18. gadsimta beigās, kad Eiropas sabiedrības augstākie slāņi saprata, ka peldēšanās nebūt nav tikai primitīva nabago ļaužu izklaide, peldēšanās nāca modē, līdz ar to – arī peldkostīmi.
Mums patīk peldēties
Salvadora Dalī pēdas
Figerasa, Salvadora Dalī teātris-muzejs, “Vēju pils”. Milzīgs griestu gleznojums: kāds soļo pa debesīm, mums no apakšas redzamas vien viņa kailās kāju pēdas. Drīzāk nojaušamas nekā ar aci samanāmas atsauces uz renesanses mākslu; iespējams, Dalī aiz muguras stāvējis Mikelandželo un vietumis pakoriģējis viņa roku. Ja debesis, tad kas cits, ja ne Dievs? Protams, ka nē. Uzmanīgāk ielūkojoties, redzams pēdu īpašnieks, kura pakausis iesniedzas vēl augstāk padebešos, bet uz priekšu spurojas divas smailas ūsas. Kā tad, viņš pats – Dalī, kura ķermenī vairākas puspavērtas atvilktnes, pilnas ar ekstravagancēm, dullībām un noslēpumiem, bet viņam iepretī – un arī tas ir pats par sevi saprotams – Gala.
Vispazīstamākā no visām Alisēm
Alisi zina visi. Ja arī kādas dīvainas sakritības dēļ nav lasītas Luisa Kerola grāmatas “Alises piedzīvojumi Brīnumzemē” un “Alise Aizspogulijā”, tad, iespējams, skatīta kāda no vairāk nekā trīsdesmit ekranizācijām. Nebūs pārspīlēti teikt, ka Kerola Alise laikam gan ir vispazīstamākā no visām Alisēm. Taču Kerola Alises prototips ir gluži reāla meitene, desmitgadīgā Alise Lidella, kura vistiešākajā veidā ierosināja Kerolu sacerēt “Alises piedzīvojumus Brīnumzemē”.
Andra Manfelde pirms lielās klusēšanas
Prātojam, cik liela šobrīd jau varētu būt Auguste, kuras drīza ierašanās bija gaidāma 2014. gada pavasarī, kad Dubultu Rakstnieku namā tikāmies un aprunājāmies ar rakstnieci un dzejnieci Andru Manfeldi. Kad sastapām viņu Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas 10 gadu jubilejas svinībās, Andra stāstīja, ka šī viņai ir pirmā iziešana sabiedrībā pēc ļoti ilga laika, dzīvē gaidāmi jauni pavērsieni un atvadas no dzīvesvietas Liepājas Karostā. Bet arī tas bija sen.
Pamācība neaizmiršanas mākslā
Apzīmējumu sketchnote droši vien visprecīzāk būtu tulkot kā „piezīmjskice”. Kas īsti ir piezīmjskices? Mēs visi lietojam blociņus, kladītes, piezīmju grāmatiņas, līmlapiņas. Pavisam ikdienišķa darbība – uzmest uz lapiņas, piemēram, bezgala gaišu ideju, kas iešāvusies prātā un kuru noteikti vajag pierakstīt, lai tā nepagaist. Saplānot svarīgu sarunu. Izkonspektēt lekciju, kādu rakstu vai grāmatu. Un tā tālāk. Mēs pierakstām, pat īsti neapzinoties, ko un kāpēc darām. Galvenais – lai neaizmirstas. Gan jau kādreiz noderēs.
Un te – pauze pārdomām. Atkārtosim: galvenais – lai neaizmirstas. Aizmirst visnepieciešamākās lietas, nemaz nerunājot par sarežģītām teorētiskām konstrukcijām vai prāta lidojumiem ēteriskos augstumos, – tā ir bezgala cilvēciska īpašība. Maiks Rouds piedāvā pierakstīt tā, lai neaizmirstos. Lai fakts, notikums, informācija ieāķējas atmiņā un zibens ātrumā izlien laukā, līdzko acu priekšā nonāk attiecīgā pirms mēnešiem vai gadiem aprakstītā lapiņa.
