LIETU STĀSTI ANTIKVARIĀTĀ “MONOGRAMMA”

Kāpēc cilvēkus pievelk vecas lietas? Runa nav par kolekcionāriem – šie ļauži ir īpaša suga, par viņiem varbūt citreiz. Vienkārši – vecus priekšmetus ir patīkami paņemt rokās, aptaustīt, kaut vai tikai aplūkot – arī tad, ja nav vēlēšanās tos iegūt savā īpašumā. Par to Mums Patīk pārliecinājās antikvariātā Monogramma, kas atrodas uz Krišjāņa Valdemāra un Dzirnavu ielas stūra. „Monogramma” – tās ir divas nelielas telpas, kas pieblīvētas visvisādām vecām mantām tik ļoti, ka jāuzmanās, lai kāda trauku kaudzīte, grāmatu grēdiņa vai kas cits netiktu aizķerta ar somu. Priekšmetu ir daudz, tie ir no atšķirīgiem laikposmiem un dažādām valstīm, vērtīgas lietas samājo ar visādiem niekiem, tāpēc vismaz sākumā noorientēties nudien nav viegli. Antikvariāta apmeklējums prasa laiku – jāizurķē kārbas un kastes, jāizpēta vitrīnas, jāizšķirsta vecie albumi, jāpārlūko grāmatplaukti, bet tā ir patīkama nodarbošanās. Ja ne citādi – rodas priekšstats, starp kādiem priekšmetiem dzīvojuši mūsu senči.

antikv_25Antikvariāta īpašniece un vadītāja Ieva Dzērve stāsta, ka ar biznesu sākusi nodarboties jau deviņdesmitajos gados, bet allaž gribējies „kaut ko mazu un aptveramu”. Tā arī radusies “Monogramma”, kas gan visupirms atradusies cituviet – iepretī Mākslas Akadēmijai.  Ievai no sākta gala visriņķī bijuši veci priekšmeti. Viņas vecāki apprecējušies 1940. gadā, tēvs bijis ārsts, interesējies par glezniecību, tāpēc mājās bijušas gan gleznas, gan daudz pirmskara lietu. Sākumā Ieva bijusi iecerējusi veidot gleznu galeriju, tomēr izšķīrusies par antikvariātu. Taču arī patlaban “Monogrammā” gleznu nav mazums, turklāt visi autordarbi – gan vecmeistari, gan mūsdienu gleznotāju darbi. Ieva vairākkārt uzsver, ka ne naudas izteiksmē ne par kādām konstantām vērtībām neesot iespējams runāt – jebkura antikvāra priekšmeta cenu nosaka tirgus. Pat ja priekšmets ir unikāls, var izrādīties, ka to nevienam nevajag.  Antikvariātā ir parādījušās gan Vilhelma Purvīša, gan Kārļa Miesnieka, gan Jaņa Rozentāla gleznas – tās tiekot pārdotas teju acumirklī par daudziem tūkstošiem. Patlaban no zināmākiem vecmeistariem apskatāma Ugas Skulmes ainava (cena – 1600 eiro), kas jau labu laiku gaidot pircēju. Vēl – Oto Pladers un Eduards Metuzāls, kurš savulaik kopā ar Raini un Aspaziju mitis Šveicē. Ir arī citu autoru gleznas, kurās laika gars gan jūtams, bet mākslinieku vārdi kaut ko izteiks vien labiem mākslas vēstures zinātājiem. Pie pretējās sienas – kas stipri mūsdienīgāks: Ilmāra Blumberga deviņdesmitajos gados veidotā grafika no „mitoloģiskā” cikla „Viss ir viens”. Atrodas arī kāds neuzkrītošs kuriozs – maza jūras ainava. Knapi samanāms paraksts vēsta, ka gleznas autors esot ne vairāk un ne mazāk kā Aivazovskis. Kā tad, „tas pats” Ivans Aivazovskis, nelaime vien tā, ka glezna ir nevis oriģināls, bet kopija, taču arī ar antikvāru vērtību, jo tapusi 20. gadsimta sākumā.

