2020. gada ceturtā ceturkšņa Purvīša balvas 2021 nominanti

Ieva Kraule-Kūna, Elīna Vītola. Artist Crisis Center II-B: Fair Gear. Darbs izstādē “Black Market” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (01.12.2020.–31.01.2021.) projekta “Mākslinieku krīzes centrs” ietvaros. Foto: Ansis Starks. Pateicība: Kim? Laikmetīgās mākslas centrs

* IEVU KRAULI-KŪNU un ELĪNU VĪTOLU par projektu “Mākslinieku krīzes centrs” divu gadu periodā galerijā “Low” un Kim? Laikmetīgās mākslas centrā.

Nominācijas pamatojums: “Ievas Kraules-Kūnas un Elīnas Vītolas projekts “Mākslinieku krīzes centrs” divu gadu periodā piedzīvojis vairākas transformācijas. Ja sākotnēji tas galerijā “Low” sastāvēja no pašu autoru izveidotas telpas un interjera, kur aizgādībā tika ņemtas 16 citu autoru visdažādākā veida radošās neveiksmes, tad tagad tas pārtapis mugursomā, kļūstot par pārnēsājamu “Mākslinieku krīzes centra” versiju.

Ieva Kraule-Kūna, Elīna Vītola. Artist Crisis Center II-B: Fair Gear. Darbs izstādē “Black Market” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (01.12.2020.–31.01.2021.) projekta “Mākslinieku krīzes centrs” ietvaros. Foto: Ansis Starks. Pateicība: Kim? Laikmetīgās mākslas centrs

Uzskatu, ka nomināciju pamato mākslinieču spēja izveidot formā un saturā vienotu projektu, kas divu gadu garumā spējis ļoti trāpīgi uztaustīt mākslas dzīves realitāti un asprātīgi pievērst uzmanību institucionālajam fonam, kas uzbūvēts ap mākslinieku, liekot pārdomāt mākslas veidošanās procesus, kā un kāpēc tiek finansēta māksla, kā arī to, kas nosaka, kurš mākslas darbs tiek parādīts vai neparādīts, nopirkts vai nenopirkts,” izvēli skaidro Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule.

“Meistarīgi darbojoties ar formu un aicinot citus māksliniekus kļūt par radošā dueta projekta līdzautoriem, mākslinieces veiksmīgi paplašina ierastās mākslas teritorijas robežas, gan piedāvājot telpiskus objektus un vides instalācijas, gan veidojot attiecību estētikā balstītas konstrukcijas, gan attīstot sociāli atbildīgu iniciatīvu, kas liek pārjautāt institūciju nozīmi mākslas eko sistēmā,” papildina Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese.

Māris Subačs. Laika ģeometrija. Darbi mobilajā izstādē “Laika ģeometrija” interaktīvajos reklāmas ekrānos Rīgas pilsētvidē Kalnciema ielā 17A, Marijas ielā 2, Pērnavas ielā 11, Brīvības ielā 152, Valdemāra ielā 51 (21.12.–24.12.2020.), mākslinieka Facebook un Instagram vietnē bez laika ierobežojuma. Foto: Druvo Haritonovs

* MĀRI SUBAČU par mobilo izstādi “Laika ģeometrija” interaktīvajos reklāmas ekrānos Rīgas pilsētvidē Kalnciema ielā 17A, Marijas ielā 2, Pērnavas ielā 11, Brīvības ielā 152, Valdemāra ielā 51 (21.12.–24.12.2020.), mākslinieka Facebook un Instagram vietnē bez laika ierobežojuma.

Māris Subačs. Laika ģeometrija. Darbi mobilajā izstādē “Laika ģeometrija” interaktīvajos reklāmas ekrānos Rīgas pilsētvidē Kalnciema ielā 17A, Marijas ielā 2, Pērnavas ielā 11, Brīvības ielā 152, Valdemāra ielā 51 (21.12.–24.12.2020.), mākslinieka Facebook un Instagram vietnē bez laika ierobežojuma. Foto: Druvo Haritonovs

Nominācijas pamatojums: “Māra Subača “Laika ģeometrija” ir projekts, kas apvieno visu to, kas ar mums ir noticis 2020. gadā un pat vēl vairāk. “Laika ģeometrija” pārnes lakonisko Subača plaknes mākslu publiskajā, digitālajā un lietu pasaules telpā. Mākslinieka emblemātiskie vēstījumi, vizuālo zīmju lakoniskums un memetiskie teksti liekas īpaši piemēroti plaša mēroga intervencei. Tos ir viegli pamanīt, bet grūti aizmirst. “Laika ģeometrija” atrisina vienu no vissenākajiem digitālās mākslas jautājumiem – kā panākt to, lai skatītājs atrastu digitālo mākslu, – militāri tiešā veidā. Digitālā māksla pati atnāk pie skatītājiem. Digitālās mākslas interneta un sociālo tīklu ietvara robežas tiek pārvarētas ar aktīvu ielaušanos pilsētas vizuālajā ekoloģijā, izmantojot visagresīvākos mūsdienu vizuālās reklāmas medijus, no kuriem nav iespējams izvairīties, – liela izmēra digitālos ekrānus. Tomēr ir vēl kaut kas, kas būtu jāmin, runājot par Māra Subača mākslu. Māra Subača māksla ir apveltīta ar humānisma lādiņu. Subača māksla mūs uzrunā vērtību dimensijā, cilvēcisko un garīgo vērtību dimensijā, vienlaikus saglabājot pietāti pret mūsu katra individuāli neaizskaramo vērtību suverenitāti,” pauž savu viedokli Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, prorektors studiju un zinātniskajā darbā Dr. art. Andris Teikmanis.

