Ventspils rakstnieku mājas radībiņas: Anna, Rudis un citi

Mēs viņu atradām, vēl pirms ieraudzījām. Sēdējām ar Noru un domājām, kā lai topošajā Rakstnieku mājā ievieš to mistiku, ko sauc par radošu garu, un ko nenodrošina ne labs finansējums, ne laba griba. Mācītāji? Buramvārdi? Svēpekļi un kvēpekļi? Tad vienā brīdī saskatījāmies un abas reizē teicām: kaķis! Jā, nekas cits, kaķis. Un tā būs kaķene, un viņu sauks par Annu, apņēmīgi pavēstīja Nora. Jo Māja atrodas Annas ielā. Risinājums šķita ģeniāls, kaķi no laika gala rada mājīgumu un mieru, guļ uz sliktajām āderēm, savāc nevajadzīgās enerģijas un pie reizes aizbiedē peles. Kad pavēstīju ziņu Ventspils galvenās bibliotēkas meitenēm, kuras mums laipni atvēlēja uzturēties savās telpās, kamēr Māju restaurēja un piemēroja radošo garu vajadzībām, viņas sastomījās un teica – jā, bet kā tad Emīlija? Kas ir Emīlija, es jautāju. Emīlija ir kaķis, meitenes atbildēja. Izrādījās, Emīlija – pūkaina, skaista, melnbalta kaķenīte – jau labu laiku ir laukuma valdniece, apsaimnieko gan bibliotēku, gan Rātsnamu, paciemojas arī baznīcas dārzā. Jā, nu tad protams, Emīlija paliks savā amatā.

Emīlija gan kaķa aristokrātismā nenāca uz mūsu Māju, kamēr tur vēl noritēja remontdarbi, skaļi darbojās celtnieki, bira kaļķi un smērējās krāsas. Taču dienā, kad tikko bija aizgājusi Mājas pieņemšanas komisija un mēs ar darbu vadītāju Jāni pirmo reizi apsēdāmies pie lielā galda ēdamistabā, pa vaļējām durvīm, asti lepni izslējusi, iesoļoja Emīlija. Kas gan bija jebkāda komisija, salīdzinot ar Viņu! Emīlija lēni, vērīgi un ar pašcieņu inspicēja visus kaktus un stūrus, aizgāja arī uz otro stāvu, un pēc laba laika atnāca atpakaļ, ērti iekārtojās uz palodzes un rūpīgi salaizīja kažociņu. Abi ar Jāni atviegloti nopūtāmies – māja tiešām bija pieņemta.

Turpmāk Emīlija mūs pagodināja biežāk, šad tad ielēkdama pa logu, citreiz gulšņādama dārzā starp puķēm. Bijām jau pieņēmušas, ka mums ir Emīlija, nevis Anna. Tomēr pēc pāris mēnešiem Emīlija nozuda. Atradām viņu ļoti novārgušu, slimu, un diemžēl neko nevarēja līdzēt arī dakteri. Mierinājām sevi ar domu, ka Māju viņa tomēr atzina.

Tagad te saimnieko Rudis

Tad kādā pēcpusdienā aizelsusies ietraucās Iveta, mūsu grāmatvede – kaķis, kaķis ir! Devāmies abas uz netālo dzīvnieku veikaliņu Kuldīgas ielā, un tur no zemletes mums pretī braši izrikšoja mazītiņa svītraina kaķenīte ar lepni saslietu astīti, kuras gals kādā bērnības traumā bija aizlauzts komatiņā. Kamēr viņa kāri ļopsēja kaķbarības zirnīšus, abas ar Ivetu saskatījāmies: jā, mūsējā! Un zini, kā viņu sauks? – teica Iveta. Jā, nu, Anna, protams, man nebija šaubu. Iveta apmulsa. Kā tu zināji?

Anna ātri iedzīvojās lielajā mājā, tomēr negribējās tik maziņu kaķīti atstāt vienu ar rakstniekiem, lai gan daudzi no viņiem ir kaķmīļi un patiešām centās par mazo strīpaini rūpēties, bet iedvesmas karstumā jau ne tas vien aizmirstas, tāpēc ņēmām Annu vakaros līdzi uz tobrīd mūsu ar Ievu kopējo dzīvoklīti, bet rītos visas kopā gājām uz darbu. Kaut kā iesāku Annu nest vienkārši uz rokas, sākumā viņa ērti iegūla plaukstā, tad izstiepās uz elkoņa, bet vēlāk iegādājos kaķu somiņu ar vaļēju lodziņu. Anna šos ceļojumus uztvēra kā kāds indiešu augstmanis dienišķo palankīnu, gulēja pilnīgi mierīgi pat tad, ja iegājām iepirkties veikalā, un satraucās tikai, ja novirzījāmies no ierastā maršruta, tad bija sašutusi un sašņāca uz mani. Viņa vispār bija ļoti emocionāla un savas jūtas neslēpa, bet lielākoties skaļie skandāli pagāja bez postošām sekām, pat bez redzamiem skrāpējumiem. Bija tikai izteikts viedoklis.

