NACIONĀLĀS SMĒĶĒŠANAS ĪPATNĪBAS

XX gadsimts, sešdesmitie gadi. Tēvs pīpē Prīmu”, mamma pīpē “Belomorkanal”, vectēvs pīpē “Sever”. Man ir kādi astoņi deviņi gadi, es nepīpēju, bet itin labi orientējos ij cigarešu, ij paparausu (vecmāmiņas žargonā) markās un, ja mājās pēkšņi patrāpās eksotika – ķīniešu, kubiešu vai, teiksim, kādā Čeļabinskā ražotas cigaretes –, ar milzīgu ziņkārību aplūkoju bildi, kas uzzīmēta uz paciņas. Bet, lai arī visi apkārt pīpē visu, ko var pīpēt, nekad neesmu redzējis cigaretes “Latvija”. Kārbiņu pirms dažiem gadiem gluži nejauši pamanīju kādā antikvariātā, un tā mani tik ļoti samulsināja ar neganti nacionālistiskajiem krāsu toņiem un noformējumu, ka to pat nopirku kā kuriozu.

Iedomāsimies – ļauži apzinīgi būvē sociālismu, bet cigarešu kārbiņa noformēta kā kontrabanda iz pagātnes – Ulmaņa laika nacionālā romantisma stilistikā (starp citu, uz mata tādā pašā manierē noformēta arī, piemēram, konfekšu kārba “Prozit”). Noprotams, ka cigaretes “Latvija” ražotas sešdesmitajos gados, jo naudas reforma jau pagātnē (cena – 30 kap., nevis 3 rbļ.), septiņdesmito cigarešu cenas (“Kosmoss” un “Rīga” – 70 un laikam 60 kap.) vēl tikai gaidāmas. Iespējams, cigaretes “Latvija” ir kaut kāds eksporta variants, par ko varētu liecināt kārbiņā ieliktā lapiņa ar uzrakstu Торгмортранс. Морской флот СССР, bet centieni pie sešdesmito gadu pīpmaņiem noskaidrot, cik augstu vai zemu savulaik tika vērtētas cigaretes “Latvija”, bija neveiksmīgi – neviens tādas neatcerējās.

Nesen pastāstiņam par nacionālās smēķēšanas īpatnībām saveidojās turpinājums. Savajadzējās šādas tādas ziņas no tālā 1913. gada, mazliet parakņājos pa veciem laikrakstiem, lasu – un bezmaz negribas ticēt savām acīm: “Lai slavēta ir Latvija! / Liels pūlis viņdien dziedāja.” Iedomāsimies – 1913. gads, cariskā Krievija, nekādas Latvijas nav, bet ir trīs Baltijas guberņas, kas ietilpst Krievijas impērijas sastāvā, visādi sociālisti, anarhisti un citi revolucionāri gan lāgiem dumpojas, kaut arī piektā gada revolūcija jau pagātnē, bet sapņo ne tik daudz par neatkarīgu Latviju, cik par lielu laimības valsti. Un te pēkšņi dienas avīzē melns uz balta rakstīts, ka liels pūlis dziedot “Lai slavēta ir Latvija”. Apmulsis gan biju tikai mirkli, jo pamanīju, ka slavēta tiek nevis Latvija, bet “Latvija”, un šī “Latvija” nav nekas cits kā papirosu marka, savukārt “Latviju” cildinošais dzejolis – baisi klaboša rīme, kuras autoram par ritmu un atskaņām bijusi vien aptuvena nojausma:

cigaretes_latvija_dzejolis

Slava “Latvijai”

Lai slavēta ir “Latvija”!
Liels pūlis viņdien dziedāja
Tur bija veci, bija jauni,
Gan vienkārši, gan arī glauni,
Šo sajūsmību nesaprotu
Un apkārt metu pētot skatu.
Kāds dziedātājs to bija vērojis
Un klātu manim pienācis,
Pie svārku pogas mani tvēra
Un šādus vārdus virknē vēra:
“Tu laikam brīnies mūsu dziesmai?
Vaj ne? Tur vajaga būt liesmai
Kas cilvēkus tā uzbudina
Uz dziedāšanu paskubina?
Un tā ar’ ir! Lūk, kuplie dūmi,
Kas šeitan pilda lielo rūmi
Un mutuļiem uz āru veļas, –
No papirosiem “Latvija” tie ceļas.
Un ja tev ir jel maz vēl garša
Un degunu vēl lutināt spēj smarža,
Tad arī tu to atzīsi,
Ka tie ir ļoti garšīgi.
Un tā kā dzīvojam Latvijā,
Tad pienākums mūs skubina
Pie papirosiem “Latvija” turēties –
To esam cieši solī’šies.”
To dzirdējis vaļā vēru maku
Un nopirku “Latviju” veselu paku.
Gan greznis nebija ietērpums –
Bet ietērpums nav baudījums;
Tik krietnu saturu es cienu
Un turpinu nu katru dienu
Ar lielu garšu “Latviju”,
Un citiem ar tos ieteicu;
Kas piekrīt garšai smalkākai
Lai uzdzied:
Slava “Latvijai”!

 

 

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!