2019. gads Memoriālo muzeju apvienībai ir īpaši zīmīgs. Vairākiem muzejiem aprit apaļas gadskārtas: Raiņa un Aspazijas vasarnīcai – 70, Raiņa muzejam “Tadenava” – 60, Memoriālo muzeju apvienībai – 10. Tas ir labs iemesls, lai rīkotu konferenci par personību muzeju lomu, mērķiem un uzdevumiem mūsdienu kultūras procesos. Demokrātija prasa izglītotu indivīdu, kam ir savs viedoklis un kas ir spējīgs patstāvīgi spriest. Izcila personība var sekmēt citas personības veidošanos.
Konferenci ievadīs politoloģes un starptautisko attiecību ekspertes Vitas Matīsas referāts “Personības un pagātne: kāds vēstījums mūsdienām”, kurā tiks meklētas atbildes uz jautājumiem – kādas ir tās nepieciešamās īpašības, lai viens cilvēks varētu veidot un virzīt vēsturi? Kādu vēstījumu viņu piemērs var dot mums šodien? Tiks runāts par dažādām personībām – politiķiem, literātiem, zinātniekiem.
Konferences pirmajā sēdē “Personību muzeji Latvijā: vēsture un tendences” izsekosim līdzi personību mantojuma muzealizācijas tradīcijām un iepazīsim to alternatīvas Latvijas kultūrtelpā, kā arī centīsimies izprast, kas slēpjas zem vārdiem “mūsdienīgs muzejs” un kādas ir muzeja iespējamās attīstības tendences. Referēs Jānis Garjāns, Latvijas Muzeju padomes priekšsēdētājs un Kultūras ministrijas Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja vietnieks, Maira Valtere, Jāņa Akuratera muzeja galvenā speciāliste un Ineta Zelča Sīmansone, domnīcas “Creative Museum” vadītāja.
Otrā sēde tiks veltīta “Raiņa un Aspazijas muzejiem Latvijā un ārpus tās robežām”: uzzināsim par Rainim un Aspazijai veltīto muzeju veidošanu un attīstību Latvijā, kā arī gūsim ieskatu, kā strādā Raiņa muzejs Slobodskā (Krievija) un kā Raiņa un Aspazijas piemiņa tiek uzturēta Lugano (Šveicē). Referēs Agrita Ozola, Tukuma muzeja direktore, Astrīda Cīrule, Raiņa un Aspazijas muzeja galvenā speciāliste, Rita Meinerte, Memoriālo muzeju apvienības direktore, Svetlana Čeglakova Slobodskas muzeju un izstāžu centra direktore un viņas vietniece Tatjana Dolmatova, Pjetro Montorfani, Lugano Vēstures arhīva direktors.
Trešā sēde “Personību muzeju veidošanās nosacījumi un iespējas” iepazīsim citu valstu personību muzeju pieredzi Krievijā, Lietuvā, Polijā, Baltkrievijā un uzzināsim kādu ceļu iet Imanta Ziedoņa muzejs tepat Latvijā. Referēs Olga Ščeglova, Kaļiņingradas apgabala vēstures un mākslas muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā (Krievija), Nadežda Petrauskiene, Aleksandra Puškina Literatūras muzejs (Lietuva), Katažina Jakimjaka, Ādama Mickeviča Poļu literatūras muzejs (Polija), Natālija Stribuļska, Jankas Kupalas Valsts literatūras muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā (Baltkrievija), Katrīna Kūkoja, Imanta Ziedoņa muzeja pētniece un izstāžu kuratore.
Pēdējā, ceturtajā sēdē, uzzināsim par izaicinājumiem, ar kuriem ir jārēķinās arhitektiem un dizaineriem, strādājot vēsturiskā vidē. Referēs Ingūna Elere, dizaina biroja “H2E” līdzdibinātāja un radošā direktore un Latvijas Mākslas akadēmijas profesore un arhitekts Ēriks Cērpiņš.
Paredzam, ka konferences ietvaros tiks pārstāvēti dažādi, nereti pat pretrunīgi skatījumi uz muzeju darbību šodien un nākotnē.
Konferences darba valodas: latviešu, krievu, angļu. Tiks nodrošināts sinhronais tulkojums latviešu un krievu valodā.
Konference tiek īstenota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu.
Foto un video materiāli tiks publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.
Viena no ilglaicīgākajām Latvijas humanitāro zinātņu konferencēm, LU LFMI rīkotā konference “Meklējumi un atradumi” pirmoreiz organizēta 1988. gadā. Ievadot konferences pastāvēšanas ceturto desmitgadi, par tās virstēmu 2019. gadā izvēlēta ‘ceļa’ un ‘ceļojumu’ kategorija, kas pieļauj un paredz tematisku un nozaru daudzveidību konferences programmā.
Arī šogad “Meklējumi un atradumi” kā alternatīvu tradicionāli akadēmiskām zinātniskajām konferencēm saglabās iepriekšējo gadu dalībnieku atzinīgi vērtēto brīvāko formātu.
Ar konferences programmu (PDF) iespējams iepazīties šeit.
Konferences laikā būs pieejams LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta grāmatu galds. Konferences gaita tiks straumēta.
