Faktiski tieši tāds arī ir izstādes iekārtojums – tāds kā labirints ar dažādiem laikmetīgās mākslas priekšmetiem, iekārtojumiem un veidojumiem, kā būtību un jēgu izstādes skatītājam jāmēģina atšifrēt, turklāt ne vienmēr klāt pievienotie apraksti šo uzdevumu atvieglo. Pozitīvais – bez šaubām visos darbos BIJA kautkāda JĒGA. Negatīvais – ne vienmēr tā bija skaidri nolasāma. Man kā pilnīgi normālam, līdz vājprātam aizņemtam mūslaiku cilvēkam, kurš beidzot ir izrāvies no visu savu ieceru un uzdevumu jūkļa, godīgi sakot, nebija vajadzīgā iekāriena veltīt savu laiku, uzmanību un prāta piepūli, lai atkostu, kā noprotams, «ģeniālo» un, kā likums, līdz galējībai samudžināto mākslinieka ideju. Par laimi, ne visi darbi bija tik advancēti.
Bija arī normāli, bet tādēļ ne sliktāki (patiesībā varbūt pat gluži otrādi), saprotami un konkrēti darbi. Piemēram – Uzbekistānas fotogrāfes un režisores Umidas Akhmedovas fotogrāfiju sērija «Mātes un meitas», kas attēlo Uzbekistānā tik ierasto ģimenes modeli, kur vedeklai zem viena jumta jāsadzīvo ar savu vīra māti. Fotogrāfijās attēlotas jaunas meitenes, nupat laulātas sievas, kopā ar savām vīra mātēm. lielākoties smaidīgas, apmierinātas ar dzīvi, protams, mēs varam tikai minēt, kas ar šīm smaidīgajām sejām notiks pēc pāris gadiem. Fotogrāfijas liek arī aizdomāties par mūsdienu sievietes dzīvi un cik ļoti tā bieži vien atšķiras no jebkāda tradicionālā modeļa. Sievietes agri pamet vecāku māju, nereti ir vientuļas, precas vēlu, un arī pēc apprecēšanās, protams, jaunā ģimene nedzīvo kopā ar vecākiem. Tas būtu dīvaini, ja dzīvotu. Vai sabiedrība no tā iegūst vai zaudē ? Tas nebija vienīgais darbs par sievietes tēmu.
Tikpat vienkārša un pat zināmā mērā muļķīgi naivi aizkustinoša šķita arī Horvātu fotogrāfa Igora Grubiča foto attēlu sērija «Eņģeļi ar netīrām sejām », kas attēlo uz eņģeļu spārnu fona fotografētus ļoti melni nokvēpušus vīriešus, kas, iespējams, reiz bijuši eņģeļi, kas nolaidušies uz zemi, lai palīdzētu cilvēkiem, bet «izlēmuši palikt uz zemes, atsakās no saviem spārniem (no nemirstības) un kļūst par ogļračiem. ». Un šeit, lūk, aprakstā ietverta arī visa fotogrāfiju jēga : « Darba nosaukums uzsver paradoksālo situāciju 20.gs 90.tajos gados – no vienas puses godīgi un strādīgi ogļrači, kas ar tīrām rokām un tīru sirdsapziņu dzīvo uz nabadzības robežas, un no otras puses – politiķi ar netīrām rokām, kuri ar nežēlīgiem līdzekļiem piepilda savu tieksmi pēc varas. » Tas varētu būt kaut kas protestējošām pensionārēm.