Darja Meļņikova. Palete: Trīskājaina liecība. Darbs izstādē “Black Market” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (01.12.2020.–31.01.2021.) projekta “Palette” ietvaros. Foto: Ansis Starks.
Pateicība: Kim? Laikmetīgās mākslas centrs

* DARJU MEĻŅIKOVU par projektu “Palette” divu gadu periodā izstādē “Black Market” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (01.12.2020.–31.01.2021.)

Nominācijas pamatojums: “Mākslinieces Darjas Meļņikovas eklektiskā instalācija “Palette”, kas savā jaunākajā veidolā skatāma Kim? gada noslēguma izstādē/izsolē, izceļas ar savu viengabalainību un smalkumu detaļās. Pats migrējošās darbu sērijas nosaukums sevī ietver stāstu par dažādu elementu sajaukšanās platformu, kas Darjas gadījumā ir teju desmit gadu laikā rūpīgi izkopta rokraksta rezultāts.

Darja Meļņikova. Palete: Trīskājaina liecība. Darbs izstādē “Black Market” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (01.12.2020.–31.01.2021.) projekta “Palette” ietvaros. Foto: Ansis Starks.
Pateicība: Kim? Laikmetīgās mākslas centrs

Te satiekas atsauces uz vēsturisku mākslas stilu estētiku – izmantojot arhitektūras, interjera un grafiskā dizaina elementus –, kā arī pats mākslinieks un mākslas skatītājs gadījumos, kad instalācija funkcionē kā bārs. Tajā Darja jauc kokteiļus, kā galveno sastāvdaļu piedāvājot tieši savstarpēja dialoga iespējamību. Šādā veidā “Palette” 2020. gada septembrī-oktobrī tika prezentēta Marseļā, Francijā, Manifesta 13 ietvaros. Skulpturālā instalācija, manuprāt, ir izcils piemērs mākslinieka spējai iejusties jaunā pasaules kārtībā (pārprodukcija, robežu sajaukšanās) un nupat trauksmainajā situācijā, kad par visu vērtīgākais ir satikšanās prieks, un izcelt viesmīlību ne tikai kā mākslas, bet arī cilvēcības atlabšanas jauno stratēģiju,” stāsta kuratore Elīna Sproģe.

Gļebs Panteļejevs. Darbi personālizstādē “Hormonija” galerijā “Māksla XO” (15.10.–16.11.2020.). Foto: Renārs Derrings

* GĻEBU PANTEĻEJEVU par izstādi “Hormonija” galerijā “Māksla XO” (15.10.–16.11.2020.).

Nominācijas pamatojums: “Panteļejeva izstāde ir amatnieciski smalki nostrādāts un konceptuāli pamatīgs veikums. Skaidrs, ka hormonu vētras cilvēka rīcību neattaisno. Cilvēks ir morāls un saprātīgs dzīvnieks, kurš regulāri pieņem lēmumus un izvēlas. Un mākslinieks to zina. Tāpēc “Hormonijas” uzstādījums ne vien aicina domāt, bet vadā biezoknī, kurā ir vērts saprast pareizas atbildes,” ekspertu izvēli pamato filozofs Kārlis Vērpe.

Kopumā eksperti šajā periodā nominācijām izvirzīja 6 vizuālās mākslas notikumus, un to vidū bija: Sigitas Daugules personālizstāde “Glezniecība” mākslas stacijā “Dubulti” (13.11.2020.–31.01.2021.); Diānas Tamanes personālizstāde “Rokas stiepiena attālumā” ISSP galerijā (05.11.2020.–09.01.2021.).

EKSPERTI 2019.–2020. GADĀ

Laika posmā no 2019. gada 1. janvāra līdz 2020. gada decembra beigām Purvīša balvas neatkarīgo ekspertu darba grupā strādā: Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule, mākslas zinātniece, izdevniecības “Neputns” galvenā redaktore Laima Slava, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, prorektors studiju un zinātniskajā darbā Dr. art. Andris Teikmanis, filozofs Kārlis Vērpe, galerijas “Careva” dibinātāja un vadītāja Alise Careva. No 2019. gada 1. jūlija ekspertu komandā sākusi strādāt kuratore Elīna Sproģe (mākslas teorētiķa, kuratora Kaspara Vanaga vietā). Savukārt no 2020. gada 1. janvāra Purvīša balvas ekspertiem pievienojās kuratore, mākslas zinātniece, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese, kura nomainīja mākslas zinātnieci, kuratori Ievu Kalniņu.

Ekspertu darba grupa nominantus balvai izvirza reizi ceturksnī.

Saskaņā ar grozījumiem Purvīša balvas nolikumā kopš 2017. gada 1. aprīļa eksperti vērtē izstādes tikai Latvijas ietvaros.

Atbalstot Purvīša balvas 2021 ekspertu iniciatīvu, vietnē ir iespējams iepazīties ar to ekspertu nomināciju pamatojumiem, kuri attiecīgajā ceturksnī pret to publiskošanu neiebilst.

PURVĪŠA BALVA

Purvīša balva ir lielākā un prestižākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā. Tā dibināta 2008. gada janvārī ar mērķi regulāri un sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un izvērtēt izcilāko sniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti un analīzi, sekmēt jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizēt Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām.

Balva tiek pasniegta reizi divos gados. Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu “Solitude”. Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011. gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi “Varbūt”. Trešo Purvīša balvu 2013. gadā ieguva Andris Eglītis par personālizstādi “Zemes darbi”. Ceturtā Purvīša balva 2015. gadā tika piešķirta Miķelim Fišeram par personālizstādi “Netaisnība”. Purvīša balvu 2017 pasniedza mākslinieku kolektīvam – Krišam Salmanim, Annai Salmanei un Kristapam Pētersonam – par izstādi “Dziesma”. Sesto Purvīša balvu 2019. gadā saņēma māksliniece Ieva Epnere par personālizstādi “Dzīvo atmiņu jūra”.