Autors stāsta, kā viņš nonācis līdz piezīmjskiču idejai. Pamatā bijusi vilšanās. Maiks Rouds dažādos pasākumos vai darba sanāksmēs pēc iespējas smalkāk mēģinājis pierakstīt un izkonspektēt citu teikto, taču gala iznākumā viņa piezīmju grāmatiņās krājušies pagalam sarežģīti un nevajadzīgām detaļām piesātināti teksti, turklāt uzmesti galīgi ķeburainā rokrakstā. Vēlāk tos vairs nav gribējies pārlasīt, bet, ātrumā pārlaižot acis, no tekstiem nekā nav varēts saprast. Loģisks jautājums: kāda gan jēga šādām piezīmēm, ja pēcāk vairs negribas pie tām atgriezties? Atbilde arī loģiska – jēgas nav nekādas. Ja nu vienīgi izpildīta pienākuma sajūta, ka darīts viss, lai tomēr neaizmirstos.
Ja īsi – Maiks Rouds iesaka šādas piezīmes aizstāt ar uzskatāmām skicītēm, vizuālām piezīmēm, kas ietver ar roku rakstītus teksta fragmentus, zīmējumus, shēmas, citus vizuālus elementus, kādi nu attiecīgajā brīdī liekas piemērotāki, – bultiņas, ierāmējumus, dažāda izmēra burtus un visu ko tamlīdzīgu. Sarežģītu ideju bieži ērtāk un, galvenais, uzskatāmāk ir izteikt ar vienkāršu zīmējumu, nevis ar garu aprakstu. Mākslinieka ķēriens it nemaz nav no svara – gluži tāpat, kā, uzšņīpājot, teiksim, rīt izdarāmo darbu sarakstu nav vajadzīgs rakstnieka ķēriens. (Gan jāpiebilst, ka grāmatas autors pats ir mākslinieks un dizainers, tāpēc viņš tomēr dod dažus padomus, kā ātrāk, smadzenes lieki neapgrūtinot, uzskicēt cilvēku vai kādu ainiņu.) Nav no svara, cik eleganti un estētiski izskatās šie zīmējumi un vai kāds tos vispār saprot. Galvenais, lai tie autoram atsauktu atmiņā to, ko viņš domājis brīdī, kad zīmējumi tapuši. Maika Rouda idejas labi uztveramas no dažām šepat blakus aplūkojamajām ilustrācijām: pirmajā acu uzmetienā haoss, bet patiesībā tas fiksē autora domu gājienu un attīstību, tāpat arī viņa attieksmi pret piezīmjskicēm – tā ir ne tikai ikdienā noderīga būšana, bet savā ziņā arī izklaidēšanās, kas atbrīvo prātu no pārmērīgi smagnēju domu klātbūtnes.
Gluži tāpat kā, orientējoties apvidū, mēs izmantojam vizuālas kartes vai pilsētas plānu, nevis sīku šī apvidus aprakstu teksta formātā, tāpat arī savās domās ērtāk orientēties ar piezīmjskiču starpniecību. Autors min arī konkrētu piemēru. Eksperimenta laikā 40 cilvēku grupa noklausījusies divas minūtes ilgu monotonu tekstu telefonā. Puse mēģināja piefiksēt teikto rakstiski, otra puse – zīmēja. Izrādījās, ka ļauži, kas zīmēja, iegaumēja par 29% vairāk informācijas. Un šeit ir kāda nianse. Proti, atveidojot informāciju vizuālā skatā, tā tiek analizēta divkārši. To dēvē arī par divkāršo informācijas kodēšanu. Informācija vienlaikus tiek uztverta gan verbāli, gan vizuāli. Kad ir aktīvi abi režīmi, apziņa izveido vārdu un vizuālo tēlu asociatīvo bibliotēku, t. i., vārdus un vizuālos tēlus saista krustu šķērsu saites, kas palīdz informācijai „iesakņoties” smadzenēs. Tāpēc piezīmjskices attīsta domāšanu. Šai sakarā var atcerēties dažādus analogus – tā saucamās „prāta kartes” (mind maps), prezentācijas, kurās tiek izmantoti dažādu izmēru un krāsu šrifti un grafiskie elementi, arī patlaban tik populārās infografikas tās pašas piezīmjskices vien ir, tikai vairāk pārdomātas un pienācīgi noformētas. Taču piezīmjskicēm ir kāda laba īpašība – tās ir mirklīgas, tās nav nepieciešams apstrādāt. Galu galā – visparastākais iepirkumu saraksts, kur dažs svarīgāks produkts atzīmēts ar zvaigznīti vai apvilkts ar rāmīti, arī nav nekas cits kā piezīmjskice, jo tajā tiek fiksēts gan domāšanas process, gan veikta tā analīze, akcentējot svarīgāko.