Dodamies tālāk, jeb pareizāk sakot, atgriežamies mazliet atpakaļ – aduramies pret Ranas Hamadas “Lielo galdu jeb “iekams tas krīt ir tikai prātīgi mazliet izbaudīt dzīvi””. Mākslas objekta žanrs – performances scenogrāfija. Ja slinkums lasīt garo aprakstu, tad varam tikai minēt, ko īsti tas nozīmē. Ir mākslinieki, kas ļoti rūpējas par to, lai viņu publika domātu. Aprakstā lasu, ka uz galda it kā esot jēdziena “krišana” izvērsums. Paskatos. Vai kaut kas krīt? Kāpēc jākrīt? Tāda kā karte ar viduslaicīgā stilā uzdrukātiem dažādiem paradoksāliem faktiem iz pasaules vēstures. Noslēpums. Mīkla. Teju vai grāmata. Teju vai Umberto Eko “Rozes vārds”. Tikai autore nedod ne mazāko mājienu, kas būtu jāmeklē un kas jāatrod. Tikai šī mīklainā “krišana”. Vienkārši krīt un viss? Un tā nu es, skatītājs, stāvu kā tāds mazulītis, apjucis pretī lielajam labirintam. Prāts mēģina sakombinēt piedāvātos pavedienus. It kā kaut kas ir, bet nekādi nerodas pārliecība, ka saprasts pareizi. Laikam tāda arī bijusi autores doma. Vēlāk bukletā lasu aprakstu: “Galds ir skatuves iekārtojums performance. Tas iezīmē ceļojumu starp tādu praktisku un likumdošanā lietotu jēdzienu kā “imunitāte” un “higiēna” ceļa zīmēm, ved tālāk izplatījuma un zemes – jūras attiecībās, turoties pie zinātniskās fantastikas, ģeopolitisko teritoriju formējumu un robežu šķēršošanas projekcijām.” Vienīgais, ko varu piebilst ir ???
Vai tā bija tā sfinksa, kas mani aprīs pēc nepareizi atminētas mīklas? Vai varbūt sfinksa bija pūce, kuru atradu uzreiz pēc šīm mocībām, dziļā iedobumā aiz Hamadas galda? “ORĀKULS, PŪCE … DAŽI DZĪVNIEKI NEAIZMIEG NEKAD” IR norvēģu mākslinieces Annas Lislegordes divkanālu video instalācija, 11 minūšu gara 3D animācija. Instalācija esot veidota pēc Filipa K. Dika romāna “Vai androīdi sapņo par elektriskajām avīm?” motīviem, un tajā animēta pūce izvērš I-Ching stila monologu. Aprakstā minēts, ka stāstot par dzimumlomām pūce ieņēmusi “feminists, kas runāja mēlēs pozu”. Skaidrs, ka pūce nerunāja mums saprotamā valodā, bet viņas ķermeņa pozas pēc būtības, man personiski tiešām ļoti asociējās ar neirotiski sievieti mazliet pirms menopauzes. Asprātīgs, visai hipnotizējošs darbs, vismaz kaut nedaudz vizuālā māksla tās klasiskā izpratnē. Blakus pūcei vēl kāds konceptuālisma šedevrs – uz grīdas šķietami haotiski (vai varbūt vienkārši haotiski) izmētātas mazāk vai vairāk ģeometriskas, auduma atgriezumus atgādinošas … daļiņas, kas it kā ir tehno mūzikas attēlojums. Austiņās iespējams paklausīties mūziku, kas izmētājumā attēlota, un mēģināt to tur saskatīt. Ja ļoti, ļoti piepūlēsieties, iespējams, tas izdosies. Man neizdevās, bet tas tādēļ, ka es par maz centos. Tas ir latviešu mākslinieces Kristīnes Alksnes un argentīniešu mākslinieka Emanuela Pidre kopdarbs, kas nodēvēts par “Asemblāžu (sešu skaņdarbu pār:kārtošanu)”.