 Purvīša balvas konkursu vizuālajā mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu SIA “Alfor” un SIA “Kultūras projektu aģentūra INDIE”. Purvīša balvas īstenošanā līdzdarbojas aģentūra “P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības” un biedrība “Mākslas platforma”.

Projektu atbalsta SIA “Alfor”.

Fotogrāfes Māras Brašmanes personālizstāde “Atskatoties”

Māra Brašmane. Zaķusala, Rīga, 1971. gads

Izstāde “Atskatoties” ir gluži kā personīgo atmiņu albums, kura tapšanu motivējis konstantais laika ritums, pārmaiņas un liktenīga aizraušanās ar fotogrāfijas mākslu. Māras Brašmanes fotogrāfijas netapa citu acīm, bet kalpoja kā izziņas līdzeklis, lai atklātu sevi, savus sapņus, intereses un arī iemācītos tuvoties cilvēkiem, vienlaikus dokumentējot pasauli sev apkārt un izmaiņas tajā. Izstādē redzamajos darbos atklājas autores mīlestība pret dzīvi un cilvēku, interese par laiku, mirkļa burvību, jaunību, darbu, atpūtu, priekiem, rūpēm un iztikšanu.

Māra Brašmane. Autoosta, Rīga, 1995. gads

Pati autore stāsta: “Esmu dzīvojusi un turpinu dzīvot nemitīgā pārmaiņu laikā. Tas arī ir radījis manu vēlmi iemūžināt šos procesus un visapkārt notiekošās pārmaiņas – kā pilsētā, tā laukos. Laika ritējums atnes ko jaunu, un, tikai atskatoties, es spēju ieraudzīt un salīdzināt, kas ir mainījies, kas iegūts, kas zaudēts. Cik sakopta vai nolaista ir pilsēta, kā mainās lauki noteiktā laika posmā un izpratne par skaisto. Laiki nāk un iet, mainās esošās varas un gaumes, tāpat kā saukļi un aicinājumi, bet par spīti visam mani joprojām interesē dzīve, ļaudis un pilsēta kā mājoklis mums, cilvēkiem.”

Māra Brašmane. Talsi, 1972. gads

Māras Brašmanes vizuālā valoda nepakļāvās tā laika valdošajai mākslinieciskajai stilistikai. Daudz tika fotografēti draugi un tagad sabiedrībā pazīstami cilvēki viņai raksturīgajā dokumentālajā stilā, cenšoties atklāt katra subjekta dvēselisko skaistumu, nevis to pārveidot. Strādājot Rundāles pils muzejā, M. Brašmane aptvēra, cik svarīgi ir dokumentēt. Tādēļ gadu desmitiem krātie kadri, kuri neiederējās laikmeta un klubu pieprasītajos žanros, tika rūpīgi uzglabāti vienīgi sev, atklājot šī materiāla nozīmību pašai autorei. Klusās mazpilsētu ainas, tirgus laukumi, draugu portreti, pilsētas kņada, māju pagalmi – M. Brašmane ir radījusi vienu no autentiskākajiem Latvijas sabiedrības atspoguļojumiem. Šo attēlu kultūras, sociālā un dokumentālā vērtība atklājās vēlāk kā unikālas vēstures liecības par dzīvi Rīgā un dažādās Latvijas mazpilsētās galvenokārt XX gadsimta otrajā pusē.

Māra Brašmane. Vircava, 1980. gads

Izstādē būs redzamas melnbaltās fotogrāfijas, kuras tapušas uz filmas. Laika periods aptver fotogrāfijas no gandrīz pirmās pašas uzņemtās foto filmas līdz pat 2013. gadam, taču lielākā daļa izstādīto attēlu ir tapušas 1960. – 1980. gados. Izstāde atspoguļo trīs posmus Māras Brašmanes dzīvē – mīlestību pret Rīgas pilsētu, darbu Rundāles pils muzejā, un Latvijas lauku reģioni, kuri Rīgā tiks izstādīti pirmo reizi.

Māra Brašmane (1944, Liepāja) ir viena no Latvijā zināmākajām fotogrāfēm. Fotogrāfiju apguvusi pašmācības ceļā jau no 1962. gada. 1984. gadā absolvējusi Rīgas Kultūras darbinieku tehnikuma foto – kino nodaļu. Bijusi Rundāles pils muzeja un Valsts Mākslas muzeja (tagad. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja) fotogrāfe. No 1995. gada pasniedz foto dokumentāciju Rīgas Celtniecības koledžā. Strādājusi galvenokārt melnbaltajā fotogrāfijā, sev raksturīgajā dokumentālajā stilā. 1970./80. gados fotografējusi laikabiedrus neformālā vidē, kā arī veidoja sociāla rakstura reportāžas. No 1964. gada sākuma M. Brašmanes piedalījusies grupu un personālizstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs. Viņas darbi ir bijuši izstādīti izstāžu zālē “Arsenāls”, Kopenhāgenas Pilsētas muzejā, Glāzgovas starptautiskajā mūsdienu mākslas festivālā, Arlas fotofestivālā, Austrijas Mūsdienu mākslas muzejā, Bornmutas Mākslas institūtā, Lielbritānijā, Galerijā “Nr. 1” Bostonā, ASV, un citur. Viņas fotogrāfijas un mākslas darbu reprodukcijas publicētas vairāk nekā 50 grāmatās, albumos un katalogos.