Konference noris ar Latvijas Nacionālas bibliotēkas un Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas budžeta apakšprogrammas 05.04.00 “Krišjāņa Barona Dainu skapis” atbalstu.
Zināšanas strukturē, sakārto un ļauj izprast redzamo un neredzamo realitāti. Kā specifisku pārvaldošu attiecību veidam pār pasauli tām piemīt kopīgas iezīmes ar varu. Ne velti latviešu intelektuāļu elites 19. gadsimta vidū aizsāktais intensīvais zināšanu uzkrājums rezultējas varas struktūrā – nacionālā valstī, kura savu dibināšanas aktu pieredz 1918. gadā. Saikne ir abpusēja, un tādējādi Latvijas republikā drīz vien top būtiskas zināšanu institūcijas – Nacionālā bibliotēka, Universitāte, kuras pilnveido un stiprina kultūras pamatu un turpina zināšanu uzkrājumu. Izglītības attīstība, tās satura definēšana veicina jaunu zināšanu modeļu meklējumus un ieviešanu, kā arī eksistējošo modeļu pielāgošanu.
Realitātes apguve un izzināšana apraksta aktīvas attiecības ar pasauli, kuru nolūks ir radīt priekšstatu par pasauli un to izskaidrot, šādējādi process ietver darbību un refleksiju, kuras rezultējas zināšanās, radot aprobētu sakārtotu konceptu kopumus un zinātņu jomas. Nostabilizējošos zināšanu apguvi raksturo divu līmeņu process: pirmajā līmenī – zināšanu apguve kā intelektuālā uzkrājuma palielināšana, otrajā – jaunpienesuma un iepriekšējā uzkrājuma saikņu atrašana, likumsakarību un saistību veidošana vai pārveidošana jaunajā kopumā un attiecību starp zināšanu jomām un zinātnes disciplīnām formēšana. Jaunu zināšanu asimilācijas gaitā, konstruējot jaunas domāšanas shēmas, ārējās pasaules reprezentācijas modeļus, tiek apzināti, izvēlēti un radīti pasaules sapratnes rīki.
Specifisku zināšanu nesēju reprezentēto zinātņu telpu pārklāšanās, krustošanās, sadursmju, saskares situācijas, kā arī zināšanu migrācija ģeogrāfiskā telpā rada jautājumus par tām piemītošo valodu un priekšstatu samērojamību un konvertējamības iespējamību. Līdztekus pārmantošanas un tālāknodošanas procesiem, telpiskās kustības notiek pa dažādiem ceļiem, kuru mērojums veicina to izmaiņu procesus. Zināšanu migrācija, var izpausties kā divu vai vairāku personu komunikācija, izveidojošos vai izveidotu (sociālu, etnisku, institucionālu, u.c.) grupu savstarpēja apmaiņa vai vienpusēja nodošana, kā arī tiešu klātbūtni nepaģēroša pārvietošanās – grāmatas, mākslas darbi, ierīces, plašsaziņas mēdiji, virtuālā vide, u.c. Zināšanu migrācijas telpiskā būtība rosina domāt par zināšanu ģeogrāfiskā izvietojuma likumsakarībām, to koncentrēšanās punktiem, izplatīšanās tiecību un pārvietošanās iniciatoriem vai mediatoriem.
Konferences iecere ir aprakstāma trijos līmeņos:
1) Pievēršanās zināšanu migrācijas izpētei Latvijas vēsturiski ģeogrāfiskajā telpā, īpaši aktualizējot latviešu, baltvācu un franču zināšanu un ideju telpu mijiedarbi, un mūsdienu Latvijā, skatot to Eiropas procesu kontekstā;
2) Konferences organizatori cer aktualizēt grāmatas, kā zināšanu migrācijas materiālā pamata nozīmi, kā arī citu materiālo un virtuālo zināšanu nesēju specifisko nozīmi;
3) Konference piedāvā jaunos skatījumos interpretēt zināšanu aģentu sinerģijas mobilizāciju un zināšanu izplatīšanos gan šaurā lokālā vidē, gan pārrobežu satiksmē.
Piedāvājam dažas rosinošas, taču ne ierobežojošas, vadlīnijas: – Zināšanu migrācija kā nepieciešamība, – Zināšanu migrācija: izejas un gala punkts, – Zināšanu un kultūras aģenti, – Atmiņas par zināšanu ceļošanu – Telpiskās zināšanu migrācijas shēmas, – Zināšanu migrācija no vienas jomas uz otru, – Jaunu zināšanu uztvere, – Privātās un publiskās bibliotēkas, izvēles kritēriji, – Neredzamās bibliotēkas: zudušie fondi, – Bibliotēkas un zināšanu aprite, – Arhīvi, informācija un zināšanas, – Zināšanu ģeogrāfiskā lokācija, – Zināšanas, izdevniecības, lasītājs, – Zināšanu izplatība, izplatīšana, ceļi, – Zināšanu pārveide – transfērs un transformācija.
Sūtiet pieteikumus konferencei, aizpildot dalībnieka anketu, līdz 2019. gada 1. martam. Atbilde par referāta iekļaušanu konferences programmā tiks nosūtīta līdz 15. martam. Referentu uzstāšanās ilgs 20 minūtes, paredzēta trilingvāla zinātnisku rakstu krājuma izdošana.