antikv_24„Kad atvēru antikvariātu, laba draudzene teica: „Uz ko tu ceri? Pa dienu ienāks daži veci babuļi, un arī tie diez vai ko nopirks,”” turpina Ieva. Izrādās, viss noris gluži pretēji. Lai arī Mums Patīk paveicās ietrāpīt tukšā brīdī, kad stundas laikā ienāca vien četri pieci apmeklētāji un neviens netraucēja rakņāties pa mantu kaudzēm, parasti antikvariāts esot ļaužu pilns. Kas ir pircēji? Lielākoties – cilvēki spēka gados. Ir kolekcionāri, kas lieliski apzinās, ko meklē, un, ja atrod, uzreiz saprot, ko īsti atraduši. Ir tūristi, kas mēdzot būt stipri cimperlīgi un kuriem noteikti vajagot souvenirs from Riga, bet tādus, kas cenā nepārsniedz piecus eiro. Bezmaz atsevišķa pircēju kategorija – ļauži, kas grib kādu lietu tikai tāpēc, ka tā ir skaista. Gan jāpiebilst, ka skaistums ir relatīvs jēdziens, un nu jau savdabīgs nostalģisks valdzinājums piemīt savulaik pagalam kičīgiem priekšmetiem. Interesanti, ka patlaban daudzi sāk aizrauties ar padomju laika lietām. Tostarp Ieva rāda plastmasas papīrnazi ar uzrakstu Луганск, kādus padomju laikā grāmatbodēs varēja nopirkt par pārdesmit kapeikām. Vai tiešām kādam to varētu savajadzēties? Jā, izrādās, jau ir cilvēki, kas kolekcionē arī šādus priekšmetus. Cita grupa – ļauži, kas iekārto dzīvokļus vai lauku mājas. Antikvariātā var iegādāties arī dažu mēbeli – acīs iekrīt lakoniskā elegancē veidota trīsdesmito gadu bufete. „Vislabākā reklāma ir no mutes mutē. Negribu lielīties, bet mums ir laba reputācija, un cilvēki cits citam iesaka. Kuri sāka nākt pirms gadiem pieciem, tie arī turpina piestaigāt.”

antikv_titulbilde-720x360Mums Patīk apjautājas, kas patlaban ir īpaši pieprasīts. „Ja ir labas mantas, arī pārdot ir viegli. Bet patlaban modē ir mūsu pašu Latvijas porcelāns un Latvijas dzintars. Porcelāns pamatā, protams, pirmskara laika, bet nu jau sāk parādīties interese arī par Rīgas porcelāna fabrikas darinājumiem. Pirmskara Latvijā bija divas lielas porcelāna fabrikas – Kuzņecova un Jesena. Kuzņecovs sāka jau Krievijā pirms revolūcijas, viņam piederēja, liekas, septiņas vai astoņas porcelāna fabrikas. Revolūcijas laikā daudzus ģimenes locekļus nošāva, bet citi atbrauca uz Latviju un sāka porcelāna ražošanu šeit. Kuzņecova un Jesena porcelāns tagad ir ļoti pieprasīts. Rīgas porcelāns ir labi zināms, gadās arī unikāli eksemplāri, roku darbs.

Ekstravaganču cienītājiem - fajansa naktsvāze

Ekstravaganču cienītājiem – fajansa naktsvāze

Tāpat – pirmskara Latvijas stikls. Tolaik Latvijā darbojās trīs stikla fabrikas – ne Igaunijā, ne Lietuvā nekā tāda nebija. Maskavas ielā, Iļģuciemā un Līvānos. Daudzi nemaz nezina, ka Līvānu stikla fabrika pastāv jau kopš cara laikiem. Bet lietais padomju laika kristāls, kas kādreiz tika gādāts par lielu naudu, rindās stāvot, gan nevienam nav vajadzīgs. Interese ir arī par sudrabu, sākot ar cara laikiem. Mēs vairāk sliecamies uz mākslas pusi, bet tirgojam visu, ko pērk, kaut pakavus un durvju rokturus.” Ieva rāda koka skaitīkļus, kādi padomju laikā atradās katrā kantorī grāmatvedim uz galda. Izrādās, tādus labrāt iegādājas ārzemnieki; cena bezmaz simboliska – daži eiro. Saistībā ar cenām – antikvariātā atrodamas lietas katra kabatai – cenu amplitūda sākot no pāris eiro līdz pāris tūkstošiem eiro.