Rudis

Pienāca rudens, man tika piešķirts dienesta dzīvoklis, un kādā nemīlīgā novembra dienā pie Komunālās pārvaldes, kur gāju kārtot dokumentus, man pretī no krūmiem iznāca mazs, melns, bet nu ļoti mazs un tievs runčuks un apņēmīgā solī, vēl zilās ačeles izpletis, devās man līdz. Sakoncentrēju veselo saprātu un teicu viņam, ka, nu, ka es nevaru… ka mums jau viens ir… ka tā tomēr ir Rakstnieku, nevis kaķu  māja.. Neizskatījās, ka viņš saprata, bet es cerēju, ka pēc laiciņa, kad iznākšu ārā, viņš tak vairs negaidīs. Mīņājos dokumentu rindā ar sliktu sirdsapziņu, ka man, lūk, tagad būs pajumte… Kad iznācu, viņš turpat sēdēja, tikai stipri vairāk salijis. Tas bija Rudis.

Ieraudzījis Annai saliktos četrus trauciņus ar pienu, konserviem, sausbarību un svaigu teļa gaļiņu, Rudis saprata, ka beidzot nokļuvis kaķu paradīzē un metās rīt, kamēr vēl nav izdzīts. Mūsu acu priekšā viņš palēnām pūtās resnumā, līdz Iveta viņu atrāva no šķīvīša ar pēdējo teļgaļas kumosiņu mutē – viņam piepampuši aizausu dziedzeri, vajadzētu tomēr parādīt dakteriem. Daktere iztaustīja, pateica, ka viņš ir briesmīgi netīrs (bijām jau pamanījušas) un ka pampums droši vien no daudzo blusu toksīniem. Paskatījās vēl mutē un domīgi prātoja – bet kas tas viņam te? Kas tas viņam ir – mēs satraucāmies. Daktere pabakstīja ar pinceti un izvilka pēdējo, neapēsto gaļas gabaliņu. Tam vairs nebija vieta puncī atradusies.

Anna viņu pieņēma, pat ļāva gulēt savā mīkstajā guļvietā un aplaizot mierināja, kad melnītis no kaut kā sabijās. Rudis tika izmazgāts, izskalojās burtiski melna žurga, blusas nonīcinājām, un iegājās tā, ka Rudis ir vairāk Ievas kaķis. Tad nu vakaros gājām mājās katra ar savu somiņu. Ventspilniekiem laikam gan tas šķita visai neparasti, tomēr viņi savā kurzemnieku ieturētībā neko daudz neizrādīja, reizēm tikai acis apgriezās vai riņķī ap galvu.

Bērnība kaķubērniem pagāja ātri un saulaini. Palaikam ieradās arī vieskaķi, spilgti atmiņā palicis Tuņķis. Kādā ziemas dienā, kad no rīta atvērām lielās durvis, pa tām pašsaprotamā gaitā lēni un pārliecināti ienāca resns runcis, kamēr brīnījāmies, aizgāzelējās līdz Ivetas galdam un tur sagāzās guļus, mazliet iesnaini šņākuļojot. Kamēr stāvējām pavērtām mutēm, viņš jau bija laimīgi aizmidzis. Nevarējām tak viņu dzīt ārā, turklāt tuvojās Ziemassvētki, kad katram tomēr mājas vajadzīgas vairāk kā citās reizēs.  Neatceros, kurš pateica vārdu Tuņķis, bet nospriedām, ka tas viņam ļoti piestāv, jo runcis bija lēns un mazliet tāds kā… neattapīgs. Mūsu mazie resgaļi centās viņu ievilkt rotaļās, bet kur nu, Tuņķis uz viņiem skatījās kā uz plānprātiņiem. Iedomājāmies, ka viņš nācis no kādas rāmas vecīšu ģimenes, kuri varbūt tagad skums, un ielikām avīzē sludinājumu ar visu bildi, bet nekā. Tuņķis bija ienācis kā no kādas paralēlās pasaules. Kad jau bijām pie viņa šņākuļošanas pieradušas, Tuņķis, tikpat pēkšņi kā ieradies, pazuda. Izmeklējāmies visapkārt, bet nekā. Tad atskanēja telefona zvans, ka kaķis pēc publicētās bildes identificēts kādā Inženieru ielas augstceltnē, braucām pēc sava pensionāra, jo Ziemassvētki burtiski pie durvīm, tur gaitenī viņu atradām mazliet vairāk sēcošu un drusku vājāku, un vedām atpakaļ. Tuņķis izskatījās visnotaļ apmierināts, bet pēc pāris dienām pazuda atkal. Noskaidrojām, ka tajā mājā dzīvojuši viņa saimnieki, kuri paši aizbraukuši, bet kaķis aizmirsies… parastais stāsts. Bet mājvieta viņam gaitenī it kā bija, barots arī tika, ļāvām viņam palikt cerībās, ka tas tikai pagaidu stāvoklis, un vairs atpakaļ nevedām.