Darba valodas: latviešu, vācu, franču (sinhronais tulkojums).
Konferences zinātniski organizatoriskā komiteja: Simona Sofija Valke, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts,
Māra Grudule, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts,
Mārtiņš Laizāns, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāte,
Anne-Sophie Lelong, Francijas Institūts Latvijā.
Emīlija Dambrāne. Reklāmas plakāts. 1931. Latvijas Nacionālās bibliotēkas kolekcija. Skenējums
Robērs Rokēns (Robert Roquin). Parīzes 1925. gada izstādes reklāmas plakāts. 1923. Publicitātes foto
Šarls Lipo (Charles Loupot). Parīzes 1925. gada izstādes reklāmas plakāts. 1925. Publicitātes foto
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) līdz 2019. gada 27. janvārim ir skatāma Latvijas valsts simtgades izstāde “TIEŠI LAIKĀ. Dizaina stāsti par Latviju”, savukārt līdz 17. februārim – projekta satelītekspozīcija “Izstādei “Forma. Krāsa. Dinamika” 40”. Tās parāda Latvijas dizaina galvenos attīstības virzienus 20. gadsimtā un daudzveidību šajā ļoti intensīvajā un sarežģītajā vēsturiskajā periodā, kad Latvija ieguva savu valstisko neatkarību, piedzīvoja vairākas okupācijas un atkal atguvusi suverēnas valsts statusu. Priekšmetiskā vide atspoguļo visas laikmeta pārmaiņas un reizē raksturo sabiedrības prasības un izpratni par lietderīgumu, estētiskajiem ideāliem un daudziem citiem ar materiālo kultūru saistītiem jautājumiem. Tomēr – kā liecina abi projekti – latviskās identitātes saglabāšana ir bijusi nemainīgi aktuāla gan sākotnēji nacionālā romantisma garā saglabājot saikni ar tradicionālās mākslas mantojumu, gan tradīciju radoši interpretējot atbilstoši jaunākajām mākslas tendencēm un sekmīgi izmantojot moderno tehnoloģiju piedāvātās iespējas.
Nacionālā romantisma burtveidoli. Kolāžas autors: Gatis Vanags. Publicitātes foto
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rīkotā starptautiska zinātniskā konference “Tieši laikā. Dizaina pētniecības aktualitātes Baltijas jūras reģionā” būs lieliska iespēja mums pašiem izvērtēt 20. gadsimta dizaina evolūciju vai kādu atsevišķu parādību nevis vienas nacionālās skolas ietvaros, bet plašākā kultūrvēsturiskā un reģionālā kontekstā.
Arhitekts Tads Baginsks (Tadas Baginskas) ar Lietuvas paviljona modeli Padomju rūpniecības un tirdzniecības izstrādājumu izstādes ietvaros Londonā. 1968. Foto no Tada Baginska arhīva
PSRS Ziemeļrietumu Apvienotās dispečeru pārvaldes Energosistēmu dispečervadības centrs. 1974–1975. Interjera risinājuma autors: Māris Gundars (1936–2000). Foto: Laimonis Stīpnieks
Latvijas Dizaina balva. Izdevuma vāks. Publicitātes foto
Karels Kurismā (Kaarel Kurismaa). Zilais gaismas objekts. 1975. Igaunijas Mākslas muzeja kolekcija. Foto: Helēna Meleska (Helen Melesk)
Konferences darba valodas: latviešu un angļu, bez tulkojuma.
Laipni gaidīts ikviens interesents!
Ieeja brīva. Iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama.
Projekts īstenots Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros.
KONFERENCES PROGRAMMA:
Konferenci moderē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstāžu kuratore Irēna Bužinska
09.45–10.00 Dalībnieku reģistrācija
10.00–10.20Konferences atklāšana
Inese Baranovska, LNMM / Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja
10.20–10.50Nacionālā romantisma salīdzinošā tipoloģija burtu dizainā
Mg. arch., Mg. art. Gatis Vanags, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas pasniedzējs / Rīga, Latvija
Latvijā nacionālais romantisms spilgti izpaudās grafiskajā dizainā un burtveidolu dizainā. Latvijas mākslinieku radītajām burtveidolu formām grūti atrast analogus citās valstīs. Tālab svarīgi apzināt raksturīgās nacionālā romantisma burtveidolu dizaina iezīmes un atsevišķus to paveidus.
Vienam no pamatveidiem – “ģeometriskam stilam”, kura spilgtākais pārstāvis ir Jūlijs Madernieks, saknes meklējamas latviešu ornamentā. Nopietnu ietekmi atstājis arī “naivisma stils”, kura aizsācējs un redzamākais autors ir Ansis Cīrulis. Savukārt “klasiskajā stilā” tika izmantotas klasiskās burtu formas, nedaudz tās modificējot un pievienojot latviskā ornamenta detaļas (Rihards Zariņš, Kārlis Sūniņš, Ģirts Vilks). Lai gan rūnu rakstības stilizācija nav bijusi tik izplatīta Latvijā, tomēr vairāki autori veidojuši šī stila burtveidolus (Jēkabs Bīne, Burkards Dzenis, Vilis Krūmiņš).