Izstādi atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, SIA “Krāsu Serviss”. Paldies dizaina māksliniecei Ievai Stūrei un informatīvajiem atbalstītājiem.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstāde “Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules”

Izstādes “Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules” reklāmas plakāts. 2020

Izstādē piedalās mākslinieki no trim Baltijas valstīm, Ukrainas, Polijas, Čečenijas, Somijas un Nīderlandes. Viņu darbi pievēršas notikumiem un pieredzēm, kas bieži ir aizmirsti vai ignorēti un izslēgti no oficiālās vēstures, aicinot gan ieklausīties personīgos dzīvesstāstos, gan izzināt plašākus kultūras atmiņas slāņus.

Tiecoties pārvarēt lokālās un nacionālās robežās, projekts rosina domāt par attiecībām starp šīm sarežģītajām vēsturēm, to iespaidu un klātbūtni šodienā caur kopīgas vēstures perspektīvu – veidojot dialogu, saistību un solidaritāti starp dažādām neērtajām vēsturēm, kas bieži uztvertas savstarpēji izslēdzošās vai konkurējošās pozīcijās.

Kādas sekas padomju un postpadomju koloniālā politika 20. un 21. gadsimtā atstājusi uz individuālām dzīvēm un veselām nācijām? Par tagad aizmirsto Afganistānas karu, kurā pret savu gribu tika ierauti daudzi padomju republiku, t.sk. Latvijas, iedzīvotāji, atgādina māksliniece Vika Eksta. Par Čečenijas kara vardarbību runā Aslans Goisums (Aslan Ġoisum).

Izstāde izgaismo arī bieži noklusēto sieviešu pieredzi – caur stāstījumiem par viņu līdzdalību brīvības cīņās, kā Zuzannas Hercbergas (Zuzanna Hertzberg) portretētās sievietes, kuras piedalījās Spānijas pilsoņu karā, par traģiskām deportāciju pieredzēm, ko caur animāciju atdzīvinājis Ūlo Pikkovs (Ülo Pikkov). Jānas Kokko (Jaana Kokko) filma atsedz sieviešu ikdienas pieredzi, kas mijas ar atmiņām par okupācijas laiku un romu genocīdu, – autore pievērsusies šai vēsturei, pētot rakstnieces Hellas Vuolijoki dzīvesstāstu Valgā un Valkā.

Ekspozīcijā redzamie darbi izceļ arī t.s. pēcatmiņas pieredzi, jo pagātnes traģēdijas dzīvo arī nākamajās paaudzēs, to sajūtu un “ķermeņu atmiņās”, kas turpinās caur vecāku un vecvecāku stāstiem. Šie darbi atsedz saikni starp ķermeni un vidi: ķermenis kļūst par vietu, domājot par mākslīgi izraisītā bada golodomora neaptveramo mērogu Lias un Andrija Dostlijevu (Lia Dostlieva, Andrii Dostliev) interpretācijā. Ūlo Pikkova animācijā sen pamestu māju ābeļdārzs atceras cilvēkus un to piederību vietām, no kurām viņi vardarbīgi tika atrauti.

“Kāda ir mūsu ikviena iesaistītība šajās pagātnēs?” vaicā māksliniece Paulīna Puķīte (Paulina Pukytė), liekot reflektēt par pagātnes un nākotnes līdzāspastāvēšanu, par apspiestas un “nepārstrādātas” vēstures atkārtošanos. Kā domāt par tām šodien, kad totalitāro ideoloģiju ir nomainījis neoliberālais patērētājkapitālisms, kas arī manipulē ar mūsu vēlmēm un brīvo gribu? Kā mēs varam saprast attiecības starp koloniālismu, padomju sociālismu un kapitālismu?

Kvīnsijs Gario (Quinsy Gario) pārjautā: vai Latvijas vēsturiskā saistība ar koloniālo pagātni caur Kurzemes hercogistes īslaicīgajām kolonijām 17. gadsimtā ir uztverama kā nācijas pašapziņas faktors – kā tas nereti interpretēts dažādos kultūras darbos, lugās un filmās – vai tomēr kā daļa no vardarbīgās globālās koloniālisma vēstures?

Vika Eksta. Dzeltenais krekls (Sovhoza “Grāveri” jaunieši Draudzības kurgāna svētkos 1978. gada jūlijā). Arhīva materiāli

Izstāde notiek starptautiska un starpdisciplināra projekta “Izzināt sarežģīto pagātni” ietvaros, kas pievēršas jautājumiem par neseno pagātni un tam, kādu iespaidu šī pagātne atstājusi Baltijas reģionā un tā kaimiņvalstīs. Projekts tiecas attīstīt sadarbību un sinerģiju starp māksliniekiem, kuratoriem un pētniekiem, kuri, analizējot nesenās pagātnes neērto mantojumu, meklē jaunas pieejas un veidus tā izzināšanai un noklusējumu pārvarēšanai.

LATVIJAS LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS CENTRS

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC), starptautisku un nacionāla mēroga mākslas notikumu kurators un producents, ir lielākā Latvijas laikmetīgās mākslas institūcija. Kopš 1993. gada tas pēta un veido laikmetīgās mākslas procesus Latvijā un starptautiski, lai provocētu kritisku refleksiju par mūsdienu sabiedrības jautājumiem. Starp LLMC pazīšanās zīmēm ir vērienīgākais ikgadējais laikmetīgās mākslas notikums Latvijā – festivāls “Survival Kit”, laikmetīgās mākslas izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Hardija Lediņa gads un Latvijas pārstāvniecība tādos starptautiskos notikumos kā Kochi-Muziris biennāle, Venēcijas mākslas biennāle, Sanpaulu biennāle, “Manifesta”, Raumas laikmetīgās mākslas biennāle u.c. LLMC uztur vienīgo Latvijas laikmetīgās mākslas arhīvu.