Meksikānis Antonio Vega Makotela ar dažādu mediju palīdzību tika veidojis darbu “Laika apmaiņa”, darba pamatā ir mākslinieka ilgākā laika posmā tapusi sadarbība ar ieslodzītajiem Santa Martas Akatitlas cietumā Mehiko. Mākslinieks cietumniekiem izdarījis dažādus pakalpojumus apmaiņā pret kādu cietumnieka veikumu vai darinājumu, kas tad arī kļūst par izstādes mākslas darbu. Piemēram – “mākslinieks nodziedāja serenādi Ivana mātei, savukārt Ivans apmaiņā uzzīmēja cietuma akustisko karti”. Vai – “apmaiņā pret to, ka mākslinieks klausās kā dzied Čučo brālis, līdzīgi kā viņš pats to agrāk darīja, Čučo stundas garumā dokumentēja katru savu ieelpu un izelpu.” Principā, vērojot šos cietumnieku veikumus, rodas sajūta par to drausmīgo garlaicību, kā iespaidā cilvēki pamazām zaudē realitātes izjūtu un sāk darīt visādas jocīgas lietas. Piemēram – līmēt uz papīra savus un sava mīļākā matus poleana spēles laukuma (kas vienlaikus ir arī cietuma reprezentācija, kā vēstī darba apraksts) formā, vai arī ar pildspalvu pieraksta savus sapņus uz palaga un spilvendrānas. Aprakstā piebilsts, ka mākslinieks cietumnieku veidotos darbus uzskata par saviem, nez kāda dīvaina iemesla dēļ. NU, bet kurš gan nezina, ka tie mākslinieki var būt arī tāda visai dīvaina tauta. Bet jāatzīst, ka cietumnieki nav slinkojuši un savus uzdevumiņus veikuši visai precīzi un centīgi – piemēram, kas to lai zina, uz cik ilgu laiku jābūt notiesātam, lai ar pirkstu izurbinātu Aleksandra Dimā romanu “Grāfs Monte-Kristo”, mēs taču visi zinām, ka romans nav no plānajiem. Vēl šī koncepta ietvaros varēja apskatīt kāda cietumnieka līdzeni rindiņās sakārtotos izsmēķus, kas savākti un šādi sakārtoti apmaiņā pret to, ka mākslinieks noskatās viņa dēla pirmajos soļos. Kopumā darbs ir diezgan interesants, tikai bez apraksta un paskaidrojuma tas neder nekam, savā ziņā tas ir, varētu teikt, literārs darbs.
Visi šie pieminētie darbi ir tikai neliela daļa no visiem, ko iespējams aplūkot Rīgas Mākslas telpā.
Kopumā izstāde bija brīnisķīga, jo ļoti konspektīvā veidā deva nelielu ieskatu tajā, kas notiek vispasaules mākslas pasaulē. Ņemot vērā, ka nekad neesmu bijusi nedz uz Venēcijas, nedz Parīzes, nedz kādām citām biennālēm vai triennālēm, man vismaz radās nojausma par to, kas tajās tā īsti ir apskatāms. Vienīgais, kas man šajā izstādē krita uz nerviem bija tas, ka lielākā daļa darbu bija tik kretīniski sarežģīti – kāda sadistiska iemesla dēļ speciāli līdz galējībai samudžināti (acīmredzot, lai radītu nez kādu “augstās” mākslas sajūtu un iespaidu), ka kļuva man personīgi nebaudāmi. Katrā ziņā es nevaru godīgi apgalvot, ka lielākoties šie darbi man sagādāja īpašu estētisku baudījumu un pārdzīvojumu. Visbiežām mani piemeklēja tas nepatīkamais pārdzīvojums, ko izraisīja nespēja pietiekami raiti un konkrēti tikt galā ar uzdevumu. Jutos kā padumjais skolnieks. Skolotāja (mākslinieks) man kaut ko rāda un uzstājīgi gaida atbildi. Es nevaru atbildēt un tādēļ mokos vainas sajūtu. Mulsi sagaidu, ka skolotāja beidzot pateiks, ko viņa īsti grib no manis, bet skolotāja to tā arī neatklāj. Palieku neziņā. Turklāt darbu izstādē ir tik daudz, ka, lai tos visus aplūkotu un visos iedziļinātos, nepieciešama visa diena vai pat, vislabāk, vairākas dienas. Vairāki darbi ir samērā garas video filmas, bet viens – performance. Protams, var jau būt, ka citi skatītāji ir mazāk slinki par mani, un tajā visā atrada arī kaut ko sev piemērotu.