Mg. arch., Mg. art. Gatis Vanags ir grafiskais dizainers, fotogrāfs, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas pasniedzējs. 2012. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Studē Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūrā, strādā pie tēmas “Burtu dizaina attīstība Latvijā 20. gadsimta pirmajā pusē”.
10.50–11.20Art Deco reklāmas dizains un plakāti. Spožie, bet maz zināmie meistari
Mg. art. Ilze Martinsone, Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja / Rīga, Latvija
Līdz šim nav bijusi liela interese par starpkaru laika plakātiem. Izņēmums ir mūsu redzamāko gleznotāju un grafiķu mākslas izstādēm radītie plakāti. Tomēr 20. gadsimta 20.–30. gadu plakātu mākslinieciskās kvalitātes amplitūda ir milzīga – ir paraugi, kuri augstu vērtējami vismaz Austrum- un Ziemeļeiropas kontekstā, piemēram, Sigismunda Vidberga, Oskara Šteinberga un Raimonda Šiško darbi.
Pētniekiem grūtības mēdz sagādāt plakātu autoru atribūcija, tostarp šajā jomā iespējami interesanti atklājumi – pavisam nesen identificēti brāļu Šefteloviču darbi, kas ar brāļu Šamiru vārdu vēlāk kļuva par Izraēlas oficiālās grafiskās identitātes veidotājiem.
Mg. art. Ilze Martinsone ir Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja, izstāžu kuratore, publiciste. Pēta 20. gadsimta starpkaru laika dekoratīvās mākslas, dizaina un arhitektūras parādības, interesējas par pēckara modernismu arhitektūrā un dizainā.
11.20–11.50“Baltars” dalība 1925. gada izstādē Parīzē – mīti un realitāte
Mg. art. Dace Ļaviņa, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Keramikas un porcelāna kolekcijas glabātāja / Rīga, Latvija
1924. gadā Rīgā dibinātajā porcelāna apgleznošanas darbnīcā “Baltars” apvienojās gleznotāji Romans Suta, Aleksandra Beļcova un grafiķis Sigismunds Vidbergs. Darbnīcas zīmols – melns trīsstūris ar “Baltars” nosaukumu – kļuvis par īpašu Latvijas dizaina piederības zīmi un starpkaru perioda modernās dekoratīvās mākslas ideālu paudēju, iemiesojot sevī nacionālo, radoši sintezējot gan atsevišķus padomju Krievijas aģitācijas porcelāna izteiksmes paņēmienus, gan Eiropas avangarda mākslas virzienu ietekmes.
Parīzes 1925. gada izstādē (un arī vēlākā, 1937. gada, izstādē Parīzē) “Baltars” ne tikai eksponēja savu produkciju, bet vienlaikus pildīja svarīgas jaunās valsts reprezentācijas funkcijas. Referātā tiks sniegts ieskats izstādes teritorijas plānojumā, raksturota Latvijas ekspozīcija Grand Palais, dota informācija par katalogu un dalībnieku apbalvojumu sarakstu, pirmoreiz demonstrēta fotogrāfija no Latvijas ekspozīcijas ar Sigismunda Vidberga darbiem, kā arī vairāki līdz šim nezināmi darbnīcas “Baltars” darbi, kuru autorība izpētes procesā ir apstiprinājusies.
Mg. art. Dace Ļaviņa ieguvusi maģistra grādu Malmes Universitātē (Zviedrija) un ir Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Keramikas un porcelāna kolekcijas glabātāja. Pēta Latvijas porcelāna vēsturi. Patlaban strādā pie izdevuma par darbnīcas “Baltars” darbību un produkciju.
11.50–12.20Rūpnieciskais dizains Latvijā 20. gadsimta 2. pusē
Mg. art. Iliana Veinberga, Rīgas Porcelāna muzeja krājuma galvenā glabātāja / Rīga, Latvija
20. gadsimta 2. pusē Latvija bija Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sastāvā. Saskaņā ar sociālistisko ideoloģiju PSRS bija ieviesta plānveida tautsaimniecības forma, bet resursu apriti nodrošināja centralizēts un rūpīgi strukturēts institūciju un organizāciju tīkls. Referātā tiks iezīmēta rūpnieciskā dizaina vieta Latvijas PSR materiālās un ražošanas kultūras kontekstā; raksturots dizaina funkcionēšanas veids un izmaiņas dažādos periodos, kā arī ieskicētas padomju industriālā mantojuma interpretācijas problēmas mūsdienās.
Mg. art. Iliana Veinberga ir mākslas vēsturniece, dizaina vēstures pētniece. Akadēmisko interešu loks ietver rūpnieciskās mākslas parādības Latvijā 20. gadsimta otrajā pusē. Rīgas Porcelāna muzejā pēta porcelāna ražošanu Latvijas teritorijā no 19. gadsimta vidus līdz mūsdienām, vada Latvijas daļu Eiropas Savienības programmas “Radošā Eiropa” apakšprogrammas “Kultūra” projektu “Keramika un tās dimensijas” (2014–2018). Veido izstādes, organizē sadarbības projektus.
12.20–12.50Skats no nākotnes.