Plašāka informācija mājaslapā.

Izstāde ciklā “Āzijas mākslas stāsti”. Japānas Sacumas keramikas pāra vāzītes

Izstādē aplūkojamie priekšmeti izgatavoti Japānas Meidži periodā (1868–1912). Tas ir laiks Japānas vēsturē, kad mainījās politiskais un kultūras stāvoklis valstī. Japāna pēc vairāk nekā 200 gadu noslēgtības atvēra robežas un strauji kļuva par modernu, industriālu un savā veidā rietumniecisku valsti. Šajā periodā Sacumas keramika ieguva lielu popularitāti Eiropā un Amerikā. Uzskata, ka tā tika speciāli radīta, lai apburtu rietumnieku. Varētu teikt, ka tas izdevās, jo apbrīnas vērti Sacumas keramikas paraugi aplūkojami gandrīz ikvienā mākslas muzejā Rietumos.

Izteikta forma, ziloņkaula tonis, smalka glazūras krakelūra un virtuozs gleznojums – tie ir tikai daži apzīmējumi, kas raksturo šo Japānas eksporta keramikas veidu. Sacumas eksporta keramika 20. gadsimta sākumā kļuva par vienu no iemesliem, kāpēc Rietumos aizsākās tā saucamais japānisms, kas ietvēra eiropiešu aizrautību ar Japānas mākslu, tās atdarināšanu un dažādu elementu pārņemšanu Rietumu kultūrā. Aplūkojot divas eksponētās Sacumas keramikas vāzītes, atrodamas atsauces uz šīm ietekmēm. Traukus rotā īrisi, kas bija būtiski ne tikai Japānas kultūrā, bet arī plaši izmantoti kā motīvi jūgendstilā. Jūgendstils 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bija viens no mākslas stiliem, ko ietekmēja Japānas māksla.

Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA izstāžu cikls “Āzijas mākslas stāsti” rosina atklāt un izprast noteiktu mākslas darbu sižetus, tehnikas, funkcijas, to filozofisko, reliģisko, estētisko un kontekstuālo nozīmi. Āzijas māksla vienmēr ir fascinējusi Rietumu skatītāju ar savu neparastumu, formas un funkcijas dažādību un tikai Āzijas kultūrām raksturīgo estētisko uztveri. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Āzijas mākslas kolekcijā glabājas vairāki tūkstoši mākslas darbu no tuvākām un tālākām Āzijas zemēm, taču Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA Austrumu galerijā eksponēta tikai daļa no tiem. Cikla ietvaros, eksponējot vienu mākslas darbu vai priekšmetu grupu, atklāsim šos neparastos stāstus, kas bieži paliek nepamanīti.

Teksts: Kristīne Milere

Plašāka informācija mājaslapā.

Raksta attēlā: Vizuālā identitāte izstādei “Japānas Sacumas keramikas pāra vāzītes” ciklā “Āzijas mākslas stāsti”. Dizaina autore: Kristīne Jansone.

Noslēgusies Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2020

Īu Susiraja, “Pašdarināta anarhija”, 2019. Izstāde “Wunderkammer” @ Latvijas Fotografijas muzejs
Foto: Juris Rozenbergs. Izstāde “Izredzes” @ Galerija “Alma”

 

Foto: Juris Rozenbergs. Izstāde “Izredzes” @ Galerija “Alma”

Novembrī noslēdzies starptautiskais laikmetīgās mākslas notikums Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2020. Šogad biennāles norises laiku spēcīgi ietekmēja pandēmijas izraisītie apstākļi, taču organizētājiem ciešā sadarbībā ar partneriem izdevās saglabāt visu plašo norišu spektru. Biennālē šogad piedalījās vairāk nekā 60 dalībnieku no 13 valstīm, reflektējot par fotogrāfijas jēdzienu mūsdienās, kā arī digitālā laikmeta mantojumu un tā ietekmi uz mūsu uztveri, domāšanu un attēlu kultūru kopumā.

Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 programmu vadītāja Inga Brūvere par šā gada programmu: “Rīgas Fotogrāfijas biennāles programma šogad ir izvēlējusies pievērsties realitātes arheoloģijai, kas līdztekus ierastai metodei – pētīt dažādus pagātnes slāņus, apskatīja arī mūsdienu – digitālā laikmeta mantojumu. Attēls kā viens no informācijas nesējiem mūsdienās lielā mērā ir zaudējis savu dokumentāli reprezentējošo funkciju un ieiet jaunā attīstības posmā. Realitātes jēdziens arvien vairāk kļūst abstrakts.  Brīžiem mēs vairs nespējām atšķirt fikciju no realitātes un realitāti no fikcijas. Tehnoloģiju laikmetā arvien aktuālāks kļūst jautājums – kādu mantojumu mēs atstāsim nākamajām paaudzēm?”

Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 norises bija skatāmas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā bibliotēka, Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa”, Latvijas Fotogrāfijas muzejā, Galerijā ALMA, ISSP Galerijā, Rīgas pilsētas sabiedriskā transporta pieturvietās, grāmatnīca un bārā “Bolderāja”, Kinoteātrī “Kino Bize”, Cēsu Izstāžu namā.