Piezīmjskiču ideju Maiku Roudu tā aizrāvusi, ka viņš ne tikai tām veltījis grāmatu, bet izveidojis arī blogu, kurā aktīvi propogandē savu metodi (un, protams, pie viena reklamē arī savu grāmatu). Tostarp atrodami arī autora pieredzē saņoti prātīgi padomi – teiksim, par to, ka var izmantot visparastāko pildspalvu vai zīmuli, tomēr ieteicams apbruņoties ar dažādu krāsu marķieriem, jo piezīmjskices sastāvā ietilpst arī līniju biezums, savukārt krāsa izsaka arī emocijas un attieksmi. Ja ne citādi – piezīmjskiču tehnikā sarakstīta grāmata par piezīmjskicēm jau pati par sevi ir interesanta un izklaidējoša lasāmviela.
Grāmatu var iegādāties amazon.com, bet tuvāk iepazīties ar Maika Rouda idejām – viņa blogā.
Nacionālās smēķēšanas īpatnības
Iedomāsimies – ļauži apzinīgi būvē sociālismu, bet cigarešu kārbiņa noformēta kā kontrabanda iz pagātnes – Ulmaņa laika nacionālā romantisma stilistikā (starp citu, uz mata tādā pašā manierē noformēta arī, piemēram, konfekšu kārba “Prozit”). Noprotams, ka cigaretes “Latvija” ražotas sešdesmitajos gados, jo naudas reforma jau pagātnē (cena – 30 kap., nevis 3 rbļ.), septiņdesmito cigarešu cenas (“Kosmoss” un “Rīga” – 70 un laikam 60 kap.) vēl tikai gaidāmas. Iespējams, cigaretes “Latvija” ir kaut kāds eksporta variants, par ko varētu liecināt kārbiņā ieliktā lapiņa ar uzrakstu Торгмортранс. Морской флот СССР, bet centieni pie sešdesmito gadu pīpmaņiem noskaidrot, cik augstu vai zemu savulaik tika vērtētas cigaretes “Latvija”, bija neveiksmīgi – neviens tādas neatcerējās.
Nesen pastāstiņam par nacionālās smēķēšanas īpatnībām saveidojās turpinājums. Savajadzējās šādas tādas ziņas no tālā 1913. gada, mazliet parakņājos pa veciem laikrakstiem, lasu – un bezmaz negribas ticēt savām acīm: “Lai slavēta ir Latvija! / Liels pūlis viņdien dziedāja.” Iedomāsimies – 1913. gads, cariskā Krievija, nekādas Latvijas nav, bet ir trīs Baltijas guberņas, kas ietilpst Krievijas impērijas sastāvā, visādi sociālisti, anarhisti un citi revolucionāri gan lāgiem dumpojas, kaut arī piektā gada revolūcija jau pagātnē, bet sapņo ne tik daudz par neatkarīgu Latviju, cik par lielu laimības valsti. Un te pēkšņi dienas avīzē melns uz balta rakstīts, ka liels pūlis dziedot “Lai slavēta ir Latvija”. Apmulsis gan biju tikai mirkli, jo pamanīju, ka slavēta tiek nevis Latvija, bet “Latvija”, un šī “Latvija” nav nekas cits kā papirosu marka, savukārt “Latviju” cildinošais dzejolis – baisi klaboša rīme, kuras autoram par ritmu un atskaņām bijusi vien aptuvena nojausma:
Slava “Latvijai”
Lai slavēta ir “Latvija”!
Liels pūlis viņdien dziedāja
Tur bija veci, bija jauni,
Gan vienkārši, gan arī glauni,
Šo sajūsmību nesaprotu
Un apkārt metu pētot skatu.
Kāds dziedātājs to bija vērojis
Un klātu manim pienācis,
Pie svārku pogas mani tvēra
Un šādus vārdus virknē vēra:
“Tu laikam brīnies mūsu dziesmai?