Tad kādu agru rītu dārzā pie lielās vīksnas ieraudzīju neskaidri pelēku spalvu čupiņu un sarāvos – laikam kāds nesaprātīgais kaijubērns atkal aizgājis bojā: kad tie izlaižas no ligzdas, kādu brīdi staigā apkārt kā lielas, dumjas vistas un iekļūst visādos negadījumos. Piegāju tuvāk. Nekā! Bija vēl sliktāk, tur gulēja kaķis. Cauri galvai jau izšāvās domas – tā, beigts, ko darīt, kur likt, šausmas! Aizžņaugtā balsī pasaucu – kisikisi – un viņš, ak brīnums, pacēla galvu ar diezgan aizpūžņojušām acīm. Nu labi, nolēmu, pabarošu vismaz tevi. Baisulis pie mums nodzīvoja kādus divus gadus. Cik varējām, atkopām viņu, aizauga plikie kažoka laukumi, attīrījās acis, un viņš pamatoti ar sevi lepojās, nāca atrādīties ciemiņiem un visādi lika saprast, ka ir mūsējais. Sliktāk bija ziemā, jo iekšā viņu laist nevarējām, tad Rudis šausmīgi apvainojās un visiem zināmā runču veidā aplaistīja pieejamās virsmas. Mēģinājām visādi siltināt Baisuļa ikdienu, Šveices rakstnieks Rolfs Lapperts pat no vecām kastēm viņam uzbūvēja visnotaļ jauku mājiņu, bet arī viņš (Baisulis, saprotams, ne Rolfs) kādudien vairs neatnāca.

Tad parādījās Snaiperis mazliet nobružāta pleiboja gaitā un acīm kopā tuvu virsdegunei, kālab arī rakstniece Maira Asare viņu tūliņ iekristīja šādā neparastā vārdā. Snaiperis nevis bikli mēģināja iejusties, bet it kā ieņēma savu bijušo, mazliet tikai piemirsto vietu, katrā izdevīgā brīdi ielavījās Mājā un īpašnieka pozā saritinājās uz dīvāna.  Rudis darīja, ko varēja, bet arī Snaiperis negribēja atpalikt, un reizēm bija sajūta, ka Zeltīte izmetīs ārā mūs visus kopā ar kaķu neaizmirstamo aromātu. Bet Snaiperim paveicās visvairāk. Lai gan bijām viņam atnesušas mazu suņubūdiņu un iztapsējušas kā nu prazdamas, viņš dienu parasti aizvadīja, sēžot pie virtuves durvīm, ar žēlabās degošu skatienu mēģinot atkausēt durvju stiklu un mūsu sirdis. Un reiz pie virtuves galda sēdēja divas karstas dzīvniekmīles Liāna Langa un Lilija Dinere. Tad nu Snaiperis izspēlēja savu lielo lomu – viņš ne tikai skatījās, bet klibodams sāka staigāt šurpu turpu gar durvīm. Liāna apņēmīgi paziņoja, ka šito viņa vairs nepacietīs ne mirkli, un ienesa kaķi savā istabiņā. Snaiperis uzvedās teicami, un tagad laimīgs un resns dzīvo Rīgā pie viena no Liānas paziņām.