Savukārt 6. novembrī Daugavpils Marka Rotko centrā atklāto Ķīnas mākslinieka Siliana Ma personālizstādi “Svārstības no nekārtības uz kārtību” varēs skatīt līdz pat 2021. gada 10. janvārim. Izstāde tiek organizēta 3. starptautiskā fotogrāfijas simpozija ietvaros, Daugavpils Marka Rotko centram sadarbojoties ar Rīgas Fotogrāfijas biennāli. Izstādē skatāmās darbu sērijas tapušas pēdējo trīs gadu laikā; tajās risināto tēmu spektrā ir politika, identitāte un tehnoloģijas, reflektējot par fotogrāfijas uzņemšanu kā paradoksālu darbību, kas reizē pierāda un apgāž vienlaicīgas esamības pieredzi.

2021. gadā norisināsies Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT programma, kas jau ierasti biennāles starpgados pievērš uzmanību Baltijas, Ziemeļvalstu un citu Eiropas valstu jaunajiem māksliniekiem, kas vēl ir savas radošās karjeras sākumā, iepazīstinot ar jauniem un perspektīviem autoriem. NEXT programma nodrošina redzamību un platformu, lai mākslinieki varētu pieteikt sevi plašākā kontekstā.

Rīgas Fotogrāfijas biennāle ir starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas fokusējas uz vizuālās kultūras analīzi un māksliniecisku reprezentāciju. Biennāles tematika aptver jautājumus no kultūras teorijas līdz aktuāliem sociālpolitiskiem procesiem Baltijas un Eiropas reģionā, tiecoties fiksēt un mākslas festivāla formātā piedāvāt kopīgi izprast pasaulē notiekošās pārmaiņas, kuras mums nepieciešams ne tikai redzēt, bet arī iztēloties, tulkojot mūsdienās tik sarežģīto un piesātināto vizuālo valodu jēgpilnās attiecībās − starp ikdienu, kameras objektīvu, vēstures materiālu, laikmetīgo mākslu, tehnoloģijām un nākotni. Pirmā Rīgas Fotogrāfijas biennāle norisinājās 2016. gada aprīlī.

Pateicamies visiem sadarbības partneriem 2020. gadā!

Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienība, Izstāžu zāle “Rīgas mākslas telpa”, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Galerija ALMA, ISSP Galerija, Latvijas Fotogrāfijas muzejs, Marka Rotko mākslas centrs, Cēsu Izstāžu nams, bārs, grāmatu veikals “Bolderāja”, Kino Bize, JCDecaux Latvija, Adama Mickeviča Institūts (PL), Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā, Goethe-Institut Riga, Francijas institūts Latvijā, Somijas, Zviedrijas, Šveices, Igaunijas un Polijas vēstniecības Latvijā, Fotogrāfijas arheoloģijas fonds  (PL), LG Electronics Latvia, Rixwell Hotel, Lux Express, Tipogrāfija “Adverts”, Hibnerstudio, Valmiermuižas alus darītava, Kokmuižas alus, Arterritory, LSM, Satori, žurnāls “IR”, Punctum, Literatūra ir menas (LT), Latvijas Radio, Radio NABA.

Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi

Izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” reklāmas plakāts. 2020

Jau vairākas dekādes nostiprinājies viedoklis, ka pasaules vēstures rakstīšanas gaitā sieviešu pieredzes tiek “izlaistas” dominējošo patriarhālo un heteronormatīvo sabiedrības struktūru ietvarā. Arī globālie sociālpolitiskie procesi šobrīd, īpaši pandēmijas izgaismoti, norāda uz nepieciešamību mainīt ierasto skatījumu uz pasaules kārtību, veidojot atvērtāku, iekļaujošāku un līdztiesīgāku sabiedrību. Neraugoties uz aktīviem mēģinājumiem mainīt iesīkstējušo tradīciju, aizvien nākas radīt jaunas zināšanas, kas izgaismotu ignorētos stāstus. Kādēļ joprojām aizmirstam un marginalizējam sieviešu sasniegumus?

Pārdomājot Latvijas un Austrumeiropas 20. gadsimta otrās puses vēsturi, ko iezīmē padomju periods un tā kultivētā ilūzija par “dzimumu vienlīdzību”, izstāde piedāvā nesenās pagātnes interpretācijas iespējas, vēršoties pret pieņemtajām hierarhijām vēstures naratīvu veidošanā. Projekts izceļ dažādas mākslinieciskās prakses, faktus, atmiņas, cilvēciskās un estētiskās vērtības, kas var paskaidrot ne tikai mākslinieču pozīciju un ietekmi sociālā un kultūras ainā, bet arī atklāt jaunus mūsu vēstures stāstus.

Ruta Kreica. 1970. gadi. Māras Brašmanes arhīvs. Foto: Māra Brašmane

Šīs izstādes kodols ir mākslinieces Rita Einberga (1921–1979), Laima Eglīte (1945), Maija Eliase (1924–1991), Mudīte Gaiševska (1935), Ruta Kreica (1946), Rasa Kalniņa-Grīnberga (1936) un Olga Neimane-Kateņeva (1908–2001). Katra pārstāv atšķirīgas mākslinieciskās stratēģijas, kas saistītas gan ar alternatīvo kultūru un centieniem dažādot mākslas valodu, gan oficiālās mākslas scēnas radošo interešu diapazonu. Savukārt domājot par feminisma un dzimtes aspektiem šodienas kontekstā, izstādei jaundarbus veidojušas mākslinieces Anni Puolakka (FI) un Marta Trektere, Evita Goze, Rasa Jansone, Liliana Piskorska (PO).