Pirmajai kinētiskās mākslas izstādei “Forma. Krāsa. Dinamika” 40
Mg. art. Irēna Bužinska, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstāžu kuratore / Rīga, Latvija
Latvijas 20. gadsimta mākslā viens no “pagrieziena punktiem” ir mākslinieku Valda Celma, Artura Riņķa un Anduļa Krūmiņa kopīgi veidotā skate “Forma. Krāsa. Dinamika”, kas tieši pirms 40 gadiem – 1978./1979. gadu mijā bija iekārtota arhitektūras piemineklī Pēterbaznīcā. Izstādi pamatoti jāuzskata par pirmo legālo abstraktās mākslas reprezentāciju degradējošā sociālistiskā reālisma apstākļos ne tikai Latvijā, bet arī Padomju Savienībā, jo ekspozīcijā bija redzami kinētiskās mākslas objekti, kuri, tiesa, tolaik tika raksturoti ar “unikālā dizaina” jēdzienu. Kinētisko objektu daudzfunkcionalitāte liecināja par mākslas sintēzes meklējumiem, arhitektūras un tēlniecības mijiedarbību, autoru eksperimentiem ar gaismas, krāsas un kustības savstarpējām sakarībām.
Referātā tiks aplūkota izstādes nozīme 21. gadsimtā un sniegta mazāk zināma informācija par tās saturu.
Mg. art. Irēna Bužinska ir mākslas zinātniece, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstāžu kuratore. Beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju. Pēta Latvijas dizaina vēstures, 20. gadsimta agrīnā modernisma un krievu avangarda atsevišķas parādības. 2015. gadā izdevniecība “Ashgate Publishing” (ASV) publicējusi viņas grāmatu “Vladimir Markov and Russian Primitivism: A Charter for the Avant-Garde” (sadarbībā ar Z. S. Stroteri (Z. S. Strother) un Džeremiju Hovardu (Jeremy Howard)).
12.50–14.00 Pusdienu pārtraukums
14.00–14.30Latvijas Dizaina gada balva. Izaicinājumi un secinājumi
Mg. art. Ingūna Elere, Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesore, Latvijas Dizaina gada balvas organizatora – dizaina biroja “H2E” – radošā direktore / Rīga, Latvija
2017. gadā Latvijas Republikas Kultūras ministrijas uzdevumā kopā ar dizaina biroju “H2E” Latvijas Dizaina gada balva tika radīta kā instruments, lai identificētu un izceltu izcilības Latvijas dizainā, tiecoties pēc augstākiem dizaina standartiem un uzrunājot plašu sabiedrību.
Dizaineram ir liela sociālā atbildība. Referātā tiks iezīmēts plašāks jautājumu loks, kas skar dizaina atbildību par vidi, kurā mēs uzturamies, lietām, kuras mēs izmantojam. Balva veicina dizainera izpratni gan par šiem, gan par citiem faktoriem, jo dizains sniedz pieredzi, kas ilgtermiņā ietekmē ikvienu tā lietotāju. Referente uztver dizainu kā starpdisciplināru instrumentu, kas konkrētā telpā, konkrētā laika nogrieznī sniedz noteiktu vēstījumu.
Mg. art. Ingūna Elere ir Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesore, Dizaina biroja “H2E” mākslinieciskā direktore. Beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļu, Latvijas Mākslas akadēmijas Vides mākslas nodaļu. Strādā vides, interjera un izstāžu dizainā, grāmatu un reklāmas dizainā, pedagoģijā. Ieguvusi vairāk nekā 20 Latvijas un starptautisku atzinību un apbalvojumu par muzeju un izstāžu dizainu.
14.30–15.00Lietuvas un Baltijas dizaina odiseja Londonā 1968. gadā
Padomju rūpniecības un tirdzniecības izstrādājumu izstādes ietvaros
Dr. Karolina Jakaite (Karolina Jakaitė), dizaina pētniece Viļņas Mākslas akadēmijā, Dizaina fonda līdzdibinātāja / Viļņa, Lietuva
1968. gada augustā Londonā tika atklāta Padomju rūpniecības un tirdzniecības izstrādājumu izstāde. Tā bija nozīmīgākā izstāde, ko Padomju Savienība togad organizēja ārzemēs. Līdzās galvenajai, kosmosa tematikai veltītajai sadaļai ar Aukstā kara sāncensības zemtekstu īpaša uzmanība tika veltīta “Baltijas republiku” prezentācijai. Lietuvas paviljonu veidoja arhitekts Tads Baginsks (Tadas Baginskas, 1936), Latvijas daļu – arhitekts Ivars Strautmanis (1932–2017), bet Igaunijas – Eha Reitela (Eha Reitel), Kartu Voogri (Kärt Voogre) un Vello Asi (Vello Asi, 1927–2016).
Vairums desmit gadus ilgajā izpētes procesā savākto dokumentu attiecas uz Lietuvas paviljonu. Paviljona stāstu var salīdzināt ar “kosmosa odiseju” – paviljons, eksponētie tehnoloģiju sasniegumi un unikālā dizaina objekti veidoja tādu kā kosmosa kapsulu, kuras misiju pārtrauca neparedzēti politiski apstākļi. Naktī no 20. uz 21. augustu padomju tanki iebruka Čehoslovākijā, un protestu laikā Londonā izskanēja aicinājumi izstādi slēgt. Šie politiskie notikumi ietekmēja vērtējumu, ļaujot mums to no jauna atklāt 50 gadus vēlāk.