Vaj ne? Tur vajaga būt liesmai
Kas cilvēkus tā uzbudina
Uz dziedāšanu paskubina?
Un tā ar’ ir! Lūk, kuplie dūmi,
Kas šeitan pilda lielo rūmi
Un mutuļiem uz āru veļas, –
No papirosiem “Latvija” tie ceļas.
Un ja tev ir jel maz vēl garša
Un degunu vēl lutināt spēj smarža,
Tad arī tu to atzīsi,
Ka tie ir ļoti garšīgi.
Un tā kā dzīvojam Latvijā,
Tad pienākums mūs skubina
Pie papirosiem “Latvija” turēties –
To esam cieši solī’šies.”
To dzirdējis vaļā vēru maku
Un nopirku “Latviju” veselu paku.
Gan greznis nebija ietērpums –
Bet ietērpums nav baudījums;
Tik krietnu saturu es cienu
Un turpinu nu katru dienu
Ar lielu garšu “Latviju”,
Un citiem ar tos ieteicu;
Kas piekrīt garšai smalkākai
Lai uzdzied:
Slava “Latvijai”!
Saruna pie naudas skapja
Tālāk saruna pievēršas visādiem kolekcionēšanas smalkumiem, par kādiem cilvēkiem no malas nav ne mazākās saprašanas. „Kā cilvēki vāc monētas? Ir Krauzes katalogs. Krauze vāc monētas nevis pa gadiem, bet pa tipiem. Teiksim, padomju laika monētas no 1961. līdz 1991. gadam – ja cilvēks vāc pēc Krauzes, viņam no šī laikposma ir vajadzīga tikai viena attiecīgā nomināla monēta. Man, lai es būtu savācis visas, teiksim, desmitkapeiku nomināla monētas, vajadzīgas trīsdesmit, no katra gada pa vienai. Es krāju pēc Jaroslava Adrianova metodes, man ir arī viņa grāmata ar autogrāfu. Pa gadiem ir vienkārši sakrāt, bet pēc tam, kad jāsāk darboties ar atšķirīgajām monētām, viss paliek citādi – jo tālāk, jo tumšāk. Gandrīz katrai monētai ir brāķi, ir atšķirīgas monētas. Teiksim, ir 1952. gada pieckapeika. Divi varianti – vienai apakšā mazs punktiņš, otrai – liels. Pirmajā acu uzmetienā atšķirību nepamanīsi, bet starpība ir milzīga. Viena maksā 50 centi, otra – 1000 eiro. Retākā ir tā ar lielo punktu. Cits piemērs – ir 1932. vai 1933. gada divkapeikas, kopskaitā četrdesmit dažādas. Vai – zinu vienu džeku, kurš vāc tikai 1837. gada krievu rubļus. Zināmi ir pieci varianti, viņam savākti jau četri, bet piekto nevar sadzīt rokā ne par kādu naudu.”
Arī starp padomju laika monētām gadās visādi kuriozi. Arnis rāda 1988. gadā izlaistu monētu, kura, lai cik tas jokaini neliktos, saucas rublis dolārs, ko arī apstiprina uz monētas aversa rakstītais: „1 рубль dollar”. Tiesa gan, rublis dolārs nekad nav lietots kā maksāšanas līdzeklis. To izlaida saistībā ar Reigana un Gorbačova parakstīto atbruņošanās līgumu, un tā izgatavota no vidēji tāla darbības rādiusa raķešu korpusu metāla (ar pirmo šāda veida monētu tika aplaimots Reigans).
Bet kā ar tematu, kas tikpat sens kā nauda – viltojumiem? Arnis nober uz galda monētu sauju. Pazibinās Krievijas caru Aleksandra III un Nikolaja II profili, šķiet, arī cariene Anna Joanovna. Mums Patīk pasvārsta plaukstā – nekāda vaina, patīkami smagas, it kā sudrabs, liekas pat drusku apdilušas no lietošanas… Arnis paņem vienu: „Jubilejas monēta, kas tika izlaista uz Nikolaja II kronēšanu. Ja labā stāvoklī, maksā ap 400 – 450 eiro, Aleksandri ir lētāki. Manis nebija uz vietas, kad atnesa, darbiniece uzķērās – pēc tam stāsta, ka par lēto paņēmusi, vien 80 eiro. Nekā – viltojums. Tur viss kā oriģinālam – izskats, svars, tikai rokā īsti neieguļas. Jāizlaiž daudz monētu caur rokām, lai to spētu sajust.”