Liliana Piskorska. Avotu grāmata Nr. 9. Narcissas Žmičovskas portrets. 2020. Mākslinieces īpašums

Izstādes projekts ir kolektīvās pētniecības iniciatīva, kas vieno desmit pētniekus un māksliniekus ar mērķi apzināt pieejas tam, kā un ko mēs varam mācīties, ja dalāmies zināšanās, prasmēs un iemaņās, tādējādi vēršot uzmanību līdztiesības un solidaritātes jautājumiem vēsturiskā un mūsdienu perspektīvā. Kādi vienoti apsvērumi vai apstākļi veicina kopā darbošanos? Kādas ir dažādās pieejas zināšanām par mūsu pagātni, ko varam iegūt šādā veidā?

LATVIJAS LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS CENTRS

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC), starptautisku un nacionāla mēroga mākslas notikumu kurators un producents, ir lielākā Latvijas laikmetīgās mākslas institūcija. Kopš 1993. gada tas pēta un veido laikmetīgās mākslas procesus Latvijā un starptautiski, lai provocētu kritisku refleksiju par mūsdienu sabiedrības jautājumiem. Starp LLMC pazīšanās zīmēm ir vērienīgākais ikgadējais laikmetīgās mākslas notikums Latvijā – festivāls “Survival Kit”, laikmetīgās mākslas izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Hardija Lediņa gads un Latvijas pārstāvniecība tādos starptautiskos notikumos kā Kochi-Muziris biennāle, Venēcijas mākslas biennāle, Sanpaulu biennāle, “Manifesta”, Raumas laikmetīgās mākslas biennāle u.c. LLMC uztur vienīgo Latvijas laikmetīgās mākslas arhīvu.

Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā

Baltijas valstis – Lietuva, Igaunija un Latvija – kļuva par neatkarīgām republikām īsi pēc Pirmā pasaules kara beigām. Atzīmējot šo valstu simtgades, izstāde “Nepieradinātās dvēseles” piedāvā iepazīt simbolismu Baltijas mākslā no 19. gadsimta 90. gadiem līdz 20. gadsimta 30. gadiem. Projekta mērķis un galvenā ideja ir parādīt, ka topošā Baltijas valstu māksla atradusies profesionāli augstā līmenī, un tās rakstura īpatnības iekļaujas kopējā Eiropas mākslas sniegumā. Simbolisms, kas dzimis Francijā 19. gadsimta otrajā pusē, iespaidoja visu Eiropas kultūru, arī Baltijas mākslas kopainu.

Rūdolfs Pērle (1875–1917). Dzīves ceļš. 1916. Audekls, eļļa.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija, Rīga. Foto: Normunds Brasliņš

Eiropas simbolisms un apziņas emancipācija, ko tas iemieso, Baltijas valstīs ir cieši saistīti ar to brīvību. Ekspozīcija iezīmē ietekmju un pretošanās spēles, caur kurām mākslinieki attīstīja savai pasaules izjūtai atbilstošu izteiksmes valodu. Smeļoties tautas kultūrā, folklorā un vietējās pasakās, kā arī unikālajās dabas ainavās, tapa mākslas darbi, kuriem piemita patiesa oriģinalitāte. Šī virziena tēmu loks, kas ietver mitoloģijas, folkloras, fantāzijas, sapņu un vīziju pasauli, dekadences noskaņas, uzskatāmi atspoguļojas izcilo latviešu mākslinieku Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Johana Valtera, Riharda Zariņa, Gustava Šķiltera, Teodora Zaļkalna, Pētera Krastiņa, Rūdolfa Pērles, Teodora Ūdera, Aleksandra Romana, Sigismunda Vidberga darbos. Savukārt Lietuvu izstādē pārstāv tādi spilgti simbolisma klasiķi kā Mikalojs Konstantīns Čurļonis (Mikalojus Konstantinas Čiurlionis), Ferdinands Ruščics (Ferdinandas Ruščicas / Ferdynand Ruszczyc), Petrs Kalpoks (Petras Kalpokas), Staņislavs Jarockis (Stanisław Jarocki), bet Igauniju – Kristjans Rauds (Kristjan Raud), Oskars Kalliss (Oskar Kallis), Konrāds Megi (Konrad Vilhelm Mägi) un citi.

Janis Rozentāls (1866–1916). Gaismas pils. Skatuves priekškara mets Rīgas Latviešu biedrības namam. 1909. Papīrs, pastelis. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija, Rīga.
Foto: Normunds Brasliņš

Izstādes “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā” ģenerālkurators un tās koncepcijas autors ir Rodolfs Rapeti (Rodolphe Rapetti, Francija) – plaši pazīstams Eiropas simbolisma pētnieks, kurš ilgstoši interesējas par Baltijas mākslu. Vērienīgo motīvu un rokrakstu panorāmu ekspozīcijā veido vairāk nekā 160 eksponāti no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM, Rīga), Igaunijas Mākslas muzeja (Tallina), Tartu Mākslas muzeja (Tartu), Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja (Viļņa), M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja (Kauņa) krājuma un privātkolekcijām. Arī Rīgā par projekta vizuālās identitātes zīmi, tāpat kā tas bija Parīzē, izvēlēta izcilā latviešu vecmeistara Johana Valtera (1869–1932) glezna “Zemnieku meitene” (ap 1904). Apskaidrotais meitenes tēls simbolizē nacionālās pašapziņas pacēlumu un radošo garu, kas pirms simts gadiem īstenojās trijās neatkarīgās valstīs – Lietuvā, Igaunijā un Latvijā.