Trīsdesmito gadu bufete

Trīsdesmito gadu bufete

Kas īsti atrodams antikvariātā? Mēbeļu ir maz, jo gluži vienkārši trūkst vietas – jau piesauktā bufete, krēsli, galds, dīvāniņš, plaukti un plauktiņi, vien nav skaidrs, kas piederīgs antikvariāta iekārtojumam, kas – izklikts pārdošanai. Seni spoguļi un spogulīši. Sienas un galda pulksteņi. Jūgenda galda lampiņa ar bārkstīm, kas padomju laikā piedzīvojusi pārvērtības – ieguvusi pagalam prastu slēdzi un kontaktdakšiņu, bet neviens netraucē to restaurēt. Lustras, arī – art deco lustra ar rozā stikliņiem.  Milzumdaudz porcelāna – servīzes, atsevišķi priekšmeti, vāzes, figūriņas, sienas šķīvji, bet īpaši kolorīts šķiet komplekts, kurā ietilpst fajansa trauks, ko var dēvēt gan par naktspodu, gan par naktsvāzi, mazgājamais trauks un krūze. Daudz arī visāda veida galda piederumu – gan sudraba, gan metāla, ieskaitot baisa paskata rīkus – nažus un dakšiņas ar raga spalu – gaļas sadalīšanai. No sudraba divlatniekiem izgatavotas cukura karotītes. Sieviešu rokdarbi – mežģīnes, izšuvumi un smagnējs, biezs pārklājs, tamborēts ar rokām, pārsteidzošā kārtā saglabājis gluži nevainīgu baltumu. Ieva atceras, ka antikvariātā pabijuši arī galdauti, kurus neiedomājami smalki izšuvušas mūķenes klosteros. Lukturi, kafijas dzirnaviņas, čemodāni, somas.

Savulaik visiem zināmas kinoaktrises

Savulaik visiem zināmas kinoaktrises

Mašīnas misiņa signāltaure ar bumbieri un neganti spalgu taurējienu. Pirmskara laika ģimnāzista un mazpulcēna cepurītes. Kažokādas manto – nav zināma nedz manto, nedz kažokādas izcelsme. Vesels albums ar aizkustinoši naiviem iesvētību apsveikumiem. Kāds savulaik kolekcionējis tieši iesvētību apsveikumus? Savukārt cits aizrautīgi vācis divdesmito un trīsdesmito gadu populārāko kinoaktrišu fotogrāfijas – bildes nopērkamas ar visu albumu: Madelaine Renaud, Lili Dagover, Liane Haid un pāris simti citu. Veci albumi, pilni ar svešiem un sen mirušiem cilvēkiem. Iekrīt acīs kāda 1931. gadā rakstīta apsveikuma kartīte: “Mīlo māsiņ! Novēlam no sirds Tev Janim un Ludim priecigus ziemas svetkus un daudz daudz laimes prieku un veselibu jaunaja gada! Jusu Augusts un Lily.” Sūtīts – no Detroitas. Kā un kāpēc letiņi jau tolaik aizklīduši līdz ASV, ar ko tur nodarbojušies, kālab tik jokaina gramatika – bez daudzām garumzīmēm un komatiem? Nav zināms, bet apakšā noteikti uzmanības vērts stāsts. No atklātnēm pieprasītas ir tēmas par karu, pilsētām, dzelzceļa stacijām, vietām, kuru vairs nav, arī apsveikuma kartītes, bet portretu bildes interesējot vismazāk. Dažs pircējs sēžot un dienām rakņājoties pa fotogrāfiju albumiem un kārbām, kamēr atrodot to, kas viņam interesē.

Jūgenda galda lampa

Jūgendstila galda lampa

Cara laika avīžu komplekti. Bībele ar nomelnējušiem vākiem. Grāmatas ir, bet to nav pārāk daudz – vienkārši neesot vietas, antikvariāts pieņemot vien tās, par kurām skaidrs, ka būs pieprasījums. Sudraba benzīna šķiltavas ar monogrammu „AK”. Sudraba sērkociņu kastītes apvalks. Sudraba pūdernīca. 20. gadsimta sākuma sudraba monētu glabājamais trīs izmēru monētām – derot arī eirocentiem. Uzšuve ar uzrakstu Дружинник. Gadsimtu vecas cigarešu kārbiņas. Vēderainas visādu krāsu pudeles. Misiņa teātra binokļi. Bārdasnazis ar uzrakstu Solingen. Neizprotams, bet sarežģīta paskata priekšmets – izrādās, tas ir 20. gadsimta sākuma Carl Zeiss eksponometrs, kas savulaik piederējis kādam fotogrāfam. Jokains koka mehānisms, ko savulaik lietoja mājas vīna pudeļu aizkorķēšanai. Un milzumdaudz kā cita – gan vēsturiskas, gan naudā izsakāmas vērtības, gan kičs, kas jau pats par sevi laika ritumā kļuvis par vērtību. Protams, katram priekšmetam nāk līdzi arī biogrāfija, visviens, ir tā zināma vai nav. Ja nav – jaunajam īpašniekam to iespējams izdomāt pēc savas gaumes un patikšanas.

Noslēgumā Mums Patīk apjautājas, vai Ieva pati arī aizraujas ar senu priekšmetu kolekcionēšanu. „Nē, māja man nav pieblīvēta ar vecām mantām, es neko nekolekcionēju. Nevar būt tirgotājs un kolekcionārs reizē – tad ir žēl laist prom.”

IELĀDĒ RAKSTUS! LŪDZU UZGAIDIET!