Mums Patīk atceras kāda antikvariāta vadītāju, kura aizteicās, ka pats antikvārs nekādā gadījumā nedrīkst būt kolekcionārs – tad ar biznesu cauri. „Nujā, tad tu vari palikt bez biksēm. Tev nolikta nauda īres samaksāšanai, un pēkšņi tev ienes Nikolaja rubli, kāds tev vajadzīgs. Protams, tu nopērc, nedomājot, ka tevi var izlikt laukā. Tā ir slimība. Un man arī tāda bija, tā pasmagi. Pirku monētas ebay, aizgāja četri pieci tūkstoši dolāri mēnesī. Piecus gadus krāju monētas – krāju, krāju, bet pagājušā gada oktobrī visu pārdevu. Skapī palikusi padomju laika kolekcija, bet cara monētas visas pārdevu, vienīgi kādas vara monētas vēl palikušas. Vienkārši bija jāpieliek punkts. Pārāk daudz. Tagad es krāju markas – sirdi nomierina, aritmija pazūd… Visu mūžu esmu bijis vairumtirgotājs. Esmu tirgojis, teiksim, 70 000 tonnas naftas produktu mēnesī. Pievienotā vērtība ir mazāka, bet summa, ko tu nopelni, ir lielāka. Tāpat arī markas pērku vairumā, teiksim, uzreiz kasti ar markām. Vai visu kolekciju. Sēžu, kārtoju, salieku – un man ir materiāls, ar ko strādāt. Tad atnāk klients un saka, ka grib nopirkt, teiksim, 1924. gada marku, tēma – dzīvnieki. Paņemu albumu, meklēju – jā, redz, ir, gaida pircēju. Patīk sistematizācija – es laikam varētu strādāt par bibliotekāru. Vai arhivāru. Antikvārs un arhivārs – tas ir gandrīz viens un tas pats.
Kolekcionēšana ir tāda lieta, ko tu nekad pilnībā nevarēsi pabeigt. Vienmēr paliks tukšās vietas. Ja saka, ka sieva pēc piecpadsmit gadu kopdzīves ir kā izlasīta grāmata – nekā nezināma tur nav palicis, tad ar markām tā nav. Vienmēr ir, kur tiekties, jo visu salasīt nav iespējams. Arī ar monētām – ja tu savāc visas monētas pa gadiem, uzreiz sākas nākamais loks – tu maini apdilušās un apbružātās monētas pret labākām. Vistrakākais ir tas, ka arī cara laika monētas var savākt diezgan ātri, tomēr beigu galā paliek kādas desmit monētas, kuru tev nav. Un nekur nav. Katra maksā varbūt kādus piecus sešus tūkstošus, tu pat esi gatavs izlikt to naudu, bet viņu nav. Tur nestrādā tā lieta – maksāšu kaut desmit tūkstošus, bet man viņu vajag. Vienkārši – to monētu nav. Tu tiecies uz pilnību, saproti, ka tā ir nesasniedzama, bet alkas taču nepazūd. Kā tad, slimības simptoms.”