Konrāds Megi (Konrad Vilhelm Mägi, 1878–1925). Norvēģu meitenes portrets. 1909. Audekls, eļļa. Tartu Mākslas muzeja kolekcija, Tartu. Publicitātes foto

2018. gadā – izstādes norises laikā Parīzē – Baltijas muzejnieku ansamblis nonāca pie slēdziena, ka projekts jārāda arī pašu mājās, un vienojās to turpināt trijās galvaspilsētās. Pēc Orsē muzeja ekspozīcija ar lieliem panākumiem tika parādīta Igaunijas Mākslas muzejā KUMU Tallinā (11.10.2018.–03.02.2019.), izstādes nākamā eksponēšanas vieta bija Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja Nacionālā mākslas galerija Viļņā (25.07.–11.10.2020.). Maršrutu noslēdz Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Rīgā (21.11.2020.–21.02.2021.). Katrs no kaimiņvalstu muzejiem piedāvā savu skatījumu un zinātniskās kapacitātes pienesumu.

Ģenerālkurators Rodolfs Rapeti, kurš patlaban pilda Kompjēņas un Blerankūras piļu un nacionālo muzeju direktora pienākumus, joprojām attālināti turpina strādāt ar šo projektu, interesējas par izstādes tapšanu un pēc nepieciešamības apstiprina izmaiņas. Tā kā katrs muzejs uz Parīzes izstādes pamatkoncepcijas bāzes veidojis lokāli adaptētu ekspozīcijas dizainu un vizuālo tēlu Baltijas simbolisma sāgā, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs pievieno “Rīgas akcentu” Orsē muzeja versijai un, saglabājot tās kodolu, papildina ar savu noskaņu un nokrāsu. Rīgā top jauna izstādes ekspozīcijas interpretācija. Tās dizaina autore ir Ineta Sipunova, kas strādā kopā ar projekta konsultantu un Baltijas simbolisma scenogrāfijas autoru Orsē muzejā Flavio Bonučelli (Flavio Bonuccelli).

Izdevniecībā “Neputns” top katalogs latviešu un angļu valodā, paralēli izstādei tiek plānota plaša pasākumu programma. Viens no nozīmīgākajiem notikumiem būs starptautiska zinātniskā konference “Eiropas simbolisms un Baltijas valstu identitāte”. Tajā aicināti piedalīties lektori no Francijas un Baltijas valstīm, kuri bija iesaistīti izstādes koncepcijas veidošanā un kataloga izstrādē, kā arī piedalījās dažādās profesionālajās diskusijās, gatavojot projekta zinātnisko pamatu. Mākslas vēstures diskurss lekcijās, pasākumos, tikšanās tiks papildināts ar plašāku kontekstu, ietverot mūziku, literatūru, kultūras izpausmes un sociālo skatījumu.

Janis Rozentāls (1866–1916). Arkādija. Ap 1910. Audekls, eļļa.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija, Rīga. Foto: Normunds Brasliņš

“Noslēdzot projekta prezentāciju Rīgā, varam secināt, ka arī šajā aspektā mēs esam savā veidā izredzētie, jo kā vienota komanda spējām pievērst uzmanību Baltijas valstīm gan kultūras, gan politiskajā un diplomātiskajā līmenī, neatstājot vienaldzīgus izstādes apmeklētājus Parīzē, Tallinā, Viļņā un Rīgā. Mēs esam devuši savu ieguldījumu, atklājot Baltiju Francijai un Eiropai un vienlaikus pierādot paši sev, ka spējam kopā piepildīt jaudīgas idejas. Lorānsa Dekāra vairākkārt atgādināja, ka Eiropa ir vienota ne tikai politikā, bet arī kopīgu kultūras vērtību radīšanā. Šī pārliecība, kas ir viens no Orsē muzeja izstāžu politikas stūrakmeņiem, ļāva parādīt, ka mazzināmās Baltijas mākslinieku devums līdzās pazīstamu meistaru darbiem pieder vienotajam Eiropas kultūras mantojumam. Varam piebilst, ka ar savu “nepieradināto dvēseļu” sentimentu mēs esam sevi apliecinājuši kā savdabīga Eiropas kopīgo vērtību daļa. Šajā kultūras dialogā atklājās Baltijas valstu savdabība, kuras tieši šobrīd kā vienots ģeopolitisks veselums no jauna sāk apzināties savas kopības priekšrocības un radošās dvēseles spēku,” stāsta projekta vadītāja, LNMM Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Dr. art. Ginta Gerharde-Upeniece.

Teksts: Ginta Gerharde-Upeniece

VESELĪBAS UN DROŠĪBAS PASĀKUMI MUZEJĀ:

  1. Lūdzam neapmeklēt muzeju, ja Jums ir elpceļu infekcijas slimības simptomi, noteikta pašizolācija, mājas karantīna vai stingra izolācija. Muzejam ir tiesības personām ar elpceļu infekcijas slimības pazīmēm liegt ieeju muzejā un aicināt tās atstāt muzeju.
  2. Ikvienam muzeja apmeklētājam no 13 gadu vecuma obligāti jāvalkā sejas maska vai sejas vairogs (vizieris).
  3. Muzejs rekomendē veikt bezkontakta norēķinus vai izmantot maksājumu kartes, kā arī reģistrēties lietotnē Mobilly, lai ērti un ātri iegādātos biļetes telefonā.
  4. Lūdzam ievērot 2 metru distanci no citiem apmeklētājiem un muzeja darbiniekiem.
  5. Aicinām rūpēties par roku dezinfekciju. Muzejs nodrošina virsmu, izmantoto materiālu un aprīkojuma dezinfekciju.
  6. Nodarbību laikā lūgums lietot tikai personīgos darba instrumentus un materiālus (krītiņus, zīmuļus, dzēšgumijas, spilvenus sēdēšanai).
  7. Aicinām iepazīties ar vispārīgajiem piesardzības pasākumiem LNMM apmeklējumam mājas lapas sadaļā COVID 19.