi pakoriģēja arī autoru pieredze – no vienas puses, te vēlreiz jāpiesauc ukraiņu dzejnies Jaroslavs Minkins, kurš Ukrainā ir labi pazīstama un visai ekstravaganta personība, vairāku grāmatu autors, viens no dzejnieku apvienības STAN dibinātājiem, no otras – piemēram, sešpadsmitgadīgais Raimonds Ķirķis, kuram pagaidām vienīgā puslīdz publiskā saskarsme ar literatūru bijusi jauno censoņu nometne „Aicinājums”. Gluži pašsaprotami, ka abas perfomances salīdzināt nebija iespējams, ukrainis nenoliedzami bija vinnētājs.
Dzejas slama uzvarētājs Igors Gubarevs
Un viņa tuvākais konkurents Jaroslavs Minkins
Gala iznākumā pēc stīvēšanās ar Jaroslavu Minkinu pie godalgas (100 eiro, ko šim nolūkam atvēlēja Latvijas Kultūrkapitāla fonds) tika Latvijas krievu jaunais un vēl nezināmais dzejnieks Igors Gubarevs, kurš publiku un arī žūriju paņēma pie dziesmas ar trīs ārkārtīgi atšķirīgiem dzejoļiem un trim tikpat atšķirīgām perfomancēm.
Pārfrāzējot vienu no dalībniekiem – uzliekot masku, dzejnieks kļūst redzams.