Jūtot, ka monologi par monētām aizdomīgi ieilgst, Arnis secina, ka par šo tēmu viņš nekad netikšot līdz galam. Tāpēc saruna pamazām pievēršas viņa profesionālajai darbībai – senu priekšmetu tirdzniecībai. „Tas, ar ko mēs te nodarbojamies… Nē, nu, skaidrs, lai nopelnītu naudu – nekādu miljonu te, protams, nav, tomēr dzīvei teorētiski varētu pietikt. Bet mēs vecajām mantām dodam otro dzīvi. Cilvēkiem mūždien bijis tāds kā vākšanas stimuls – kaut vai monētas vai markas, bet tas ir tradicionāli. Kāds krāj štūlpogas ar kalnu kritāliem. Ir cilvēki, kas krāj karotītes. Mums bija klients no Vācijas, kurš bija savācis 840 sudraba karotītes. Ir, kas krāj varžu figūriņas (varžu gan antikvariātā nav, bet Arnis parāda oniksa gaili). Man ir paziņa, kas krāj govis. Sērkociņu kastīšu etiķetes, alus pudeļu etiķetes… Padomju laika zelta pulksteņus. Vārdsakot, kas tikai var ienākt prātā. Tā ir viena lieta. Otra – pievienotā vērtība. „Mēs dodam vecajām mantām pievienoto vērtību – stāstu, vēsturi. Cilvēks atnes svečturus – nujā, smuki, dzelteni, porcelāns, tātad pavisam lēti nevarētu būt. Vienojamies par kaut kādu summu. Nopērku. Tad sāku meklēt – ahā, redz, aizmugurē uzraksts: Philippe Mourey. To es atradu ātri. 19. gadsimta beigas, franču skulptors, kurš īpaši bija iesitis roku kamīna pulksteņu dizainā. Porcelānam malas drusku nodrupušas, viena rullīša pa vidam nav, bet to pirmajā acu uzmetienā nemaz nevar pamanīt. Jaucu ārā, meklēju, kur var restaurēt porcelānu, kas šodien ir ļoti dārgi – latviešu darbs vispār ir dārgs, jo latviešu pasaulē maz. Uzrestaurējam, liekam kopā. Tad ir radīta pievienotā vērtība, apakšā ir vēsture, ir stāsts, un tad var tirgot. Ja vēl būtu atbilstošs pulkstenis klāt, komplektam cena ebay būtu 15 000 dolāru, bet pulksteņa nav.” Arnis ebay gan atradis svečturiem atbilstošu Philippe Mourey pulksteni, tomēr pārdevējs licies tik aizdomīgs, ka darījums nav noticis.
Ja stāsta nav, arī mākslas darbus grūti pārdot. „Gleznas var tirgot par jebkuru cenu, bet jautājums, vai pirks,” Arnis rāda aptuveni gadsimtu vecu gleznu „Ziemas mežs”. Autors – nezināms, tāpēc gleznai nav stāsta un nevienam viņa nav vajadzīga. Kaut gan – gadās arī citādi. Reiz antikvariātā pie sienas karājusies kāda mazpazīstama provinces mākslinieka glezna, ienācis klients, ieraudzījis bildi – un uzreiz priecīgu prātu iegādājies: bilde lieliksi iederēšoties koridora nišā, bet ne autora vārds, ne gleznā skatāmā ainava viņam nav no svara. Pircēju joprojām gaida Nikolaja Bogdanova-Beļska glezna – kāda vīrieša portrets, tapis 1924. gadā. Bogdanovs-Beļskis bija krievu gleznotājs, kurš pēc revolūcijas patvērumu atrada Rīgā, turpināja gleznot, kļuva par ārkārtīgi populāru portretistu, rīkoja personālizstādes un pat tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Lai arī autors pazīstams gleznotājs, tomēr nav zināms, kas bijis gleznā skatāmais vīrietis; arī mākslas zinātnieki to nespējot pateikt, tāpēc intereses par gleznu nav. Arnis pieļauj, gan ar krietnu šaubu devu, ka tas varētu būt kņazs Jusupovs, taču versija viņam pašam rādās pagrābta no gaisa. „Nezināmas sievietes portretu – to vēl varbūt, ja viņa skaista, bet nezināmu vīrieti… Nē, nepirks. Jāiet vēl uz vēstures muzeju un jāmeklē, kas viņš ir.”
Uz krēsla atzveltnes noguldīts ne pārāk paplucis kažoks, blakus karājas padomju armijas pulkveža formastērps. „Kad te ir meitenes un ziemā pie loga grib uzpīpēt, viena uzmet plecos kažoku, otra – pulkveža formu.” Stiklotā skapītī saliktas ikonas – arī ar tām saistās dziļumdziļi vēstures slāņi. Uz galda divas ziloņkaula figūriņas – japāņu necke un okimono (skatāmas raksta titulbildē). Neckes japāņi lietoja pogu vietā, bet okimono ir talismans: auglības dievs ar zivi rokās – noķēris laimi aiz astes un nu bāž viņu grozā. Abas tapušas laikposmā līdz 1800. gadam, jo pēc 1800. gada meistari savus darinājumus sāka parakstīt; šīs ir bez paraksta. Šķīvju grēda: „Tas viss atnāk, es tās lietas nekrāju, bet viņas vienkārši atnāk. Tas pats sakāms par visu – lietas atnāk, grāmatas, dokumenti, gleznas, priekšmeti. Tas viss ir ārkārtīgi interesanti. Atnes tev šķīvi. Jā, Kuzņecovs. Bet kurš? Kuzņecovam bija vienpadsmit rūpnīcas. Katrai rūpnīcai bija savs zīmogs, turklāt zīmogi laiku pa laikam mainījās. Pēc zīmoga es varu pateikt – šķīvis izgatavots līdz 1911. gadam vai pēc tā. Ikdienā es ēdu no Kuzņecova šķīvjiem. Vai – cara laika sudrabs, ar ērgļiem. Re, tur uz galda stūra stāv trīs krūzītes ar ērgļiem apakšā. Varu konkrēti pateikt – izgatavotas ap 1870. vai 1880. gadu.”