Dr. Karolina Jakaite (Karolina Jakaitė) ir dizaina vēsturniece un postdoktorantūras pētniece Viļņas Mākslas akadēmijā, Dizaina fonda līdzdibinātāja. 2012. gadā aizstāvējusi doktora darbu par tēmu “Lietuviešu grafiskais dizains 1950.–1970. gados: starp tautisko un starptautisko”. 2016. gadā žurnālā “Art in Translation” (izdevniecības grupa “Taylor&Francis”) publicēts viņas raksts par Lietuvas paviljonu 1968. gada Londonas izstādē. 2018. gadā bijusi kuratore izstādei Viļņas Nacionālajā mākslas galerijā par 1968. gada paviljonu Londonā (līdzkurators Julijus Balčikonis). Šobrīd strādā pie grāmatas “COLD WAR CAPSULE: Lithuanian Design in London in 1968”, kuru paredzēts izdot 2019. gadā (izdevniecībā “LAPAS” Dizaina fonda paspārnē).
15.00–15.30Nekurienes skaņas: igauņu kinētiskās mākslas un skaņu instalāciju pionieris Karels Kurismā
Igaunijas mākslas ainā Karels Kurismā (Kaarel Kurismaa, 1939) ir īpaši daudzpusīgs autors. Viņa darbībā dažādās izpausmēs parādās skaņa, mūzika, tēlniecība, glezniecība, literatūra, scenogrāfija, monumentālā māksla un dizains. Kurismā nozīme Igaunijas mākslas vēsturē galvenokārt saistīta ar viņa aizsācēja darbu kinētiskās mākslas jomā un tās tradīciju uzturēšanu. Meistara savdabīgā daiļrade kalpo par pamatu Igaunijas skaņu un kinētiskajai mākslai.
Mg. art. Ragne Soosalu (Ragne Soosalu) desmit gadus strādājusi KUMU Mākslas muzejā Tallinā un šobrīd turpina darbu kā freelance kuratore. Beigusi Tartu Universitāti un Igaunijas Mākslas akadēmiju ar maģistra grādu, specializējoties kinētiskās un elektroniskās mākslas vēsturē. 2011. gadā bija līdzkuratore un producente pirmajai un lielākajai elektroniskās mākslas izstādei “gateways. Art and Networked Culture”. Bijusi kuratore izstādēm “Out of Sync. Looking Back at the History of Sound Art” (2013) un “Silence d’Or. Ilmar Laaban and Experiments in Sound and Language”. Kopā ar Anniku Reimu (Annika Räim) bija kuratore izstādei “Kaarel Kurismaa. Yellow Light Orchestra”, kura šobrīd ir skatāma KUMU Mākslas muzejā.
15.30–16.00Polijas 20. gadsimta dizaina pastāvīgā ekspozīcija
Varšavas Nacionālajā muzejā. Pirmā gada pieredze
Mg. art. Kaja Mušiņska (Kaja Muszyńska), Varšavas Nacionālā muzeja Dizaina kolekcijas glabātāja / Varšava, Polija
Kopš 2017. gada decembra Varšavas Nacionālajā muzejā izveidota pastāvīga Polijas dizaina ekspozīcija, kas parāda nozīmīgākos plašam patēriņam ražoto priekšmetu paraugus, tostarp populārus TV un radio uztvērējus, mēbeles, audumus, mājsaimniecības ierīces, kā arī citus izcilus Polijas dizaina piemērus, kas pastāvējuši vienīgi kā skices, modeļi un prototipi, nekad nekļūstot brīvi pieejami. Vienlaikus šie darbi liecina par poļu lietišķās mākslas ievērojamo potenciālu.
Vairāk nekā 600 novatorisku, oriģinālu ikdienas priekšmetu izstādīti hronoloģiskā secībā, akcentējot būtiskākos mākslas un vēstures notikumus – sākot no Zakopanes grupas, Krakovas darbnīcām, mākslinieku kooperatīva “Ład” un “Praesens” grupas modernistiem, cauri pēckara rekonstrukcijas periodam, sociālistiskajam reālismam, poļu atkusnim un modernismam pēc 1956. gada, kad lietišķās mākslas nozare Polijā attīstījās visstraujāk, – līdz labākajiem laikmetīgā dizaina paraugiem.
Atsevišķa uzmanība tiks veltīta industriālā dizaina, bērniem domātā dizaina un etnogrāfiskā dizaina aspektiem. Referente sniegs īsu ieskatu Mūsdienu dizaina galerijas darbībā, pastāstīs, kā tapa Varšavas Nacionālā muzeja jaunā pastāvīga ekspozīcija un kā tā veicinājusi dizaina un lietišķās mākslas popularitātes pieaugumu Polijā.
Mg. art. Kaja Mušiņska (Kaja Muszyńska) ir PhD kandidāte, viena no Varšavas Nacionālā muzeja (VNM) Mūsdienu dizaina galerijas autorēm un kuratorēm. Strādā VNM Mūsdienu dizaina centrā. Akadēmiskās intereses saistītas ar Polijas keramikas vēsturi, īpašu uzmanību veltot 20. gadsimta 2. puses plaša patēriņa produkcijai.
