Gūtenmorgens un nāve

Kamēr Gūtenmorgena sieva posās uz darbu, viņš viņai izstāstīja sapni un piebilda:
– Es tik ilgi dzīvot negribētu. Kāds tur vairs prieks – neko nespēj, tikai par apgrūtinājumu citiem.
– Iespējams, citiem šāds apgrūtinājums ir ļoti nepieciešams, – teica sieva.
– Ej nu, ej, – Gūtenmorgens nepiekrita.
– Jā. Varbūt viņam un viņa tuviniekiem karma tāda. Kamēr vēl dzīvi, jāatstrādā, – skaidroja sieva.
– Atkal tu tās blēņas esi salasījusies, – Gūtenmorgens strauji novicināja ar roku. – Man labāk patīk princips – Dzīvo ātri, mirsti jauns.
– Tu un jauns? – sieva valdīja smieklus. – Lai gan… tu tiešām runā kā pusaudzis.
– Bet es točna no nāves nebaidos, – Gūtenmorgens izrieza krūti.
– Kad būsi tuvāk Liepiņa gadiem, tad paskatīsimies, cik drosmīgs esi. Čau, es aizeju! – sieva izgāja no mājas, bet Gūtenmorgens saviebies aizšļūca uz vannas istabu noskalot sapņa paliekas.

Pēc stundas, kad Gūtenmorgens jau bija pabrokastojis un dzēra rīta kafiju, pie durvīm klauvēja. Klaudzieni skanēja daudz dobjāk nekā parasti, dikti nelāgi dunēja – pat tāda kā nolemtības pieskaņa tur bija saklausāma. Laikam elektrības skaitītāju nāk pārbaudīt, nodomāja Gūtenmorgens un gāja atvērt.
– Labrīt! – moži teica kaulaina veča ar izkapti rokā. – Es, kā mēdz sacīt, esmu Nāve.
– Labrīt… – skatoties Nāvei acīs, Gūtenmorgenu pārņēma nelabas priekšnojautas. – Ko jūs vēlaties?
– Es, vai? Nupat biju pie Liepiņa, un tad, ārpuskārtas, nolēmu ienākt arī pie jums. Iekšā neaicināsiet? Vai jums bail no manis? – Nāve nepacietīga mīņājās uz sliekšņa.
– Nē, ko jūs! Lūdzu, lūdzu, – Gūtenmorgens pavēra durvis plašāk, bet domās lamāja sevi par nepārejošo latvisko piekāpību. – Tad Liepiņš… viss? Pagalam?
– Kāpēc uzreiz tā, – Nāve sabozās. – Politkorekti būtu sacīt – mēs vienojāmies par pārcelšanos.
– Pārcelšanos? Uz kurieni viņš pārcēlās?
– Nu, uz turieni… vai tad jums nav skaidrs? – Nāve novicināja ar izkapti nenoteiktā virzienā. Un, ja es pareizi sapratu, jūs arī esat gatavs, – Nāve aicinoši uzlika pļaujamā asmeni namatēvam uz pleca un draudzīgi iesmējās. – Dzīvo ātri, mirsti jauns, vai ne?! Man, ziniet, dzirde ir labāka nekā visām raganām un melnajiem kaķiem.
Gūtenmorgens saknieba lūpas. Kā lai no viņas tiek vaļā? Ak, Dievs, ko sieva teiks, atnākusi mājās un ieraudzījusi, ka vīrs ir miris. Viņai noteikti nepatiks.
– Vispār… es pārdomāju. No rīta man likās tā, bet tagad es vairs negribu. Nē, patiešām, es vēl gribu dzīvot! – Gūtenmorgens drošības pēc nokrita uz ceļiem un salika rokas kā lūgšanā.
– Bet, mīļais! Bailēm galīgi nav pamata, – Nāve uzmundrinoši smaidīja. – Vai tad jūs nekad neesat dzirdējis par mūžīgo dzīvību.
– Ko? – Gūtenmorgens centās novilcināt laiku. – Bet kā būtu, ja es vēl drusku padzīvotu šajā pašā, nemūžīgajā dzīvē? Nu, lūdzu!
– Nē, nu tiešām! Es te nāku pie jums ārpus rindas, kavēju plāna izpildi, bet jūs man te jaucat galvu.
– Es saprotu, bet, lūdzu, lūdzu, piedodiet. Es varu jums samaksāt par dīkstāvi… vai kļūdainu izsaukumu… – Gūtenmorgens taustījās kabatā pēc maka.
– Liecieties mierā, man nevajag jūsu naudu. Bet ar savu latvisko nenoteiktību, jūs mani aizskārāt gandrīz līdz nāvei.
– Gandrīz līdz nāvei? – kā salmiņam, Gūtenmorgens pieķērās viešņas vārdiem. – Vai tad jūs arī varat nomirt? Neesat nemirstīga?
– Nu, vai ziniet! Tāda bezkaunība! Man vienkārši trūkst vārdu. – Nāve nāvīgi apvainojās.
Viņa iegāja otrā istabā, notupās kaktā un, lai nomierinātos, sparīgi trina izkapti, bet Gūtenmorgens pa to laiku ieskrēja trešajā istabā, uzlīda uz skapja, un, cerībā, ka redz tikai sapni, cieši aizvēra acis.