No papīru kaudzes Arnis izvelk caurspīdīgos vāciņos ieliktu miršanas apliecību: 1942. gads, kāds Ivans Travkins, sadzīvojis tikai 38 gadus, saindējies ar koka spirtu – to pašu, ko mūslaikos dēvē par metanolu un ar ko ļauži lāgiem turpina indēties, nopērkot aplamo krutku. Uzreiz acu priekšā drusku dramatiska aina – visriņķī karš, vācu okupācija, bet, lai vai kāds laikmets aiz loga, veči vienā mierā, lai dabūtu dullu galvu, triec iekšā visādus surogātus un uz līdzenas vietas atstiepj kājas. No tā paša 1942. gada – Bezugsbüchlein, apgādes grāmatiņa, piezīmogota pilna. Zīmogi vēsta, ka apgādes grāmatiņas īpašnieks izlietojis viņam atvēlētās pārtikas, pilnpiena un mazgājamo līdzekļu kartītes tādos un tādos periodos (uzreiz atmiņā iznirst deviņdesmito gadu sākuma pārtikas un cigarešu taloni, kuriem arī jau vēsturiskas liecības vērtība). Vai – lietussargs, gluži ikdienišķs priekšmets, nopērkams par dažiem eiro. Bet šeit – 1914. gads, Jēkabštate, tātad – Jēkabpils, lietussargu darbnīcas licence, izdota Bernhardam Rafaelovam Joelsonam, kurš acīmredzot Jēkabštates kundzēm un jaunkundzēm darinājis elegantus lietussargus un saulessargus. „Cik vispār Jēkabpilī tolaik bija lietussargi? Zemnieki tak ar lietussargiem nestaigāja.” Milzumbiezs cara laika likumu krājums: likumiem īpaša uzmanība netiek pievērsta, toties zīmogi sējuma titullapā vēsta, pa kādiem līkumainiem ceļiem grāmata pēcāk klejojusi, cita starpā uzturoties arī Latvijas PSR Augstākajā padomē, ko apliecina mazliet padzisis Augstākās padomes zīmogs. 1877. gada vēlētāju rullis vācu, krievu un latviešu valodā, kura sausā statistika slēpj dzīvu vēsturi. Cara laikā Rīgu pārvaldīja pilsoņi, kas bija samaksājuši vislielākos īpašuma nodokļus. Saraksta augšgalā, protams, transporta kompānija – Rīgas-Daugavpils dzelzceļš. Tālāk – Alberts Volfšmits – tas pats, kurš 1847. gadā sāka ražot „Rīgas Melno zāļu Kuncena balzamu” un kuram bija septiņas rūpnīcas. Arnis piebilst, ka Krievijas ķeizarienei kāds aptiekārs ar Rīgas melno balzamu izārstējis podagru – ārstēšana gan bijusi tikai ārīga –, un kopš tā laika 90% melnā balzama aizgājusi uz Pēterburgu. Seko arhitekts Kristaps Morbergs, bet ceturtajā vietā – Vērmanis un dēls, nodokļos samaksājis pusi no tā, ko dzelzceļs. Ieraksts vēlētāju rullī stāsta, ka Vērmanim traki labi veicies ar minerālūdens tirgošanu – Vērmanes parkā tika ierīkots viens no pirmajiem mākslīgā minerālūdens iestādījumiem Eiropā, kas ātri kļuva ārkārtīgi populārs un konkurēja ar tādiem kūrortiem kā Karlsbāde vai Kaukāzs, tostarp Rīgā pabija arī pazīstamais ķīmiķis un fiziķis Maikls Faradejs un apliecināja, ka Vērmanes parka minerālūdens ne ar ko neatšķiras no dabiskā. „Paņemot rokās šādus dokumentus, uzreiz rodas vēlēšanās parakņāties dziļāk,” saka Arnis.