16.00–16.30 Īsas debates, konferences darba noslēgums
Raksta attēlā: Valdis Celms, Arturs Riņķis, Andulis Krūmiņš. Kinētiskā vide “Pasaule” (nav saglabājusies). 1978. Fotogrāfija no Artura Riņķa arhīva
Sālomons fan Rausdāls (Salomon van Ruysdael, ap 1600–1670). Upes ainava. 1642. LNMM kolekcija. Publicitātes foto
Izstāde “Baltijas ozoli” ir Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA (MMRB), Latvijas Universitātes un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” kopdarbs, kas īstenots ar Nīderlandes Karalistes vēstniecības Latvijā un Nīderlandes Mākslas vēstures institūta RKD (Rijksbureau voor Kunsthistorische Documentatie) Hāgā atbalstu. Tas ir stāsts par 16. un 17. gadsimta kuģniecības sakariem ar Nīderlandi vai konkrēti – no Rīgas, Ventspils un Liepājas ostām aizvestajiem ozoliem. No Baltijas tika eksportēts izcilas kvalitātes kokmateriāls, bet Nīderlandē no tā izgatavoja gleznu pamatnes, t.s. paneļus, ko senie meistari apgleznoja. Šobrīd, pēc daudziem gadsimtiem, tie ir miljonus vērti mākslas darbi. 21. gadsimta modernās tehnoloģijas un pētniecības metodes beidzot ļauj apstiprināt to, par ko mēs tikai nojautām: lielo Eiropas muzeju krātuves ir pilnas ar Baltijas ozolu.
Konferenci atklās Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA vadītāja Daiga Upeniece, detalizētāk raksturojot “Baltijas ozolu” projektu kopumā, kas ietver izstādi, zinātnisko konferenci un vairāku nozaru zinātniskās publikācijas.
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Dr. hist. Andris Šnē stāstīs par 16.–17. gadsimta kokmateriālu eksportu no Latvijas teritorijas un Nīderlandi, īpašu uzmanību veltot tam, kā šeit augušie ozoli nokļuva Rietumeiropas mākslinieku darbnīcās.
Sarunas turpinājumā Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorijas vadītājs Dr. biol. Māris Zunde sniegs plašāku komentāru izstādes “Baltijas ozoli” projekta ietvaros pirmo reizi Latvijā veiktajai holandiešu un flāmu glezniecības dendrohronoloģiskajai identificēšanai, kuras laikā tika konstatēta Baltijas ozolu kokmateriāla izmantošana vairāku gleznu pamatnēm.
Zinātniskās konferences pirmo sesiju noslēgs Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Dr. biol. Dainis Edgars Ruņģis, kurš runās par koksnes izcelsmes noteikšanu ar DNS analīzes metodēm – otru novatorisku paņēmienu, kas palīdzēja no cita skatpunkta palūkoties uz Baltijā lielāko holandiešu un flāmu mākslas kolekciju un atklāt jaunu dimensiju tās nozīmībai.
Konferences otrā daļa būs veltīta 16. un 17. gadsimta glezniecības tehniskajiem aspektiem un restaurācijai. Latvijas Mākslas akadēmijas Restaurācijas katedras vadītājs, profesors Andris Začests uzstāsies ar referātu par holandiešu un flāmu glezniecības optiskajām struktūrām.
Noslēgumā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja gleznu restauratore-vecmeistare Nataļja Kurganova iepazīstinās ar Mārtena de Fosa (Marten de Vos, 1532–1603) skolas gleznas “Žēlsirdības alegorija” restaurāciju, kas veikta sadarbībā ar polihromā koka restauratoru Kasparu Burvi, ietverot gleznas pamatnes taisnošanu un vēlāka pārgleznojuma noņemšanu.
Konferences darba valoda: latviešu, ar sinhrono tulkojumu angļu valodā.
Uz konferenci laipni gaidīti visi interesenti! Ieeja brīva. Iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama.
Izstāde “Baltijas ozoli. 16. un 17. gadsimta holandiešu un flāmu glezniecība Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā” ir skatāma Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA Lielajā zālē vēl tikai līdz 30. novembrim.
Projekts īstenots Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros.
KONFERENCES PROGRAMMA:
Konferenci moderē Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA vadītāja Daiga Upeniece
09.30–10.00 Dalībnieku reģistrācija
10.00–10.10Konferences atklāšanas uzruna
Arvīds Ozols,
Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors
10.10–10.40Kāpēc Baltijas ozoli? Projekta saturs un būtība
Daiga Upeniece, Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA vadītāja,
izstādes “Baltijas ozoli” kuratore
10.40–11.10Latvijas ozoli ceļā uz Rietumeiropas mākslinieku darbnīcām:
kokmateriālu eksports no Latvijas teritorijas uz Nīderlandi 16.–17. gadsimtā
Dr. hist. Andris Šnē,
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors
11.10–11.40Baltijas ozolu kokmateriāla izmantošana holandiešu un flāmu vecmeistaru gleznu pamatnēm: dendrohronoloģiskās identificēšanas
pirmais mēģinājums Latvijā
Dr. biol. Māris Zunde, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorijas vadītājs
11.40–12.10Koksnes izcelsmes noteikšana ar DNS analīzes metodēm
Dr. biol. Dainis Edgars Ruņģis,
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks
12.10–12.50 Kafijas pauze
12.50–13.20Ieskats 16. un 17. gadsimta holandiešu un flāmu glezniecības
optiskajās struktūrās
Prof. Andris Začests,
Latvijas Mākslas akadēmijas Restaurācijas katedras vadītājs
13.20–13.50Mārtena de Fosa (Marten de Vos, 1532–1603) skolas
gleznas “Žēlsirdības alegorija” restaurācija
Nataļja Kurganova,
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja gleznu restauratore-vecmeistare
Tuvojoties valsts simtgadei, gatavojamies ieskatīties tās tapšanas procesos. Konferences dalībnieki runās par latviešu rakstnieku uzskatiem, idejām, darbību saistībā ar neatkarīgas Latvijas valsts veidošanu. Referāti atklās, kāda ir mūsu literātu loma valsts tapšanā un tās idejiskās bāzes izstrādē.