Bija arī bēdas. Gatavojāmies Gēteborgas grāmatu svētkiem, kur Latvija bija viesu valsts, un mēs bijām šī pasākuma rīkotāji. Vislielākais līdz šim literārais notikums valsts vēsturē nāca ar daudziem jauniem uzdevumiem un pienākumiem, sapratu, ka atvaļinājums „nespīd”, bet nolēmu kopā ar meitu aizbraukt vismaz līdz vienam jaukam Sāremā SPA centram un kaut nedaudz ievilkt elpu. Tajā dienā kā parasti atnesu Annu, palaidu uz Ivetas mašīnas  un pat neatsveicinājos, kā parasti darīju, sakot – nu tad vakarā tiekamies. Par to vēl tagad sāp sirds. Anna aizspurdza, un tā arī bija pēdējā reize, kad viņu redzēju. Nez kādēļ ap dūšu bija nemierīgi, kad vakarā viņa neatnāca uz mājās iešanu, lai gan šad un tad tā gadījās, negribējās braukt prom bez atvadīšanās. Atnācām vēl ap desmitiem vakarā, kopā ar Ivetu izsaucāmies un izmeklējāmies, bet nekā. Un tad pēkšņi es viņu ieraudzīju pie vārtiņiem – Annule, nu kur tu biji, es atvieglojumā iesaucos, bet pie manis pienāca pavisam cits kaķis, pavisam nepazīstams, bet  tieši tāds pats strīpains, uzcēlās pakaļkājās un skatījās acīs. Kas tad tu esi, biju pārsteigta, bet viņš vēl apgāja pāris loku pa pagalmu un pazuda. Nekad pēc tam es viņu vairs neesmu redzējusi. Meitenes izmeklējās Annu pa visu Ventspili, ielika sludinājumu avīzē, es jau biju pieraudājusi visu SPA, kad piezvanīja kāda sieviete un teica, ka Annu sabraukusi mašīna uz Kuldīgas ielas. Joprojām nezinu, kāpēc viņa tur nokļuva, parasti nekad tik tālu negāja. Nespējām noticēt, ka tas tiešām noticis, un vēl ilgi meklējām viņu dažādos pagalmos, bet nekā. Tomēr kopš tiem laikiem man ir tāda pārliecība, ka mēs vēl tiksimies. Un kādreiz..KĀDREIZ tieši viņa man pirmā skries pretī ar savu komataino astīti. Jo katram dzīvē ir viens īpašais kaķis, un Anna tāda bija man.

Gēteborga nāca virsū ar darbu un jauniem izaicinājumiem, un tas bija labi. Kad bija atlikušas vairs tikai dažas dienas, kādurīt uz darbu nākot, izdzirdēju žēlus ņaudienus. Vēl joprojām jūtīga pret kaķu balsīm, mēģināju izsekot skaņu avotu, bet tās nenāca no zemes. Aizdzinu prom domu par kaķuenģeļiem un tad lielajā gobā pie baznīcas ieraudzīju nelaimīgu, spalvainu ģīmīti ar lielām izbiedētām acīm. Kaķis sēdēja zaru žuburā kādus 10 metrus virs zemes. Izsaucos, izstāstīju, ka ķaķi VAR nokāpt arī no koka zemē, bet nekā. Cerēju uz lietu dabisko atrisinājumu, bet vakarā ņaudieni skanēja vēl žēlāk, un zem koka sēdēja divi ne pārāk pilsoniski kārtīga dzīvesveida pārstāvji un meistaroja kaut ko līdzīgu garam makšķerkātam vai nelielam kuģa mastam. Tā esot viņu kaķenīte un sēžot tur jau trešo dienu. Vēl izsaucāmies kopā, pabakstījām ar sameistaroto rīku, cerot, ka kaķis pieķersies, bet viņa šausmās tikai uzlīda vēl pāris metru augstāk. Kad nākamajā rītā pirms prombraukšanas nācu uz darbu un viņa joprojām tur sēdēja, sapratu, ka tāpat vien laikam nekas nenotiks, un sāku zvanīt visiem iespējamiem dienestiem, tomēr problēma izrādījās gandrīz neatrisināma, bija krīze, un ugunsdzēsēj, kuriem vienīgajiem bija tik garas trepes, taupības nolūkos no garāžas drīkstēja izbraukt tikai ugunsnelaimes dzēšanai. Izlūdzos, solīju samaksāt, sāku jau šņukstēt, bet tikai pēc tam, kad biju aizkustinājusi viņu priekšnieka sirdi ar teicienu, ka nevar taču pieļaut tādas lietas pie pašas baznīcas, mašīna atbrauca. Jauki, jautri puiši apgalvoja, ka kaķi viņi nost dabūs, tikai mazliet slapju… Sapratu, ko viņi domā, un lūdzu, lai dabū sausu, jo kaķis jau tā tur izcieties bēdu, četras dienas sēžot. Viņi domīgi nolūkojās, tad viens teica – nu smuks jau tas kaķītis, nu, labi, kāpjam. Aŗī mūsu Baisulis bija iznācis palūkoties, kas noticis, un Ieva viņam stingri pieteica: nu tu gan Baisuli, labāk nekur nekāp.

Kaķenīti nocēla, atdeva īpašniekiem, un viņi abi apraudājās pateicībā. Tagad bija sajūta, ka varam braukt.

Gēteborgā mums veicās lieliski.

Rudis dzīvo Mājā joprojām, rakstnieki sacenšas par viņa labvēlību, un man ir aizdomas, ka viņš ir kaķis, kuram pasaulē ir veltīts visvairāk dzejoļu.

Rudis

ar Rudi

Rudis

Saistītie raksti
Ventspils Rakstnieku māja svin 10. jubileju