Ko runājām aizvadītajā gadā

Mums Patīk:
„Kur meklēt dzīvesprieku?”

Elvīra Bloma:
“gribas tās visas sāpes
kas ierakstītas man gēnos
saplēst izmest dabūt prom
lēnām
sašķirot kaudzītēs
tad uzlikt lielāko cenu”

Eduards Aivars:
“Ja domā: viena dzīve
Gar logu upe Sīvā
Dievs pastūķēts zem dīvāna
Mēs patiesībā slīdam”

Katrīna Rudzīte:
“vārdi nekad nebeigsies, mēs tikai vairs negribēsim tos lasīt. labāk
sazināsimies caur sapņiem, kuros dusmas ir viegli uzliesmojoša viela”

Liāna Langa:
“man nav ne jausmas, kāpēc klusē
kā lāpsta lauku kapličā
bet, ja tās nebūtu, tad diez vai
es sapnī būtu – sastaptā”

Andris Akmentiņš:
“Knapi paaudzies biju kad Pededzē
man pieķerās pamatīga Pēddedze
tagad nemiers jālauž kā maize
straumes rauj tālāk mūs
mazās mailītes”

Madara Heidemane:
“ir karsti daudz mušu
smacīga skābena vasara
smiltsērkšķu garša
un puvums ir šejienes
pastāvīga smarša”

Edvīns Raups:
“ak maigā vājprātība
pūpolītis zarā
es tevi nevaru no sevis
dabūt ārā”

Mums Patīk:
“Mēs necepamies ne par politiku, ne par tikumību. Bet ir aktualizējies jautājums – vai skaistumā iespējams glābties?”

Māris Bērziņš:
“– Nu, vai ziniet! Tāda bezkaunība! Man vienkārši trūkst vārdu. – Nāve nāvīgi apvainojās.
Viņa iegāja otrā istabā, notupās kaktā un, lai nomierinātos, sparīgi trina izkapti, bet Gūtenmorgens pa to laiku ieskrēja trešajā istabā, uzlīda uz skapja, un, cerībā, ka redz tikai sapni, cieši aizvēra acis.”