Konferences programma:
I sēde – vada Jānis Zālītis
Astrīda Cīrule (Raiņa un Aspazijas vasarnīca, MMA).
Valsts idejas attīstība Raiņa drāmās.
Gundega Grīnuma (Raiņa un Aspazijas muzejs, MMA).
Rainis. No politiskās autonomijas līdz nacionālajai valstij.
Anna Žīgure (rakstniece, tulkotāja, diplomāte)
Senču mantojums.
Kafijas pauze
II sēde – vada Astrīda Cīrule
Jānis Zālītis (Raiņa un Aspazijas māja, MMA).
“Daugavas sargs” Rihards Valdess.
Maira Valtere (Jāņa Akuratera muzejs, MMA).
Jāņa Akuratera uzskati par jaunās Valsts kultūrpolitiku.
Kārlis Skalbe un Latvija. No sapņa līdz bēguļa laivai.
Memoriālo muzeju apvienības rīkots publisks pasākums. Foto un video materiāli tiks publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.
Atskatoties uz Latvijas valstiskuma simtgadi, konferences vadmotīvs ir tradīciju – tradicionālās kultūras, folkloras un tās pētniecības – attiecības ar valsts varu 20. gadsimta gaitā un mūsdienās. Konference pulcēs folkloristus, etnogrāfus, sociologus, vēsturniekus un citu nozaru pārstāvjus – pētniekus, kuri divu dienu laikā nolasīs 21 zinātnisko referātu. Īpaši pievēršoties padomju okupācijas mantojumam, plašais referātos aplūkoto tēmu loks ietver gan nozares vēstures pētījumus, gan folkloras un nacionālās mākslas attiecības, tautas dziedniecību un politisko varu, tāpat arī Dziesmu svētkus, Baltā galdauta svētkus un citas mūsdienu tradīcijas. Tostarp būs klausāma arī sociologa Mārtiņa Kaprāna plenārlekcija par tradicionālisma apdraudētību Latvijas publiskajā telpā, mutvārdu vēstures zinātnieces Ievas Gardas-Rozenbergas stāstījums par holokaustu un romu glābējiem un LU Latvijas vēstures institūta vadošās pētnieces Anetes Karlsones referāts par tautiskā tērpa tradīcijām Padomju Latvijā. Pirmo reizi konferencē viesosies Igaunijas folkloras krātuves pētniece Ave Goršiča (Ave Goršič), kura savā priekšlasījumā aplūkos folkloras kalpošanu valstij un politiskajai ideoloģijai.
Tradīciju un folkloras saistība ar latviešu nacionālo identitāti un ceļu uz Latvijas valsti akadēmiskajā vidē sen vairs netiek apšaubīta. Šogad konferences rīkotāji aicina paskatīties uz pēdējo simts gadu tuvplāniem, – kā šī saistība ir attīstījusies un transformējusies, ko tradīcijas un to pētniecība nozīmē okupāciju laikā un ko – mūsu brīvvalstī. No 1945. līdz 1990. gadam tradīcijas un to pētniecība piedzīvo fundamentālas izmaiņas, kuras nepieciešams pārdomāt no institūciju, nozaru, personu un citām vēstures perspektīvām. Kā šis mantojums var kalpot mūsdienās? Ko tas ir devis vai atņēmis ar tradīcijām saistīto humanitāro zinātņu attīstībai? Vienlīdz nozīmīgi ir mēģināt izprast tradīciju lomu mūsdienās un to attiecības ar valsti, kuras klātbūtne ir vienlīdz būtiska kultūras procesam un pētniecībai. Tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem atbildes meklē šī gada Krišjāņa Barona konferences dalībnieki. Pats pasākums no sākotnes folkloristikā ir izaudzis par nozīmīgu starpdisciplināru notikumu, kur par kopējo problemātiku līdzās folkloristiem diskutē arī vēsturnieki un sociologi, mutvārdu vēstures pētnieki, etnogrāfi, etnomuzikologi un citu nozaru pārstāvji.
Konferenci rīko Latviešu folkloras krātuve Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta paspārnē. Atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, Latvijas Nacionālā bibliotēka, kā arī Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas budžeta apakšprogramma 05.04.00 “Krišjāņa Barona Dainu skapis”.