Pašās beigās – saldais ēdiens. Arnis noliek priekšā sadzeltējuša papīra loksni. Uz tās ar dažiem elegantiem vilcieniem uzzīmēta plika meitiņa. Zīmējuma stilistika aizdomīgi pazīstama, vēl trakāk – meitenes profils tik zināms, ka jau pārtapis par vesela laikmeta – lāgiem to dēvē par krievu dzejas sudraba laikmeta – simbolu. Kā tad, divdesmitgadīgā Anna Ahmatova. Paraksts – Modigliani, Paris, 1877. Sensācija? Nezināms Modiljani un šepat Vecrīgā?
Stāsts, kas pavada zīmējumu, apmēram šāds. 1910. gadā Anna Ahmatova Parīzē iepazinās ar Amadeo Modiljani, tobrīd vien retajam zināmu mākslinieku. Gadu vēlāk nākamajā Parīzes apmeklējumā starp viņiem izveidojās tuvas attiecības, kas gan ilga tikai nedaudzus mēnešus – pēc tam viņi vairs neredzējās, taču Ahmatova tās atcerējās līdz pat mūža galam. Vairāk nekā pusgadsimtu vēlāk atmiņu skicē Ahmatova rakstīja, ka Modiljani uzdāvinājis 16 viņas zīmējumus, no kuriem 15 revolūcijas laikā nopīpējuši sarkanarmieši vai visdrīzāk tie sadeguši kopā ar Ahmatovas māju Carskoje Selo, jo diez vai pat sarkanarmieši tik biezā papīrā būtu tinuši mahorku. Saglabājies tikai viens. Taču jau pēc Ahmatovas nāves šie it kā pazudušie zīmējumi dīvainā kārtā sāka šur tur parādīties, tostarp vairāki uzreiz – deviņdesmitajos gados kādā izstādē Venēcijā. Vēstures miglu vēl jo biezāku dara fakts, ka dzīves laikā Ahmatova cītīgi slēpa zīmējumus – vienīgā liecība par to esamību ir viņas atmiņas, kuru sakarā literatūrpētnieki mēdz piebilst, ka Ahmatova lieliski piepratusi aizmiršanas mākslu. Pastāv vairākas versijas – iespējams, zīmējumi nebūt nav sadeguši; iespējams, to ir bijis vairāk vai mazāk nekā 16; iespējams, daļa palikusi Parīzē, daļa – pie Ahmatovas, vārdsakot, variantu ir pietiekoši daudz, lai starp tiem nomaldītos un vēl saveidotu kādu konspirācijas teoriju.
Savukārt Arņa versija par to, kā Modiljani zīmējums nonācis Latvijā – Ahmatova bijusi labi pazīstama ar Annu Saksi, kurai zīmējums ticis uzdāvināts. Anna Sakse draudzējusies ar pašreizējā zīmējuma īpašnieka vecmāmiņu – un tā zīmējums nonācis pie šī cilvēka, kurš, noskatījies filmu par Modiljani, atcerējies, ka viņam pieder šis zīmējums. „Var zīlēt tikai kafijas biezumos,” nosmīn Arnis un piebilst – viņš dodot labi ja vienu vai divus procentus, ka zīmējums ir īsts Modiljani. Vispirmām kārtām aizdomīgi liekas jau tas, ka zīmējums gluži kā ar pirkstu acī iebadod ir parakstīts ar Modiljani vārdu, kaut gan citi ir bez paraksta vai labākajā gadījumā ar Paris, 1911. „Paraksts pārāk līdzīgs tam parakstam, kurš viegli atrodams internetā,” saka Arnis. Protams, pastāv visādas ekspertīzes, bet tās var noteikt, kādā laikposmā ražots papīrs un tuša. Šā vai tā, ja arī tas nav Modiljani, vismaz ir stāsts par vienu no iespējamajām vēstures mežģīnēm.